Baiba Talce
Kaut kas ir sajucis aiz vēja slīpa,
kas nemitīgi triec tev sejā sniegu:
smags ledusvāks pār Zemes laiku stāv,
un cilvēki vairs nevar gulēt miegu.
Vārds rīklē sprūst, kūst, spalvas galā notrīs,
kaut esmu tikai viņam – klusētājam
tais šāviņos, kur ziema izdegs drīz,
tai kurlumā, kam cauri tāls vēl gājums
to stepju bezgalībā, kas nav pārejamas
ne paņemamas – nepavisam nav:
jo sēklas dziļi zemē paslēpušās
kā karavīri savā vietā stāv.
Jo ļaudis stāv par savām mājasvietām
ar likteni līdz krūtīm debesīs
un stāvēs, kamēr pavasaris pienāks,
kaut ziema deg. Lai deg! Jo izdegs drīz.
Aivis Briesma
Es klusēju,-
mana elpa kilometrus skrēja,
pirms atdzisa.
Sniegā nepalika –
Atbalss cēlās
caur kadiķiem
un bērniem basiem.
Es klusēju,
mēmas lūpas, pusceļš,
sastindzis koks salnā.
Anna Jurševica
Citāds pavasaris
Kā gribas
pavasari zaļu,
bet domas visas
zili dzeltenas:
dzeltena prīmula,
krokusiņš zils,
zeltīta saule
un mākonis zilgs,
vien dzelošais vējš
atnes skarbuma jausmu
par netālām briesmām
un mierīgās zemes šausmām.
Ilga Bindre
Zem dūmu un sodrēju vāka
Izlauzies asniņš sīks.
Vēl priecīgs.
Nav samīdīts!