Pēc Adriana divdesmit piecu gadu svinībām jubilāra omas sētā beidzot bija iestājies miers. Viesi prom pa mājām vai ieslīguši salda skurbuma sapņos teltīs tepat dārzā. Vienīgās skaņas siltajā maija pēdējā rītā bija putnu riesta vairāksolīšanas dziesmas, kas aprims līdz ar cāļu izšķilšanos, un suņu sasaukšanās, kas nerims, kamēr vien pastāvēs pasaule. Visvairāk sakāmā kā arvien bija omas kucei. Kaimiņu kranči pa vārdam, diviem, kamēr šī katram pretī veselu lērumu. Beigās ņēmās viena pati; jo ilgāk pārējie neatsaucās, jo Bābiņa – tāds bija viņas vārds – negantāk plosījās.
Linda klusiņām novākusi galdu, nomazgājusi trauku grēdas un no dejošanas piesvīdušo jubilāra kreklu, beidzot ielīda gultā blakus vīram. Adrians savā bērnības istabā šņākuļoja jau labu laiku; kuces histēriskā kvekšķēšana viņa mieru netraucēja, – ar to viņš bija uzaudzis.
Pēkšņi atsprāga istabas durvis, un pa tām kā zibens bumba ievēlās oma:
– Ko tu, slampa, izdarīji ar Adīša kreklu?
Linda pusmiegā ieskatījās telefonā – pusseptiņi. Gulētas tikai divas stundas. Kas omai iekodis, ka svētdienas rītā bez pieklauvēšanas jāsperas laulāto guļamistabā? Lai gan dziesma jau nav par svētdienām… Linda bija dzirdējusi tikai pēdējo vārdu – kaut kas par kreklu. Viņa paskatījās uz vīru, bet Adrians līdzās pat nepakustējās.
– Labrīt! – samiegojusies mazvedekla sveicināja omu un uzvilka augstāk segu. Tā vien likās, ka viņas kailie pleci vēl vairāk nokaitinās teju divdesmit gadus atraitnēs dzīvojošo sievu. – Kāds krekls? – viņa rāmi pārjautāja.
– Kēēēēds kreeekls? – oma mēdījās, un viņas seja nupat kļuva draudīga. – Adīša krekls, ko tu samaitāji.
– Ko es esmu samaitājusi? – Linda patiešām nesaprata.
– Balto kreklu, ko? Pēc kā tas tagad izskatās? Ar kartupeļiem kopā mazgāji, vai? Grozīt pakaļu Adīša draugiem pa priekšu, to gan tu māki!
– Kas par balto kreklu? – Linda joprojām neko nesaprata. – Adim nav neviena balta krekla.
– Vairs nav. Cūka tu tāda!
Tas nu bija par daudz. Linda purināja blakus guļošo vīru:
– Celies! Dzirdi? Paprasi savai omai, ko viņa no manis grib? Adi, nu dzirdi?!
– Adīti tu liec mierā! Adītis lai guļ! Slampa! – to pateikusi oma aizcirta durvis no ārpuses. Iekšpusē, sekcijā “Laima” noskurinājās glāzes. Adrians apgriezās uz otriem sāniem.
– Kas jums tur ir? – no segapakšas izlīda jautājums.
– Jums? – Linda būtu gribējusi domāt, ka dzirdēja nepareizi. – Man nekas. Kas omai, nezinu.
– Aizej apskaties, kas ir ar to kreklu?
– Ar kuru kreklu?
– Ar manējo. Ko tur oma runāja?
– Viņa būs kaut ko sajaukusi. Es izmazgāju tavu jauno. Bet aiziešu jau, aiziešu, lai miers mājās. Ejam abi?
Adrians abām rokām iespieda ausis spilvenā, kā nepārprotamu zīmi, lai ļauj viņam gulēt. Linda negribīgi piecēlās, apvilka halātiņu un izgāja dārzā. Caur virtuves logu varēja redzēt, ka oma nikni kapā vārītas olas cālīšiem. Tik naidīgi, ka tādām brokastīm jāiestrēgst putnēniem rīklē. Pa rasoto mauriņu klusu aizmanījās garām teltīm līdz veļas šņorei, uz kuras bija izkārusi žāvēties nelaimīgo kreklu. Tur tiešām karājās tikai viens krekls. Un tas patiešām bija Adriana krekls. Tas pats, ko viņa aizvakar vīram uzdāvināja dzimšanas dienā. Tas pats skaisti dūmakainais īspiedurkņu kokvilnas krekls. Divtoņu dūmakains: līdz padusēm blāvi zils, kā debess bez saules, pleci un piedurknes gaišpelēki, kā mākonis pēc lietus. Un pa vidu šaura tumšpelēka strīpiņa, kā mūris starp abu toņu patību. Skaists krekls.
Veroties slapjajā kašķa vaininiekā, Linda nepamanīja, ka viņai līdzi attenterējusi oma ar olu kapājamo nazi rokā.
– Nu! Nav Adīša krekls? Kēēēds kreeekls!
– Ir gan.
– Tad ņem nost un met sūdspainī!
– Kāpēc? Kreklam nav nekādas vainas. Tas nekad nav bijis balts, – Linda mēģināja izbeigt viltus trauksmi un grasījās iet atpakaļ istabā, bet oma saķēra viņu aiz halātiņa jostas. Likās, ka no dusmu nokaitētās sejas tūlīt izsprāgs pārvārījušies olu baltumi un sabirs drupatās gluži kā cāļu barība. Pat Bābiņai aste ierāvās kājstarpē un spalva uz skausta sacēlās grebenē. Kuce aizvēra no riešanas noslienāto muti, atmuguriski ierāpās būdā, galvu vien atstādama laukā, uzguldīja to priekšķepām un saspicēja ausis – nu tik būs!
– Kauna tev nav – neeebij beeelts, – oma ar vienu roku purināja mazdēla sievu aiz jostas, otrā nazis švīkāja gaisu.
– Nebija, omīt. Es taču pati Adim to uzdāvināju. Tāpēc jau man tas tā patika, ka tāds – gaišpelēks. Viņam piestāv pelēkais.
– Tu gan būsi īstā, kas zina, kas viņam piestāv, kas nē! Ņem un met sūdspainī, ka es tev saku, cūka no sievietes! Tīru tāpat vairs nedabūsi.
Linda nebija nekāda ņerga no sievietes, bet nupat asaras bija acīs.
– Jums nav taisnība! Tas krekls nebija balts! – viņa izrāvās no vīra pirmsievietes tvēriena un metās atpakaļ mājā. Halātiņa josta palika omai rokās, un, purinot to kā vicu, viņa lēkšoja mazvedeklai pakaļ. Linda paspēja vajātājas deguna priekšā aizbultēt istabas durvis. No ārpuses veltīgi bija pa tām spert, raustīt rokturi un kliegt, lai tūlīt pat laiž iekšā saimnieci viņas mājā. Pārbīlī plecu pie pleca trīcēja vien tās pašas divas glāzes sekcijā. Linda dziļi ievilka elpu, tad otrreiz:
– Adrian! Pasaki omai, ka tavs jaunais krekls ir gaišpelēks, nevis balts.
– Liecies mierā! Ko tu strīdies ar vecu cilvēku?
– Es strīdos? – Linda atkal nespēja noticēt dzirdētajam. – Viņa mani apsaukā pēdējiem vārdiem, un tev nekas nav sakāms? Un nepiesauc vecumu, omai tikai sešdesmit seši, vēl pat pensijā neiet. Pasaki taču, ka viņai nav taisnība! Vairāk neko. Adi!
Viņš pat nepakustējās. Viņš atļaus omai domāt, ka uz veļas auklas šorīt vajadzēja karāties vienam baltam kreklam.
Linda izņēma no “Laimas” abas baiļu raustītās glāzītes un sastiķēja Adrianam pie auss:
– Iedzersim par to, lai neviens nekad mums vairs nemestu acīs netīrus kreklus! Un lai mēs esam kopā tikai ar tiem, kas nevienam neļauj mums to nodarīt. Prozīt, jubilār!
Adrians gausi pavēra plakstus:
– Tās glāzes taču ir tukšas!
– Kuras? – Linda sastiķēja vēlreiz.
– Tās, kas tev rokās.
– Kā tukšas? Liecies mierā, Adi, man tās ir pilnas līdz lūpai. Ko tu strīdies ar sievieti!
Laukā ierējās kāds no kaimiņu krančiem. Tad otrs. Bābiņa kā par brīnumu nedeva pretī.