“Tukuma prozas fermentācija 2023. Citādas beigas” fināla darbs. Ieguva AUTORU balvu
Guna Roze
Vanadziņš (1936/1949)
Foto: Līva Rācenāja
Ja viņš būtu aizbraucis uz tālo
zveju, tad Vanadziņu pirmīt aizvestu pie Annā tantes. Viņš to nebija darījis tātad pārnāks … vēl šovakar. /V. Lācis/
Jāpārlasa visu arī pirms šīs vietas – vajaga izlabot laikus. Vecajā variantā darbība notiek te pagātnē, te tagadnē,- kā gan varēju būt tik nepiesardzīgs? Rakstīšu tagadnē, pagātnes vairs nav. (Vilis Lācis)
Krastā uz tīklu sola sēd maza, vientuļa būtne, kūļā nosalušās kājas un gaida. Mazās acis raugās nakts tumšajā vaigā uz to pusi, kur jūra. Vanadziņš klausās, vai bangu šļācēm pa vidu nedzirdēs airus klubojam, bet to laikam tagad nevarēs saklausīt, vējš gaudo pārāk skaļi. Saule ir norietējusi, mākoņu spraugā jau parādās sidrabaina mēnesseja, bāls gaišums noslīd līdz jūras ūdeņiem un nu tie ir tik melni, kā vēl nekad. Šur un tur iemirgojas rudens nakts bālās zvaigznes.
Kā aicinādams mājās, pelēkais Minka žēli ieņaudas un piespiež sānu Vanadziņa stilbiem kā mūrītim. Varbūt Minka domā, ka silda Vanadziņu? Ieņaudas vēlreiz un, atbildi nesagaidījis, sāk lēnām kāpt uz māju pusi. Uz mazo mājiņu tumsā aiz kāpas – tumšu un aukstu. Minkam palicis garlaicīgi gaidīt. Lai viņš iet – pats nedabūs zivi, bet Vanadziņš paliks un gaidīs, kamēr atbrauks tēvs. Tas viņu paņems klēpī un aiznesīs mājās.
Bet ja nu Minka zina, ka jāiet mājās? Tovakar, kad Vanadziņš ar tēti istabā krāsoja karogu, sarkanu kā liesma, Minka, nekustīgs vērās ķēķa tumsā, it kā spoku ieraudzījis. Tētis sacīja – mamma atnākusi, šiverē pa ķēķi. Varbūt tagad Minka zina, ka tētis ir pārnācis, neatradīs savu Vanadziņu, ies meklēt tumsā un vētrā…
Vanadziņš nolec no tīklu sola, panāk Minku, paņem klēpī un iet mājup. Vējš pātago mazo augumu, norauj Vanadziņam cepuri un aizsviež kāpās, jūra spļauj pakaļ aukstas slienas. Bērna mīkstajos, linu dzeltenajos matos iepinas tīklu diegi un priežu žagari ar skujām – nešķīsti asām kā pagājušā laika rēgi. Vanadziņš nemaz nezina, kādas vēl drazas viņa matos, jo ir tumšs. Tumsā viņam nemaz vairs nav balti mati, bet melli kā jūras dibens. Žēl, ka Vanadziņam vēl nav izauguši spārni, tad gan viņš paceltos virs vētras un viens divi būtu mājā pie tēva. Bet viņam nav. Viņš jau nav ne peļu, ne utu, bet tētim vanadziņš – putniņš bez spārniem.
– Nu, Minka, manu peļu junkuriņ! Vai Vanadziņš ir tev lielais un stiprais aizvējš? Lielāks un stiprāks par visiem vējiem? – Vanadziņš pagriežas pret jūru un parāda tai pigu. – Liels un stiprs kā tētis, ja Minka?
Jūra šļupst caur zobiem, ka aprīs abus, un tētis nekad, nekad vairs viņus neatradīs. Čāpstina tepat priekšā, tūlīt izšaus mēli kā āķi un saķers Vanadziņu aiz kājas. Minkas slapjā galva stingri noglauž Vanadziņa zodu no vienas auss līdz otrai, tāpat kā tēta roka, kad noslauka dēlēna nosmulēto mutīti. Tad vēlreiz.
– Minkam Vanadziņš. – Puika piespiež draugu ciešāk un skrien ko jaudas, lai jūra nepanāk. Vējš svelpj pakaļ nešķīstus vārdus, bet Vanadziņš neklausās. Skrien un ne reizi nepaklūp. Lai jūra brīnās, ka Vanadziņš var redzēt, tāpat kā Minka tovakar mammu. Laimīgais Minka. Vanadziņš nekad nav redzējis mammu. Nevar taču būt, ka neatminas.
Kāds mājā ir iededzis lampu, tātad tētis ir pārnācis. Vanadziņš pats vēl par mazu, lai mācētu iedegt lampu. Tik mazs, ka tagad jāpastiepjas pirkstgalos – pašos pirkstu galiņos – pie ķēķa loga, lai paraudzītos, vai iekšā tiešām ir tētis, vai nav ielīdis kāds buržujs. Tas ir sliktākais no vārdiem, ko Vanadziņš zina, un, pirms vērt durvis, jābūt drošam.
Viņš ierauga vienu no tām būtnēm, kas staigā ar lakatiņiem galvā. Viņa sēd ar muguru pret logu, lakatiņš pārmests krēsla atzveltnei, mati vaļā un tēva sarkanā, lielā roka ar piepampušajiem, sāļā ūdens izmērcētajiem pirkstiem paijā būtnes matus un muguru. Vanadziņš zina, cik tāda raupja roka prot mīlīgi paijāt. Otra roka ceļ augstāk būtnes brunčus, un viņa smej. Tētis arī smej un šūpo viņu sev uz ceļa. Viņš iesēdinājis vienu no tām Vanadziņa vietā!
– Vanadziņam tētis! – puika atgrūž durvis, Annā tante pielec kājās un kārto brunčus. Minka uzmet kūkumu – niknu un apaļu kā tā jūras mēle, kas gribēja saķert Vanadziņu.
– Es nu iešu. – Annā tante apsien lakatu un grasās nobučot Vanadziņam pierīti, bet viņš neļaus! Neparko neļaus! Vienalga cik simts reižu viņa bijusi laba – gandrīz labāka nekā pret saviem ar Miķeļonkuli bērniem, bet tagad viņa ir…
– Buržujs! – Vanadziņš zina, ko saka, jo Miķeļonkulis arī tāds bija, tāpēc tētis viņu dabūja tālu, tālu prom. Vistālāk. Tagad Vanadziņš dabūs prom Annā tanti.
– Paliec! – Tētis arī pieceļas un cieti saka tai būtnei. – Tagad runāsim ar puiku! …. Sēdi! Vai dzirdēji, ko sacīju? – Citreiz labais tētis nemaz vairs nav mīļš.
– Jā, biedri Vanag! – Annā tante klausīgi apsēžas krēslā.
– Nē, tagad puika runās ar tēti! – Vanadziņš tūlīt pateiks, ka viņiem nevajag mājā nekādas būtnes ar lakatiņiem. – Es domāju, ka tu esi tālajā zvejā, tēt!
– Dumiķī! Kā zvejnieka dēls var domāt, ka tētis ies zvejā pirms vētras. – Lielā sarkanā roka stiepjas izņemt skuju no Vanadziņa matiem, bet linu galviņa paraujas malā.
– Pie tevis bija atnācis zvejas biedrs. – Vanadziņš knābs, cik vien nāksies. – Un jūs runājāt, ka vajadzētu iemest vakar izžautos tīklus. Tu sacīji, ka citiem viņnakt bijis labs brētliņu loms. Un jūs paņēmāt tīklus no vabām un sanesāt laivā enkurus. Es pats redzēju.
– Vai redzēji arī, ka es tev uztaisīju tauku maizi? Vai dzirdēji – sacīju, lai paspēlējies ar Minku un nenāc uz malu? Ka es drīz būšu atpakaļ. Vai sacīju tā?
Vanadziņš pamāj,- tētis tā bija sacījis.
– Kāpēc gāji?
– Tu ilgi nenāci. Jūs ar biedriem aizbraucāt selgā, es pats redzēju. Un laiva kļuva maziņa maziņa un beigās pazuda pavisam.
– Viņi man nebija nekādi biedri. Es ļāvu, Vanadziņ, lai viņi sakāpj laivā, un braucu līdzi selgā. Ja nebrauktu es, viņi arī ne. Tur mūs gaidīja biedrs ar citu laivu. – Tētis paskatās uz Annā tanti, viņas lūpu kaktiņi paceļas.
– Viņu vairs nav, mans utu vanadziņ, laiva iznāca krastā tukša.
– Viņi ir tālu prom?
– Viņu vairs nav. – Tēta plauksta ar piepampušajiem pirkstiem uzgulst puisēna plecam. Vanadziņa pirksts rāda uz Annā tanti. Tētim nepatīk, ja uz kādu rāda ar pirkstu, tas ir tikpat kā nosaukt par buržuju. Tāpēc Vanadziņš tā dara. – Viņa lai vairs te nav!
– Tu man esi nākotnes kalējs, Vanadziņ! Reiz tev izaugs spārni un mēs visiem pastāstīsim, kas ir aiz debessmalas. Nekā. Itin nekā tur nav. Vanadziņam tētis.