/Anna Jurševica/
Kad līst un līst,
un atkal līst –
Lietus noskalo, aizskalo,
reizēm attīra, noskaņo
rēnām rudens skumjām,
gaišai smeldzei varbūt.
Pārāk daudz ja līst
dvēsele aizveras,
smeldze ieslēdzas pelēkumā
un palēnām, pamazām
virs pieraudātās zemes,
mācās iemīlēt lietu,
nekas cits jau neatliek.