(Gandrīz dienasgrāmata)
Dievs, pasargi: Rīgu es neciešu! – šito ūdensgalvu! Nevis pil-sēts, bet uzburbis jūras grundulis. Negribu to redzēt. Nekad mūžā. No laba prāta un skaidras saprašanas es nekad un neparko uz riženi nebrauktu.
A, ko tu, cileks, padarīsi, ja Pūres dakterīša, kuru cienu jau visu vasaru, ar mietu mani dzen uz Gaiļezeru – mana pumpa esot ādas vēzis. Grūši nopūšos un kāpju Kuldīgas busā, lai Dieviņš nogrābstās!
Dzelzs maska
Iedomājieties: četras dāmas, baltas kā gulbji un smukas lai, sastājušās man apkārt, domīgi ar skatieniem apmēro man komplekciju un eksterjeru, kā zupas katlam nolūkojot. Beidzot pati smukākā paziņo verdiktu: „Pacientam vajadzēs masku.” Man paveras mute, un labu brīdi pats gaidu, kas no tās nāks ārā, bet ārā nāk kaut kas pa vidu starp ēzeļa brēcienu un dzeguzes kukšķiem, visādā ziņā kas nepiedienīgs, kamdēļ tieku strikti aprāts. Tak kur tā sāls? Man līdzi paņēmusies grāmatiņa „Dzelzs maska. Grāfs Sen- Žermēns” ar visām tām musketieru laika dumjībām. Nu īstenā lasītne šitajā Gaiļezera Bastīlijā, jāpiemeklē vēl tikai hercogiene de Ševrēza. Daru zināmas tam putnu dārzam savas domas par maskuspēlēm un redzu, kā tai smukākajai smieklu velniņi sāk dancot acīs. Brīnumsiltas, brūnas acis… Un viņa pati… Ko viņa man atgādina?
Tomēr teātris nepalīdz, un masku, gan no plastmasas, man uztaisa, un ar visu to pabāž zem lielgabala starošanai. Tā tev vajag, sēņu veci!
Kāpēc sieva jāizmet pa logu
Gaiļezers maķenīt atšķiras no drūmās Bastīlijas, vismaz gaiteņi tur ir gaiši un skanīgi. Kā enerģijas virpulis, papēdīšiem klaudzot, man pretī nesas smukā daktere Sandra. Nobremzē, linolejam nošvīkstot: kāpēc plāksteris atkarājas kā ļerpata? Žvīkt – nost! Kā tad nu patīk mūsu stari? Pasaulīt! Viņa taču pati staro, ko, ellē, viņa man atgādina? Un es metos stāstīt, cik ļoti man negribējās braukt uz sasodīto Rīgu, toties te viss iepatikās uzreiz un pavisam. Aiz logiem rudens vējš rotaļīgi šķirsta lapu zeltu, Sandra smaida, un viņai tāpat viss skaidrs. Nu, kam viņa līdzinās?
Palātā dzīve neizskatās tik jauka. Naktīs veči krāc vulkāniskos toņos, dienā atkal pļurkstē visādas blēņas. Reku, Papa Gena, līdz pusei pliks, sēž gultā Budas pozā un stāsta ka izmetīs sievu pa logu, tiklīdz tiks atvaļinājumā. Kāpēc tādi trakumi? Kā, kāpēc – lai zina savu vietu! Es regulāri reizi nedēļā izmetu sievu pa logu. Tas stiprina imūnsistēmu. Un kad viņš nākamā dienā šī paša iemesla dēļ lūdz atvaļinājumu (sestdien un svētdien jau starošana tāpat nenotiek), jautājums tiek kolektīvi un vispusīgi apzviegts. Sandras galavārds man atkal liek palikt vaļā muti: neko darīt, būs jālaiž. Svēta lieta, sievu vajag mīlēt. Un viņa ņemas ilgi un pamatīgi skaidrot, kā Papam Genam, kam vainu vairāk nekā saprašanas, jāuzvedas un sevi jāuzpasē.
Man nokrīt kā zvīņas no acīm – Dievs, stāvi man klāt! Sandrai ir manas Aleksandras labā sirds. Un izskats – zēniskā figūra, acu mirdzums… Skaties jel, stulbeni – tā taču ir Sašiņa jaunībā. Un neaizbildinies, ka tu Sašiņu jaunībā nemaz neesi redzējis.
Kas ir Aleksandra? Nu… Sieva aiz loga. Tā vienīgā, īstā, ko meklējam katrs, bet atraduši nespējam novērtēt, nemākam lolot un sargāt. Es jau nu pirmais.
Mana Aleksandra devusies uz tām tālēm, no kurām neatgriežas. Bet kas tā par mistēriju te, Ezergailī? Tikai ironiskā likteņa masku spēles vien. Tikai tik vien.
Gredzens ar pūķa aci
Slimnīcā uzklīduši dvēseļu mednieki: Atnāciet pievakarē! Parunāsim. Mēs lūgsim par jums. Nav arī nekādi šamaņi, pat ne jehovieši. Katoļi. Nu, ko… gara laika pēc… Pavisam prozaiskā telpā salasītu draudzi pulcina divi jauni, smuki vīrieši. Sevišķi tas garais tumšmatis – septiņpēdu augums, spēcīgas, izteiksmīgas rokas… Kas tur viņam zib pirkstā? O, jā, zelta gredzens ar tādu kā pūķa aci. (Jāsmejas: daudz gan tu, meža veci, esi pūķiem acīs skatījies, atradies specs!) Nu, jā, otrs tikai kādu nieku mazāks, toties priestera greznajā ornātā ar stolu.
Pretī tiem – astoņas pavalkātas sievas slimnīcas lumpačainajos tērpos, nomītās čībās. Acīs – te ausma, te – dziesna… Aiz logiem novembris, te iekšā – siltums. Izklāts improvizētas altāris ar svētās mises piederumiem: Evaņģēliju, svecēm, hostiju trauku, vīna kausu, Minisrants – altāra kalps – lej ūdeni, priesteris mazgā rokas. Pašaizliedzība viņus apirdz. Kāpēc man te kaut kas šķiet pazīstams? Laikam jau arī es mīlu visu, kas aizliegts. Vēl te kāds ducis pieklīdeņu, paši par sevi.
Tikmēr tās sieviņas mēģina svētumā ieiet, tikt iekšā, caur priesteri pieskarties Dievam. Viņām vajag pārstāvi, pilnvarnieku, galu galā – vadātāju, stalkeru tur, nezināmajā aiz tumsības, aiz cerības (uz reanimāciju?) Labi, tiktāl viss saprotams. Mēs piedalāmies, kad vajag – ceļamies kājās, krustāmies, dziedam. Kas ir aiz tiem smukuļiem talāros? Vai viņi patiesi cenšas Visaugstākā vietā miesu pārvērst maizē un asinis – vīnā? Vicina rokas, plāta mutes,velk dziesmu. Bet vai viņi velk arī to astoņsievu vilcienu? Mēs nezinām. Un viņas arī nezina, komūniju saņemot. Itte, misa est – un mēs paklausīgi virzāmies uz izeju. Bet mani piemeklē kāds skatiens. No nekurienes, no dziļas tumsas. Taču ne jau Sandras domīgās, brūnās acis… Vietnieki tikmēr kravā savus liberiņus. Dosies uz busu ar visu monstranci? Nu, nezin, vai, drīzāk jau brauks ar kādu mersi. Citādi tādu zīmīgu gredzenu būs jāslēpj kabatā.
Pa tam manā palātā notikušas pārmaiņas: ar visu gultu uz izolatoru aizripināts Valmieras puika, vecais Edžus. Pavisam sašvakojies, nu jau trešā diena, kā neēd un gandrīz nerunā. Slimnīcas ikdiena – kam labāk, kam sliktāk. Vakars kā vienmēr neatturami ievelk mūs naktī. Jāmanās aizmigt, kamēr kaimiņš, dižais krācējs, lejā, trīs eglēs, velk pēdējo dūmu. Kā par brīnumu, klapes man aizkrīt itin drīz.
Miegs pārplīst kā adatains kastaņa bumbulis krītot, izsprāgst brūns auglis un palēkdamies aizripo. Co, cok, cok – nu nemaz negrib rimties. Bet gaiteņi te skanīgi… Pasaulīt! – tie taču soļi, dakterītes Sandras lineārais paātrinātājs. Vai tad jau rīts? Acis platas, logā sniegaina žāva, pulkstenis trīs. Nekur nekādu soļu, un nekādu cerību atkal aizmigt. Apkārt slimnīcas klusums – guļ, krāc, izliekas, nogaida. Tiksim arī ar to galā – šādiem gadījumiem man zem palmas šis tas noslēpts.
Rīga, nu labi – Rīgas nomale – lēzeni guļ nakts svaru stundā, savu Gaiļezeru apkampusi. Slapjā sniega pelēkums ielu, laternu un dežūrlogu izoderēts. Vēl jau nevar zināt, vai rītausma maz pienāks.
Palma sagaida mani iecietīgi, nav jau pirmā reize. Viņas lielajā, kantainajā podā paslēpta pudele vodkas. Nedrīkst? Es taču teicu, ka mīlu visu, kas aizliegts. Nesteidzīgi sabrūvēju šķīstekļkafiju, klāt – krietnu šļuku… Mans vārda brālis Gvido Brunetti tāpat darīja ar grapu. Skatiens ierasti pārveļas zemajai palodzei un plīvo lejup no astotā stāva, paglāsta Avicennas pieminekli, pašķielē uz centrālo ieeju. Cilvēka neviena. Bet, paga, kas tur nupat sprūk pa durvīm laukā? Divas ēnainas figūras… Pirmais – tas garais, melnais. Otrs aiz viņa – cik plats, tik garš. Dies, sargi – ko tad šie te dara tik vēlu? Vai agri? Pirmais brien tādiem milža soļiem. Re, bāž kabatā roku, izvelk ārā baltu mutautu – izkrīt kas mazs, apaļš, atsitas pret betonu (skaidri dzirdu, kā iedžinkstas un atlec)… Otrs, lanckarainais, aiz garā, jau tā pusskriešus nesies, to paķer, iesmejas, uzsauc un laiž atpakaļ pāri melnā galvai. Pūķa uzzibsnī, lukturos nožagojas gaisma. Augšup pašaujas plata plauksta, un zelta stīpiņa pazūd kaulainā siekstā. Kas te notiek? Kur es esmu? Caurvēja dvesma sakustina palmas lapas.
Rīts pienāk, kā pats sevi redzēt negribējis. Kaut kā ilgi mūs nenāk modināt neviens baltais putns. Brokastis arī stipri nokavējas. Beidzot dakteres Sandras papēdīši nes apskaidrību. Papa Gena, kurš vienīgais vēl nezina, metas viņai klāt ar jautājumu: kā Edžum? No dakteres lūpām vārds krīt kā nopūta: aizgāja… Papa Gena grīļojas. Dakterīte viņu, resnvēderaino Budu, saķer, notur, aizvada līdz gultai. Viņš tur sabrūk un sāk raudāt. Vecais balamute un dzērājs te, slimnīcā, paguvis sadraudzēties ar valmierieti. Daktere aizskrien pēc sirds pilieniem Papam, noņemas kā ar bērnu, tad mierina mūs, mēra visiem spiedienu. Mēs mierinām viņu. Tāda ir dzīve.
Maz pamazām astotais stāvs saņemas un sapravī spalvas. Klāt sestdiena un svētdiena, laika cilpa, kad slimnīcā nenotiek nekas. Bet pirmdien dakteres Sandras darbā nav, esot apslimusi. Mūs pārlūko viņas interns. Rīt būšot pati… Nestāsti nu…
Otrdien viņa ir klāt un viss ripo tālāk lakstot un klakstot. Lejas stāvā lielgabali staro pilnā jaudā. Taču es, tāpat kā vecais dzērājs, saņemu dūšu, nolūkoju piemērotu brīdi un ļoti pieklājīgi pajautāju: dakter, kā ar veselību? Savu mazo – ai! viņa iekar man ausī kā pērli. Kā var neiemīlēties tādā dakterītē? Un šoreiz Aleksandra, mana Sašiņa, domā tāpat.
Kā Rīga mani izspļāva
-Dakter, dziļi medicīnisks jautājums.
-Klausos.
-Vai atvaļinājumā laidīsiet?
-Dziļi profesionāla atbilde. Laidīšu.
Urrā! Dzelzs maska laidīsies brīvsolī! Vai gan drīkstu Sandrai ierādīt, ka prāts uz dzimto Pūri nemaz tik īpaši nenesas. Ha! Bet Sandras jau arī sestdien un svētdien te, Ezregailī, nebūs. Kuš, vecais muļķi! Nepazudinies urbānā realitātē! Uz priekšu!
Necik tālu gan netieku. Divsimtsestais maršrutbusiņš stāv pieturā durvīm ciet, auksts un tukšs. Bet līst taču, ka plīkšķ, un Ezergailis klapē spārnus ziemeļvējā. Vella būšana. Tomēr pieripo cits busiņš,- divsimtseptiņdesmit pirmais, noprasu vadīklam, vai autoostā ar šito nokļūšu un laimīgs iezveļos sēdeklī. Acis drīz aizkrīt, un Sandra kā dzīva – tepat blakām.
Kad nu acis kā nejauši nāk vaļā, buss jau kratās pāri Daugavai. Šaize! – uz turieni man nevajag. Šitā aizsapņoties! Laidiet mani mudīgi laukā! Taču tas pērtiķis pie stūres nemaz netaisās to darīt – lai gaidot pieturu. Uz līdzenas vietas no šī dialoga (cik nu līdzenas ielas tādā Rīgā vispār) izceļas konflikts ar nacionālo minoritāti, pie kam es pūšu tādus mātes vārdus krieviski, kādus savu mūžu neesmu zinājis, bet šis man atbild latviski. Par „miglas āpsi” mani nodēvē. Klau – uz tilta samainīties vietām – vai tas nav labs risinājums jebkuram nacionālam kašķim? Te nu mēs pēc ilgākas komunikācijas nonākam pie secinājuma, ka buss tomēr jāaptur, ja negribam viens otru iesviest Daugavā. Akmens tilts atveras pretī kā ķirzakas smaids: cik kilometrus gan var būt gara tava mēle, ko? Augšā, lejā, pa kreisi, pa labi. Un lietus tik kapā, ka šņakst. Vella māte, ne Rīga! Šī mani pažļembāja un izspļāva kā slapju protoplazmas piku. Piezemējos Kuldīgas lielajā busā. Braucu mājā kūpēdams un vārīdamies.
Bet Pūrē mākoņmaiss pārplīsis, un saule izlīgojusi pretī slapjā gurnautā. Un es priecājos, ka mani „kaķa lāsti” debesīs nekāpj. Es taču mīlu to Rīgu! Tāpēc, ka tāpēc. Rīga ir mana mīla. Rīga ir… Rīga ir Aleksandra.
Laudurs
Nakts tā kā būtu domāta gulēšanai. Taču mēs jau mūžīgi visu gribam pārkārtot, tāpēc izdomājam nakts dežūras. Piemēram, ņemot ko dižāku – Gaiļezera Onkoloģijas centrs ir īstenais naktslaika dežurants, pulksteņmeistars, kurš sevī skaita sekunžu pulsu un sirdspukstus. Vai pie gadījuma viņu var sastapt un aprunāties?
Krietni pēc pusnakts izeju paelpot svaigo, durstīgo pirmā sala gaisu. Blakus centrālajām durvīm, Avicennas piemineklim pie sāna, aug trīs smuidras tūjas, veidojot tādu kā omulīgu istabiņu, kur parasti tiek kūpināti smēķi – tāpēc vien, ka tas aizliegts. Pašlaik arī tur kāda melna ēna rēgojas. Kā atturībnieks šajā jomā, neiešu jau ar pīpmani biedroties. Taču atliek man tikai paskatīties uz otru pusi, kad šis kā vēja pūsma piešaujas man klāt;
-Kungs, vai nevēlaties ko nopirkt?
Rokās viņam pamirdz kas balts un apaļš, pāris reižu pasvārstījis, viņš to pasviež man. Kā olis, kā vistas ola…
-Kas tas ir?
-Pielieciet pie acs!
O, patiesi caurspīdīgs! Pienaini miglāji, apkārt zvaigžņu spiets, centrā uzmirdz gandrīz vai Sīriuss.
-Nuja, nuja – ja labi ieskatās, var Visumu caurskatīt. Tas ir laudurs, maģiskais amulets. Itin kā piederējis bīskapam Albertam, vēl dažiem bruņiniekiem, tad Krišjānim Valdemāram, ļoti paticis Eiženam Finkam. Zināju, ka jums ar’ patiks. Labi palīdz pret galvassāpēm, tikai vajag turēt vienmēr vēsu. Kā tad būs – pirksiet?
Gatavā pīlīšu pūšana.
-Galva man nesāp, un naudas arī nav. Nekā man nav. Tikai bezmiegs. Cik tad prasi?
-Bezmiega man pašam pietiek. Vai ta’ kungam pat cigarešu paciņa neatrasies? Pat neviena dūmnagla? Sviests! Ka tev’ deviņi – nepīpētajs! Kura tipa bezmiegs jums ir?
-?!
-Nu, sirdsapziņas vai zemapziņas?
-Man pie kājas. Kaut vai aiz-apziņas. Beidz mani muļķot.
-Ā, tāda atbilde man der. Un jums manta arī patīk. Līkop! Pārdots! Kuš, nerunājiet pretī, gešeft ist gešeft! Kur liksiet? Tāds kā joks – uz naktsskapīša taču. Mājās kā suvenīru uz tumbočkas. Viss, viss, man salst, jums gulēt jāiet.
Palātā tiešām aizmiegu bērna miegā un noguļu līdz ārsta vizītei. Kaimiņš gan augšā, bet tāds skābs un nerunīgs. Toties mūsu jaukā dakterīte skanīga kā zvaniņš:
-Labrīt, kungi, kā jūtamies, kā gulējām? Kaimiņš smagi pūš:
-Kāds tur miegs, gatavais caurduris!
Daktere smej:
-Mana ome caurduri par duršlāgu sauca.
Man svilst ausis un galvā spārdās tikko nokāsti sapņi, tomēr ceļu arī savu balsi:
-Vai par lauduri esat dzirdējusi?
Man skatiens krīt uz naktsgaldiņu…
Ledusūdens peļķe skaisti izliekusies virsmas spriegumā, vidū peld… acs. Te nu pat nepateiksi „sviests”! Daktere rauc pieri:
-Kas tas ir, kur to dabūjāt?
Ko nu lai saka? Pa tam peļķe saplok un nočurkst uz grīdas, bet acs aizripo. Stikla acs. Laudura acs. Mans artefakts…
-Vecie jociņi! – iesaucas aiz dakteres ienākusī māsiņa,- Bija te tāds anatomikuma sanitārs Laudurs, pie mums naktsmaiņas ņēma. Ta’ viņš vienādiņ blandījās apkārt, cigaretes bičodams. Nu jau zem zemes. Bet visādi med-brāļi praktikanti to kā rūpalu turpina – tirgo visādu medicīnisku drazu. Atkal kāds asprātis uzradies.
Dakterīte skatās manī:
-Ko teiksit?
Vai lai pārstāstu savu kosmisko biznesa darījumu?
Visu, ko vajag teikt, jāsaka vienā vārdā.
Kaija un bajāns
Kaijas tā kā būtu jūras putni, tātad – pārtiek no zivīm. Taču Gaiļezera kaijas iekārtojušās savādā – vienkārši aplido slimnīcas daudzstāvu kuģi: gan jau kaut kas uz palodzēm būs izlikts. Slimniekiem patīk putniņus barot. Taču jau kāda dažādība. Vārnas un zvirbuļi arī to izmanto, bet kaijas starp viņiem ir kā fregates. Nekad nebiju redzējis kaiju lidojam zem sevis, astotais stāvs mazliet maina skatupunktu.
Baltā pusdienas saulē viena kaija pēkšņi nolaižas uz palodzes tepat aiz palātas loga. Skatās manī ar brūnu, spožu aci. Tā jautājoši un pašapzinīgi. Oi-oi! Nezināju, ka tu tik liela. Un skaista… Ar tādu zobena knābi – tad jau laikam bīstamu arī. Putns, ko tu gribi? Redzi – grāmatu lasu. Vispār tev pašam par sevi jāgādā. Neatzīstu tādu barošanu. Ieķērcās, palēcās, ieslīdēja vējā un prom bija. Grāmatu burti arī nez kur pajuka.
Slimnīcas gaisā virmo tādas infekcijas kā vienmuļība, bezcerība, garlaicība. Iztrenkāt šo miasmu baru varbūt var saules gaisma vai veču muldēšana vakaros, lieloties ar iepriekšējās dzīves uzvarām. Vēl viena visai laba, tikai grūti vadām, iespēja ir ciemiņi. Tā spārnotā runājās ar mums tikai caur stiklu, un tāpēc īsti neskaitās. Taču nupat nāk iekšā smaidošs večuks akurāt mūsu gados, sasveicinās ar visiem un stādās priekšā kā Vikentijs,- var vienkārši Viks. Izrādās, gan, ka tomēr pacients, kandidē uz piekto – brīvo gultu. Jā, bet kas tur aiz viņa parādās? Ja ne gluži puķe pirmziedā, tad visnotaļ apetītlīga sieviete.
-Ksenija, mana sieva,- iepazīstina Viks. Sasodīts! Kur tu tādu augli plūci? Nekas, gan jau izdibināsim.
Neko daudz dibināt nevajadzēja. Viks labprāt stāsta par sevi. Viņš ir mūziķis, akordeonists, mūzikas skolas direktors no Vidzemes. Starp citu, vēl joprojām amatā un laiku pa laikam vicina telefonu, savus mājās palikušos padotos dresēdams. Ar Kseniju viņu saistījis bajāns. Iepazinušies Ļvovā kādā tautas mūzikas festivālā – Latvijas akordeonistu ansamblis pret Ukrainas bajānistiem (Vikentijs mums cītīgi skaidro atšķirības starp šiem štrumentiem). Vikam ļoti iepaticies bajāns kā tāds. Vai es kādu varētu nopirkt vai citādi dabūt? Tas ir – lai uzreiz neteiktu, ka visvairāk iepatikusies pati bajāniste.
Izrādās, bajānu var dabūt, gan ne uz sitiena, bet varianti ir. Vajadzīgs tikai laiks. Tikmēr festivāls cauri, un Vikam ansamblis jāved mājās. Latvijā jauna brīvība. Ukrainā demokrātija. Tālāk viss notiek telekomunikāciju līmenī: bajāns dabūts, kā nogādāt? Sūtīt nebūtu labi. Viks mūzikas skolas dēļ braukt nevar, daudz kas notiek. Labi, domāsim. Te Ksenijas radinieks lido uz Rīgu, atvedīs. Bet no lidostas, nesot bajānu, iznāk… pati Ksenija. Ksjuša, mīļā!
Tas bija pirms… Bet tieši tāpēc! Mīlētājus visi mīl. Un mūsu palāta itin kā iegaismojās ikreiz, kad Ksenija, Ksjuša, nāca ciemos. Un tas notika iespējami bieži.
Vēl biežāk mūs staipīja uz staru un ķīmijterapijām, Gaiļezers murdēdams darīja savu darbu, un drīzi vien pienāca diena, kad man pateica – saārstēts esi, pazūdi mājās! Palieciet sveikas, kaijas! Vai es to būtu teicis putnu valodā?
Mājas, mīļās mājas! Mans galvenais piemājas putns ir lielais klijāns, sēž aizvien elektrības staba spicē, zūkurē peles. Dzērves rīko koncertus tālē uz lauka, bet nu jau aizlidojušas. Palieku ar sīļiem un zīlītēm gaidīt ziemu.
Bet Gaiļezers tur, tālumā aiz Rīgas pakauša, turpina burties. Novembra rītā pie mana loga tumsas klauvē. Kas tas par putnu, ja durvis nezina? Izbāžu ragus… Pasaulīt! Manā sētā stāv milzīga autofūre ar mucu. Un jauns puisis kaut ko vervelē poliski. Kad pamazām sāku atšķirt artikulētās skaņas, saprotu, ka viņš sauc manu adresi. Negribu ticēt. Viņš to uzrāda kursorā, vai kā nu tur sauc to dži-pī verķi. Un pēc šitās adreses viņam vajagot divdesmit tūkstošus litru fiš-oil.
Un tā nu mums šitā komunikācija notiek četrās valodās: trīs Eirosavienības, bet visvairāk slāvu matuškā:
-Kur tu dabūji manu adresi?
–Kurva znaj, ļešij znaj…
-Duraks tāds, kāpēc tu pats ņe-znaj?
-Internet-kurva, znaj.
-Vai tu saproti, ka manā sētā tev šito mostru neapgriezt? Un atpakaļgaitā pa manu dangu ceļu tu neatstumsies?
-Nou, nou…
-Kur tev prāts?
-Viņiem nevajag prāc, viņiem vajag fiš-oil.
Nuja. Tā jau arī uz tās mucas rakstīts – FISHOIL. Un firmas logo. Tajā – kaija. Pareizāk – kaijas galva ar tādu smīlīgu knābi. Kur es tādu redzēju? Dritvai, micīt…
Protams, sadzenam rokā īsto adresātu; tepat jau tas zivju cehs, tikai pāris kilometru uz otru pusi. Atskrien priekšniecība, plāta mutes, vicina rokas, nu, sūdi, jāmeklē traktors.
-Prosti, starik (netulkojama vārdu spēle).
-Dzenkuje, pan.
-Paldies, pan. Ar to dieviņu.
Nu, veči, man ir smagas aizdomas, ka jūs tur neesat pie vainas. Šito man kā pēdējo sveicienu atsūtīja tas vella Gaiļezers. Protams, protams, māņi un iedomas. Tādas lietas notiek vienmēr un visur, vienkārši nevajag ņemt pierē. Tiešām? Lai dzīve būtu vienmuļa, bezcerīga, garlaicīga? Vienvārdsakot – brīnumam labāk neticēt. Vai dzīve, dzīvīte, dzīvība kā tāda nav brīnums? Tāpēc paldies Gaiļezera kaijai. Kurš teica, ka par ārstēšanu nesaka paldies?