Reiz tavās acīs ieskatījos
un ieraudzīju to, kas AIZ –
aiz Laika, notikumiem seniem,
kālab ar spārniem esi laists,
lai gaitu savu piepildītu –
viss viens –
vai esi saprastais,
vai lidojuma brīvā gribā
ceļ aizvien augstāk tevi gaiss.
Tu saki – spārni jāizpleš
un jāmetas no ligzdas ārā,
bet man it viss šķiet baiss un svešs,
vēl pazaudēšos pūļa barā…
Tu saki – katram pirmo reiz
ir jāuzticas sev, kaut bažas –
vēl padomāšu –
vēl mazliet
pirms visi vēji spārnos brāžas.
***
Starp smilgām, kokiem un ziediem,
starp svešiem un savējiem,
zem mākoņiem, vējiem un lietiem
mans pavediens ieaudies,
ievijies krāsainos rakstos –
vēl atspole nerimstot skrien!
***
Pēc salnas nakts top kļavām sārtas buras –
nav sapņu kuģis jūrā jāmeklē,
bet jāpaspēj, kamēr to kvēle turas,
pirms vējš nav norēvējis zēģeles,
ir jāpaspēj liet glāzēs rudens vīnu,
uz lapu klāja tango izdejot
ar krāsu virpuli zem burām vīties,
pēc kursa zvaigžņu kartā lūkojot.
Un tas nekas, ka vēji pluinīs kļavu,
ka rīta acīs zvaigznes izdzisīs –
mēs būsi svinējuši sapni savu,
uz ziemu sārtu lapu ņemsim līdz.