Anna Jurševica
Tai naktī mēs kāpām
lielajā kalnā,
paklanīties zvaigznēm,
kas gunskurā krita
bez salnām,
un laidāmies
dziļākās lejās,
kaut zvaigznes
smējās par mums.
Mēs laimīgi tikām,
ka bijām tur,
kamēr dziestošas ogles
rīta miglu noskūpstīja.
**
Rudenī
kā aiziešana
dzērves kliedz,
uz laiku atvadoties,
vēl dvašo zeme mētelī
no lapu glāstiem siltiem.
Nāks stingums drīz,
jau klusa smeldze kokos briest,
tie lūdzot stiepj zaru rokas
pret debess bezgalību.
**
Es vēlos tevi noglāstīt
jau šodien, jau tūlīt,
kas zina, kas būs rīt,
un labus vārdus pasacīt.
Jo dienas steidzas,
krīt un krīt,
kā āboli no ābeles,
tās atkal zaļos rīt,
tā dabā iekārtots.
Bet noglāstīt mēs drīkstam
uzreiz, tūlīt…
Baiba Talce
Pirmo reizi zem lazdu skarām.
Otro reizi pēc ziemām garām –
tu un es.
Citu reizi ar klusām bēdām.
Kādu reizi pēc ūdra pēdām –
es un tu.
Jau kuro reizi uz dienām baltām,
jau kuro reizi caur salnām saltām –
mēs.
**
Laiks
kā pārsteigts vai pārsteidzis
krīt pār likteņa roku,
dzīvodams šodien.
Rietu
gājputnu pilnu kā zvanu skaņas
pārlido vakars un,
apmeties zarā,
redz, kā
telpu, dzīves pilnu, Dievs rēni pāriet
un apsēžas lapenē
svētvakarā.
**
Šai laikā, kad vasarai virsū rudens jau uzklāts
un dzērves uz laukiem pavasari sāk vākt.
Tepat tavs liktenis slēpjas aiz ceļa līkuma,
pamazām ļaujot sev tuvāk nākt.
Viņš maldās kā Orfejs, meklējot Eiridiki
šīs vasaras mīlas pazemē,
klīst tumsās un gaismēnās, viņas ēnu saskatot –
vienīgi viņējo, savējo – nē.
Bet mūžība zina, kā kopā ar ikdienu
nākošai ziemai medus krāts
tavas dzīves gaišajās kārēs,
kamēr tveries šai laikā kā ozols,
pilns zīļu un debesu zilgmes,
kura drīz ziemā virs sniegiem ies,
un pamazām topi Orfejs, kurš, klausījis noliktajam –
uz Eiridiki vēl nekad ne-at-skatījies.
Dagnija Gudriķe
Kāds taurenis
virs mana pleca
vēsti nes:
es esmu atnācis
no citas pasaules.
Kā viegla vēsma
vai kā ziņnesis,
jo divas pasaules
tā sarunājas.
Un dvēseles tā
viena otrai pamāj,
lai bažu nav:
mēs tepat blakus
nemanāmi
ar to, kas būs
un to,
kas bijis ir.
**
Lietus pievilkušās drānas
un pasaule
lietus pievilgusi.
Domas, kas siltās dienās,
vieglas bija,
Šodien smagas
kā valga zeme
pie rokām līp.
Es eju
mēģinot nopurināt
to smagumu,
kas lietus lāsēm
līdzi krīt.
Vieglāk būs.
Ticu –
jau rīt.
**
Klau, sētniek,
vēl pēc slotas
šodien nesniedzies,
lai krāšņais lapu zelts
uz koku saknēm
vēl var patverties!
Lai kājas iegrimst
birstošajās lapās –
pavisam drīz tās
drēgns lietus kapās!
Un dubļos pārvērtīsies,
viss, kas skaists,
kā nejauks padebesis
laukā laists.
Kad visu nakti
dzērves gaisos kliedz,
pēc desmit dienām
zemi pārklās sniegs.
Aivis Briesma
Spalga kļuvusi vēja taure,
ar vasaru cauri:
kaut rudenīgā laukā
Jumis arāju sauc.
Laukam pāri tavs draugs,
ar sārtām kļavlapām rokās.
Aiz apvāršņa ilgodamās
rietoša saule deg.
Draugs, aizgājis tālu,
vairs neatgriezās.
Vien atskrien no turienes šurp
vientulis vējš.
**
Starp rudeni un ziemas miegu
dreb pīlādžoga liktens diegā,
starp rudeni un ziemas elpu
ar gaišumu tu pildi telpu.
Un pacel spārnos domas,
kas ar gājputniem doties alkst,
vēl pirms puteņi ceļas,
vēl pirms dvēselei salst!
Gvido Drage
Sieviete
Mīlestībai rakstu,
bet skatos – velns parāvis!
Viņa Pati
mani raksta (jūs tāpat)
tik vienkārši?
Jā – velns šitā mālē mellu
teiksiet – vai tad nevar
bez tiem velniem iztikt?
Nekādi nesanāk bez melnā velna
un tumšās naktes (jums
sanāk?)
Sieviete naktī
pirmsausmas stundā
visa pasaules tumsa
sakāpj Tavās acīs
lai saullēktā gaisma rastos
ļautu mēnesim norietēt
un pulksteņi atsāktu tikšķēt
bet diena iztērē kredītu
saule rietot apvārsni liec
Tavos kambaros mēness ienāk
no spēles izstājas laiks
vēl nedzimušie
ar aizejošajiem
sievietes klēpja sapņos
apmainās zināšanām
Sieviete Upe
Tu esi zvaigžņu plūsma
uz Galaktikas centru
kamēr tepat Ventas rumbā
krācēm pāri lec vimbas
ne visas pāri tikt iespēj
bet tās kurām lemts
Tu – sieviete Upe – apdvēseļo
ļaujot atgriezties
nepabeigtībā
pāri Vecajam tiltam
nāk pārcēlājs pūšot blumīzeri
to sadzirdot slīkoņi uzpeld
dejot ar miroņiem
jo katram īstenā mīļotā
esi Tu – māsa Nāve
**
ja sieviete Upe ir
tad vīrietis – varbūt krasts?
nē – izdedžu kalns tikai
Atakamas tuksneša malā
kur no debesīm melnām
digitāla nāve krīt
kas velnam atliek? –
vien pazemē ierakties
savu nemirstības elli
lāpīt ar labklājību
P.S. – lai neaizmirstam Kalendārā ieskatīties –
Novembers, pāri visiem svētkiem un svētajiem
īstenais r-raganu mēlnesis ir-r. O! Jes-siņ –
“kāda gan balle bez karalienes?”
Ilga Bindre
Kas pateikt var to,
kāds sagaidāms rīts,
kas slēpies aiz durvīm
nakts melnuma skavās?
Austot tas paspējis gaist…
Kas pateikt var to,
kurš ceļš ved uz laimi?
Kad sīkā laimes drumsla
atradīs mani…