Neatkarīgās Tukuma Ziņas, 12. janvāris 2017. gads
Dzejnieci Baibu Talci pazīstu kopš 1977.gada, kad Tukuma Jauno autoru apvienības konsultante dzejniece Milda Losberga pie mums uz Tukumu atveda “savus bērnus” – Latvijas Universitātes jaunos dzejniekus. Apliecinājums tam, ka laiks skrien vēja spārniem, ir Baibas apaļā jubileja, ar kuras atzīmēšanu “Neatkarīgo Tukuma Ziņu” TLA lappusē esam krietni iekavējušies. Baiba mums to ir piedevusi, tāpēc sāksim ar viņas pašas stāstījumu. – Pasaulē nācu 1956.gada 24.novembri Rīgā, paliku bērnunamā, un pusotra gada vecumā mani audzināšanā pieņēma vienkārši cilvēki, kalpotāji, Jānis un Margrieta Talči. Man bieži jautājuši, kāds šim uzvārdam sakars ar dzejnieku Ādolfu Talci? Nekāds. Tikai tāds, ka arī Ādolfa uzvārds nāk no Ipiķiem Ziemeļvidzemē, kurā tas ienācis no igauņu talts. No tā man šis latviskotais uzvārds, ko vēlāk apprecoties nomainīju, taču kā literāro pseidonīmu esmu saglabājusi visu mūžu… Bērnībā man patika lasīt, zīmēt. Biju aizkustināta un pārsteigta, kad, pieaugušai būdamai, man vecāki atdeva kasti, kurā bija rūpīgi sakrāti visi mani zīmējumi, arī pirmais blociņš – zaļš, pirkts par 10 kapeikām ar maniem pirmajiem dzejoļiem… – Vai savu pirmo dzejoli atceries? – Pirmo dzejoli – es neskaitu savus dzejoļiem līdzīgos darinājumus – uzrakstīju 1971.gada vasarā, bet publicēts tas tikai pēc septiņiem gadiem, skolēnu žurnāla “Draugs” 1978.gada marta numurā: ** Attiecībā uz literatūru mans pirmais Skolotājs un Meistars ir Elmārs Šmelte. Viņa dēļ es arī par skolotāju kļuvu. Un ceru kādreiz kļūt arī par Meistaru… Viņam drīz būs 90 gadu, bet viņš – joprojām stalts un dzīves nesalauzts – mani sagaida, kad aizbraucu ciemos… Bērnībā, dzīvojot tik skaistā vietā kā Mazsalaca, nemaz nevar nesākt dzejot. Man patika slēpot, slidot. Toreiz visur bija apgaismotas āra slidotavas… Pret Nāves graviņas priedēm esmu slēpes lauzusi… Laidāmies lejā no Salacas terasēm Lībiešu pilskalnā. Papiņš lejā stāvēja ar vaļā muti. Tagad, izņemot atmiņas un dzimtas kapiņus, nekas cits ar Mazsalacu mani vairs nesaista. Skolā neizcēlos īpaši nevienā jomā, vienīgi vidusskolā literatūru sapratu perfekti un vēl – klasesbiedri mani vienmēr sūtīja, kur bija publiski jārunā, jo man tas padevās, vadīju arī skolas radio. Bet matemātiku… joprojām nezinu. Ķīmiju zinu tikai tik daudz, cik sadzīvē nepieciešams. Toreiz par smadzeņu puslodēm, par to atšķirīgajām funkcijām, neviens vēl nerunāja. Mājās, ģimenē, kurā augu, valdīja saticība, sapratne un mīlestība. Mātes māsa man bija un joprojām ir kā otrā mamma. Viņai jau 90 gadu. Vissirdsgudrākais ģimenē, bija vectētiņš, savukārt, vecāmāte bija tā, kas teikusi, ka nav labi jaunam pārim tik ilgi dzīvot bez bērniņa: ja savu nav, vajag kādu pieņemt. Tā es ienācu šajā ģimenē. Un tiku visu mīlēta un lolota… Vēlāk, tāpat no bērnunama, man atveda prasīto māsiņu Daci, tātad – man radās māsa! Atceros, vecāmāte teica: vecāki esot sakrājuši naudiņu, un vakarā mamma atvedīs nopirkto māsiņu. Biju iedomājusies, ka viņa būs apmēram tāda pati kā es, taču… Dačuks bija maziņš, pa sētiņu rāpojošs mazulis, un… nemaz nerunāja. Tētis mani mierinot, teica, ka jāpagaida, un viņa drīz būs tāda pati kā citi cilvēki… Ar Daci joprojām esam māsas – šī vārda vistiešākajā, radnieciskākajā nozīmē. Ne laiks, ne attālums mūs nešķir. Tagad tiekoties atceramies, kā man nepatika gatavot ēdienu, bet Dacei – mazgāt traukus. Tad nu mēs darījām tā: Dace vārīja rīsu biezputru ar rozīnēm, bet es berzu piedegušo katlu. Vēl mums patika, kad tētis ar motociklu brauca uz Ādažiem – visu ceļu varēja dziedāt. Visas dziesmas pēc kārtas! Un vējš pūta mutē… – Tev ir divi bērni: meita Mare un dēls Mārtiņš. Meitai jau sava ģimene… Vai jūs arī nešķir ne attālums, ne laiks? Kādas bija viņu bērnības atmiņas? – Ir sajūta, ka nešķir. Viņu bērnības atmiņas – tā ir daļa no manas tobrīd nebūt ne vieglās dzīves. Laikam biju apprecējusies ar neīsto cilvēku – vairākus gadus viena pati ar abiem mazajiem bērniem dzīvoju iegādātajās mājās “Briņķos” 4 km no Embūtes – dziļā mežā, bez elektrības… Atceros, kā Mārcis, ielikts ratiņos, jau mazotnē atsaucās katram, kas tuvojās, allaž ar visiem gribēja parunāties… Īstās bērnības atmiņas abiem sākās 4 un 5 gadu vecumā, kad pārcēlāmies uz Sēmi. Toreiz tikko no repsīšiem bija pāriets uz latiem, un mana skolotājas alga bija 37 lati… Mums toreiz daudz palīdzēja vecmāmiņa, vīramāte. Ar viņu ir saistītas vairākas lietas un notikumi, ko joprojām atceramies un tikai tagad tā īsti novērtējam… Zemgales skolā sāku strādāt 1996.gada 1.septembrī. Mare te sāka iet 1.klasē, Mārtiņš – 2. Te viņi abi iemantoja patiesus bērnības un skolas gadu draugus. Ar dažiem no tiem viņi tiekas vēl joprojām. Savukārt, es ieguvu labus kolēģus. Runājot par saviem bērniem, varu sacīt: paldies, ka jūs izvēlējāties mani! Kad, mazi būdami, bērni reizēm tincināja mani – kuru no abiem es mīlu vairāk, tad tagad es varu sacīt: man ir tikai viens mīlēts dēls un tikai viena mīlēta meita, un es ar abiem patiesi lepojos! – Jubilejas ir tādas duālas: vienlaikus jāspēj skatīties gan uz priekšu, gan atpakaļ… Kurš ir Tavas darba un/vai radošās dzīves skaistākais laiks? – Ir man ilggadējas draudzības mūža garumā… Neaizmirstams – galvenokārt sastapto un iepazīto cilvēku dēļ – ir laiks, kad Maskavā iepazinos ar kino mākslu. Iepazinu kino pasauli un tās korifejus, kaut neklātienē. Sapirkos unikālas grāmatas! Un Rīgā, beidzot universitāti, mans diplomdarbs bija par teātra un kino izteiksmes līdzekļu mijiedarbību. Kad strādāju Rīgas 20.vidusskolā, pēc tam vairāki “kino klases” absolventi atzina, ka manis un Ulda Pauzera dēļ esot “saslimuši ar kino”. Žēl, ka Uldis tik ātri un traģiski aizgāja no dzīves – kopā strādājām tikai divus gadus… No pazīstamākajiem tās klases audzēkņiem varu minēt daudziem TV skatītājiem labi pazīstamo Edgaru Kramiņu, arī TV režisoru Daini Kļavu, Laimu Freimani. Beidzot Zemgales vidusskolu, uz filozofiem studēt aizgāja Rinalds Gulbis. Savukārt, Sandis Safronovs Ventspils augstskolā mācās par tulkotāju, viņš arī izdomāja skolas gados pats savu valodu! – Ja tagad dzīve liktu no jauna izvēlēties – vai kļūtu par skolotāju? Ietu strādāt skolā? Ar Latvijas izglītības sistēmu ir tik daudz neapmierināto… – Tas nu gan ir… labs jautājums! Droši vien, ka ietu. Patiesībā neko citu jau es nemaz nemāku. Bet par izglītības sistēmu… Par to ir ne tikai jārunā. Tajā daudz kas jādara. Nav viegli būt par skolotāju kultūras norieta laikmetā. Valsts nerūpējas izglītības sistēmā par kultūru. Tik vien ir rūpju, kā par dejošanu un dziedāšanu, baidoties Dziesmusvētkus – kā Pasaules kultūras mantojuma Latvijas daļu – pazaudēt. Kādreiz bērni apguva valodu automātiski – klausīdamies vai lasīdami. Pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā skolā literatūra bija… Cik stundas? Tagad literatūra – tikai divas stundas nedēļā. Nevar runāt par lasītprasmi, ja divas stundas nedēļā pasēž un kādas rindas daiļliteratūrā palasa. Un kur mums ir tā izdaudzinātā pārslodze?! Ņemiet ārā no vidusskolas programmām augstāko matemātiku, piemēram! Valoda ir runāšana. Runāšana ir rakstīšana. Rakstīšana ir domāšana kvadrātā. Taču… ir ģimenes, kurās nerunā vispār. Bērns nezina, kas ir saruna. Un vēl – mūsdienu bērns nesaprot, ka mācīšanās ir darbs. Viņš vispār nezina, kas ir darbs! Manā bērnībā kopā ar vectētiņu gājām gan siena pļavā, gan darbos mājā un sētā. Mums, bērniem, bija savi pienākumi, kuros apguvām prasmes, izkopām pacietību, izjutām darba audzinošo nozīmi… Kas notiek mūsdienās? Bērni ir pārliecināti, ka jāmācās tāpēc, ka to pieprasa skolotājs. Un daļa vecāku uzmana, lai viņa lolojumu pedagogi nenomoka par daudz… Neņemos prognozēt nekādas izglītības sistēmas pārmaiņas. Izglītībai jāsākas no ģimenes – nevar būvēt pili uz smiltīm. Ja nav garīguma, tad… Varbūt katram ir pēdējais laiks uzdot jautājumu: kāpēc ir vajadzīgs skolotājs? Pavērojiet, kas notiek dabā, dzīvnieku pasaulē, piemēram. Lai tikai lauvēns pamēģina neskatīties vai dauzīties, kad lauvene viņam kaut ko māca! Tā-ā dabūs pa ļocku! Bet Vācijā jau, piemēram, sāk domāt par to, ka vajadzētu katram dot noteiktu naudas summu – iztikšanai… Tad lai nu cilvēks pats domā tālāk… Tas ir absurds! Kamēr cilvēks nesaprot pats sevi – nezina jēgu ne dzīvei, ne darbam, pozitīvu pārmaiņu nebūs. Šobrīd varu priecāties par to, ka Zemgales vidusskolā ir kolēģi, kas runā, jautā, domā, interesējas par jauno, prot uz lietām paraudzīties no cita skatu punkta. Atgriežoties pie uzdotā jautājuma – nekur es neliktos: strādātu skolā, mācītu bērniem literatūru. Jo literatūra ir mana mīlestība. Valoda – mana kalpone. Gramatikas mācīšana ir mans “maizes darbs”. – Vai esi izaudzinājusi kādu jaunu dzejnieku? – Daži klusībā raksta…Žēl, ka pagājušajā gadā uz Druvas vidusskolu „pārcēlās“ mana izcilākā rakstītāja – Stefānija Pavlova. Šogad centīga un zināt griboša ir 5.klase. Un tas ir cerīgi! Es pati jau arī vēl mācos savā ceļā uz Meistaru. Kā reiz mans Skolotājs man rakstīja kādā vēstulē: “Pēc cilvēka paliek tikai vārdi. Pat darbi pazūd! Un Tev piemīt reta spēja – dzejā apvienot prāta un sirds gudrību. Ja tu tās tikpat labi prastu apvienot dzīvē, tu jau sen būtu laimīgākā sieviete!” – Lai Tev izdodas kļūt par laimīgāko sievieti! Nobeigumā, lūdzu, kādu no saviem mīļākajiem dzejoļiem – lasītājiem par prieku. Lai tas ir kā ķirsītis no jubilejas tortes… : – Lai notiek!
|
Tukuma Literātu Apvienība
