Darbs ieguva galveno godalgu urbāno leģendu konkursā “Tukuma prozas fermentācija 2024”
Kungs Tukums
Maijs bija tikko iesācies, un klāt arī manas pēdējās atvaļinājuma dienas. Ar Andri mēs nebijām redzējušies gadus piecus, tāpēc atkalsatikšanās prieks bija jo lielāks. Viņš bija nedaudz apvēlies, un mati deniņos bija sākuši sirmot. Negribējās pat domāt par to, kā viņa acīm izskatos es pati. Skaidri manīju Andra bažīgo skatienu, kad viņš apsēdās man iepretim “Pils” kafejnīcā. Mūsu karaliskās tikšanās “Pilī” bija retas, bet ļoti gaidītas. Iekārtojums gan nebija īpaši mainījies, un labi, ka tā, jo vajadzēja vismaz vienu nemainīgo elementu mūsu neregulārajās tikšanās reizēs, lai mēs ātrāk atraisītos un varētu pļāpāt kā skolas laikos.
— Klau, es negribu izklausīties rupjš, bet tu tiešām izskaties sūdīgi. Tev viss labi? — Andris ievaicājās, kad bijām iestaipījuši sarunas kaut cik remdenā temperatūrā.
— Kā tev nav kauna, Andri! — es tēlotās dusmās iesaucos, bet gribot negribot bija jāsasmejas, — Ko gan labāku var gribēt no cilvēka, kas pēdējos trīs mēnešus saules gaismu redzējis tikai pa logu. Mans aristokrātiski bālais iedegums, starp citu, ir no laptopa zilās gaismas.
— Tik traki? Tu tak teici, ka jaunais darbs esot labāks.
— Ak, nē jel! Ne jau darba dēļ. Es sadomāju iemēģināt spēkus rakstniecībā un drudžaini rakstīju romānu Latvijas Mediju vakara romānu konkursam. Bija jāpaspēj līdz 30. aprīlim iesniegt, citādi būtu jāgaida vesels gads. Un tu zini, cik ļoti man vienmēr visu vajag tūlīt un tagad.
Andris izskatījās pamatīgi sadrūmis un atbildes vietā malkoja kafiju.
— Tu nemaz nepriecājies par mani? Vēl draugs skaitās,— es teicu ar uzspēlētu aizvainojumu, lai gan viņa entuziasma trūkums patiesi iedzēla.
— Priecājos, protams, bet man negribētos, ka ar tevi notiek kas slikts.
— Kas tās par runām! Pirmām kārtām — es vispār gatavojos uzvarēt tajā konkursā, un, otrkārt, zaudētājus tur neviens gabalos nesarauj un baložiem neizbaro.
— Es tevi pārāk labi pazīstu, tev uzvara būs tik svarīga, ka sadomāsi darīt muļķības. Vai tad mums mazums veiksmīgu piemēru Tukumā, kas kā sirēnas vilina katru jauno rakstnieku mesties iekšā tajā velnišķajā misticisma rituālā.
— Par ko tu vispār runā?
— Nu nesaki, ka tu neesi dzirdējusi par Kungu Tukumu.
— Par kādu vēl Tukuma kungu?
— Nevis Tukuma kungu, bet Kungu Tukumu. Tiešām neesi? Par pusnakts lasījumiem arī ne?
Es skatījos uz Andri un domāju, ka mans tukumnieks septītajā paaudzē bija kaut kur pazaudējis saprāta galveno skrūvīti. Kādi pusnakts lasījumi? Neko vairāk par Tukuma Literātu apvienību un Prozas fermentāciju internetā atrast nebija iespējams, un, ja tas nav internetā, tad tas noteikti nepastāv, to nu es zināju droši. Manas pārdomas laikam bija skaidri nolasāmas sejā, jo Andris, ietiepīgi klusēdams, raudzījās pretim un bija pati nopietnība.
— Tiešām neesmu. Tas būs kaut kāds jūsu slepenais tukumnieku kluba noslēpums, kas parastajiem mirstīgajiem nav pieejams. Tu droši vien man to nemaz nedrīksti stāstīt, citādi tevi izrakstīs no mājas grāmatas.
— Kurš tad man var kaut ko aizliegt! Ja tu patiešām gribi, varu tev izstāstīt, bet tad tev man jāapsola, ka tu neko no tā visa nemēģināsi atkārtot.
— Apsolu, — es teicu un zem galda sakrustoju pirkstus, katram gadījumam.
— Šo man izstāstīja brālēns. Tas notika ar viņa drauga draugu pagājš’ruden. Un es pavisam nopietni domāju, kad saku, lai tu nemūžam neiedomājies to atkārtot.
— Labi, labi. Stāsti tālāk.
— Nu tad tā. To čali sauc Aldis, — viņš iesāka ar uzsvērtu nopietnību tā, ka man pa muguru noskrēja skudriņas, — un viņš jau kopš pusaudžu gadiem esot rakstījis dzeju un visādus stāstiņus, bet nevienam neesot rādījis. Kautrējies. Gadi gājuši, un tas pantiņu krājums palicis arvien lielāks, un džeks kādā brīdī esot sācis domāt, ka varbūt vajagot tomēr kādam parādīt. Varbūt izdotos kaut ko publicēt. Tā nu viņš aizsūtījis vienam, otram, trešam, bet atbilžu vai nu nav bijis vispār, vai no sērijas “paldies, bet mums šobrīd tam nav vietas, paturēsim jūs prātā”. Pēc tādas kārtējās vēstules viņš aiz bēdām esot pietempies draugu ballītē Durbē un krietni pēc pusnakts steberējis mājās uz Jauntukumu. Nezinu, kāds velns viņu toreiz dīdījis iet tieši gar staciju, bet, kad viņš līdz turienei ticis, kājas esot kļuvušas smagas, un viņš piesēdis uz soliņa. Mierīgs, kluss vakars esot bijis. Pienācis pēdējais vilciens no Rīgas, un Aldis pētījis izkāpušos pasažierus, kad pēkšņi viņam blakus apsēdies solīds kungs melnā hūtē un mētelī. Aldis esot sajuties neērti, ka sēž tur piemāvies kā cūka, un centies izturēties neuzkrītoši, bet onkulis neesot licies to manām un sācis ar viņu sarunāties. Sākumā tā vispārīgi — par laikapstākļiem un valdību, un pēc tam saruna kaut kā esot ievirzījusies par literatūru. Ilgi viņi tā esot pļāpājuši, un Aldis izmuldējies, ka pats arī rakstot un gribētu kādreiz izdot savu dzejoļu krājumu. Tad tas kungs teicis, ka varot palīdzēt. Tikai viņam esot tie dzejoļi papriekš jādzird. Abi vienojušies, ka kungs atsūtīšot ielūgumu, kur un kad Aldis varēšot savu dzeju nolasīt, — Andris teica un pasniedzās pēc kafijas. Es apjautu, ka esmu gluži saspringusi un viegli izapļoju plecus.
— Mjā, mazliet jokaini, ka tev kāds pusnaktī sola izdot dzejoļu krājumu, — es ieminējos.
— Tas jau vēl nav viss, — Andris teica, — pats trakākais vēl tikai sekos. Vienvārdsakot, kad abi gājuši katrs uz savu pusi, esot bijis krietni pāri trijiem. Aldim galva bijusi gluži skaidra un tik milzīgs enerģijas pieplūdums, ka viņš gandrīz uzskrējis kalnā, un, atnācis mājās, vēl uzdrukājis pāris jaunu dzejoļu. Pagājušas vairākas dienas, un Aldis nolēmis, ka tas viss tā arī palikšot, taču nedēļas beigās viņš savā pasta kastītē esot atradis neapzīmogotu, nedaudz dīvainu vēstuli ar ļoti skaidrām norādēm. Pirmkārt, esot jānāk vienam pulksten divos naktī uz Brīvības laukumu un pie strūklakas jāapsēžas uz soliņa ar skatu uz Pils torni. Tad skaļi jāpasaka: “Kungs Tukum, visu radošo aizstāvi, kļūsti par manu darbu drošo pavadoni žūrijas kritikas krustugunīs, ļauj tiem, plūkt laurus, gozēties slavas saulītē un doties plašajā pasaulē”, tad skaļā balsī jālasa sava dzeja, un, kad izlasīts viss, ko gribējis atrādīt, tad esot jāpaklanās un neatskatoties jādodas mājās.
Es iespurdzos un vaicāju:
— Kurš pie pilna prāta ko tādu darītu?
— Tu būtu pārsteigta. Domā – Tukumā tik daudz titulētu rakstnieku tāpat vien?
— Un tas drauga draugs aizgāja, ja?
— Uzreiz nē. Sākumā tāpat kā tu, esot domājis, ka kaut kāds joks, bet tad saņēmis kārtējo atraidījuma epastu un nolēmis pamēģināt. Pus divos naktī posies uz dzejas lasīšanu. Esot izvēlējies kādus septiņus labākos dzejoļus un devies. Pie strūklakas noskaitījis vēstulē norādīto tekstu un sācis lasīt savu dzeju. Cilvēka apkārt neesot bijis neviena, tomēr bijusi savāda sajūta, ka kāds vērojis. Džekam aiz satraukuma esot pat balss trīcējusi. Kad viņš nolasījis pēdējo dzejoli, izdzisušas vairākas tuvākās laternas. Viņš paklanījies un devies prom neatskatoties. Kamēr ticis līdz Jauntukumam, visu laiku bijusi sajūta, it kā kāds ietu aiz muguras. Esot pat licies, ka varot sajust elpu sev uz pakauša un sadzirdēt nagu skrapstoņu uz asfalta. Džeks teica, ka vēl nekad neesot bijis tā nobijies. Bijusi pilnīga pārliecība, ka, ja viņš pagriezīšot galvu, tad ar viņu notikšot kaut kas vēl sliktāks par nāvi, bet tajā pat laikā esot bijusi ārprātīga vēlme tomēr paskatīties. Viņš iekodis sev vaigā, lai sāpes un asiņu garša mutē novērstu domas, un tikai tā esot spējis tikt līdz mājām. Kad viņš aizvēris durvis aiz sevis, tad sabrucis turpat priekšnamā uz grīdas un kratījies drebuļos. Sieva viņu knapi līdz gultai aizdabūjusi, un, tikko kā ticis zem segas, tā esot atslēdzies un nogulējis veselu diennakti pilnīgā nemaņā. Pēc divām dienām ar viņu sazinājies kāds izdevējs, un viņi tagad strādājot pie dzejas krājuma.
Es biju mēma. Īsts mūsdienu spoku stāsts, un tas viss tepat, mūsu mazajā Tukumā. Aizvien nespēju saprast, vai tam visam var ticēt.
— Varbūt viņš to visu izgudroja, lai vairs nebūtu jāstāsta, kā patiesībā ticis līdz savam dzejas krājumam. Tas tomēr izklausās daudz episkāk par parastu vēstuļu sūtīšanu.
— Var jau būt, bet es tomēr ticu viņa stāstam. Turklāt viņš ar šo esot padalījies kādā ballītē. Runā, ka meitene, kas arī aizrāvusies ar rakstīšanu, esot bijusi tajā ballītē, un vēlāk atklājies, ka viņa pazudusi bez pēdām. Esot pat izziņota meklēšanā un meklēta kopā ar brīvprātīgajiem no bezvēsts.lv, taču nekā.
— Un tu domā, ka arī viņa gāja lasīt un atskatījās?
— Simt procentīgi es to, protams, nevaru apgalvot, bet par kādiem procentiem piecdesmit esmu drošs, ka viņa mēģinājusi, bet padevusies kārdinājumam.
Mēs brīdi sēdējām klusēdami, katrs virpinot savus domu pavedienus. Man ļoti gribējās, lai Andris vēlreiz atkārto tos vārdus, kas bija jāsaka pie strūklakas, tomēr zināju – ja prasīšu, viņš neteiks. Viņš tiešām mani pārāk labi pazina.
— Atceries, tu man apsolīji to nedarīt,— viņš atgādināja, kā nolasīdams manas domas.
— Skaidra lieta, — es teicu, taču, līdz ko viņš sāka ēdienkartē pētīt desertus, es zibenīgi pierakstīju pie strūklakas sakāmo un vēl dažus svarīgākos pieturas punktus sava telefona piezīmēs. Joka pēc jau var pamēģināt. Kas zina, varbūt palīdz.