“Latvijas Avīzes” pielikums “Kultūrzīmes”
2017. gada 17. janvāris
Sirsnīgais romantiķis Andris Jansons vien šaurā lokā ir zināms kā dzejnieks un komponists. Lai arī viņš ne druskas nav ambiciozs, nešaubīgi būtu pelnījis savu izdevēju.
Dzimis 1976. gadā Ventspilī. Dzeju un mūziku raksta jau kopš bērnības, tālab mācījās Ventspils Mūzikas koledžā, kur viņa literatūras pasniedzēja bija leģendārā Aija Bumbiere – Kurzemes Dzejas dienu iedibinātāja. Kādu dzīves daļu pavadījis Rīgā, pirms gadiem pieciem atgriezās Kurzemē. Kā pats saka: “Dzīvoju un sapņoju lauku mājā Kandavas novadā”. Skaistajā Kurzemes pilsētiņā viņš strādā par mūzikas skolotāju.
Romantiskajam, bet nebūt ne naivajam Andrim Jansonam piemīt divas cienījamas un retas spējas. Pirmā – viņš nav sevī iemīlējies dzejnieks; citu autoru darbus godā vairāk nekā savus. Ne velti vairums Andra koncertprogrammu ir ar citu dzejnieku tekstiem. “Daudz lasu dzeju -gan latviešu, gan tulkojumus. Meklēju kā formas, tā satura meistarību un gara radniecību ar sevi, bet spēju novērtēt arī atšķirīgo un novatorisko. Pēdējais lielais atklājums man ir somu dzejnieka Penti Sārikoski dzeja Maimas Grīnbergas atdzejojumā. Lieliska, pārdomas un izjūtas rosinoša dzeja, ko sarakstījis pretrunīgs gara milzis!” Andris nepiekrīt stereotipam, ka dzejnieki ir nabaga dīvaiņi. “Dzejnieki, kā vīrieši, tā sievietes, ir unikālas personības, kas spēj saskatīt, sadzirdēt un pieskarties tam, par ko, citi tikai attāli nojauš. Jā, bieži vien tas rada attālinātu realitātes uztveri…”
Otrā – spēja saviļņot publiku. Kad Andris Jansons spēlē klavieres, lasa dzeju un dzied, klausītāji neviļus pārceļas citā dimensijā,- pat tie, kas ar dzeju un nopietno mūziku ir uz “jūs”. 2016. gadā dzejnieka un komponista zvaigžņu stāvoklis bija labvēlīgs; viņa liriskā koncertprogramma “Ainas” izrādījās Zemgales Kultūras pils Dzejas dienu spilgtākais notikums, un bija iekļauta arī Kurzemes Dzejas dienu programmā.
Dzejas ABC
Andra Jansona dzeja ir tuneļveidīga. Apbrīnojamā vārdu un metaforu bagātība paveic gandrīz neiespējamo. Liek ienirt filozofiskā bezgalībā un aizturētu elpu pa ceļam pulēt savas neideālās dvēseles spoguli, tai pat laikā modinot tikai labākās, cilvēciskākās jūtas un emocijas.
Iesākumā esot bijis vārds. Bet varbūt skaņa?…
Iesākumā bija klusums. No tā viss sākas. Vārds un skaņa šajā kontekstā ir sinonīmi, bet tālāk jau izriet ritms un melodija. Kosmiskā spirālē savijas tas, ko dzirdam un rodas dzejolis un/vai skaņdarbs. Bet kas tad visu satur kopā un virza? Tas ir Lielais Noslēpums, kuram tuvoties ļauj dzeja un mūzika, arī tēlotājmāksla, teātris, it viss, kas cilvēkā atraisa un rosina alkas pēc Noslēpuma.
Muzikalitāte un dzeja. Kā tās mijiedarbojas viena ar otru un ar Tevi?
Mūzika un dzeja manā dzīvē iet roku rokā. Viena pāriet otrā, mijiedarbojas un rezultātā manifestējas kā Māksla. Sāku ar mūziku, vecāku rosināts, bet turpat līdzās bija pirmie literārie mēģinājumi. Kopš pusaudžu gadiem dzeja ir mana uzticīgā pavadone gan lasot, gan rakstot. Arī mūzika visbiežāk top kā turpinājums kādam dzejolim vai dzejas rosināta. Esmu komponējis arī savus dzejoļus.
Ja Tev būtu iespēja izvēlēties zelta atslēdziņu vienām durvīm, kuras tās būtu?
Zelta atslēdziņa pati par sevi ir vērtība; ja tā tev pieder, tad atvērsies jebkuras durvis. Galvenais ir tikt pie atslēdziņas! Kā? Tikai ar radošo garu, kurš atklājas dzejā, mūzikā un citos mākslas veidos. Durvis parādās un pazūd, bet radošā atslēga paliek. Zelta atslēdziņa ir realitātē izpaudies Gars.