Šis Gunas Rozes darbs – pasakas “Ķēves dēls Kurbads” mūsdienu versija – konkursā Tukuma prozas lasījumi 2020 “Tā pati pasaka” ieguva žūrijas specbalvu “Pasakains humors” un saņēma tikai par 1 balsi mazāk nekā uzvarētājstāsts Autoru balsojumā.
Pasakas oriģinālu var izlasīt te
Guna Roze
Ķēves dēls Kuvids jeb Oda uzņēmējiem
«Ietecēju, ietecēju sētiņā, trīs reizī-ītes nodziedāj’…» – mazpilsētas bārā auroja lepnuma pilns puisietis. Pats vien zināja, ka vakar no tiesas sabijis trīs sētiņās: pa dienu pie mīļākās, kura pēc stundas dosies pār trejdeviņām jūrām laimi meklēt; naktī pats sava uzņēmuma ballītē padraiskojās ar žiperīgāko darbinieci, ko neviens citādi nesauca kā vien par ķēvi; no rīta pārradās mājās un apgūlās līdzās sievai – tad gailītis nodziedāja trešo reizi.
Tavu laimi vai nelaimi, bet, kamēr šis bārā, valdība sasaukusi ārkārtas sēdi un izsludinājusi Kuvid pandēmiju ar visām blaknēm. Mīļākā nekur neaizlidoja un pēc divi nedēļi apjauta, ka ir grūta. Nolēma bērnu paturēt, lai no otrā plāna lomas tiktu pie pirmās. Padotā nokļuva karantīnā, tā ieilga, līdz bija par vēlu domāt «būt vai nebūt?», bet sieva beidzot bija tikusi pie ilgi gaidītā bērniņa.
Pēc deviņiem mēnešiem visas trīs satikās dzemdēšanas nodaļā – smukā rindiņā uz blakus galdiem. Klāt bija prese un blogeri. Kā ne – pasaulē nāca pirmie Kuvid bērniņi,- bija jānoķer, kurš iebrēksies pirmais. Gailīša dīdītājs atbrauca paturēt sievai rociņu, bet iekrita lamatās. Vecmātes slepus uzņemtais video, ar kādu «sajūsmu» dzemdētājas apjauš patiesību, ka visas trīs no savas miesas izspiež tās pašas sēklas augli, vēl tagad apskatāms Youtube. Kura no trim solījās neģēlim nocirst visas galvas; kura nolādēja pirmdzimušo zēnu, novēlot mūžu kā nebeidzamu cīņu, un, kura pārējiem diviem vēlēja izaugt bez olām – to tai jūklī izšķirt nevarēja. Izdzirdis arī trešā dēla brēcienu, jaunais uzņēmējs nobeidzās gaitenī uz grīdas. Ar Kuvid, bet ne no Kuvid – aizgāja ar sirdi. Mediji lepni ziņoja – vēl viens pandēmijas upuris. Viņi melo vislabāk.
Bet ko nu vairs – puikas jāuzaudzina. Mātes meta kauliņus kopā un jaundzimušo papīros ierakstīja «Māte Nr. 1, Māte Nr. 2 un Māte Nr. 3.» Katra vienu dienu auklēja, vienu gāja darbā, trešā brīva. Visi trīs beztēva dēli uzauga kā brāļi. To, kas dzima likumīgajai sievai, dēvēja par atraitnes dēlu Kuvidu, mīļākās puiku par Kuvidu kreiso, bet trešo citādi nesauca, kā vien par Kuvidu ķēves dēlu.
Pagāja astoņpadsmit gadi. Puikas bija izmācījušies vienā ZOOM platformā, bet divi uzauga puikas kā puikas: caurām dienām sēdēja pie datora vai glāstīja ierīci, tikai ķēves dēls kā tāds neriktīgs: vai nu sporta zālē vai ar grāmatu rokās,- ne viņam feisbuk draugu, ne sekotāju.
Kādudien Kuvids ķēves dēls saņēmās atdzīvināt tēva biznesu, lai pašam, mātēm un brāļiem pārtikušāka dzīve. Bet, izrādās, ar labo gribu nepietiek, vispirms būšot jāizcīna uzvara ar trīs pūķiem. Vispirms jāuzvar trīsgalvu pūķis birokrātijas džungļos. Ja nenolaidīsies rokas, tiks nākamajā līmenī.
Vēl kauja nebij iesākta, kad visās soctīklu šķirbās jau čumēja un mudžēja tvīti: «Nu redzēs gan, vai šie neizspruks kā spaļi laukā! Lai tik birokrātijas aparāts tiek klāt – spārnus apcirtīs, rokas nocirtīs – žļurkš un gatavs!»
Ķēves dēls sauc brāļus komandā. Atraitnes dēls O’Kuvids atbild: «Man nekādas daļas, manis dēļ lai ar tā ērzeļa biznesu notiek kas notikdams! Man pietiek ar bāreņa pabalstu. Tev, ķēves dēlam, tāda nav – ej un sities!»
Nu neko! Apjož Kuvids ķēves dēls iesniegumu, izziņu, apstiprinājumu, apgalvojumu un visādu citādu papīru bruņas un saka: «Nu tad man pašam jāiet, jo tiem džungļiem cauri mums jātiek. Drošības labad piesekojiet man platformā. Ja fona attēls balts, tad man cīnoties labi klājas, bet, ja sarkans – skrieniet pie Mātes Nr. 3, lai tā nāk palīgā. Esiet modri, nepiemirstiet, kā noteicu!»
Ķēves dēls piepūš vaigus un laužas iekšā birokrātijas džungļos. Trīs reizes trejgalvu pūķis aicina iesācēju atkāpties, bet, kad brīdinājumi nelīdz, dusmīgi Kuvidam uzsauc: «Pūt naudas, cik vari manā naudasmakā iepūst, tad cauri laidīšu!» A šis nepūš vis – izaicina ar papīriem cīkstēties. Pūķis ar mieru. Bet kuru papīrīti uzprasa, tas ķēves dēlam kā vairogs priekšā, un birokrātijas milzis uzvarēts.
Pāriet Kuvids no pirmā līmeņa mājā, bet priekšā nākamā cīņa – ar sešgalvaino tirgus Konkurences pūķi. Tikmēr visās interneta šķirbās komentētāji spriež: «Nu, pagaidi! Trijgalvi gan pārspēji, bet ko iesāksi ar sešgalvi?»
Ķēves dēls saka kreisajam brālim, lai iet tagad tas cīnīties, bet šis atbild: «Manis dēļ lai tā prūšu zemes jājēja biznesu aprij konkurenti. Man pietiek ar maznodrošinātā pabalstu. Tev, ķēves dēlam, nekā nav – tu ej un sities!»
Apjož Kuvids svaigu ideju, oriģinālu reklāmas triku un draudzīgu cenu bruņas un nostājas sešgalvim ceļā. Trīs reizes milzis bļauj: «Kuvid, maitas gabals, laid mani garām!» Bet šis nu laidīs, aicina cīkstēties. Tas tik bija cīniņš! Tirgus drebēja, akcijas dimdēja, klienti džinkstēja, bet milža galvas beidzot no rumpja žļakstēt nožļakstēja. Kuvids pāriet līksms mājā un stiprinās pēdējai cīņai ar deviņgalvi – Nodokļu pūķi. Tikām interneta šķirbās sarosās visi dīvāna eksperti un satraukti triec: «Kad tu izčibētu! Tas divus taču pārspēja. Nu, lai nu lai, bet ar deviņgalvi tāds niekalbis galā netiks!»
Iet ķēves dēls pēdējā cīņā. Vidi drebēja, kredītiestādes dimdēja, tiesu izpildītāji džinkstēja, bet – kuru galvu cērt, tur divas jaunas vietā. Kad Kuvida bizness karājās vienas dzīslas galā, viņš ieslēdz platformā sarkano ekrānu. Bet brāļi citā virtualitātē: ne redz, ne ķēvei, pardon – Mātei Nr. 3 – ziņas laiž. Kuvids šļāc spamu taisni abiem virsū. Šie paskatās – brāļa fona attēls sarkans kā asinīm pilns kauss. Nu skrien kā sadeguši pie Mātes Nr.3, un šī dēlam palīgā. Kuru galvu nocērt, tur māte sper tik stipri, ka baltas dzirksteles šķīst un nocirsto vietu izdedzina tā, ka jaunas galvas vairs nespēj pieaugt. Beigās i Nodokļu deviņgalvis guļ kā bluķis.
Pēc uzvaras Kuvids ķēves dēls atgūtās tēva akcijas sadala trīs līdzīgās daļās – sev un brāļiem: lai pašiem pietiek un mātes var uzturēt. Bet plašsaziņu šķirbās miera nav: «Tāds negantnieks! Nokāva valsts ekonomiku! Kā tagad tauta izdzīvos? Agri vai vēlu, bet astoņkāju čūska atriebs.»
Pagāja vēl astoņpadsmit gadi. Brāļi no akcijām vien dzīvoja zaļi, un ar palīdzību uzņēmumā ķēves dēlam neuzbāzās. Bet tam pa biznesu gāja raibi. Astoņkāje ik pa laikam to ir dedzināja, ir revidentu un inspekciju plūdos slīcināja, ir netīrumos vārtīja, bet Kuvids vienmēr maitai soli priekšā.
Tad Tēvzemei pienāca tumši laiki. Astoņkājes melnsvārči tautai nolaupīja trīs zvaigznes: Valodu, Brīvību un Taisnību. Jo zināja, ka ķēves dēls mierā nesēdēs – laidīsies politikas bezdibeņos, lai tās atgūtu. Atguva ar. To paveicis, gribēja atgriezties pie mierīgas dzīves, bet čūska astoņkāje virvi jau novijusi, kur Kuvidam nosvērties. Apsūdzība par nacionālo ekstrēmismu aiziet rūkdama, un Kuvids ķēves dēls specpagrabos iekšā, bet no turienes neviens vēl dzīvs nav atgriezies.
Kādudien viņš netīši dabū dzirdēt, kā citi sagūstītie ar ārpasaules kanāliem apspriež pagrabu priekšnieka meitu nolaupīšanas plānu, lai par izpirkumu prasītu atbrīvošanu. Ja neatbrīvos, vīri virszemē meitas piesmiešot un orgānus pārdošot pa vienam vien. Kuvidam laba sirds – tas no tēva. Priekšnieks sumpurnis, bet bērnu žēl. Izstāsta visu sumpurnim, un tas saka: «Caur tevi vēl mazbērnus dabūšu redzēt. Kā lai tevim atmaksāju?»
«Es citas maksas nevēlos kā tikai no šejienes laukā tikt!»
Un ķēves dēls tiek. Labu joni liec muguru kalpībā svešā zemē, lai sajauktu pēdas astoņkāju čūskai un lai atkoptu biznesu, ko ķēve pa šo laiku bija turējusi pie dzīvības. Tad apprec vienu no izglābtajām meitām un atgriežas mājās.
Abi nodzīvo dažus gadus laimē un auklē meitu, līdz astoņkāje uzzina, ka Kuvids vēl nav nomušīts un viņa svētums – bizness tāpat. Atriebšanās domas tai vēl pēc gadiem tomēr stāv prātā. Nevarēdama izdomāt, kā vēl pāridarītājam piekļūt, viņa uzkūda simtgalvi ķēves dēlu pievarēt: lai izdod jaunus likumus, lai sasien rokas šā biznesam, lai nosmacē nišu. Un kurš tad astoņkājei pretī runās? Simtgalvis gatavojas uzbrukumam. Astoņkāje šim līdzi iedod zīmīti, ko parādīt Kuvidam, ja tomēr netiek ar šo galā.
Brāžas simtgalvis taisni Kuvida kantorī iekšā. Pati astoņkāje ēnā gaida, skatās tiešraidi. Redz: tur brāļi pēc dividendēm atnākuši, saprot: ja varas vīri ķēves dēlu nokaus, savas daļas viņiem neredzēt ne tagad, ne citreiz – jāiet palīgā. Izceļas briesmīgs cīniņš. Panti žvīkstēja, lēmumprojekti krakstēja. Kuvids jau atspēko pēdējo galvu, bet, kamēr paskatās, vai brāļi dzīvi, tikmēr tā apmet pretinieku uz lāpstiņām un vicina gar acīm čūskas astoņkājes rakstīto zīmīti, kurā nav ne vārda patiesības.
Redzēdama, ka Kuvida seja kļūst bāla un locekļi ļengani, astoņkāje lien iekšā, pārliecas pār Kuvidu un, zobus klabinādama, spļauj tikko uzplēstajā brūcē žulti, vārds vārdā atkārtojot zīmītē rakstīto: «Tava sieva, māte un meita jau rāmi guļ bedrē – gaida tevi līdzās, lai varam aizbērt.»
Ķēves dēls paceļ kreiso roku, pārspiež čūskai kaklu. Paceļ labo roku, izlaiž simtgalvim garu un to atlaiž. Tad, sirds sāpju nonāvēts, krīt savu brāļu rokās un mirst.