Ganuzēns un velns

Viencēliens

Darbojas: Ganuzēns, Metālu savācējs

Agrs pavasaris. Pļava ar kurmju rakumiem un pērnās zāles kumšķiem. Dzied cīrulis. Uznāk Ganuzēns, padusē nesdams mietiņus, rokā štrumentu kaste, kaklā vadu ritulis. Nometis visu zemē, viņš nesteidzīgi novērtē darba lauku, izmīņā rakumus, dzen zemē mietiņu pēc mietiņa, ar soļiem mērīdams attālumu starp tiem, tad sāk piestiprināt drātis, uzgriezis instrumentiem muguru. Klusām uzrodas Metālu savācējs, iemet mugursomā vecu pakavu, alus bundžu, tad sāk rakņāties arī Ganuzēna kastē. Tas pagriežas un ierauga notiekošo.

Ganuzēns: Velns, ko tu te dari?!

Vācējs: Ē, sveikiņi! Domāju, te visādi hlami mētājas… Nāk Lielā talka, vajag tak sakopt Dzimtenes āres. Ikvienam roka jāpieliek…

Ganuzēns: …un kaut kas jānozog! Fiksi krāmē visu laukā, citādi saukšu saimnieku; viņam ir atļauja ieroča turēšanai.

Vācējs: Atļauja ir, ieroča nav. Nekā Pakalniņu Voldim nav. Viesu māja put ārā, nu sadomājies zilās govis audzēt! Tūristi skriešot bariem. Pats ne elektrisko ganu nejēdz uzlikt, dabūjis strādnieciņu. Cik ta dod uz ķepu?

Ganuzēns: Divi eiro.

Vācējs: Stundā?

Ganuzēns (nokaunējies): Nedēļā…

Vācējs: Tad jau pa velti vergo!

Ganuzēns: Plus ēšana. Trīs ēdieni…

Vācējs: Nedēļā, he, he!

Ganuzēns: Nemālē man te acis! Krauj ārā manus darba rīkus, kusties taču!

Vācējs (apsēžas, nolauž zāles stiebru, baksta zobus): Paklau, metīsim monētu: ja būs ģerbonis, es atdošu to drazu. Ja cipars – dosi man drāšu rituli klāt!

Ganuzēns: Labi, nāc šurpu. (Izvelk monētu, met gaisā. Kad tā nokrīt, un Vācējs pieliecas aplūkot, ievelk viņam pa galvu ar āmuru, Vācējs nogāžas.)

Vācējs (lēnām sliedamies augšā): Hū, visa Eiropas Savienība gar acīm noskrēja!

Ganuzēns: Pamēģini ziemā pielikt mēli pie nofenderētas sliedes, pašu Briseli ieraudzīsi. Dod nu šurp savu seifu! (Izgāž Vācēja mugursomu zemē. Parādās salauztas piekaramās atslēgas, krampīši, ķēdes, maisiņi ar pudeļu korķiem, naudu utt.)

Vācējs (skumīgi): Atstāj, atstāj vecu vīru bez maizes kumosa! Atņem pēdējo – tevi paslavēs, vēl kādu eiro uzdāvinās!

Ganuzēns (paceļ monētu maisiņu): Velns, tās taču senās monētas!

Vācējs: Nu, vecu māju pamatos ne tas vien atrodams. Atliek naudiņu purva malā nolikt, lai pažāvējas, un uz antikvariātu prom!

Ganuzēns nošķiro darba rīkus, samet kastē, atsāk vadu vilkšanu. Vācējs sabāž savas mantas somā, bet prom neiet.

Vācējs: Vai strāva nesit cauri cimdiem?

Ganuzēns: Nav taču pieslēgta.

Vācējs: Saderēsim, ka ir. Novelc cimdus un tad pieķeries. Ja man būs taisnība, atdosi vadu rituli. Esmu pelnījis revanšu. Iepriekšējās derībās tu izmantoji palīglīdzekļus.

Ganuzēns: Nav nekādas strāvas. Skaties! (Novelk cimdus, tuvina rokas stieplei)

Vācējs: Aizver acis!

Ganuzēns aizver, un satver drāti. Vācējs paņem to pašu āmuru un uzgāž viņam pa pirkstiem.

Ganuzēns: Velns, patiešām dabūju pa nagiem!

Vācējs (bāzdams vadus mugursomā): Kas nu tu vairs par ganiņu ar darba traumu. Nāc labāk līdzi, piedalīsies metālu biznesā.

Ganuzēns: Kļūt par metālistu? Stilīgi! (Palīdz atkal sabāzt darba rīkus Vācēja kulē.)

Vācējs (pagriezies uz iešanu): Nu, ko gaidi? Šodien pusdienas bija apsolītas, vai?

Ganuzēns: Man ienāca prātā… Aizstaigāsim papriekš līdz “Vītoliņiem”. Tur es rāvos pagājšgad. Saimnieks agrāk strādājis muitā, viņam garāžā mētājas metālu detektors. Vecajam tas simtu gadu nav vajadzīgs.

Vācējs: Saderam, ka ir gan vajadzīgs!

Ganuzēns: Iznāk tā: ja uzkritīs cipars, mēs nacionalizējam to detektoru. Bet, ja neuzkrīt?

Vācējs: Tad metam vēlreiz! (Izvelk āmuru, piesit pie galvas, nosmīn)

Ganuzēns uzmet plecā mugursomu, abi aiziet. Dzied cīrulis.