krūmiem aizauguši
reiz skanīgie saulrieta krasti
un zilie sili
neatbalso vilciena svilpi
man nokrīt kafijtasīte
un klusējot saplīst
kaut kas traks!
esmu atbalsi pazaudējis
varbūt pat balsi?
KU – KŪ …
(tas varēja dze – pulkstenis būt?)
un pie Dievmātes ikonas
(ja man tāda būtu!)
skat – uguntiņa
lampadkā knapi līpinās
atdodiet atbalsi!
jūs letiņi leiši afro – arābi
U – HŪŪ … nav
nav ūpju šamajā silā
tagad es varu kliegt un runāt
tikai iekšup
ar atbalsi savu biju uzreiz
kā nenogremdējams gaisa kuģis
tagadnīt ko darīt bez?
varbūt Rīgā
jāiet par mēnesakmeni strādāt?