Dzejnieka un ornitologa Jāņa Baltvilka dzimšanas dienas atceres pasākumā 29. jūlijā viņa dzimtajās mājās “Zīlītes” Tukuma literāti īpašā veidā piedāvāja fragmentus no saviem darbiem, kur pieminēti putni. Apmeklētāji tos nolasīja un visi kopā meklēja asociācijas “putni – cilvēki”.
Pāri ielai iesprūdis elektrības vados, bezcerīgi stirkājās milzīgs, melns putns izplestiem spārniem. Ievijies kā starp nošu līnijām – vienai pa augšu, nākamajai pa apakšu, tad atkal pa augšu. Gigantisks un tumši melns putns. Rumpis no knābja līdz astes galam varēja būt vismaz četrus metrus garš, spārnu atvērums – ap divpadsmit un to platums pie padusēm mazākais divi metri. Gurdenajam ķermenim pakustoties, vadi strinkšķināja hipnotiski tīkamu kakafoniju. Kad saies uz īso, viss rajons paliks bez elektrības. Sabiedrībai, rau, simtgades dilemma: saukt glābējus putnam, elektriķus sadzīviskam komfortam, vai klausīties urbāno mūziku un filmēt, kā melnais milzis lēnām atdod galus.
/Guna Roze, no stāsta “Mango sula” topošajam krājumam “LETE”/
Putnēns – strazdulēns laikam – droši vien iečiepstējās, vai gan citādi viņa paskatītos lejup. Melnā radība tīstījās zem ceriņkrūma pie pieturas. Droši vien pacelties spārnos mēģinājis jau neskaitāmas reizes. Mazais likās tik pārguris, ka to mierīgi varētu paņemt plaukstā un aiznest. „Vismaz prom no kaķiem, tie droši vien jau slienājas no visiem stūriem. Varbūt pat aiznest mājās? Bērnam būs prieks. Varbūt mums pa abām izdodas saārstēt.” – šī doma uzmundrināja. Viņa bija lasījusi, ka katrai dzīvai būtnei dienā vajag vismaz trīsdesmit citas dzīves būtnes fizisku pieskārienu. Kas nav radis mīļuma, tas sit vai atļauj, lai sit – arī sitieni skaitoties. Viņa šim putnu bērnam dos vienu dienas devu. Tūlīt. Un spēra soli uz krūma pusi. Gaiss visapkārt nomutuļoja draudīgā kustībā un atskanēja nikni „Krā, krāāā!” Vārnu, kraukļu vai kovārņu – kurš gan viņus atšķir, tai ceriņkrūmā un kokos līdzās bija simtiem, visi gatavi mesties virsū. Pārdesmit spārnu pāru nošvīkstēja tieši virs galvas, pārdesmit gar kājām, pluinījot svārku malu gar somiņu un eklēru kārbu. Pārējā armija, skaļi klaigājot, nepārprotami pavēlēja lasīties prom, iekams nav saņemta desmit dienu norma uzreiz.
– Labi jau labi! – viņa pacēla rokas un atmuguriski kāpās atpakaļ uz trotuāra. Vienā mirklī iestājās klusums, tikai viens izmocīts putnēns klunkurēja zālē zem krūma. – Tad redz, kāpēc kaķi jūsu vārnulēnu vēl nav notiesājuši! – viņa skaļi noteica.
/Guna Roze, no stāsta “Dzīvas zivis”, topošajam krājumam “LETE”/
ČURKSTES
Kādā pavasarī mūsu dzīvokļa lodžijas stūrī ieperinājās čurkstes. No dubļiem salipināja tādu kā pikuci ar caurumu augšmalā – tā esot ligzda. Sākumā, kad es tos putnus vēl nebiju iepazinis, sapriecājos: sak, medījums pats pielido klāt! Dienām ilgi pacietīgi dirnēju uz lodžijas lentera. Abi putni izrādījās nejauki: kā lidoja, tā – pikēja man starp ausīm. Ikreiz – starp ausīm! Starp ausīm! Taču es biju pacietīgs, cerot, ka viņi pieradīs pie manis kā pie vēl viena puķupoda…
Un tad – viņiem piedzima bērni! Mazi, pliki, nesmuki, bez spalvām, ar zili lillā galvām uz tievajiem kakliem. Kāds gan tur medījums?! Pretīgi skatīties. Sapratu, ka šiem vēl jāpaaugas un man jābūt pacietīgam. Tā arī notika: sīkaļas apspalvojās, kļuva apaļāki, žirgtāki, čiepstēja un ņudzinājās pa ligzdu, sāka snaikstīties pār ligzdas malu – mana karaliskā maltīte vairs nebūs ilgi jāgaida, es nospriedu. Reiz, kad vairs nevarēju izturēt to dzīvo cepešu rosīšanos, man nezin kā paspruka nepacietīgs ņaudiens. Ligzdā acumirklī iestājās kapa klusums! Kurš man var izskaidrot: kā tie mazie, muļķie putneļi, kas vēl pasauli nav redzējuši un no dzīves neko nesaprot, zina, kas ir kaķis?! Uzvesties gan viņi neprot: dabiskās vajadzības kārto tieši uz grīdas – ne viņiem kastītes, ne smiltiņu…
/Marija Anmane, fragments no grāmatas „Mana vēlā mīla”/
Vārna
Mūsmāju dārzmalas lielajā kļavā nez no kurienes parādījās veca, kliba vārna. Pagalmā nāca, kad gribēja. Gāja pieklibodama, taču tāpēc neko nezaudēdama no sava cienīguma un majestātiskuma. Čiepa olas no vistu ligzdām un vēlāk – arī cāļus, ja radās tāda izdevība. Ikreiz pamanījās izrevidēt suņa ēdientrauku. Terorizēja kaķi, kad tas mielojās ar viņam nolikto ēdienu. Suns bija prātīgāks – pagāja malā, kamēr vārna paēd,- tāpat zināms, ka šajās mājās visiem visa ir gana!
Cilvēkus viņa reizēm pielaida pavisam tuvu. Reizēm, galvu piešķiebusi, kliboja pakaļ saimniecei: pētīja, ko viņa dara dārzā. Ja nu iedomājas ravēt? Tad tak sliekas dobēs pa zemes virsu staipās – ēd, cik lien! Sevi cienošam putnam nemaz nav jākašājas: lai to dara saimniece, ja viņai tā tīk. Saimnieks, savukārt, bija uzmanāms pļavā: arī tur atkrita pa kādam aizpļautam sienāzim, gadījās vālos sapinusies vabole, tārpelis vai atklājās skudru oliņas, kad izkapts nopļāvusi cērpa virsotnīti. Pat klibā vārna saprata: kustēties vajag, tad allaž būsi paēdis!
/Marija Anmane, fragments no sērijas „Īsi stāstiņi par Olgastanti”/
Tirgus rītu vasarīgi siltu atpūtis austrenis. Lapas vēl bramanīgi turas kokos, gājputnu kāši, brēkdami pēc labākiem laikiem, cits pēc cita steidzas pāri Vitrupītei, lai tad dotos garām Rīgai un tālāk uz dienvidiem, uz dienvidiem! Nez, cik augstu jāpaceļas, lai viss izskatītos vienlaidu pelēks? Kurā brīdī cilvēks pārvēršas par mušas atstātu punktiņu un saplūst ar zemi, bet pūlis izrādās tikai mudžošs pleķis? Pleķis še, pleķis tur – divi, četri vai piecpadsmit –, no augšas nav starpības, visi vienādi nekādi. Jo lielākos augstumos esi, jo mazāks kļūst cilvēks. No augšas labi redzams, ka cilvēka nav. Ja ir pleķis, to vismaz var paturēt acīs.
/Guna Roze, fragments no romāna “101. kilometrs”/
Ja te nejauši iemaldītos kāds svešinieks, ieraudzītu vien dažus pārgurušus rumpīšus, kam galva tik smaga, ka, pat lēnām steberējot, knapi turas uz kakla. Un uz savu cietumu pārskaitušos ieslodzīto simtus pirmajā barakā. Tos tur salaida agri pavasarī, un ik pa laikam kādu duci aizved uz Bauskas vai Ceraukstes mežiem, lai augstiem partijas kungiem ir, uz ko pašaudīties. Kopj un baro šos Zoja. Ne jau kungus – dzīvos mērķus. Un ne jau bez baiļu, jo fazāns ir skaists, bet nepieradināms putns. Pārošanās laikā te gāja vaļā riktīgs ārprāts – tēviņi slaktēja cits citu nost. Ja kādam no pušuma sāka tecēt asinis, pārējie to knāba, kamēr beigts. Mednieki pamācīja, lai aizkrāso logus sarkanus, – putniem apžilbst acis, un sīkās brūces vairs neredz. Kamēr mātītes perēja, starp pirmo un otro baraku savilka tīklus, kur fazāniem vasarā ganīties. Tagad šie ganās: vienā pusē mātītes – pelēkas un necilas – vadā cāļus, otrā, krāšņās astes izslējuši un krūtis izriezuši, svilpo tēviņi. Kopā nelaiž, jo tad tēviņi noknābs cāļus un kungiem vairs nebūs, uz ko šaut.
/Guna Roze, fragments no romāna “101. kilometrs”/
Kaija ar plecu piespiež klausuli pie auss un turpina apgraizīt biezo speķa slāni trešās Adventes pīrāgu gaļas gabalam, kamēr mīkla vēl rūgst.
– Kā tev klājas, Kaija? – Andris ir piezvanījis. – Ko tu tagad dari?
– Tūlīt barošu zīlītes.
(..) Kaija atspiežas pret stenderi un nekustīgi gaida atlidojam zīlītes. Nenāk. Kura gan var iedomāties, ka vienai bolderājietei pēkšņi izrādījies pašai nevajadzīgs speķa gabals? Vēl minūtes piecas nenotiek itin nekas – nevienas pašas zīlītes. Pēkšņi no pretējām mājām virs jūras puses, skaļi kliegdami, šurp torpedē lieli balti putni – vesela kaiju kolonija. Varbūt tās nemaz nav kaijas, bet kāda no pasugām: vētrasburātāji, vaļputni vai albatrosi? Ornitologi zinātu teikt. Viss vienalga. Kakova hrena?! Ko tie te grib? Riņķo ap logiem un brēc nežēlīgās balsīs. Cik viņu te ir? Divdesmit? Trīsdesmit? Simts? Un nāk un nāk klāt vēl un vēl – simtiem salašņu plosās ap Kaijas virtuves logu, kā Getliņos. Te nu tu esi, Kaija Buls, sarīkojusi Getliņus ar saviem sešpadsmit speķa gabaliņiem… zīlītēm.
Baltie plēsoņas ir skaisti, maitas. Bet nedroši. Ko riņķo apkārt ēsmai? Ko negrābj ciet? Neviena no simts badmirām neuzdrošinās pirmā pieskarties barībai. Piesardzīgas. Reku, viens milzis nomierinājies uzsēžas uz apgaismes staba un izvērtē situāciju. Pārējie kļūst manāmi klusāki. Ahā, arī viņiem tur ir savas autoritātēs! Lielais izskatās pēc Ludviga. Nevar atšķirt – Ludis kas Ludis ar visu pavērto rīkli! Skaidrs,- te ir galdu sistēma: kamēr Ludvigs nedabūs savu gabaliņu, pārējie lai turas tālāk! Pirmā stāva līmenī planē visādi dini un andri, un vijas. Ludis nomērķē un triecas pret palodzi. Nekā! Spārni milzīgi, kājeles neveiklas, skārds slidens. Vasaļu kolonijā iestājas apjukums – karalim neizdevās! Nez, cik mēģinājumu šim atļauti? Vietu uz staba ieņem nākamais. Eu, tas taču ir Aivis – skaidrs, ka Aivis! Nē, nu jāsmejas! Šis tev, vecīt, nav budžeta speķis – taisies, ka tiec! Re, Ludis arī tev tūliņ ieskaidros to pašu; labāk tinies, kamēr āda vesela! Notinās. Ludis apsver citu taktiku. Savicina spārnus un karājas gaisā pusmetru virs sava troņa. Pārējie kā vājprātīgi pēkšņi metas kliegt. Bože, ko var tā kliegt?! Ludis negaidīti izstiepj kaklu un strauji pikē palodzi. Vienreiz, otrreiz, ar trešo izdodas. Kretīns – viņš ir pakampis pašu lielāko gabalu! Vajag taču mācēt! Kolonijā iestājas pilnīga anarhija. Ārprātīga izsalkusi masa haotiski dzenas logā un cenšas kampt atlikušos speķa pikučus. Un netrāpa. Un brēc. Un atkal pikē. Tūlīt izbirs rūts un saskries kaimiņi. Kaija atvērtu logu un nogrūstu atlikumus lejā, sniegā, bet tā nebūtu prātīga rīcība, jo satrakotais bars viņu pašu dzīvu aprītu – labās rokas vairs nebūtu.
Beidzot viss ir norīts. Apdalītā tauta vēl brīdi pariņķo, vaimanādama par pasaules kārtību, kamēr poco a poco diminuendo* aizlaižas uz jūras pusi. Zīlītes ir pabarotas.
/Guna Roze, fragments no stāsta “Stoccato vijolei eļļā”, krājumā “Zemenes ar pienu”/
* Pamazām apklustot (mūzikas terminoloģija)