30. novembrī Ventspils Rakstnieku namā aizvadīti, izrādās – jau desmitie Kurzemes prozas lasījumi. Tukumnieki tajos piedalījās devīto reizi. Šogad savus darbus bija aizsūtījuši seši, – gruntīgi rēķinot – pat septiņi tukumnieki, taču divi: Marija Anmane un Krišs Grunte katrs sava iemesla dēļ uz lasījumiem neaizbrauca, tātad viņu darbi konkursā nepiedalījās.
Ko tur liegties – pirmais šoks prozistiem bija, jau saņemot uzaicinājuma vēstules. Tās vēstīja, ka lasījumos piedalīsies 31 autors (tātad gandrīz 2x vairāk nekā parasti), tāpēc strikti noteikts lasījuma laiks – 5 minūtes! Kā tad tā?! Atļautais apjoms bija 10 000 līdz 12 000 zīmju, bet to eleganti, auditorijai saprotami var nolasīt 10-15 minūtēs. Un īsproza jau tāpat ir īsproza; to noīsināt nozīmē vai nu sašķērēt sižetu, vai izcirpt tēlainību, atstājot tikai reportāžu. Vai arī – nolasīt sākumu un beigas, kas “nelīmēsies kopā”. Īsi sakot – nebijām sajūsmā, bet mīlestība pret Kurzemes prozas lasījumiem ir jau tik stabila, ka braucām – kā būs, tā būs!
Kā armijā
Četri autori uz lasījumiem nebija ieradušies, taču “viņu minūtes” pārējiem nesadalīja – klātesošajiem tika nopietni atgādināts, ka vispirms ieskanēsies zvaniņš, kas nozīmē, ka var pabeigt teikumu, pēc tam lasījumu pārtrauks bez žēlastības. Kā armijā, kur sērkociņa degšanas laikā jāpaspēj pamosties, izlēkt no gultas un apģērbties. Bet mēs taču neesam armijā – esam radoši cilvēki.
Tādi arī bija lasījumi – haotiski, sasteigti, nervozi; dažbrīd pat kā ātrlasīšanas konkursā. Stāsta kontekstu un noskaņu uztvert varēja tikai atsevišķos gadījumos. Uztvert, bet ne izbaudīt. Žūrija gan “mierināja”, ka visus stāstus, ko vēlamies izlasīt, varam saņemt e-pastā, ko mēs arī izmantojām, bet…
Visu vakaru pēc tam un vēl nākamajā dienā notika domapmaiņa ar autoriem no citiem novadiem, un visiem diemžēl palikusi sāja pēcsajūta. Pasākuma atslēgas vārds taču ir LASĪJUMI. Lasījumi, nevis stāstu konkurss, kur autoru klātbūtne nav vajadzīga. Mēs uzticamies žūrijai – arī bez atgādinājuma, ka visi stāsti ir rūpīgi izlasīti. Tomēr mums atgādināja, ka lasījums ir ļoti svarīgs un ne reizi vien maina žūrijas lēmumu. Bet mēs bijām sabraukuši no malu malām – Ventspils ir liels attālums, gan braucot no Tukuma, gan no Liepājas vai Alsungas. Bet mēs dodamies uz KPL tāpēc, lai dzirdētu citus, un lai citi dzirdētu mūs. Tas patiešām IR svarīgi – apjaust, kādas tēmas šogad nodarbinājušas rakstniekus, kādas jaunas formas atrastas, jauni pārsteigumi. Šogad tas mums diemžēl tika laupīts, tāpēc laupīts arī ilgi – veselu gadu – gaidītais KPL apmeklējuma prieks.
kaķis maisā
Nevietā bija arī žūrijas locekles, rakstnieces Kristīnes Ulbergas piezīme pēc lasījumiem, ka nevajadzēja sasteigt – vajadzēja izvēlēties fragmentu (no īsprozas!!!???) un to tad skaisti pasniegt. Rakstnieki – radošas personības – to var salīdzināt ar skaistumkonkursu: viena Mis kandidāte parādīs tikai gāju, cita seju vai gurnu – nosaki nu, kura ir visskaistākā; uzmini nu, kā šī dāma izskatās visā savā krāšņumā! Pat Eirovīzijas dziesmu konkursā skatītājiem ļauj noskatīties visu dziesmu, lai tad – pirms balsojuma – ar pāris sekunžu fragmentiem ļautu atcerēties katru dziesmu starp daudzajām citām. Tātad Ulberga vēlējās, lai katrs autors “nodzied savas dziesmas” šos desmit sekunžu fragmentiņus?
Pasākuma izskaņā Rakstnieku mājas direktore gan sacīja: ja arī nākamgad būs tik daudz dalībnieku, rīkos atlasi – visus uz lasījumiem neaicinās. Žēl, ka tas nenotika jau šogad. Nez, kā citi, bet tukumnieki klausītājos atbrauktu visi, pat ja uzaicināts būtu tikai viens. Galu galā ar kolēģiem citos novados nolēmām, ka rakstīsim kopīgu vēstījumu KPL organizētājiem ar lūgumu vai nu mainīt Nolikumu, vai noslēguma pasākuma stilu, cienot autorus un viņu darbus. Un galvenais – nenogalinot viņos vēlmi piedalīties Kurzemes prozas lasījumos.
Uzvarētāji un balvas
Šogad neapšaubāmi laurus plūca liepājnieki.
Labākie stāsti – Guntai Šnipkei un Liepājas universitātes rakstniecības studiju maģistrantei Rūtai Holenderei. Liepājnieks Dzintars Hmieļevskis ieguva “Tukuma Literātu apvienības” simpātiju balvu – almanahu “Kungs Tukums”. Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas specbalvu saņēma Evija Laganovska, Ventspils bibliotēkas specbalva tika Ligitai Paeglei, bet žurnāls „Domuzīme” uzteica Ievas Ķillas darbu. Mūsu Gvido Drage ar stāstu “Mežainis” ieguva Ventspils muzeja simpātiju balvu.
Mikrorecenzijas par dzirdētajiem stāstiem
Laura Barbara Jeruma – “Zvaigznīte”
Stāsts par vientuļas mātes audzinātu dēlu, kurš spiests kļūt pieaudzis tikai 30 gadu vecumā, kad paliek viens. Darbība, spriežot pēc cukurbiešu mainīšanas pret cukuru, notiek deviņdesmitajos. Tātad aplūkotā tēma nav izsmelta vēl šodien…
Patrīcija Kuzmina – fragments “Bērnība” no kāda lielāka darba
Nedaudz sirreāla gaisotne nakts bārā, kur ļaudis satiekas, lai dalītos lomu spēlēs un vientulībā. Cilvēki, kam patīk dzīvi vadīt pēc pasaku likumiem… Un pāri visam – vientulība…
Rūta Holendere – “Vēsturiskās sirdsapziņas biedrība”
Pamatoti darbs – uzvarētājs. Pašnāvības mēģinājums vārdā nenosauktā bibliotēkā, bet domājams, ka tā ir Gaismas pils. Precīzi izstrādāti, interesanti raksturi. Izteiksmes veids ironisks, paskarbs. Klausītājs notic, par spīti situācijas absurdumam! Rūta pārliecinoši uzvarēja arī autoru balsojumā. Tātad šis ir Kurzemes prozas lasījumu labākais darbs. Un, izrādās, pirms apprecējās, Rūta (toreiz Dišlere) dzīvoja Tukumā.
Ilze More – fragmenti no darba “Meža dienasgrāmata”
Ja autore raksta 1. personā, apgalvojot “es esmu mežs”, tad lieka kļūst ievada daļa ar interneta dzīlēs atrastu teoriju par to, kas ir mežs. Vēstījums tēlains: “šūpinu priežu gurnus”, “plēš manu ādu”, “cilvēks pieskaras manām ribām”, taču tad ,,…iebirst manās rētās… tās aizaugs”… Aizaug brūce, jo par rētu sauc to, kas jau sadzijusi.
Agnese Skuja “Siena tirgus”
Vai tas bija stāstiņš bērniem? Hmm, laikam tomēr nē – bērni šos jociņus un parodijas nesaprastu. Pat ja tomēr bērniem, gribētos saklausīt kādas sižeta iezīmes, nevis tikai savirknētu tirgus dalībnieku aprakstu ar mērķi uzjautrināt lasītāju (klausītāju) Tīģeris, kurš grib pārdot savas strīpas, viens pats stāstu nesaglābs – viņš jau aizņemts ar savu andeli…
Rasa Zālīte – “Vienkārši uzveic kluci”
Lauku dzīves un iedzīvotāju vide. Spilgts, tēlains negaisa apraksts, kurš pēc tam diezgan veiksmīgi tiek izspēlēts otrreiz, jau sapnī. Meitenes raksturs stāstā neatklājas pilnībā. Bet varbūt pie vainas skaudrā īsināšana par sliktu tēlam.
Ruta Zimnoha – “Zelta maska”
Šis varbūt bija gadījums, kad priekšnesums uzlabo tekstu, jo autore lasīja izteiksmīgi, pat teatrāli. Stāsts mazliet crazy – tādi ļaudis, tādi viņu tikumi un vēlmes. Neveikli izklausījās “kāpjas uz atpakaļ”, “tērējusi dārgu naudu”. Netrūka gan arī asprātīgu teicienu.
Aija Sarma – “Purva mošķi”
Stāsts ar potenciālu, tāpēc ir slīpēšanas vērts. Parādās autores savdabīgā dzīves uztvere un humora izjūta. Spēja ne vien analizēt, bet arī jokot par sāpīgām lietām un nelikt ierēkt par smieklīgajām. Prasme sintezēt no “izjaukta” materiāla detaļām, piejaucot klāt šķipsniņu sevis.
Laura Bindere – “Zanes Neimanes vārdā” (hm, tas bija stāsta nosaukums, vai Laura lasīja Zanes stāstu?)
Stāsta varones – jaunas meitenes – un viņas vecāsmātes atmiņas par kara laikā piedzīvoto. Visai ticami, bez samākslotības. Laurai (vai Zanei) jāturpina rakstīt.
Ivars Ozoliņš – “Meinkūns”
Savdabīgs autors, kurš savu rokrakstu gadu gaitā lēni, bet nemitīgi pilnveido, kļūdams klausītājiem interesantāks. Šo stilu varētu dēvēt par “pompozi ironisko”. Autors izmanto cilvēciskās vājības, tās ne vien atmaskojot, bet gaumīgi piesmejot.
Rolanda Bula – “Briesmīgais gadījums Cukuros”
Kā jūtas, reaģē un uzvedas mazpilsētas iedzīvotāji, ja vienudien no zemes dzīlēm uzceļas Ļeņineklis? Situācija, kas piedzīvota dzīvē, būtu reāli šausmīga, stāstā izklausās visai amizanta. Te sanāktu laba masu skatu glezna – “Ļeņina augšāmcelšanās”.
Santa Dejus – “Ardievu, karote!”
Asprātīgi un pašironiski par talantu, tūkstoš atrunām tam kalpot un par radošajām mokām. “Vieglais žanrs” autoram arvien ir tas smagākais! Uz priekšu, Santa – “radošās nerakstīšanas konsultante”!
Guna Roze – “Zirgs”
Sižets spēlējas ar likteni – ar pravietisku pareģojumu, taču interesantākais šai darbā ir autores izvēlētais grūtais uzdevums – vēstītājs ir nevis cilvēks, bet tetovējums.
Iluta Tālmane – “Annas krogs”
Epitetiem bagātākais stāsts – absolūts epitetu rekordists. Nevarējām pat iedomāties, cik daudz to var izkaplēt dzimtās valodas laukā! Šādu teiku labprāt klausītos tūristi, apmeklējot atbilstošu ezeru vai vecu krogu.
Linda Skranda – “Ziņu dēlis”
Šī liepājniece literārās izteiksmes un formas meklējumos uz vietas nestāv. Skaisti savaldzināja 2016. g. Kurzemes Dzejas dienās pēc tam pamatoti uzvarot Kurzemes prozas lasījumos ar stāstu “Zvans”. Šķiet, Lindu spārno pats rakstīšanas process, nevis kāds konkrēts mērķis, pat ne sižets. Ceļa skaistums arī ir ceļš, ne vien galamērķis.
Ilga Liepiņa – “Sarkanā kļava”
I
Rakstot stāstu par šausmu tēmu, kā prasīja “Prozas fermentācijas” nolikums, autorei ir izdevies apvienot žanru ar visai ikdienišķu sadzīvi, kas ir stāsta veiksme. Eh, kā šāda žanra stāstiem, kur katrs vārds ir būtisks, nodara pāri hronometra diktēta steiga!
Marika Indāne – “Kapusvētki”
Pārdomas, vērojumi, noklausīti dialogi latviešu mentālajā festivālā “Kapu svētkos”. Viss jau atbilst Veļu laika noskaņai, pat skaistais sarkasms, taču pietrūka neparastāka skatījuma uz vispārzināmo, un arī lasījums monotons.
Gundega Rezevska – “Kaija”
Kārtējais pārdomu stāsts, šoreiz – piektdienā un pie jūras. Atmiņas par mirušo tēvu, kā jau dievainēs. Ja divi tādi darbi sagadās viens aiz otra, klausītājam grūti pārslēgties… Ambivalenti epiteti: “…glauda asos, nopulētos zvaigznes stūrus”.
Ligita Paegle – “Diskomgugolācija” (fobija – bailes zaudēt interneta savienojumu)
Ne tik tālā nākotnē, kad jaunatne izlīdzas tikai ar robotiem, zēnam apstākļi spiež aplikt kaklasaiti, bet viņš neprot to sasiet, tālab pēc padoma pirmo reizi dzīvē dodas uz… bibliotēku, kas viņam izvēršas par baisu piedzīvojumu! Asprātīgs, pārsteidzošs autores redzējums; stāsts, kurš nudien var kļūt pat realitāti.
Ieva Ķilla – “Kas tur ir?”
Fragments no lielāka darba, tāpēc pagrūti uztvert pamatvēstījumu. Daudz apceres, refleksiju (“es un balsis”, “kad es aizgāju no sevis” utml.), bet pat bez sižeta aprisēm tās ir saistošas, uzteicami pierakstītas. Ieva saņēma žurnāla “Domuzīme” specbalvu.
Dzintars Hmieļevskis – “Mazpilsētas romance”
Arī fragments no lielāka darba, taču spilgts, asprātīgs, ar labsirdīgu humoru. Par “blakni”, ko parasti izvēlamies nevien neaprakstīt, bet pat neredzēt – par bomžu mīlniekiem. Tukumnieku favorītstāsts, – uzdāvinājām Dzintaram almanahu “Kungs Tukums”.
Gunita Boka – “Mīlestības Lāsts”
Klasisks (no vārda klase) stāstiņš par skolnieces un skolotāja mīlestību. Ja domātas mūsdienas, tad tas ir kriminālžanrs…
Evija Martukāne – fragmenti no stāsta “Volodja”
Aktuāla tēma, turklāt ne pārāk bieži aplūkota – probācija. Viegls, humora iekrāsots stāstījums bez uzspiestas morāles. Šis bija otrs tukumnieku favorīts, tāpēc prieks, ka “Volodja” ieguva Ventspils rakstnieku mājas specbalvu.
Gvido Drage – “Mežainis”
Prozas lasījumu drāma, ja pat 5000 zīmju stāstu nav iespējams nolasīt atvēlētajās 5 minūtēs, un tas nav pārmetums autoram. Šis stāsts Tukuma prozas lasījumos “Prozas fermentācija” saņēma 2 žūrijas balvas, turklāt žūrija tajā saskatīja līdzības ar Aleksandra Grīna darbiem. “Mežainis” ieguva Ventspils muzeja simpātiju balvu.
Gunta Šnipke – fragments no stāsta “Anntante un citi zvēri”
Ak, cik žēl, ka klausītāju uzmanība nav bezgalīga! Žūrijas vērtējums (šis bija otrs galvenās balvas ieguvējs) liek ticēt rakstītā vērtīgumam, ko diemžēl aizēnoja autores nekautrā sadarbība ar iesnām un klepu, kas vairāku stundu garumā nešaubīgi bija pamanāmākais “lasījums”.
Ingrīda Zaķe “Simtgades pilsētas”
Ironisks skatījums uz administratīvi teritoriālo reformu, spēlējoties ar apdzīvotu vietu nosaukumiem. Stāsts iederētos kādas reģionālās avīzes humora stūrīti, jo iecerēts kā ļoti asprātīgs. Oriģināli izteicieni: “…bērdams vārdus kā pārgatavojušos graudus apcirknī”, “kastaņi no vēju tirināta koka” u.c.
