TLA

30. novembrī Ventspils Rakstnieku namā aizvadīti, izrādās – jau desmitie Kurzemes prozas lasījumi. Tukumnieki tajos piedalījās devīto reizi. Šogad savus darbus bija aizsūtījuši seši, – gruntīgi rēķinot – pat septiņi tukumnieki, taču divi: Marija Anmane un Krišs Grunte katrs sava iemesla dēļ uz lasījumiem neaizbrauca, tātad viņu darbi konkursā nepiedalījās.

Ko tur liegties – pirmais šoks prozistiem bija, jau saņemot uzaicinājuma vēstules. Tās vēstīja, ka lasījumos piedalīsies 31 autors (tātad gandrīz 2x vairāk nekā parasti), tāpēc strikti noteikts lasījuma laiks – 5 minūtes! Kā tad tā?! Atļautais apjoms bija 10 000 līdz 12 000 zīmju, bet to eleganti, auditorijai saprotami var nolasīt 10-15 minūtēs. Un īsproza jau tāpat ir īsproza; to noīsināt nozīmē vai nu sašķērēt sižetu, vai izcirpt tēlainību, atstājot tikai reportāžu. Vai arī – nolasīt sākumu un beigas, kas “nelīmēsies kopā”. Īsi sakot – nebijām sajūsmā, bet mīlestība pret Kurzemes prozas lasījumiem ir jau tik stabila, ka braucām – kā būs, tā būs!

Kā armijā

Četri autori uz lasījumiem nebija ieradušies, taču “viņu minūtes” pārējiem nesadalīja – klātesošajiem tika nopietni atgādināts, ka vispirms ieskanēsies zvaniņš, kas nozīmē, ka var pabeigt teikumu, pēc tam lasījumu pārtrauks bez žēlastības. Kā armijā, kur sērkociņa degšanas laikā jāpaspēj pamosties, izlēkt no gultas un apģērbties. Bet mēs taču neesam armijā – esam radoši cilvēki.

Tādi arī bija lasījumi – haotiski, sasteigti, nervozi; dažbrīd pat kā ātrlasīšanas konkursā. Stāsta kontekstu un noskaņu uztvert varēja tikai atsevišķos gadījumos. Uztvert, bet ne izbaudīt. Žūrija gan “mierināja”, ka visus stāstus, ko vēlamies izlasīt, varam saņemt e-pastā, ko mēs arī izmantojām, bet…

Visu vakaru pēc tam un vēl nākamajā dienā notika domapmaiņa ar autoriem no citiem novadiem, un visiem diemžēl palikusi sāja pēcsajūta. Pasākuma atslēgas vārds taču ir LASĪJUMI. Lasījumi, nevis stāstu konkurss, kur autoru klātbūtne nav vajadzīga. Mēs uzticamies žūrijai – arī bez atgādinājuma, ka visi stāsti ir rūpīgi izlasīti. Tomēr mums atgādināja, ka lasījums ir ļoti svarīgs un ne reizi vien maina žūrijas lēmumu. Bet mēs bijām sabraukuši no malu malām – Ventspils ir liels attālums, gan braucot no Tukuma, gan no Liepājas vai Alsungas. Bet mēs dodamies uz KPL tāpēc, lai dzirdētu citus, un lai citi dzirdētu mūs. Tas patiešām IR svarīgi – apjaust, kādas tēmas šogad nodarbinājušas rakstniekus, kādas jaunas formas atrastas, jauni pārsteigumi. Šogad tas mums diemžēl tika laupīts, tāpēc laupīts arī ilgi – veselu gadu – gaidītais KPL apmeklējuma prieks.

kaķis maisā

Nevietā bija arī žūrijas locekles, rakstnieces Kristīnes Ulbergas piezīme pēc lasījumiem, ka nevajadzēja sasteigt – vajadzēja izvēlēties fragmentu (no īsprozas!!!???) un to tad skaisti pasniegt. Rakstnieki – radošas personības – to var salīdzināt ar skaistumkonkursu: viena Mis kandidāte parādīs tikai gāju, cita seju vai gurnu – nosaki nu, kura ir visskaistākā; uzmini nu, kā šī dāma izskatās visā savā krāšņumā! Pat Eirovīzijas dziesmu konkursā skatītājiem ļauj noskatīties visu dziesmu, lai tad – pirms balsojuma – ar pāris sekunžu fragmentiem ļautu atcerēties katru dziesmu starp daudzajām citām. Tātad Ulberga vēlējās, lai katrs autors “nodzied savas dziesmas” šos desmit sekunžu fragmentiņus?

Pasākuma izskaņā Rakstnieku mājas direktore gan sacīja: ja arī nākamgad būs tik daudz dalībnieku, rīkos atlasi – visus uz lasījumiem neaicinās. Žēl, ka tas nenotika jau šogad. Nez, kā citi, bet tukumnieki klausītājos atbrauktu visi, pat ja uzaicināts būtu tikai viens. Galu galā ar kolēģiem citos novados nolēmām, ka rakstīsim kopīgu vēstījumu KPL organizētājiem ar lūgumu vai nu mainīt Nolikumu, vai noslēguma pasākuma stilu, cienot autorus un viņu darbus. Un galvenais – nenogalinot viņos vēlmi piedalīties Kurzemes prozas lasījumos.

Uzvarētāji un balvas

Šogad neapšaubāmi laurus plūca liepājnieki.

Labākie stāsti – Guntai Šnipkei un Liepājas universitātes rakstniecības studiju maģistrantei Rūtai Holenderei. Liepājnieks Dzintars Hmieļevskis ieguva “Tukuma Literātu apvienības” simpātiju balvu – almanahu “Kungs Tukums”. Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas specbalvu saņēma Evija Laganovska, Ventspils bibliotēkas specbalva tika Ligitai Paeglei, bet žurnāls „Domuzīme” uzteica Ievas Ķillas darbu. Mūsu Gvido Drage ar stāstu “Mežainis” ieguva Ventspils muzeja simpātiju balvu.

Mikrorecenzijas par dzirdētajiem stāstiem

Laura Barbara Jeruma – “Zvaigznīte”

Stāsts par vientuļas mātes audzinātu dēlu, kurš spiests kļūt pieaudzis tikai 30 gadu vecumā, kad paliek viens. Darbība, spriežot pēc cukurbiešu mainīšanas pret cukuru, notiek deviņdesmitajos. Tātad aplūkotā tēma nav izsmelta vēl šodien…

Patrīcija Kuzmina – fragments “Bērnība” no kāda lielāka darba

Nedaudz sirreāla gaisotne nakts bārā, kur ļaudis satiekas, lai dalītos lomu spēlēs un vientulībā. Cilvēki, kam patīk dzīvi vadīt pēc pasaku likumiem… Un pāri visam – vientulība…

Rūta Holendere – “Vēsturiskās sirdsapziņas biedrība”

Pamatoti darbs – uzvarētājs. Pašnāvības mēģinājums vārdā nenosauktā bibliotēkā, bet domājams, ka tā ir Gaismas pils. Precīzi izstrādāti, interesanti raksturi. Izteiksmes veids ironisks, paskarbs. Klausītājs notic, par spīti situācijas absurdumam! Rūta pārliecinoši uzvarēja arī autoru balsojumā. Tātad šis ir Kurzemes prozas lasījumu labākais darbs. Un, izrādās, pirms apprecējās, Rūta (toreiz Dišlere) dzīvoja Tukumā.

Ilze More – fragmenti no darba “Meža dienasgrāmata”

Ja autore raksta 1. personā, apgalvojot “es esmu mežs”, tad lieka kļūst ievada daļa ar interneta dzīlēs atrastu teoriju par to, kas ir mežs. Vēstījums tēlains: “šūpinu priežu gurnus”, “plēš manu ādu”, “cilvēks pieskaras manām ribām”, taču tad ,,…iebirst manās rētās… tās aizaugs”… Aizaug brūce, jo par rētu sauc to, kas jau sadzijusi.

Agnese Skuja “Siena tirgus”

Vai tas bija stāstiņš bērniem? Hmm, laikam tomēr nē – bērni šos jociņus un parodijas nesaprastu. Pat ja tomēr bērniem, gribētos saklausīt kādas sižeta iezīmes, nevis tikai savirknētu tirgus dalībnieku aprakstu ar mērķi uzjautrināt lasītāju (klausītāju) Tīģeris, kurš grib pārdot savas strīpas, viens pats stāstu nesaglābs – viņš jau aizņemts ar savu andeli…

Rasa Zālīte – “Vienkārši uzveic kluci”

Lauku dzīves un iedzīvotāju vide. Spilgts, tēlains negaisa apraksts, kurš pēc tam diezgan veiksmīgi tiek izspēlēts otrreiz, jau sapnī. Meitenes raksturs stāstā neatklājas pilnībā. Bet varbūt pie vainas skaudrā īsināšana par sliktu tēlam.

Ruta Zimnoha – “Zelta maska”

Šis varbūt bija gadījums, kad priekšnesums uzlabo tekstu, jo autore lasīja izteiksmīgi, pat teatrāli. Stāsts mazliet crazy – tādi ļaudis, tādi viņu tikumi un vēlmes. Neveikli izklausījās “kāpjas uz atpakaļ”, “tērējusi dārgu naudu”. Netrūka gan arī asprātīgu teicienu.

Aija Sarma – “Purva mošķi”

Stāsts ar potenciālu, tāpēc ir slīpēšanas vērts. Parādās autores savdabīgā dzīves uztvere un humora izjūta. Spēja ne vien analizēt, bet arī jokot par sāpīgām lietām un nelikt ierēkt par smieklīgajām. Prasme sintezēt no “izjaukta” materiāla detaļām, piejaucot klāt šķipsniņu sevis.

Laura Bindere – “Zanes Neimanes vārdā” (hm, tas bija stāsta nosaukums, vai Laura lasīja Zanes stāstu?)

Stāsta varones – jaunas meitenes – un viņas vecāsmātes atmiņas par kara laikā piedzīvoto. Visai ticami, bez samākslotības. Laurai (vai Zanei) jāturpina rakstīt.

Ivars Ozoliņš – “Meinkūns”

Savdabīgs autors, kurš savu rokrakstu gadu gaitā lēni, bet nemitīgi pilnveido, kļūdams klausītājiem interesantāks. Šo stilu varētu dēvēt par “pompozi ironisko”. Autors izmanto cilvēciskās vājības, tās ne vien atmaskojot, bet gaumīgi piesmejot.

Rolanda Bula – “Briesmīgais gadījums Cukuros”

Kā jūtas, reaģē un uzvedas mazpilsētas iedzīvotāji, ja vienudien no zemes dzīlēm uzceļas Ļeņineklis? Situācija, kas piedzīvota dzīvē, būtu reāli šausmīga, stāstā izklausās visai amizanta. Te sanāktu laba masu skatu glezna – “Ļeņina augšāmcelšanās”.

Santa Dejus – “Ardievu, karote!”

Asprātīgi un pašironiski par talantu, tūkstoš atrunām tam kalpot un par radošajām mokām. “Vieglais žanrs” autoram arvien ir tas smagākais! Uz priekšu, Santa – “radošās nerakstīšanas konsultante”!

Guna Roze – “Zirgs”

Sižets spēlējas ar likteni – ar pravietisku pareģojumu, taču interesantākais šai darbā ir autores izvēlētais grūtais uzdevums – vēstītājs ir nevis cilvēks, bet tetovējums.

Iluta Tālmane – “Annas krogs”

Epitetiem bagātākais stāsts – absolūts epitetu rekordists. Nevarējām pat iedomāties, cik daudz to var izkaplēt dzimtās valodas laukā! Šādu teiku labprāt klausītos tūristi, apmeklējot atbilstošu ezeru vai vecu krogu.

Linda Skranda – “Ziņu dēlis”

Šī liepājniece literārās izteiksmes un formas meklējumos uz vietas nestāv. Skaisti savaldzināja 2016. g. Kurzemes Dzejas dienās pēc tam pamatoti uzvarot Kurzemes prozas lasījumos ar stāstu “Zvans”. Šķiet, Lindu spārno pats rakstīšanas process, nevis kāds konkrēts mērķis, pat ne sižets. Ceļa skaistums arī ir ceļš, ne vien galamērķis.

Ilga Liepiņa – “Sarkanā kļava”

I

Rakstot stāstu par šausmu tēmu, kā prasīja “Prozas fermentācijas” nolikums, autorei ir izdevies apvienot žanru ar visai ikdienišķu sadzīvi, kas ir stāsta veiksme. Eh, kā šāda žanra stāstiem, kur katrs vārds ir būtisks, nodara pāri hronometra diktēta steiga!

Marika Indāne – “Kapusvētki”

Pārdomas, vērojumi, noklausīti dialogi latviešu mentālajā festivālā “Kapu svētkos”. Viss jau atbilst Veļu laika noskaņai, pat skaistais sarkasms, taču pietrūka neparastāka skatījuma uz vispārzināmo, un arī lasījums monotons.

Gundega Rezevska – “Kaija”

Kārtējais pārdomu stāsts, šoreiz – piektdienā un pie jūras. Atmiņas par mirušo tēvu, kā jau dievainēs. Ja divi tādi darbi sagadās viens aiz otra, klausītājam grūti pārslēgties… Ambivalenti epiteti: “…glauda asos, nopulētos zvaigznes stūrus”.

Ligita Paegle – “Diskomgugolācija” (fobija – bailes zaudēt interneta savienojumu)

Ne tik tālā nākotnē, kad jaunatne izlīdzas tikai ar robotiem, zēnam apstākļi spiež aplikt kaklasaiti, bet viņš neprot to sasiet, tālab pēc padoma pirmo reizi dzīvē dodas uz… bibliotēku, kas viņam izvēršas par baisu piedzīvojumu! Asprātīgs, pārsteidzošs autores redzējums; stāsts, kurš nudien var kļūt pat realitāti.

Ieva Ķilla – “Kas tur ir?”

Fragments no lielāka darba, tāpēc pagrūti uztvert pamatvēstījumu. Daudz apceres, refleksiju (“es un balsis”, “kad es aizgāju no sevis” utml.), bet pat bez sižeta aprisēm tās ir saistošas, uzteicami pierakstītas. Ieva saņēma žurnāla “Domuzīme” specbalvu.

Dzintars Hmieļevskis – “Mazpilsētas romance”

Arī fragments no lielāka darba, taču spilgts, asprātīgs, ar labsirdīgu humoru. Par “blakni”, ko parasti izvēlamies nevien neaprakstīt, bet pat neredzēt – par bomžu mīlniekiem. Tukumnieku favorītstāsts, – uzdāvinājām Dzintaram almanahu “Kungs Tukums”.

Gunita Boka – “Mīlestības Lāsts”

Klasisks (no vārda klase) stāstiņš par skolnieces un skolotāja mīlestību. Ja domātas mūsdienas, tad tas ir kriminālžanrs…

Evija Martukāne – fragmenti no stāsta “Volodja”

Aktuāla tēma, turklāt ne pārāk bieži aplūkota – probācija. Viegls, humora iekrāsots stāstījums bez uzspiestas morāles. Šis bija otrs tukumnieku favorīts, tāpēc prieks, ka “Volodja” ieguva Ventspils rakstnieku mājas specbalvu.

Gvido Drage – “Mežainis”

Prozas lasījumu drāma, ja pat 5000 zīmju stāstu nav iespējams nolasīt atvēlētajās 5 minūtēs, un tas nav pārmetums autoram. Šis stāsts Tukuma prozas lasījumos “Prozas fermentācija” saņēma 2 žūrijas balvas, turklāt žūrija tajā saskatīja līdzības ar Aleksandra Grīna darbiem. “Mežainis” ieguva Ventspils muzeja simpātiju balvu.

Gunta Šnipke – fragments no stāsta “Anntante un citi zvēri”

Ak, cik žēl, ka klausītāju uzmanība nav bezgalīga! Žūrijas vērtējums (šis bija otrs galvenās balvas ieguvējs) liek ticēt rakstītā vērtīgumam, ko diemžēl aizēnoja autores nekautrā sadarbība ar iesnām un klepu, kas vairāku stundu garumā nešaubīgi bija pamanāmākais “lasījums”.

Ingrīda Zaķe “Simtgades pilsētas”

Ironisks skatījums uz administratīvi teritoriālo reformu, spēlējoties ar apdzīvotu vietu nosaukumiem. Stāsts iederētos kādas reģionālās avīzes humora stūrīti, jo iecerēts kā ļoti asprātīgs. Oriģināli izteicieni: “…bērdams vārdus kā pārgatavojušos graudus apcirknī”, “kastaņi no vēju tirināta koka” u.c.

Trīs Tukuma rakstnieces, atļaujot publicēt savu darbu fragmentus, atsaukušās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas aicinājumam, atbalstīt interaktīvo spēli “Hei, mosties!”, kas bērniem un pusaudžiem palīdz atpazīt vardarbības izpausmes ikdienišķās situācijās.

Kāpēc literatūrā?

Par vardarbību pret bērniem arvien drosmīgāk runā ne vien sabiedrība, bet arī māksla: kino, teātris un, izmantojot vārda spēku – literatūra. Arī latviešu rakstnieku darbos epizodiski, bet reizumis pat no vāka līdz vākam parādās šī tēma. “Rakstnieka godīgums – lūk, kas ir laikmeta liecība! Bez “par šo labāk nerunāt,” kādā publikācijā uzver Guna Roze, tādējādi norādot uz rakstnieka iekšējo nepieciešamību atklāti runāt arī par vardarbību pret bērnu kā mūsdienu sabiedrības ēnas pusi. Viņai piekrīt rakstniece Jana Egle, kura arī iesaistījusies akcijā: “Vardarbība ir tēma, par kuru runāt man šķiet svarīgi, tāpēc labprāt iesaistos spēles “Hei, mosties!” popularizēšanā.” Arī Rolanda Bula (bijusī izmeklētāja Rolande Bebere, kuras specializācija bija noziegumi pret bērniem tostarp seksuālā vardarbība) aicināta piedalīties spēles atbalsta akcijā atzīst:

“Statistika ir tikai aisberga redzamā daļa. Vardarbība pret bērniem ir likumparkāpums, kam raksturīgs augsts noklusēšanas līmenis, jo bērni nesūdzas.”

Ilga Liepiņa piebilst: “Tie pieaugušie, kas vardarbīgi izturas pret bērniem, reti ir grāmatu lasītāji. Atliek cerēt, ka tie, kas lasa, viņus atpazīs un reaģēs.”

Klusēšana baro vardarbību

Parasti tiek uzsvērti četri vardarbības pret bērniem veidi: 1) novārtā pamešana jeb vecāku nolaidība; 2) emocionālā vardarbība; 3) fiziskā vardarbība; 4) seksuālā vardarbība. Taču mūsdienās arvien agresīvāka ir vardarbība interneta vidē, kas var būt gan ņirgāšanās, gan seksuāla izmantošana bez tieša fiziska kontakta.

“Cietušie visbiežāk izvēlas noklusēt piedzīvoto vardarbību, jo jūt kaunu, vainas apziņu, kā arī bailes no varmākas atriebības. Bieži bērni netic, ka kāds var palīdzēt – ne draugi, tuvinieki, ne policija. Tādēļ diezgan problemātiski ir iegūt statistikas datus par vardarbību ģimenē, kas varētu atspoguļot reālo vardarbības izplatību,” raksta portāls www.pretvardarbibu.lv. Bet klīniskā psiholoģe un atbalsta tālruņa 116006 noziegumos cietušajiem koordinatore Santa Ozoliņa brīdina: “Līdzcilvēku klusēšana palīdz varmākam turpināt ļaunprātīgo rīcību.”

Rolandas Bula pirmā romāna “Klusēšanas varā” pamatā bija reāla krimināllieta, kur apsūdzība bija celta bērnu seksuālā izmantošanā, un notikumi risinājās tepat Tukuma pusē. Arī rakstnieces romānā “Atpakaļceļš” ieaudušās epizodes, kur saskatāma fiziskā un emocionālā vardarbība pret bērniem.

“Reti vardarbība pret bērnu ir vienreizējs agresijas akts,” saka R. Bula. “Biežāk tā ieviesusies kā ikdienas norma, kā “nekas ārkārtējs”. Ja skolā kādu apsaukā un grūsta, tad dara to gadiem. Ja mājās kliedz un sit, tad tas ir sistemātiski. Ja bērns kļūst par seksuālās vardarbības upuri, arī tas bieži sākas, bērnu tam īpaši sagatavojot.

Vai citi ģimenes locekļi nepamana, ka lielais brālis vai vectēvs mazo meiteni vai zēnu glāsta īpaši un skūpsta uz lūpām? Pamana gan, jo ir nerakstīti uzvedības likumi. Diemžēl viena daļa liecinieku izliekas akli, jo tas skar pašu ģimeni, skolu, kurā strādā, māju, kurā dzīvo. Ja lieta nonāk tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā, tad daudzi liecinieki un “garāmgājēji” saka, ka neko nebija pamanījuši, pretējā gadījumā viņiem nāktos atbildēt likuma priekšā, jo nenovērsa noziegumu. “Neko neredzēju, nedzirdēju, nenojautu” ir tradicionālā aizstāvēšanās. Un visdrīzāk neizdosies pierādīt, ka mātei nevarēja būt tik ciešs miegs, lai nedzirdētu, ko tēvs otrā dīvānā tai pašā istabā dara ar mazgadīgo meitu. Tas ir konkrēts gadījums no manas prakses.

AR SPĒLI PRET VARDARBĪBU

Latvijas Republikas Bērnu tiesību aizsardzības likumā vardarbības pret bērnu skaidrojumi ne vienmēr ļauj skaidri apzināties, kurā brīdī kāda cilvēka rīcība var tikt uzskatīta par vardarbību. Šo trūkumu likumā savā veidā lieliski aizstāj spēle “Hei, mosties!”, kas radīta, apzinoties divas galvenās problēmas: 1) bērni neatpazīst vardarbību, nereti domājot, ka tas, ko viņi piedzīvo, ir norma; 2) Bērniem ir bail vai kauns par to runāt. Spēle ir atradusi veidu kā uzrunāt tās tiešo auditoriju – bērnus – viņiem saprotamā un pieņemamā veidā, jo pieaugušo brīdinājumi ne vienmēr tiek sadzirdēti.

“Hei, mosties!” caur ikdienišķām situācijām attīsta prasmi atpazīt dažādas vardarbības pazīmes, mudina par to neklusēt, turklāt spēlētājs iegūst informāciju, kur vērsties pēc atbalsta un palīdzības.

Spēle “Hei, mosties!” radīta Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Eiropas Savienības fonda projekta Nr. 9.2.1.3/16/I/001 „Atbalsta sistēmas pilnveide bērniem ar saskarsmes grūtībām, uzvedības traucējumiem un vardarbību ģimenē” ietvaros. Pirmie spēlētāji to izmēģināja tikai šā gada sākumā, bet spēle jau kļuvusi iecienīta. Tai ir ne tikai izglītojošā, bet arī izklaidējošā daļa, kas ļauj uz mirkli novērst domas no sarežģītās tēmas. Taču arī izklaidējošajā spēles daļā bērni tiek mudināti domāt un analizēt, vienlaikus radot sacensības garu, jo beigās ir iespējams redzēt savu vērtējumu un to salīdzināt ar draugiem. Tāpat jāatzīmē, ka spēle saglabā iepriekš sasniegtos rezultātus un ļauj to turpināt no tās vietas, kurā bērns to ir pabeidzis.

Interesanti, ka šī spēle, kas ir izmantojama tikai, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, atgādina arī drošas interneta lietošanas pamatprincipus.

„Izskatās, ka tas varētu būt izņēmuma gadījums, kad vecākiem ir iemesls nevis aizliegt bērnam spēlēt, bet tieši mudināt to darīt,“ saka Guna Roze, kas pati ir izmēģinājusi šo aplikāciju.

Spēli “Hei, mosties!” iespējams bez maksas lejuplādēt un spēlēt Google Play un Apple Store elektronisko lietotņu veikalos, kā arī VBTAI mājaslapā

 

SEKSUĀLĀ VARDARBĪBA LITERATŪRĀ

Fragments no Rolandas Bulas romāna “Klusēšanas varā”

– Cik jums bija gadu?

– Sākās, kad vēl biju maza un viņš atnāca dzīvot. Man bija deviņi gadi. Tad viņš vienmēr bija tikai klātesošs. Mums ir liels dārzs, vienmēr kaut kas jādara. Draudzenes nāca ciemos, viņām arī viņš nepatika.

– Tātad viņš visur uzradās, bija klāt, vēroja. Vai bija kas vairāk?

– Jā, ar laiku. Viņš sāka pieskarties. Sākumā it kā netīšām, bet īstenībā tas bija tīšām.
– Kādam kaut ko teicāt?

– Tā tieši neko neteicām. Dažas reizes es mēģināju teikt mammai, tā – it kā nejauši izmetu pa vārdam. Mēģināju uzvedināt. Gaidīju, lai mani sāk izprašņāt, bet neviens nesaprata, neprašņāja sīkāk. (..) Vēlāk jau sāka roku likt uz pleca, uz muguras. It kā lai pasauktu, uzrunātu. Es skurinājos, jo viņš nevis pieskārās, bet roku turēja un nost neņēma, lai arī es kratīju nost. Gribēju jau tieši teikt mammai, draudēju viņam, bet viņš uzreiz sāka vest uz mājām pie sevis draudzeni. Man neviens nebūtu ticējis, teiktu, ka es pārejas vecumā kaut ko sadomājusies. (..) Atceros, ka tolaik visas viņa draudzenes bija ļoti jaunas, tik tikko astoņpadsmit. Vecāki vēl runāja, ka kritis uz jaunām meitenēm, taču neviena nebija nepilngadīga. Viņš izlikās pareizs, izpalīdzīgs, alkoholu lietoja ar mēru, visi slavēja. Viņš nogaidīja, redzēja, ka neviena nesūdzas, tad gāja tālāk. Sāka grābstīties. Arvien uzbāzīgāk.

 Fragments no Nellas no Krotes (Ilga Liepiņa) romāna “Ragana bez diploma”

– Tas nebeigsies. Es zināju… – čuksti kļūst tikko dzirdami.

– Ar tevi… noticis kas slikts? Kāds dara pāri? – beidzot sāku saprast.

Mājiens ar galvu, tai liecoties aizvien zemāk.

– Mājās?

Vēl viens bezvārdu – jā.

– Mammai esi stāstījusi?

– Viņa netic. Saka, es izdomājot. Ka patēvs… Un par Regīnu teica, viņa dancojot pēc sātana stabules. Ragana. Tālab nācu pie jums… Redzēju, ka viņa nesen aizgāja uz autobusu.

Minūtes laikā esmu nosvīdusi cauri slapja. Tas iet pāri saprašanai. Regīnas īsziņu autore izrādās šīs Vikas, varbūt Viktorijas māte, bet meiteni pašu… izmanto tās vīrs. Viss sakrīt: ģimenes negodā apsūdzēta ragana, bet aizstāvība tiek meklēta pie otras, kura pret varmākām dabiski bruņota. Tagad ir visas iespējas vai nu uzvarēt, vai zaudēt.

– Es varu palīdzēt. Tikai jāzina – viņš tevi gultā kādreiz ievilcis?

– Nē, bet gramstās. Saka, augot sulīga odziņa. Man šausmīgi bail. Mamma saka, vajag pie mācītāja izsūdzēt grēkus. Es nevaru, mācītājs arī ir vīrietis.

– Tas nav tavs grēks. Iedošu līdzi burvju vārdus. Tie būs salocīti papīra lidmašīnas formā. Nevienam nerādi. Kad atkal grābstās, ieliec pēc tam viņam kabatā vai naudas makā. Un tūlīt nāc šurp. Ja gadījumā nebūs manis, Regīna palīdzēs pat labāk. Viņai vēl stiprāki vārdi!

Atvilktnē sameklēju sarkanu aplikāciju papīru un ar melnu flomāsteru trekniem burtiem uzrakstu: “Ir vietas, kur spīd rūtota saule.”

FIZISKĀ VARDARBĪBA

Fragments no Janas Egles stāsta “Dačuks un dvīņi” topošajai grāmatai “Dzimšanas diena”

Ome ķeras pie Dačuka galvas, viņa jau piepūš vaigus, lai paciestu lēno plūkāšanu, bet savā prātā domā, ka skaista nemaz vienmēr nav mīlīga, smukā Elvīra ir durstīga kā dadzis, un mēle viņai asa kā dzeloņdrāte, toties Dačuka mammīte tik mīlīga un kārtīga, taču nekāda smukuma jau tur nav… Mati atkal sāp visā garumā, kā vienmēr, kad ķemme ir omes rokās, un Dačuks nu jau ir ne tikai piepūtusi vaigus, bet arī aizžmiegusi plakstus tik cieši, ka gar acīm sāk griezties daudzkrāsaini ripuļi. Aiz sienas sākas skandāls, laikam Elvīra dvīņus aizvilkusi līdz bērnu istabai. Elvīra kliedz:

– Huļigāni, kā nav kauna, piedirš Jāzeponkulim aku, ņem un piedirš aku, un vēl melo! Uz Marsa jūs vajag uzspert, lai te ir miers!

Cauri sienai dzirdami paukšķi, būkšķi un rībieni. Viens brēc aizvilcies, otrs sauc:

– Man nemaz nesāp!

Atkal būkšķis

– Man nesāp, vot!

Dačuks arī nemaz vairs nejūt, ka pašai mati sāp, viņai žēl Gunnara un Emmara un drusciņ bail, vai viņi nenosūdzēs, ka Dačuks arī tur bija klāt.

Visbeidzot ar bļāvienu – „Šodien tupēsiet istabā, sūdabrāļi!” – eksekūcija aiz sienas beidzas. Tieši tajā brīdī ome ap mazo cirtaino ašteli savelk lenti, sasien to pušķī un saka:

– Nāc nu, kaut kas tak ir arī jāēd.

– Es iešu, man tikai te drusku jāpadomā.

Ome nosmejas un iziet uz virtuvi. Dačukam joprojām no ūdeles bail, bet vai tad viņa nav dūšīga meitene? Kādas šausmas aiz sienas bija jāpārcieš brāļiem, bet viņa te no viena maza zvēriņa sabijusies. Aši, aši meitēns atrauj skapja durvis un, paķērusi bikšeles, aizcērt tās atkal ciet.

VARDARBĪBA INTERNETA VIDĒ

Fragments no Gunas Roze romāna stāstos “Sadursme” (14gadīgas meitenes jeb Eklēra dienasgrāmata. Darbība notiek piknikā pie upes citas meitenes 9. klases izlaiduma naktī).

16. jūnijs, sestdiena

2.28

Jau tumšs. Naivais pielējies. Vispirms mētāja joku, ka spāniski “es tevi mīlu” un “es tevi gribu” nozīmējot vienu un to pašu, un tikai latviešu meitenes no tā taisot problēmu. Pēc tam, visiem dzirdot, pateica, ka Hibrīdam ir mazi pupi. Pa kluso nofotografēja, kamēr viņa pēc kārtējās peldes slaucījās, ielika feisbukā, ietagoja H un pierakstīja, ka ir meitenes, kurām nevajag peldkostīmu, pietiek, ja uzlīmē plāksterus. Pēc kādām 15 minūtēm parādīja mums un sacīja, ka viņš palīdzot H veidot karjeru – visas modes fotogrāfes sākot kā modeles. Bija jau gandrīz tūkstotis like un daudz share. Gandrīz visi H klasesbiedri dalījās – tātad viņa ir izlaiduma ballītes nagla pat, ja tajā nepiedalās. Brutāls atņēma N telefonu, izdzēsa bildi no viņa laika joslas, stūķēja N teltī un solīja, ka sados pa muti, ja izlīdīs. Bet tas tikai vāvuļoja, lai pasakot, kā tā var būt, ka Eklēram 14 gados ir lieli pupi, Hibrīdam jau 16, bet nav vispār. Es ienīstu N! Cilvēks, kas mīl, nekad tā neizdarīs, pat pālī. (..)

2.45

Hibrīds vemj, Brutāls Cilvēks pietur viņas matus. Brālis. Tāda ir mīlestība. (..)

5.42

Mēs visi meklējam H. Viņas krosenes ir pie telts, drēbju nav. Visi gulējām ar drēbēm, tātad peldēt viņa nav gājusi. Brutāls atkal klusē un tas ir biedējoši. Mēs visi zemapziņā nojaušam, ka nu ir sūdi, bet mēģinām to noliegt. Naivais domā, ka “šī” sapsihojusies un tagad spēlē paslēpes, lai mūs pavazātu aiz deguna. Pušums ieminas, ka varbūt ielikusi austiņas un nedzird, ka saucam. Es arī gribētu tam ticēt. (..)

6.30

Brutāls Cilvēks piezvana uz 112. Nosauc mūsu koordinātas. Kā gan agrākos laikos, kad nebija GPS, šādos džungļos atrada cilvēkus? Bet tad jau nebija arī mobilo. (..)

9.59

Ātrie atbrauca pie mums. (..) mums visiem tikko iespricēja – tētis zinātu, ko. (..) Tagad ir tāda sajūta, it kā mana pusaizmigusī galva no dienasgrāmatas būtu divu mežu augstumā. Glābēju laivā redzu H, pārklātu ar zilu plēvi. Viņas mati patiesībā ir ļoti gari, slapjās, zaļās cirtas iztaisnojušās rāmi dus ārpus plēves uz klāja. Tūlīt noteikti sāksies atdzīvināšana. Iedomājos, ka tāds darbs ir arī tētim, tikai viņš nekad nestāsta. (..)

10.40

Brutāls Feisbukā ielika ziņu, ka māsa ir mirusi.

11.11

Brutāls parādīja, ka izdzēsti gandrīz visi posti ar māsas fotogrāfiju un atsaukti tūkstošiem laiku. Tagad tie paši, kas zem tās bildes spieda “patīk” un rēcošo feisu, H laika joslā raksta, cik ļoti viņiem žēl, ka šī meitene mirusi. Kretīni! (..) H “draugi” šonakt laikoja to postu! Viņi to darīja – izdzēsts neskaitās! Kaut viens būtu sadūšojies ierakstīt: “Man kauns, ka biju preteklis un ierēcu kopā ar visiem.” Galva laižas zemāk.