Tukuma literāti stāsta, ko dara Covid liegumu laikā

Aigars Brics

Rolandai Bulai aprīlī bija publicētas divas intervijas: apgāda Jānis Roze izdevumā “Ziņnesis” un “Rīgas Apriņķa Avīzē”. Strādā pie jauna romāna.

Andrim Jansonam liels notikums – iznākusi pirmā grāmata. Krīzes laika dzeju viņš publicē Feisbukā.

Ilga Bindre strādā dārzā un lasa grāmatas.

Annas Jurševicas radošums šobrīd – pēc pirmās grāmatas iznākšanas – aprobežojas ar sīpolu dobēm un gurķu stādiem.

Aivis Briesma pārlasījis abas Elmāra Rumbas dzejas grāmatas un Dainas Jansones-Treices krājumu “Sirds viducī”. Pašu iedvesma apciemo reti, bet nav arī pametusi pavisam.

Ilga Liepiņa dienu pirms sērgas pasludināšanas iestājās jaunā darbā Rīgā, ko nav iespējams strādāt no mājām. Reizi nedēļā auklē mazbērnu, pārējā brīvajā laikā rosās dārzā. Rakstīšanai bija pasūtījuma darbs, kurš Covid atcelta pasākuma dēļ šobrīd apstājies.

Gvido Drage raksta spoku stāstus (nupat pabeigts stāstu krājuma manuskripts) un strādā mežā.

Aigars Brics sacer romantiskus dzejoļus, kamēr viņa gleznas Veselavas kultūras nama izstāžu zālē skumst aiz slēgtām durvīm.

Sarmas Upeslejas radošās aktivitātes šobrīd ir dzeja internetā un virtuāla kontaktēšanās.

Guna Roze strādā pie divām jaunām grāmatām: jauna romāna un aizraujoša pasūtījuma darba. 28. maijā saruna ar Gunu bija skatāma jaunajā TV raidījumā “Izšķirtspēja”.

TLA aprīlī iesniedza divus projektus Tukuma novada Kultūras projektu konkursā: “Prozas fermentācija” un LRS mēnešraksta “konTEKSTS” paplašinājumam “Tukums”. Abi ir atbalstīti.

Ar nepacietību gaidām arī pulcēšanās ierobežojumu atcelšanu, lai ar joni gatavotos Kurzemes Dzejas dienai, kam 12. septembrī jānotiek Tukumā. Vai notiks – tas atkarīgs no Covid, bet 29. maijā TLA valdes loceklis Aigars Brics parakstīja Tukuma novada domes deleģēšanas līgumu par šī pasākuma organizēšanu (attēlā).

Vēstule Marijai

Marija Anmane

          2020. gada 18. aprīļa naktī pārstāja pukstēt mūsu mīļās literātes, žurnālistes, sirdsgudrā cilvēka un šarmantās dāmas Marijas Anmanes sirds. 23. aprīlī – tieši pa Jurģiem – pavadīsim viņu uz mūža mājām.

Esi sveicināta, Marija, lai arī kur Tu tagad būtu! Pasaule ir noslēpumu pilna, to mēs redzam visapkārt, un arī Tevi nu aizsaucis lielais Noslēpums. Kādam tas varbūt šķitīs nosodāmi, bet manā prātā Tu nesaisties ne ar vienu skumju domu, pat tagad ne. Kopš Tevi esmu pazinusi (tie ir gari un ilgi gadi, kas tagad tos vairs skaitīs, kad laikam ir milzu vērte un nav vairs vērtes!), Tu vienmēr esi izstarojusi kādu gaišu un priekpilnu siltumu, atbilstošu savam vārdam.

Kad pēc jaunības atkalsatikāmies 90-desmito nabadzības viducī, Tu strādāji grāmatnīcā. Ko tik Tu nestrādāji, kamēr vien varēji strādāt, jo Tev augstprātība attiecībā uz darbu nepiemita! Un Tu rūpējies, lai tā nepiemistu taviem bērniem un mazbērniem. Tu cienīji Dabu, cilvēkus un lietas. No Tevis varēja mācīties cieņu pret vērtīgām lietām: bieži vien – ne jau naudiskā izteiksmē, bet darinājuma izteiksmē. Mīlestības izteiksmē. Gaumi. Tev arī pašai patika darināt un lepoties ar darināto gan draugu, gan tuvinieku kopbūtnes brīžos – vai tas bija skaists apģērbs, vai veiklu roku darināta kartiņa, vai mīļa mājlieta. Tieši Tu biji tā, kas mani  uzrunāja pievienoties Tukuma literātiem, kad vienkāršā kafejnīciņā apmainījāmies ar saviem dzīves un kaķustāstiem. Tu teici “…, tam būs darīšana ar mani” manas dzīves grūtākajos brīžos.

Tu piederēji tiem retajiem, ar kuriem var nesatikties, bet satiekoties turpināt no pēdējā  jautājuma. Uz tava balkona malkot kafiju vai vīnu, un raudzīties bezdelīgās. Kur svarīgais un nesvarīgais ir vienādi. Arī vārdos. Ar vārdu Tu prati ceļot. Vārda ceļš Tevi veda pie cilvēkiem un citiem ceļiem, bet sarunas ar cilvēkiem un notikumiem – pie stāsta. Arī ar mums un par mums – literātiem, kuru dvēselēs iemīt visi vecumi, jo katrs nezināmais vārds ir katra zināmā vārda turpinājums. Vārda vajadzībai Tu nekad neatteici. Un citām vajadzībām, kur roka jāpieliek, arī. Tu biji vienmēr priecīga būt klāt. Uzklausīt un nodot tālāk izstāstītos stāstus. Un izvadot, kaut pār dzīvokļa slieksni, nekad neaizmirsi novēlēt labu ceļu, apjautāties, vai viss ir, vai vēl kā nevajag?

Mēs, tavējie, tagad  Tev sakām: “Lai tajā ceļā, ko nezinām, viss Tev, Marij, ir!”  Kad ar atmiņu gaismas ātrumu atkal lēks rīta un vakara zvaigzne, no zemes balkona debesīs raugoties, domās vēl parunāsim. Jo nav ne pagājības, ne mūžības. Viss ir tuvu klāt. Viss ir Viens, kas tikai pievienojas citam vienam.

Marijai

***

laiks paklusēt
– – –
laiks
ar Mariju paklusēt
šajā klusuma brīdī
uz mums runā
Dievmāte

/Gvido Drage/

***

Ak, Marija,
Kāpēc tik klusi
Tu aizsteidzies
Uz tālo,nezināmo pusi,
Kur gaisma baltā
Pār Tevi mūžam līs,
Un visas sāpes klusi dzīs.

/Anna Jurševica/

 

Prozas triptihs

2019. gads “Tukuma Literātu apvienībai” bijis jaunām grāmatām bagātākais gads – kopā desmit. Jauni romāni izdoti trim novada prozistēm: Ilgai Liepiņai (pseid. Nella no Krotes) “Ragana bez diploma”, Rolandai Bulai “Upes laiks”, Gunai Rozei – “Sadursme”. Visi darbi ataino mūsdienu Latviju, tās cilvēkus un viņu attiecības. Par saviem romāniem, bet ne tikai, sarunājas visas trīs rakstnieces.

 

grāmatas "Sadursme" vāks

 

Rolanda ILGAI: – Kāpēc tava ragana palika bez diploma – nenokārtoja ieskaiti zombēšanā?

– Romānam vairākas reizes mainījās nosaukuma varianti: iesākumā bija “Saules kodiens”, tad gribēju likt “Pieviltais vīngliemezis”, bet Latvijas Mediji pavasarī jau izdeva “Vīngliemezi uz rīta takas” – nevar ļaut gliemežiem pārāk savairoties! Galīgais variants vislabāk izsaka grāmatas būtību. Bārbalai nav diploma, jo viņa nav ragana,- tādu lomu negaidīti piešķir apstākļi jeb māņticīgi ļautiņi.

Ilga ROLANDAI: – Bet vai tavs “Upes laiks” nozīmē ūdenī iekrituša pulksteņa meklēšanas operāciju?

– Jā, uzrakstīt romānu ir “tikai” pārkāpt pāri kaķim, bet izlemt par tā nosaukumu – tas, lūk, nozīmē “pārkāpt kaķa asti”. “Upes laiks” sākotnēji bija “Laika standarts”, nosaukums vieniem ļoti patika, citiem ļoti nepatika. Mans romāns ir par mūsdienu ģimenes laiku; cik ātrs tas ir, cik saturīgs. Ar cilvēkiem tāpat kā ar upēm – te tās ātras, te seklas, te ar atvariem.

Rolanda GUNAI: – Un kāds bija tavas grāmatas nosaukuma ceļš?

– Līdzīgs, kā jums. Rakstīju “Leti”, pie beigām izdomāju, ka derētu gan “Dolor vulgaris”, kas latīņu valodā nozīmē “patērētājs parastais”, gan “479 ieelpas”. Bet tā kā redaktore Gundega Blumberga noīsināja visu filozofiski-paralēlo daļu, kas bija apmēram 1/3 kopējā apjoma, bet vārds “Lete” viņai asociējās ar “letiņš” sieviešu dzimtē, viņa ieteica nosaukumu “Sadursme”, ko man sākumā bija grūti pieņemt. Tomēr visaplamāk ir vispirms prātot par ideālo nosaukumu un tad tam pielāgojoties, kaut ko rakstīt.

Guna ILGAI: – Kas ir tie cilvēki, kuri iekļūst tava darba lappusēs?

– Es kā čukča – ko redzu, par to dziedu. Vēroju tendences sabiedrībā: kas skaitās slavējami vai prestiži, no kā cenšamies izvairīties, ko – neredzēt, ko baidāmies darīt vai runāt. Labprāt piemeklēju saviem varoņiem neikdienišķas vai literatūrā mazāk izmantotas profesijas. Tāpēc man ir restaurators, krustvārdu mīklu sastādītājs, sporta skolas administrators, taksists, pastniece un mājsaimniece.

Ilga GUNAI: – Ir cilvēki, tostarp rakstnieki, kuri uzskata, ka mūsdienās nekas ievērības cienīgs vairs nenotiek, cilvēki kļuvuši plakani un garlaicīgi. Kur tu atrodi tos košos un kaislīgos – vai tikai iztēlē?

– Kā smejies, starp tiem pašiem plakanajiem un garlaicīgajiem. Pietiek, ja pamani cilvēka “košāko uti”, par to arī jāraksta. “Sadursmē” tēlu ir ļoti daudz, bet tikai trim – vienam bērnam un divām kundzēm – ir konkrēti prototipi, un visi trīs ir tukumnieki. Pārējie simts tēli ir izdomāti. Nepiekrītu, ka mūsdienās nekas vairs nenotiek; cilvēciskās kaislības un vājības jau nemainās, mainās tikai fons un dekorācijas. Rolanda cilvēkus ar viņu utīm iesēdināja laivā, es iemetu autokatastrofā, tu – māņticības sprostā.

Rolanda GUNAI: – Cik dziļi tu mīli vai ienīsti savus varoņus?

– Nenīstu nevienu. Pat prototipus dzīvē varu necienīt, varu pārciest kā zobu sāpes, bet neienīstu. Autoram jābūt kaut nedaudz empātiskam pat pret pēdējiem draņķiem savā darbā, citādi tēls būs neinteresants. Vienam no pieminētajiem prototipiem pat izdomāju fona stāstu, it kā meklējot attaisnojumu, kāpēc šis cilvēks uzvedas tik neciešami? Tu taču “Stopētāju lietā” darīji tāpat. Arī mīlas līnijās literatūrā man interesantāks pāris ir “maita un normāls džeks”, nevis “nelietis un paimeitiņa”, jo tā ir klišeja. Mīlu savus literāros bērnus. Vienmēr.

Guna ROLANDAI: – “Upes laikā” lielāko akcentu liki uz paaudžu attiecībām.

– Tieši tā. Bija sakrāti vērojumi, līdzcilvēku atziņas. Paaudžu attiecības vienmēr ir aktuāla tēma, sākot ar Bībeli un “Indrāniem” un “Cīrulīšiem”. Tikai katram laikam savas atziņas. Man šķiet, ka tā pašlaik ir mazliet aizmirsta tēma, turklāt – laiks ir cits, problēmas citas. Patriarhālās dzimtas tēma un konflikti palikuši kaut kur 20. gadsimtā, šodien daudz liberālāks gaiss,- tik daudz veidu, kā ātri aiziet no savām saknēm. Cik vērta šajā laikā ir dzimta? Vai sabiedrības attieksmē pret jēdzieniem “ģimene”, “dzimta” jau  nav iezagusies ciniska liekulība?

Guna ILGAI: – Kā tev izdodas notikumiem un raksturiem piešķirt ticamību?

– Ar detaļām, nekā citādi. Raksturīga tendence pēdējās desmitgadēs (ja pietiek naudas un aizrautības) ir iegādāties pamestas muižas un tās restaurēt, paglābjot no iznīcības. Cīruļu kungu mājas vizuālo tēlu paņēmu no Cīravas muižas – ar resnajām kolonnām un garo fasādi. Romānā iekļuva arī Jaunpils ar saviem Viduslaiku svētkiem un degušās Rīgas pils restaurācija, par ko saņēmu precīzu informāciju no draudzenes, kura tajā piedalījās. Kādai aktrisei romānā “uzdāvināju” Elitas Patmalnieces dizainētu tērpu, taksistam Aldim liku katru dienu gaidīt pasažierus no Rīgas vilciena. Bārbalas māte dzīvo Olainē, tur vēl klīst runas par nenotverto maniaku – dūrēju! Aldmāma savukārt ir visu čīkstošo, pseidoslimīgo, aizdomīgo, pieaugušos bērnus kontrolējošo pensionāru koncentrāts.

Guna ROLANDAI: – Tavā grāmatā toties saskatīju epidēmiskās telefonatkarības un pusmūža krīzes problēmas.

– Gribēju izstāstīt stāstu par vidusmēra ģimeni, tāpēc arī atkarības un iezīmes paaudžu pārstāvjiem ir visiem labi zināmas: pusaudži kā lielo izaicinājumu uztver trīs dienas bez mobilā telefona, trīsdesmitgadniece Indra ir pārņemta ar veselīgu dzīvesveidu, jogu un psihoterapiju, viņas vienaudzis brālis ir urbanizējies mačo, bet vecāki – piecdesmitgadnieki – tā norūpējušies ar naudas un prestiža gādāšanu, ka šo to palaiduši dzīvē garām. Jā, “Upes laiks” ir klasisks paaudžu romāns. Tā arī teicu visiem paziņām, lai gan viņi tik un tā atzinās, ka pieraduši pie manis kā detektīvu rakstnieces, un arī “Upes laikā” gaidījuši, vai kādā upes līkumā neieraudzīs līķi.

Rolanda ILGAI: – Kādas atsauksmes esi dzirdējusi par savu romānu?

– No radošiem, brīvību un humoru mīlošiem cilvēkiem – vislabākās. Ir, kas nelasīšot principā, jo “nosaukumā minēta ragana”. Jautāsi, ko rakstu šobrīd? Atbildēšu: rakstu bestselleru. Saproti, kā gribi.

Ilga ROLANDAI: – Un ko tu šobrīd raksti?

– Pašlaik nerakstu, bet vienu bestsellerīgu krimiālintrigu apdomāju gan. Gaidu, kad janvārī vai februārī nāks klajā “Sīnāja kalna lieta”, kas būs turpinājums manai “Stopētāju lietai”.

Ilga GUNAI: – Nu tad atklāj, ko tagad raksti tu! Un ar ko, tavuprāt, latviešu literatūra varētu aizraut ārzemju lasītājus?

– Varbūt skanēs skaļi, bet rakstu antiutopisku romānu. Netaisos sacensties ar šī žanra klasiķiem Orvelu un Haksliju, bet tieši antiutopija man liekas ārkārtīgi interesants un par maz izmantots paņēmiens, kā izstāstīt stāstu ar vēstījumu. Varbūt ar to arī varētu pārsteigt ārzemju lasītājus, jo pagaidām latviešu literatūrā nav neviena antiutopjas parauga. Bet, ja nopietni, lasot tiešām izcilu tulkoto literatūru, es vienmēr domāju: Kāpēc? Nu kāpēc neko tik spēcīgu vēl nav uzrakstījis neviens latvietis?

perfekti par autora-redaktora sadarbību un galarezultātu!

Dzejnieks un redaktors Kārlis Vērdiņš par dzejas grāmatu rediģēšanas milzu nozīmi. Interneta žurnālā “Punctum”

 Īsumā – man patīk sadarboties ar dzejniekiem, kuri ir gatavi iet uz rezultātu, kuri atļaus izmest no manuskripta visus vājos dzejoļus, kuri pārlabos neskaidras, pārprotamas vai neko neizsakošas rindas, kuri neapmierināsies ar pirmo prātā ienākušo versiju grāmatas nosaukumam. Ja dzejnieks pats ir visu izdarījis, tad man atliek tikai viņu par to slavēt. Ja dzejnieks daudz ko nav izdarījis, tad man atliek uzņemties daudz darba viņa vietā.

Zelta svece 2019

Turpinot jauko tradīciju, arī šogad Jaunā gada pirmajā tikšanās reizē atcerējāmies iepriekšējā gadā paveikto un ar diplomu “Zelta svece” suminājām tos literātus, kuru radošie sasniegumi bijuši īpaši spilgti.

Nominantus bija izvirzījuši paši TLA biedri – ko nu kurš atcerējās un atzina par notikuma vērtu. Jāteic, ka neviens neizvirzīja pats sevi. Savukārt tikšanās reizē katrs nobalsoja par viņaprāt spilgtāko sasniegumu visās nominācijās.

Lūk, rezultāti! Uzvarētājs katrā nominācijā iezīmēts

GADA SASNIEGUMS (individuāli)

  • izdots “Kungs Tukums” – sastādītāja& projekta vad. GUNA ROZE
  • “Tālās tikšanās” atvēršana R&A mājā-muzejā Rīgā – Baiba Talce
  • Baiba Talce uzņemta Latvijas Rakstnieku savienībā
  • Tukuma novada Atzinības raksts – Guna Roze
  • Jaunas asinis biedrībā – Evelīna Strode
  • “Sadursme”- nominēta “Kilograms kultūras” un “Krasta ļaudis” – Guna Roze

GADA IZRĀVIENS

  • Ļoti veiksmīgie Prozas lasījumi kā projekts + ideja – Šausmu tēma – Guna
  • Rolandes “Stopētāju lieta” un “Upes laiks” Latvijas bibliotēku TOP sarakstos
  • ILGA BINDRE – ceļš uz savu pirmo grāmatu.
  • Evelīnai Stroidei pirmā publikācija NTZ
  • Redžinalds (Gvido Drage) – joprojām veiksmīgi raujas prozā
  • Brīnišķīgais vasaras izrāviens pie Annas Jurševicas

GADA TEKSTS

  • “Sarkanā kļava” Prozas fermentācijā – ILGA LIEPIŅA
  • “Sadursme” – Guna Roze
  • Baibas Talces dzejoļu krājums “Tālās tikšanās”
  • “101. kilometrs” izdots audiogrāmatā neredzīgajiem – Guna Roze
  • Prozas fermentācijas jautrā kolāža – Guna Roze
     

    GADA AUTORS

    ROLANDA BULA – jauna grāmata, publicitāte, grāmatas bibliotēku TOPos

    Ilga Liepiņa – jauna grāmata, panākumi “Prozas fermentācijā” (3 balvas)

    Guna Roze – jauna grāmata + KT sastādītāja, publicitāte, atzinība

    Gvido Drage – panākumi “Prozas fermentācijā” (žūrijas balva)

    Baiba Talce – jauna grāmata, ko TLA virzīs Laligaba

    Ilga Bindre – pirmā grāmata

    Daina Jansone-Treice – jauna grāmata, aktīvi aicināta bibliotēkās

    Sarma Upesleja – jauna grāmata

     

    GADA PUBLIKĀCIJA

    • Marijas Anmanes publikācija NTZ un replika uz to “Rīgas Laikā”
    • GUNAS ROZES recenzija par D. Judinas romānu “Devītais” – “Konteksts”
    • Rolanda Bula TV raidījumā “Grāmatu kods” 2019. janvārī
    • “Literātiem ir sajūta, ka virs Tukuma ir jumts – kaut kas vibrē” – Guna Roze par almanahu “Kungs Tukums” un savu “Sadursme” – “Kultūras Diena” aprīlī
    • Evelīnas Strodes debija NTZ 

      GADA UZDRĪKSTĒŠANĀS

      • “Sirds uz perona” izplešanās novadā, kad projekts atdots LRS – Guna Roze
      • Andris Jansons – lēciens uz ecēšām/ugunī, piekrītot vadīt apvienību
      • AIGARAM BRICAM pirmā personālizstāde
      • Aivis Briesma apgūst datorpamatus

       

      TLA GADA PANĀKUMS

      • “Kungs Tukums” izdošana
      • Iznākušas 11 jaunas grāmatas
      • Rubrika Rūk/gšana “Kontekstā”
      • Literārās impresijas izstādē “Katram savs stāsts”
      • Uzstāšanās Pilsētas svētkos “Precību spēles”
      • “Prozas fermentācija” jaunā kvalitātē
      • Jaunas asinis biedrībā – Daina Jansone-Treice un Evelīna Strode

       

      GADA ATBALSTS

      Nesavtīgs korektora darbs pirms almanaha “Kungs Tukums” nodošanas tipogrāfijā – LIENE AKMENS

      Par palīdzīgu roku vienmēr – AIGARS BRICS

       

     

Katram savs stāsts

Uldis Rubezis "Audēja"

Tukuma literāti pagājušā gada rudenī ar radošu prieku pieņēma Tukuma muzeja piedāvājumu uzrakstīt impresijas topošajai izstādei, ko veidotu muzeja pēdējo 5 gadu jaunieguvumi.

Neliels ieskats izstādē LTV sižetā

Radīšanas process sākās brīdī kad literāti izvēlējās gleznas un skulptūras, kas viņus “uzrunāja”. Vairākām gleznām bija pat vairāki “gribētāji”.

Rezultātā – pēc pašu un literāro konsultantu atlases – izstādē katru mākslas darbu papildina viena literārā impresija.  Ulda Rubeza “Audēja” ir viens no pāris darbiem, kam literārie konsultanti nespēja izšķirties par labu vienam darbam.

Marija Anmane

Kad piedzimu, dzīva bija vairs tikai viena no manām vecmāmiņām. Steļļu vairs nebija. Toties mūsmājās bija krāsainie lupatdeķu celiņi uz grīdām un pie gultām, kuras rotāja vecāsmātes austās zvaigžņu segas. Un, kad pirms manām kāzām viņa atvēra lielo pūra lādi… Kā tik visa tajā nebija! Palagi un galdauti, dvieļi un krekli, blūzes un brunči. Svītrainie tautiskie brunči mani apbūra visvairāk, varbūt tāpēc nolēmu mesties avantūrā un līdz Dziesmusvētkiem noaust sev tautiskos brunčus. Pati! Vai es būtu nemākulīgāka par draudzenēm, kuras jau atradušas ceļu līdz stellēm!?

Iedevu aušanai mazo pirkstiņu, un tā paņēma visu roku. Vairāk par lepnumu, ko izjūtu par visu, kas tapis un tiek nēsāts (par apģērbu vairs nekad nesaku „valkāts”: tikai „nēsāts” – ar godu un cieņu), jūtu bezgalīgu prieku, kad stellēs apstājas laiks. Reizēm audekls pārbauda manu pacietību, liekot ārdīt un labot neviļus ieausto kļūdu.  Esmu iemācījusies no sirds priecāties par darbiem, kas top blakus stellēs, par izstādēs un gadatirgos ieraudzītajiem brīnumdarinājumiem. Katras stelles, katrs topošais audekls izstaro gaismu, kad audēja to apdvēseļo. Būtu skaisti, ja tāda – gaiša, labo darbu un mīlestības apstarota – spētu būt visa mūsu tauta. Ak, šīs domu domas, ko darbnīcā reizēm pārcilājam, kamēr rokas dara savu – labi zināmo un ierasto! Mainās laikmets un mode, bet aušanas prasmes nezūd: dzimst un izaug un stellēs sēžas aizvien jaunas audējas. Arī vecmāmiņas, savulaik aušanai atdevušas sirdi un dvēseli, turpina aust. Un audīs, kamēr vien spēs paminas mīt.

Tas, kas te piestaro telpu ar Mīlestības gaismu, ir linu paladziņš gaidāmajam mazulim.

Anna Jurševica

Ir pierimusi dienas steiga,
kluss novakars jau zemi klāj,
un meitenei pie stellēm stāvot,
mīļvecmāmiņa prātā nāk;
gan viņas austie linu dvieļi,
gan vienmēr rāmais mīlīgums,
un padoms tas, kas šodien noder
pie jaunas segas aušanas.
Te krāsas priecēs, raksti mīsies,
kā dzimtās zemes ainavas,
un tālē vecāsmātes acis
tad jutīsies tik laimīgas.

Uzskatām, ka izstāde ir īpaša ne tikai tāpēc, ka esam to līdzdzīvojuši. Darbi patiešām ir izcili, un kopaina – emocionāli uzrunājoša.