Publicēts Autors TLA

Zemsirds stāstu fragmenti

Pasākuma logo - spuldzīte, kurai iekšā kvēldiega vietā mirgo sirds

Stāstu autorus varēs uzzināt, redzēt, dzirdēt sestdien 27. novembrī plkst 14.00 Tukuma pilsētas kultūras namā. Varēs arī nobalsot par labāko stāstu – viens no tiem iegūs Klausītāju balvu.

TAJA

Veca māja, nokvēpuši griesti. Virtuvē neviena nav. Tālāk tukša istaba, otra. Kāds te tomēr ir, sievietes klātbūtne jūtama. Gulta steigā pārklāta. Vāzes lauskas pa grīdu. Sens pendeļpulkstenis pie sienas sašķiebts. Putekļi plīvo gaisā. Putna ēna pārslīd logam.

Aiz pēdējām, vismazākajām durvīm es viņu atrodu. Tāds kā pieliekamais. Bet tur sakustas un iekunkstas kas dzīvs. Sataustu slēdzi, iedegas gaisma. Pasaulīt! Taja? Taja – mana ugunīgā kļava – sarkanajā kleitā. Tā kleita uz krūtīm ieplēsta, tā ka balts krūšturis redzams. Viņas tvirtās krūtis, slaidais, trauslais augums… Nē, tas nav iespējams! Attēls novirmo, itin kā akas ūdenī spaini iemestu. Taja?

VIENS LĪGAS ULBERTES LIKUMS

Bet varbūt tas viss bija gluži aplami? Tu nemaz nebrauci pie stūres, mēs nemaz nepīpējām, nebija kaķa, nebija pilsētas robežas, nebija policijas iecirkņa, itin nekā nebija? No malas taču labāk redzams, es to visu nevaru saredzēt. Kāds lūdzu pasakiet – kā tur bija? Kā nebija? Mēģiniet uzpīkstināt man, mēģināsim satikties, es paklausīšos jūsos, tad centīšos saprast. Beigu beigās var izrādies, ka vēl nekas nav noticis.

(..) Lidmašīnā līdzi paņēmu savu mīļāko grāmatu, ja nu reiz būs tā, ka avarēsim. Nevar zināt. Bailīgi. Bet, ja kāds, kurš šo lasīs un reizē ārkārtīgu un pārliecinošu apsvērumu dēļ līdzināsies man gan pēc fiziskiem, gan varbūt arī (nu, visdrīzāk) pēc garīgiem raksturlielumiem, tad, iespējams, ar mani viss beigu beigās ir bijis kārtībā.

ŪĶA VAKARIŅAS

Suns patiesi nogūlās pie ārdurvīm, nenolaižot no manis acu. Cenzdamās neelpot, iegrozījos dziļāk krēslā. Pēkšņi viss šķita pārāk kluss. Manu uzmanību piesaistīja sprauga zem mums piedāvātās istabas durvīm. Redzams, agrāk bijis slieksnis, kas noņemts, bet durvis palikušas vecās. Tajā telpā vai nu dega gaisma, vai iespīdēja no pretējās mājas, taču skaidri redzēju šaurajā strēlē kaut ko sakustamies…

Tīri vai pārakmeņojos. Joprojām ne skaņas. Suns gulēja mierīgi. Taču tumšā ēna – nē – divas –virzījās uz vienu un otru pusi, brīžam attālinoties, brīžam saplūstot kopā. Tad tikai apjēdzu savu nožēlojamo stāvokli. Atrados pilnīgi viena svešā dzīvoklī naktī, un manējie nezināja pilnīgi neko, jo Lilija tā arī nepiezvanīja.

TANTE GENOVEFA

– Tev vajag izbalināt matus! – Tantes pēkšņais paziņojums lika man atmosties no rudenīgā noskaņojuma.

– Bet ir jau vēls, ārā līst un kosmētikas veikali slēgti.

– Kurš teica, ka matu balinātājs ir jāpērk veikalā? Balināsim no tā, kas pieejams mājās.

Šis priekšlikums man likās aizdomīgs, bet vienlaicīgi intrigas pilns. Nekad savā dzīvē nebiju balinājusi matus, kur nu vēl veidā, kādu man piedāvāja tante. “Viņa droši vien to ir darījusi ne vienu reizi vien,” ar tādu domu ļāvos Genovefas ierosinājumam.

– Balināsim! –Drosmīgi piekritu.

Atklāti sakot sāku nobīties no tā sastāva, kuru ieraudzīju sev priekšā noliktu matu balināšanai. Kas būs, būs, nodomāju un pēc četrdesmit minūtēm ieraudzīju, ka mani mati… sāk kūpēt.

ZEM SIRDS LĪNIJAS

Vienā brīdī Krista ieteicās: “Dari ko gribi, tikai pēc tam neprasi naudu no manis.”

Pēc šī Lori neko vairs neatbildēja un laipnajai pārdevējai paprasīja, cik maksā rokassprādzīte. Sieviete iedeva atlaidīti, un beigās sanāca tikai 100 bahti, kas ir 2 eiro.

Kad sieviete sniedza rokassprādzīti, viņa to nometa un paķēra Lori roku, sakot: “Ak Dievs, jaunkundze, cik jums ir īsa sirds līnija!”

“Sirds līnija? Kas tā ir? Un ko tā nozīmē?” – Es jautāju, mazliet uztraukusies.

“Sirds līnija nosaka cilvēka mūža ilgumu, taču zem sirds līnijas ir prāta līnija, un tās krusto likteņa līnija, bet jūsu likteņa līnija pat nekrusto prāta līniju!” – Paskaidroja sieviete un ieteica man pārbaudīt veselību.

PĀRI UPEI

Turpat, kur atradām bērnus, samestas mantas – redeļu gultiņa, manēža, maiss ar drēbēm, no steigā sasietas palaga paunas izbiruši produkti un neplīstošie trauki. Iesēdinu bērnus atpakaļ dīvānā un metos laukā. Viņi vēl ir tepat! Šurī pa mūsu mājām kā pa savējām! Saucu, neatbild. Kliedzu:

– Kropļi, ne cilvēki! Pamest bija dūša, atsaukties nē? Ko mums ar viņiem darīt, izdzimteņi?

Kāds izlec pa guļamistabas logu un skrien pa irdeno sliedi uz upītes pusi. Aizjoņo tieši garām vīram, gandrīz uzduras, bet viņš nereaģē, it kā skrējējs būtu rēgs. Varbūt viņš ir uz zālēm, ko gan es zinu? Varbūt zog manējās? Vienām blakne bija nerealitātes sajūta. Neatceros, kurām.

– Kaut tu tur paslīdētu un nosistos, dzeguze nolādētā!

BAILES

Uzslienos uz ceļiem. Nežēlīgi kalst rīkle. Steidzīgi vajag kaut ko iedzert. Jau sāku rāpot uz virtuves pusi, bet tad atceros, ka no rīta, labā nodoma salabot tualetes podu vadīts, esmu noslēdzis ūdeni. Atceros, ka labais nodoms izčibēja, tiklīdz skalojamā kastē atradu biezā plastmasas maisiņā ietītu dzimtenīti. Tālāk vairs neko neatceros.

Tātad nav nekādas jēgas grābstīties gar krāniem. Un pieslēgt atpakaļ ūdeni manā situācijā ir neiespējami. Tad vajadzētu atgrūst veļas automātu no sienas, pie kuras atrodas ūdensvada caurules, sadabūt kaut kur flaķenes un ar milzīgu spēku būtu jāatgriež sarūsējušais ventilis, ko gadu gadiem apņemos nomainīt, bet nekādi nesanāk. Nē, ūdeni dabūt man nespīd. Sasprindzinu atmiņu. Kaut kur taču jābūt noslēptam visītim, tā saucamajam NZ. Bet kur? 

SIRDSDĪVĀNIŅŠ

Broņislava tomēr izrausās no gultas.  Varbūt pļaviņā viņpus ielai atkal ganīsies stirnas? Sākumā Broņislava nevarēja saprast. Neticēja acīm. Samiedza, atvēra. Nē, tas tiešām tur bija! Dīvāniņš. Pretējā ielas pusē, netālu no laternas staba uz trotuāra gozējās koši sarkans dīvāniņš. Ja tagad istabā ienāktu zirgs un cilvēka balsī paprasītu aizdot piecīti auzām, Broņislava izbrīnītos mazāk. Dīvāniņš zem klajas debess… Binoklis ļāva appētīt nenodilušo un tīro samta auduma pārvilkumu un sirdsveida atzveltni. Dīvāns pēc visa spriežot nebija izvelkams, tāds vairāk iederētos viesistabā. Bet kā tas tur uzradies? Vai kreisās puses jaunie kaimiņi izlikuši? Rīdzinieki, tie tā paraduši – izliek vecās mantas pie miskastēm un izkarina uz balkoniem izmazgātās bumbierenes.

LEĢENDA PAR ERCENA DĀMU

Parasti mātes savus bērnus mīl ar visu savu sirdi, bet manējā teica, ka mīl mani ar visām savām sirdīm. Un tās viņai bija kāds… miljons. Un tad viņa pastāstīja, kā viņa mani mīl ar katru sirsniņu. Tā es zināju, ka viņa ir vislabākā mamma pasaulē.  “Ar šo te es tevi mīlu, kad tu rītos maisi tēju, bet ar šo te, redzi, uz mana rādītājpirksta, es mīlu pieskarties šeit, pie tava mazā deguntiņa.” Līdz man vienu vasaru parādījās vasaras raibumi. Es vairs neko nedzirdēju par viņas sirsniņu, kas mīl manu degungalu. Man, protams, tas izskatījās savādāk nekā mammas, bez mazajām sirsniņām. Varbūt viņa man arī atļautu tādas dabūt un tad es varētu izskatīties tieši tāda pati kā mamma. Drīz vien viņa atkal ar mirdzošām acīm čubināja katru manas sejas kvadrātcentimetru, un mēs abas bijām laimīgas.

 

 

Publicēts Autors TLA

Sestdien noskaidrosies “Tukuma prozas fermentācijas” laureāti

"Tukuma prozas fermentācija" afiša
27. novembrī, plkst. 14.00 Tukuma kultūras namā notiks konkursa “Tukuma prozas fermentācija” fināls, kurā savus darbus lasīs paši autori.
“Šā gada stāstu tēma “Zem sirds līnijas” bija provokatīvs izaicinājums autoriem,” saka konkursa organizatore, rakstniece Guna Roze. “Jo zem sirds līnijas atrodas gan pamatinstinkti, gan spēja valdīt pār emocijām, gan bailes un arī Zeme, tātad ekoloģijas tēma. Tomēr neparedzējām, ka autoru izdoma būs tik daudzveidīga! Konkursā piedalījās deviņu autoru darbi, un katrā ir atšķirīgs tēmas risinājums – daži pat pārsteidzoši oriģināli.”
Novada prozas konkurss notiek jau astoto gadu. Tajā vienmēr piedalās gan Latvijā jau zināmi autori, gan iesācēji, un nereti laureāti ir tieši debitanti. Šogad četri no deviņiem autoriem konkursā piedalās pirmoreiz.
Darbus vērtēja profesionāla žūrija: literatūrzinātnieces un literatūras kritiķes Bārbala Simsone un Jūlija Dibovska, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdis Arno Judze un dzejnieks Raibīs.
Sestdien noskaidrosies, kuram darbam balvu piešķir paši autori, kuram – klausītāji, kas būs ieradušies uz pasākumu, un kurus trīs kā labākos atzīmējusi žūrija.
Par muzikālo noformējumu gādās mūzikas žurnālists, radio raidījumu vadītājs un dīdžejs Uldis Rudaks.
Uzreiz pēc laureātu apbalvošanas notiks Gvido Drages debijas prozas grāmatas “Karma–sūtra. Stāsti” atvēršanas svētki.
Ieeja brīva, uzrādot derīgu Covid sertifikātu.
Dress code – akzents ZEM, maska VIRS sirds līnijas 🙂
Publicēts Autors TLA

Viss notiek!

Atzinība. Izdevniecība “Latvijas Mediji”, kas ir viena no vadošajām Latvijā, apstiprinājuši izdošanai Gvido Drages īsprozas krājumu, parakstīts Nodoma protokols. Priecājamies no visas sirds!

Novērtējums. VKKF projektu konkursā atbalstīta Dzejas dienu akcija “Sirds uz perona 2021”. Esam gandarīti, ka projekts atzīts valsts līmenī.

Uzmanība. LTV raidījums “Ielas garumā” veido stāstu par Pils ielu Tukumā. Radījuma autore izvēlējusies iekļaut arī epizodi par Eihenberga gobu, kas pārtapusi par grāmatu koku. Par šo objektu televīzijai pastāstīja rakstniece Rolanda Bula. Raidījums būs ēterā 27. martā.

Darbošanās. 12.martā Rolandai Bula Piejūras literārās akadēmijas tiešsaites nodarbībā stāstīja par detektīvliteratūru.

Publicēts Autors Baiba Talce

Tukšie stūri

Paradigma

Nu kļuvis skaidri redzams: Lielais Nezināmais ir tā iekārtojis, lai, atceroties Imanta Ziedoņa velna vārdus, secinātu: “Tā pasaule, kas Dievam un kas man, tā īsti nav nemaz vēl sadalīta.” (kr. Kā svece deg). Vecāki zvana radio ēterā psihoterapietam un izmisuši jautā, ko darīt, ja viņu bērns grasās kārties. Kaut arī viņi visu centušies nodrošināt, pat pametuši ērto dzīvi lielpilsētā un, bēgot no covid, pārcēlušies laukos pie dabas. Un arī speciālistam īsti nav ko atbildēt, jo nav līdz galam skaidrs, kas notiek tādā prātā… Jaunā pasaules nekārtība, kas apkārt iestājas un kurā var notikt jebkas, sāk ļodzīt dzīvju garīgos balstus un dzīves uztveri kardināli. Ja garīgie balsti ir deletēti, bet atlikums turas vien  naudas un karjeras alkās, apziņas, kas balstītas vienīgi lietišķās prasībās un izklaidē, krīt kā revolucionārajā dziesmā “un pilis kritīs, troņi grūs!” Redzam, ka sauklis “būs labi tikai tad, ja būs apjomīgi finanšu līdzekļi!” – kļūst aizvien apšaubāmāks. Cilvēks bez gara piepildījuma un darba, kas atrauts no radīšanas (nav svarīgi – ar rokām vai galvu), psiholoģiski vairs netiek galā ar sevi. Un finansiālo resursu aizņemšanās no nākotnes, ko arī nevarēs turpināt bezgalīgi, daudz šai jomā nelīdz.

            Jau 19. gs. brāļi Grimmi, vākdami pasakas, ievēroja: jo vairāk labumu ienāk sadzīvē,  jo mazāk ļaužu pilnajās istabās paliek to stūru, kuros kāds varētu ko būtisku un interesantu izstāstīt.

Prese raksta: “Psihoterapeiti, neirobiologi pauž aizvien lielāku satraukumu un kongresos aizvien skaļāk runā par to,  ka cilvēki vairs nezina, ko iesākt, kad paliek vienatnē ar sevi. Neprot veidot nekādu savu domformu vai iztēles pasauli bez ekrāniem. Cilvēka dvēsele tiek iesprostota tīklā, no kura grib izrauties. Vārds brīvība tiek totāli devalvēts (tas ir – pārvēršas visatļautībā). Cilvēki viens otru uzlūko kā izmantojamus robotus. Neprot novērtēt savu esību, jo domā, ka aizvien vairāk dažādu baudu ir pats svarīgākais dzīvē. Lasīt te

Tā nu šī jaunā laika paradigma jau pastāv kā process, kas diemžēl pārklājas ar veco paradigmu. Un ļauj arī paša garīgo laiktelpu cilvēkam apdzīvot, kādā veidā nu katrs vēlas. Bet izrādās, ka pastāvēšanai vajadzīgā domāšana piekrauta kičiem, un izaicinājumu pieņemšana izrādās vien agresīva pašapliecināšanās ar patērniecisku ievirzi. Tie, kas līdz šim komandējuši vai vismaz gribējuši komandēt visas parādes, pēkšņi atklāj Jūnasona radītā Alana Karlsona īso patiesību: “Viss ir tā, kā ir, un viss būs tā, kā būs.”  Uznirst atklāsme: kaut arī dievs ir daudzdimensionāls, velns braši soļo gar pasaules malu. Nu, izrādās, arī dabaszinātnes vairs nevar turēties tikai pie vecajām paradigmām, lai sevi nekompromitētu.

            Pāvila 1. vēstule korintiešiem teic: “Uz pirmā pakāpiena ir zināšanu vārds, augstāk – gudrības vārds, bet – vēl augstāk – ticība un saziņa ar mīlestību, kas iedibina kontaktu ar jebkuru dzīvo būtni.” Ir ne mazums ļaužu, kuru gars ir atvērts visumam, bet retais to afišē, jo tas draud ar izolāciju.

Tagad redzam, ka Rietumu filozofija strauji zaudē savas pozīcijas, virsroku ņemot Austrumiem. Dzīvošana pēc gara likumiem pamazām kļūst prioritāra. Tas līdzinās renesanses laika sākumam, kad pilnīgi mainījās pasaules uzskats, nepretojoties, bet iekļaujoties plūdumā bija iespēja atrast sev vajadzīgo. Tas nozīmēja sastapšanos ar savu spēku un spējām būt dārzniekam, kuram jākopj dieva dārzs, kopjot pašam savējo. Tāpat arī šodien – jādzīvo ar domu, ka nekas nevar mainīt mūsu dievišķo pamatu, radošo dzirksti mūsos – vai nu mums tas patīk, vai nepatīk. Jāatceras, ka mūsos kā cilvēkos no dabas visos apstākļos pastāv iespēja izprast situāciju, uzturēt paša garu, palīdzēt vēl kādam, sarunāties ar savu dvēseli, mācoties ticību, cerību, mīlestību.

Dažādiem ezotēriskiem virzieniem viedas piesaukšanai pašlaik grūti šajā plaknē ierotīties, jo tie nevar pielāgot senos rakstus veidojošo apziņas stāvokli mūsdienām. Arī garīgie koncepti tagad jāveido jauniem izteiksmes līdzekļiem, atbilstoši katra cilvēka iekštelpai, jo kolektīva garīga telpa, ar retiem izņēmumiem, nav iespējama. Taču krīzes brīžos ne pasaule, ne Zeme, miljoniem cilvēku kaut ko vienu domājot, nevar palikt neietekmētas, jo holistiski visas apziņas domu enerģijā ir vienotas. Garīgos procesus un to pozitīvās vai negatīvās sekas kopējas rīcības noliedzējiem nav tik vienkārši izskaidrot kā fiziski redzamu faktu, ka šļūcošs ledus blāķis  tūlīt kritīs no jumta.

Liela ietekme šajos procesos ir arī sektantiskajai domāšanai: ja gribi piedalīties, domā kā mēs! Citādi tevi izmetīs. Tiek aizmirsts, cik būtiski ir personīgās gribas nosacījumi brīvajā izvēlē: ar norādīšanu, likumiem, piespiešanu nepietiek, lai cilvēks mainītos – to ir katram pašam jāgrib, jāvēlas, jāmeklē, jāinteresējas, pat jāārstējas.

Ja visa apgūstamā viela pieaugšanai kopš agras bērnības tiek virzīta uz komfortablām interesēm un izklaidi ārpus smadzeņu piepūles, cilvēks, pat gribēdams, neko vairs nevar ne atcerēties, ne iemācīties. Cik gadu desmitus jau skolēns iet uz skolu (kur skolotājs hierarhiski nolikts “zem skolēna”!) tāpēc, ka vecāki liek? Jo vecāki viņam nav iemācījuši, kāds prieks ir iegūt zināšanas lasot, izzinot pasauli, izpētot ko jaunu. Piespiedu izglītība dvēseli nepaaugstina, tikai vardarbību.

Tajos gadsimtos, kad cilvēkiem rūpēja dzimtas nākotne, aristokrātu ģimenēs runas un rakstu izkopšanā milzīgs laiks tika veltīts ne tikai domāšanas, bet izsmacinātas un diplomātiskas domāšanas izkopšanai, parādot, ka ikviena teiktajam un rīcībai ir noteiktas, arī nopietnas sekas. Mainība “uz augšu”, Raiņa vārdiem runājot, nav iespējama bez liela, individuāla darba ar sevi mācekļa gados un vēlāk godīga darba sabiedrības labā. Šodienas domtelpu veidojošā, milzīgā atkarība no viedierīcēm jau kļuvusi par pašmērķi, un bieži satura ziņā attiecībā uz vertikāli ir pilnīgi tukša. Skolēni vairs sen jau nezina savu vērtību ārpus rokās esošās elektroniskās atribūtikas. Pieaugušie tiecas uz tirgus virsotnēm, bet reti interesējas par garīgu sasniegumu virsotnēm.

N.Rērihs jau pagājušā gs. sākumā atzīmēja: “Nav noziegums, ja cilvēks kaut kam nav gatavs. Noziegums sākas tad, ja cilvēkam iedod zināšanas, kādas viņš nav spējīgs saprast (arī religijā un politikā), bet, neskatoties uz to trūkumu, viņš darbojas norādītajā virzienā. Tieši tāpēc cilvēkiem nedrīkst ļaut piekļūt tādām lietām, no kurām viņi neko nesaprot.”

 

Ne velti izsenis, lai cilvēki aptvertu neaptveramo, dziļi garīgo, tas tika smalki strukturēts un skaidrojumam doti simboliski nosaukumi, ko nodeva tradīcijās no paaudzes paaudzē. Un cilvēki, saņēmuši tos mantojumā no senčiem, maz interesējās, cik pareizi tie atbilst pēdējiem sasniegumiem katra vēsturiskā laika zinātnē, bet dzīvoja pēc tiem.

Vai varam Šambalu vai baltu viedo, aizmirsto, dabas un Dieva likumu akceptēto gudrību instalēt datoros? Nevaram. Tikai paši sevī. Nezināmās nākotnes vārdā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Publicēts Autors Guna Roze

Pauls Bankovskis par rakstniecību

Grāmatu pasaule

“Grāmatu pasaule ir pilnīgi patstāvīga, kaut arī pašu cilvēku radīta un lolota sfēra, kura jau sen izgājusi ārpus mūsu kontroles (..) un –…katrs uz papīra atstāts vārds ir nezūdošs, katrs teikums ir jauna īstenība, durvis uz nākamo istabu. (..)  Katra grāmata, ja vien tā uzrakstīta, dzīvo tāpat, to nav vajadzības pat lasīt”.

Visu rakstu var izlasīt te

Publicēts Autors TLA

“Noilguma lieta” sāk ceļu pie lasītājiem

Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā Rolandas Bulas detektīvromānu “Noilguma lieta”.

Rolandas Bulas kriminālromāna "Noilguma lieta" vāks. Zilgans fons, kas atgādina saplaisājušu stiklu. Priekšplānā zemē gulošs mobilais telefons, tālumā sievietes siluets no aizmugures - viņa it kā bēg no šīs telefona, ik kā izraujas no zirnekļu tīmekļa, ko atgādina saplīsušias stikls.
R. Bulas grāmatas vāks

“Noilguma lieta” ir trešais romāns sērijā par izmeklētājas Asnātes Griezes un kriminālpolicijas inspektora Jura Zvirbuļa kopā izmeklētajām krimināllietām.

Pēc dzimšanas dienas svinībām pazūd biznesmenis Guntris Veldre. Viņa līķis tā arī netiek atrasts; mājienu par iespējamo notikumu gaitu dod vien uzņēmēja ierastajā skrējiena trasē līdzās šosejai atrastais sadauzītais mobilais telefons. 14 gadus vēlāk aizdomās par būvmateriālu zādzību turēts vīrietis izpļāpājas, ka Veldre ticis nogalināts, un to noteikti izdarījusi viņa sieva Brigita. Izmeklēt noziegumu tiek uzticēts Asnātei Griezei. Viņas kolēģis Juris Zvirbulis ir atvaļinājumā, tomēr arī labprāt iesaistās izmeklēšanas gaitā…

Grāmatu ir iespējams iegādāties šeit

Publicēts Autors TLA

TLA notikumi 2020. gadā

Pie grāmatu namiņa

Janvāris

PANĀKUMI. Rolandas Bulas romāns “Upes laiks” ierindojies Latvijas bibliotēku 2019. gadā pirktāko grāmatu “TOP 50” 44. vietā. Savukārt Gunas Rozes “Sadursme” laikraksta “Kultūras Diena” latviešu oriģinālliteratūras 2019. gada “ražas” apskatā minēta starp labākajiem neparastas formas meklējumiem.

TIKŠANĀS. 2019. gada decembrī R. Bula viesojās Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālē “Pūce”, bet šā gada janvārī tikās ar lasītājiem Smārdē. Daina Jansone-Treice 16. janvārī tiksies ar lasītājiem Saldus bibliotēkā.

GRĀMATA. Gada nogalē “Jumava” izdeva gadskārtējo krājumu “Latvijas leģendas”, kurā lasāms arī Ilgas Liepiņas apraksts par diriģentu Vitalu Kikustu.

SADARBĪBA. Tukuma Mākslas muzejā bija apskatāma jaunieguvumu izstāde “Katram savs stāsts”, kur TLA literāti rakstīja impresijas par gleznām un skulptūrām. Piedalījāmies arī LTV veidotā sižetā par šo izstādi.

Marts

GRĀMATU IZSTĀDE. Jau ceturto reizi TLA piedalījās Latvijas grāmatniecības gada lielākajā notikumā – izstādē “Latvijas Grāmata 2020”, kas no 28. februāra līdz 1. martam notika Rīgā, Ķīpsalas izstāžu hallē.

PUBLICITĀTE. 28. februārī Kurzemes rakstnieces G.Roze, R.Bula un J.Egle bija Latvijas Radio raidījuma “Kultūras Rondo” viešņas, stāstot par radošo darbu un literārajiem procesiem Kurzemē.

GLEZNU IZSTĀDE. Februārī Ventspils Jaunrades namā bija skatāma Aigara Brica gleznu izstāde. Gleznas papildina tām veltīti TLA literātu darbi. Martā izstāde aplūkojama Veselavas muižā Priekuļu novadā, pēc tam ceļos uz Saldus bibliotēku.

LĪDZDALĪBA. 27. februārī Andris Jansons piedalījās Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotajā Dzejas simpozijā Vecrīgā, neformālā gaisotnē iepazīstot dažādu tautību studentu dzeju, kā arī lasot savu.

VELTĪJUMS. G. Roze Tukuma Rožu svētku bērnu programmai rakstīja libretu Valda Zilvera mūziklam “Īkstīte”. Libretu veido pavisam īpašs, Tukuma novadam veltīts stāsts. Tā būtu rakstnieces dāvana novadam un Rožu svētkiem. Diemžēl Covid ierobežojumu dēļ svētki nenotika.

JAUNAS GRĀMATAS. Februāra beigās pie lasītājiem devās Rolandas Bulas sestā grāmata – kriminālromāns “Sīnāja kalna lieta” (Latvijas Mediji). 4. martā notika tā atvēršanas svētki Rīgas Centrālajā bibliotēkā. Bet 5. martā iznāca Annas Jurševicas pirmais dzejoļu krājums “Kad vējš sudrabu spēlē”.

Maijs

TUKUMA LITERĀTI STĀSTA, KO DARA COVID DIKTATŪRAS LAIKĀ:

Jurģu dienā uz mūža mājām pavadījām mūsu brīnišķīgo Mariju Anmani.

Rolandai Bulai aprīlī bija publicētas divas intervijas: apgāda Jānis Roze izdevumā “Ziņnesis” un “Rīgas Apriņķa Avīzē”. Strādā pie jauna romāna.

Andrim Jansonam liels notikums – gaidāma pirmās grāmatas iznākšana. Krīzes laika dzeju publicē Feisbukā.

Ilga Bindre strādā dārzā un lasa grāmatas.

Annas Jurševicas radošums šobrīd aprobežojas ar sīpolu dobēm un gurķu stādiem.

Aivis Briesma pārlasījis abas Elmāra Rumbas dzejas grāmatas un Dainas Jansones-Treices krājumu “Sirds viducī”. Pašu iedvesma apciemo reti, bet nav arī pametusi pavisam.

Ilga Liepiņa dienu pirms sērgas pasludināšanas iestājās jaunā darbā Rīgā, ko nav iespējams strādāt no mājām. Reizi nedēļā auklē mazbērnu, pārējā brīvajā laikā rosās dārzā. Rakstīšanai bija pasūtījuma darbs, kurš Covid atcelta pasākuma dēļ šobrīd apstājies.

Gvido Drage raksta spoku stāstus (nupat pabeigts stāstu krājuma manuskripts) un strādā mežā.

Aigars Brics sacer romantiskus dzejoļus, kamēr viņa gleznas Veselavas kultūras nama izstāžu zālē skumst aiz slēgtām durvīm.

Sarmas Upeslejas radošās aktivitātes šobrīd ir dzeja internetā un virtuāla kontaktēšanās.

Guna Roze strādā pie divām jaunām grāmatām: jauna romāna un aizraujoša pasūtījuma darba. 28. maijā saruna ar Gunu būs skatāma jaunajā TV raidījumā “Izšķirtspēja”.

TLA iesniegusi divus projektus Tukuma novada Kultūras projektu konkursā. Gaidām rezultātus.

Ar nepacietību gaidām arī pulcēšanās ierobežojumu atcelšanu, lai ar joni gatavotos Kurzemes Dzejas dienai, kam 12. septembrī jānotiek Tukumā. Vai notiks – tas atkarīgs no Covid.

Augusts

SASNIEGUMS. Realizēts Tukuma novada Domes 2020.g. 1. kultūras projektu konkursā atbalstītais TLA projekts – iznācis Latvijas Rakstnieku savienības mēnešraksta “konTEKSTS” augusta numurs ar Tukuma literārajiem procesiem veltītu paplašinājumu. Tajā publicēti dzejnieki: Baiba Talce, Inta Riekstiņa, Gvido Drage, Aigars Brics un Irīna Pumpure, prozistes Ilga Liepiņa un Rolanda Bula. Arī diskusija “Tukums un citi kungi” (par autoru un slavu), saruna ar Gvido Dragi rubrikā “darbistabā”, recenzija par R.Bulas romānu “Sīnāja kalna lieta”, intervija ar Gunu Rozi un redakcijas sleja “Rīga ir Tukuma priekšpilsēta”. Pavisam Tukums augusta numurā aizņem 13 lappuses (plānoto 8 vietā) no 32 plus vāku. Līdz šim “konTEKSTS” paplašinājuma iespēju piedāvājis tikai Liepājai (realizēts 2 reizes ar 100% pašvaldības atbalstu) un Tukumam (realizēts ar TLA līdzfinansējumu).

PIRMIZRĀDE. Ar Hermaņa Paukša lugu “Nekur tu nespruksi, gardā” 30. jūlijā noslēdzās Dramaturgu teātra sezona. Mūsu rakstniece Ilga Liepiņa ir arī DT aktrise un šajā lugā atveidoja Deboras lomu. Heilijas lomu šajā izrādē atveidoja tukumniece Inese Rosicka. Izrādi noskatījās Ilgas spalvasmāsas Rolanda Bula, Anna Jurševica un Guna Roze.

LASĪJUMI. 8. augustā Ojāra Vācieša muzejā Rīgā notika Dzejas dienu ieskaņas pēcpusdiena. Savu dzeju apmeklētājiem lasīja tukumnieces Baiba Talce, Inta Riekstiņa un Sarma Upesleja.

Septembris

DZEJAS DIENU PASĀKUMI:

11. septembrī Baiba Talce piedalījās dzejas lasījumos Jelgavā, Raiņa parkā, bet 19. septembrī Ogres bibliotēkā.

Tukumā un pasaulē notiek “Sirds uz perona”. Tukumā iedibinātā Dzejas dienu tradīcija – zibakcija “Sirds uz perona” notika jau 10. reizi. Šogad “Sirds” izpelnījusies lielu diasporas interesi,- pirmo reizi iesaistījās latvieši Francijā, Austrijā, ASV, Vācijā un citur pasaulē. Kopā “Sirds uz perona” savā desmitgadē notika 14 valstīs.

12. septembrī –  Tukumā notika tradicionālās Kurzemes dzejas dienas, kas 1998. g. aizsākās Ventspilī. Šā gada devīze – “Ekstra vērtie kurzemnieki”. Piedalījās viesdzejnieki no citiem Latvijas novadiem: Latgali pārstāvēja Raibīs, Vidzemi – Agnese Rutkēviča, Zemgali – Dace Micāne-Zālīte. Pirmoreiz KDzD vēsturē notika dzejas slams, kā arī Tukuma centrā atklāja unikālu, novada diženākajiem literātiem veltītu vides objektu.

13. septembrī  Baiba Talce, Anna Jurševica, Aigars Brics, Aivis Briesma ar dzejas lasījumiem krāšņoja Slampes Kultūras pils pasākumu “Trīs mākslu satikšanās”, Ilga Bindre piedalījās dzejas krājuma “Zemgales vācelīte” atvēršanā (tajā publicēti arī Ilgas darbi), bet Guna Roze kopā ar Latvijas senvēstures pētnieku Māri Zvauni sarunā par dabas aprakstu nozīmi folklorā un literatūrā aizvadīja “Iedvesmas sarunas” Jaunmoku pils dārza svētkos.

Oktobris

JAUNI BIEDRI. Tukuma Literātu apvienībā divi jauni biedri – tukumniece, Smārdes pamatskolas 7. klases skolniece Ilze Muceniece un tukumnieks Guntis Zariņš.

PASĀKUMI. 10. septembrī noslēdzās apgāda “Zvaigzne ABC” rīkotā detektīvromānu un romantisko romānu konkursa. 1. vietu ieguva tukumnieks Guntis Zariņš par detektīvrromānu “Pēdējais klients”.

MANUSKRIPTS. Pagājušā rudens “Tukuma prozas fermentācija” noslēguma pasākumā Gvido Drage izpelnījās apgāda “Zvaigzne ABC” interesi – aicinājumu sagatavot un iesniegt īsprozas manuskriptu. Darīts!

VKKF finansējums. Valsts kultūrkapitāla projektu konkursā milzu konkurencē atbalstīti divi mūsējo projekti: konkursā “Nākotnes Kultūras piedāvājuma” atbalstīts TLA projekts “Prozas fermentācija” (Tukuma prozas lasījumi), bet projektu konkursā literatūras nozarē radošā stipendija piešķirta Gunai Rozei romāna “Rezervists” uzrakstīšanai (fragments bija publicēts jūlija “Laiks Kultūrai”).

SADARBĪBA. Novada nevalstisko organizāciju iniciatīvu konkursā 2021. gadā sadarbību ar TLA paredzējušas biedrības “Tukuma pensionāru biedrība” un “Tukuma Daugavas Vanagi”.

Novembris

GRĀMATA. Izdevniecībā “Latvijas Mediji” drukāšanai sagatavots Rolandas Bulas jaunākais detektīvs “Noilguma lieta”. 2. novembrī Bulai bija tikšanās ar lasītājiem Ķengaraga bibliotēkā.

SADARBĪBA. Oktobrī “Sirds uz perona” saņēma e-pastu no Latvijas vēstnieces Vācijā Ingas Skujiņas k-dzes (viņa 11. septembrī dzeju lasīja uz perona Minsterē). Vēstulē bija lūgums palīdzēt atrast vēsturisku materiālu – LTF Tukuma nodaļas 1990. gadā izdotu publikāciju. Pateicoties Tukuma bibliotēkas lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītājai D. Brakmanei, vēstniece meklēto publikāciju saņēma.

BRĪVPRĀTĪGS DARBS. TLA literāti Aigars Brics, Guna Roze, Rolanda Bula, Guntis Zariņš un Gvido Drage trīs etapos veica vides objekta “Grāmatu totēms” uz Pils ielas ieziemošanas darbus.

PROJEKTI. Gatavojam projektu pieteikumu VKKF izsludinātatajā konkursā “Valts nozīmes kultūras pasākumi”. Diemžēl projekts netika atbalstīts.

PROZAS LASĪJUMI. Plānotais Tukuma prozas lasījumu “Tā pati pasaka” fināls notika pavisam neierasti – kā sanāksme-pikets Katrīnas laukumā. Tukuma prozisti gatavojas arī Kurzemes prozas lasījumiem, kam būtu jānotiek 28. novembrī Ventspilī.

Decembris

SIRSNĪGS VĒSTĪJUMS. Saņēmām ziņu, ka Latvijas vēstnieks Francijā Eduards Stiprais valsts svētku svinību laikā, ko rīkoja Latviešu apvienība Francijā, cita starpā noskatījās arī “Sirds uz perona” prezentāciju. To bija sagatavojuši tautieši, kuri septembrī piedalījās šajā notikumā Parīzē un Rīgā. Vēstnieks to novērtējis kā lielisku.

PUBLICITĀTE. Laikraksta “Latvijas Avīze” pielikumā “Kultūrzīmes” 11. novembra numurā varēja lasīt patriotu mēnesim atbilstošu interviju ar Gunu Rozi un fragmentu no topošā romāna “Rezervists”.

TUKUMA PROZISTU TRIMFS. 30. novembrī tika paziņoti neklātienē notikušā konkursa “Kurzemes prozas lasījumi 2020”rezultāti. Trīs no piecām balvām ieguva tukumnieki: Krišam Gruntem 2. vieta, Gunai Rozei – 3. vieta, bet Guntim Zariņam – Ventspils muzeja specbalva.

Publicēts Autors TLA

Biedriem briežiem un citiem brikšķinātājiem

Kungs Tukums ilgi dauzīja zābakus uz kājslauķa, pirms pārkāpa pasta nama slieksni, bet sniegs no apaviem, kā nebira nost, tā nebira. “Atver acis, vecīt!” – viņš rūca pats uz sevi. “Drīz ekonomiskā klimata siltināšanas rezultātā arī gaismas sējējus neredzēt tāpat kā sniegu.” Nav vairs nevienas instances, kas nebūtu saņēmušas lūgumus, notas un petīcijas būt nodokļsaprotošiem attiecībā pret radošiem ļaudīm. Palicis neuzrunāts vienīgi Ziemsvētku vecītis. Bet, re! – Kungs Tukums ar kolektīvi rakstītu sabotāžas vēstuli rokās nepārprotami dauza kājas.

Tā kā Ziemsvētku vecīšiem netic pat literāti, bet sarkandeguņiem neuzticas, vēstules adresātu iztēlojāmies ar mirdzošiem pakaviem, ragiem, spārniem un, kas svarīgi – ar zvaigzni pierē. Nodēvējām šo būtni par ZB jeb Ziemsvētku Brīnumdari.

 

Melnrakstu svītrojām, īsinājām un koriģējām neskaitāmās redakcijās, līdz gala variantā aizejošā gada ļaunumam – sērgai atvēlējām tikai niecīgu teikumu ievadā: “ZB! Lūdzu, uzmanies, kad nonāksi šeit, un lieki riņķī nevazājies, jo te plosās pūķis ar 19 galvām.“ Tad sekoja klišeju pilns iztirzājums par mīlestību, ģimeni un veselību mājās, par veiksmi. labklājību un radošumu, līdz nonācām pie drosmīga nobeiguma par vietējo sērgu, uz kuras fona importa vīruss tāda spička vien ir – par jaunieviesto radošo personu nodokļu slogu:

“Mīļo Ziemsvētku Brībumdari!

Ja Tev ir, atsūti, lūdzu, paroli pagrīdei! Kāpēc? Bail, ka es – pārspīlēti apzinīgais nodokļu maksātājs – nedabūju vēl kādu kāli uz galvas. Līdz šim kā nebūt iztiku, bet tie aprēķini, par kādiem nesen nobalsoja simtgalvu pūķis, liek meklēt ceļu uz nabagmāju vai vismaz uz sociālo dienestu. Tad labāk pagrīdē! Nemaz nesmaidi,- varbūt arī Tu esi vainojams valsts nabadzībā.

Mēs varētu iet pagrīdē abi. Un reizi gadā izbāzt galvas: Tu kā ZB, es kā rakstoņa. Jo legāli mūsu nodarbes ir, tā teikt, recidīvs. Bet recidīvisti profilu nemaina. Redz, mēs abi jau tagad maksājam nodokļus no pensijas un arī par saviem pašdarbības priekiem atskaitām: Tu pēc gadumijas skriešanām, es pēc tā saucamajiem grāmatas atvēršanas svētkiem. Un tās man iznāk noziedzīgi bieži – reizēm pat katru gadu. Turpmāk par šito ālēšanos vajadzēs maksāt nodokli jau avansā. Ja kāds finanšu guru manu ikvakara bakstīšanos pie datora ekrāna nosauks par saimniecisko darbību, nāksies vien atskaitīt. Simtgalvim viens pīpis, ka romāns netop ne nedēļā, ne mēnesī un visbiežāk pat gadā ne. Šomēnes saņēmi lielo zvīņu?! – aha, rokā ir! Dalīt nenošautu lāci visi gudri. Aprēķinās, ka romānu raksta vidēji divus gadus, honorārs, teiksim 2000 zvīņas, tad nu uzreiz varēs gatavot rēķinu, cik turpmāk būšu parādā. Tas nekas, ka ar pašu honorāru nepietiks,- nebūs liegts piemaksāt no pensijas.

Varbūt Tu nākamgad nemaz vairs negribēsi būt ZB. Varbūt arī es tieši 1. janvārī sākšu rakstīt garu romānu, kas taps ilgāk nekā iepriekšējie, vai pat tiks izdzēsts no datora kā neveiksmīgs. Vienu zinu droši: par nodomiem pie tiesas saukt nevar, bet par gatavošanos sevišķi smagam noziegumam gan var nākties atbildēt. Nodokļu maksāšana ir smaga lieta – pats Al Kapone tieši uz šito iekrita. Nezinu, kā Tu, bet es atteikšos no pašnodarbinātā statusa, lai nav jāzemojas sociālajā dienestā. Ja pēc gadiem diviem romāns būs kārtībā, prātošu, kā to izdot. Bet līdz tam – pagrīdē! Tad tev ir tā parole?”

Cerībā uz ciešu sadarbību,

Tavs Rakstoņa