“Fantoma lieta” ir ceturtais detektīvromānu sērijā par izmeklētāju Asnāti Griezi un kriminālpolicijas inspektoru Juri Zvirbuli. Šoreiz viņi izmeklē krimināllietu par Bellas Lielezeras nāvi. Bella ir ieradusies dzimtenē no Parīzes, lai nokārtotu milzīgu pirkumu tik ikdienišķai sievietei kā viņa. Luksus viesnīcas kalponīte ir gatava nopirkt vienu no jaunās rindu mājas namiem…
Ja kāds it kā atpazīs vietu vai notikumu – ļoti iespējams, ka tā arī ir. Rindu mājas ideja nāca no Tukuma Lielās ielas galā esošajām, kaut kas no galvenās varones tēla aizņemts no kādas tukumnieces likteņa, daži policijas joki – tepat no Brīvības laukuma 19 (zināms kā policijas iecirknis) vai paziņu stāstīti.”
“Tālāk lai lasītājs lasa pats.” – saka autore. “Piebildīšu, ja kāds lasot it kā atpazīs vietu vai notikumu – ļoti iespējams, ka tā arī ir. Rindu mājas ideja nāca no Lielās ielas galā esošajām, kaut kas no galvenās varones tēla aizņemts no kādas tukumnieces likteņa, daži policijas joki – tepat no Brīvības laukuma 19 (zināms kā policijas iecirknis) vai paziņu stāstīti. Protams, sižets ir autores konstruēts, varoņi sintezēti, bet epizodes lielāko tiesu atvasinātas no reāliem gadījumiem.”
Janvāra vidū TLA saņēma izstāžu rīkotāja SIA “BT1” piedāvājumu piedalīties arī šā gada grāmatniecības gada centrālajā notikumā – izstādē. Nešaubīgi nolēmām, ka piedalīsimies – tā būs mūsu piektā izstāde. Tad sākām lemt – kā?
Izstāde notika no 11. līdz 13. martam. Tāda mazliet sirreāla sajūta šogad. Ziņas stāsta, ka pandēmijas vilnis pacēlies nebijušā augstumā gluži kā milzonīgs cunami. Iepriekšējais, kas pirms gada paralizēja visu kultūras dzīvi, ja var ticēt statistikai, tāds nieka plunkšķis vien bijis.
Nieka stundas lidojuma attālumā – Ukrainā – plosās karš. Sprāgst bumbas, iet bojā tūkstoši, drupās pārvēršas skolas, slimnīcas, teātri, dzemdību nami, veselas pilsētas top par kūpošām krāsmatām, un kritušo līķus mežmalās grauž suņi. Bet gluži kā citā dimensijā un par spīti netālu mutuļojošai nāves bakhanālijai, mums būs grāmatu izstāde.
Diemžēl šogad grāmatu stendi Ķipsalā neaizņēma veselu halli, kā ierasts, bet gluži kā tautasdziesma skuju svārkos mīņājās dziļumā aiz izstādes “Skola” skaļajiem reklāmu debesskrāpjiem, kur dzīvi svinēja mūzikas dārdi, bruņoto spēku orķestra braši spēlēti marši. Klaigas, svilpes, strītbola bumbas bumsīšanās un suņu rejas.
Arī apmeklētāju nebija tik daudz, kā citus gadus. Zinām, ka daļai grāmatmīļu – gan to lasītājiem, gan rakstītājiem, tātad ikgadējiem izstādes apmeklētājiem – nebija “zaļās” caurlaides. Bez tās var doties uz baznīcu, uz tirgu un lielveikaliem, var šurpu turpu vizināties sabiedriskajā transportā, bet ne uz kultūras pasākumiem un grāmatu izstādi! Tauta ar Covid sertifikātiem kā straume plūda šurpu turpu, no dižciltīgiem suņiem un brangi barotiem kaķiem mājdzīvnieku izstādē līdz augstskolu stendiem. Daža laba tērce čakli attecēja pat līdz perifērijā nomitinātajiem grāmatniekiem.
Tiesa gan, izstāde šogad tāda paplānāka padevusies. Nepiedalījās vairākas cienījamas un mīlētas izdevniecības. Acīmredzot, mēģinājumi Covid gados noturēties virs ūdens izsmēluši rezerves. Toties ieradušies esam mēs, tukumnieki, – Tukuma prozas autoru izlases vienība kopīgi ar Tukuma muzeja papildspēkiem.
Paši par saviem līdzekļiem, šoreiz bez jelkādu projektu finansējuma piesaistes, esam izveidojuši savu stendu. Mums patiešām ir ko piedāvāt.
Stacija “Tukums”
Stenda dizainu lēmām veidot kā stacijas uzgaidāmo telpu. Gan kā repliku TLA organizētajam starptautiskajam Dzejas dienu pasākumam “Sirds uz perona”, gan kā oāzi, kur pretēji pandēmijas staricinātajai pasaulei un karam kaimiņvalstī ir it kā apstājies laiks. Vienojāmies, ka neizmantosim nekādus musdienīgā dizaina bezpersoniskos elementus!
Par TLA vizītkarti jau kļuvuši senlaicīgie čemodāni – tie mums braukuši līdzi vai uz visām izstādēm. Bet īpašākais esponāts bija antīks un autentisks stacijas sols, ko no saviem krājumiem piedāvāja Tukuma muzejs.
Interjera priekšmetus – lampu, pulksteni, trimo un kases logu mums draudzīgi atvēlēja Tukuma pilsētas kultūras nams un amatieru teātris. Bet no Tukuma Tēlotājmākslas studijas atbrauca alveja. Daudz sīkumu, tāpat arī rakstāmgalds un grāmatu plaukts, ir TLA biedru personīgie priekšmeti. Pieskaņojoties iecerētajai videi, veidojām arī plakātu stendus – uzlīmējām tos uz pelēka kartona un iekārām pakula auklās.
Tukuma plauktos
Pandēmijas laiku „pagrīdē” ir tapis gana daudz darbu, lai varētu izveidot pilnvērtīgu ekspozīciju. Mūsu plauktos redzama pazīstamās kriminālžanra rakstnieces Rolandas Bulas romānu sērija, Gundegas Kaziņas romāni, pamatīgais Tukuma novada literatūras vēstures pētījums – almanahs „Kungs Tukums” un mūsu autoru pēdējo mēnešu debijas: Gvido Drages stāstu krājums „Karma Sūtra”, Gunta Tālera romāns „Garās nakts Mēness” un Ilgas Liepiņas stāstu krājums „Ūdensvīrs ar resno bizi”. Bet tas vēl nav viss. Mums pievienojušās arī citas Tukuma novada radošās personības ar saviem darbiem. Stendā eksponēts vēsturnieces Intas Dišleres pētījums par Tukuma evaņģēliski luteriskās draudzes vēsturi „Ar ticību, cerību, mīlestību cauri gadu simtiem” un Māras Mendes fundamentālais darbs „Irlavas grāmata”. Mūsu novadnieks, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris Arnis Šablovskis piedāvā savus pētījumus „Lestenes stāsts Latvijai šodien un mūžībā”, „Ir laiks Jēkaba laikam. Ceturtais priekšsēdētājs” un šī gada janvārī iznākušo grāmatu „Gunārs Astra. Pēdējais vārds”.
Pamatīgu novadpētniecības izdevumu klāstu izstādei sarūpēja Tukuma muzejs. Starp viņu grāmatām īpaši jāpiemin muzeja apkopotais un 2021.gadā izdotais skolotāja un pasaku vācēja Anša Lerha-Puškaiša krājums “Pasakas par putniem”. Apmeklētāju interesi izraisīja arī Tukuma kultūrvēstures grāmatu sērija.
“iesāk Kungs Tukums”
Tukuma literātiem ir nevien bagātīgs darbu krājums, ko parādīt citiem. Mums bija arī tas gods kāpt pirmajiem uz skatuves, ar savu priekšnesumu atklājot Grāmatu izstādes kultūras programmu.Tā kā bijām pirmie, savu uznācienu tā arī nodēvējām – “iesāk Kungs Tukums”. Pielikām daudz pūļu un izdomas, lai Kunga Tukuma vizītkarte būtu īpaša.
Līdztekus dzīvām sarunām un lasījumiem uz ekrāniem projicējās grāmatu attēli, foto un video stāsti, bet īpašu nokrāsu sniedza Martas Luīzes Kampares mirdzošā balss, kas izdziedāja dziesmas ar Tukuma dzejnieku vārdiem – “Saule un Mēness” /Rainis/, “Apvij rokas” /Laima Līvena/, “Vālodzīte” /Pēteris Jurciņš/.
“Rakstniekam ir jāredz un jādomā tālāk un dziļāk nekā redz lasītājs un arī daudz daudz daudz tālāk nekā redz un aizdomājas grāmatu nelasītājs. Rakstniekam jāsaņemas drosmes nevien runāt skaidru valodu, bet arī pateikt to, kas vēl nav noticis, bet jau virmo gaisā. Cerībā, ka lasītājs atšifrēs metaforas, zemtekstus, ka nelaidīs gar ausi mājienus, ka nodos vēstījumu tālāk un vajadzēs – radīs kārtējo Atmodu. Tāpēc mūsu lasījumi būs veltījums Ukrainai,” – no skatuves teica Guna Roze.
Tukuma prozisti lasīja īsus fragmentus no savām grāmatām, kas papildināja un turpināja cits citu, un gluži vai paralizējoši pārsteidza ar sen sajustām un pierakstītām priekšnojautām.
Tā ir mūsu iespēja paust savu attieksmi pret šobrīd pasaulē notiekošo, un mēs to liekam lietā, – vārda spēku pret ieroču spēku.
Baiba Talce saka: “Kā katru gadu, apmeklējot grāmatu izstādi, un patreizējos apstākļos vairāk kā citas reizes atbalstot, ieklausoties un līdzdzīvojot saviem kolēģiem uz skatuves, jāteic, ka TLA uzstāšanās bija patiesi iedvesmojoša, uzrunājoša un aizkustinoša, jo precīzi līdzās skatuviskajam sniegumam prata izmanot arī tehnoloģiskās iespējas. Tur kur mana un pārējo klausītāju ievainojamība sastapās ar dzīvi, visspilgtāk autoru lasījumos izgaismojās tie momenti, kuros pēkšņi un skaudri ieraugāma vēstures karmiski nežēlīgā atkārtošanās – G.Drage “Mežainis”, G. Tālers ar fragmentu no topošā romāna, I. Liepiņš “Ukraina. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija”. Un ne tikai es, gan jau arī pārējie klausītāji skaudri apzinājās, cik ļoti šobrīd mēs visi kopā veidojam cilvēces likteni.
Paldies par šo uzrunu, un Gvido vārdiem, kurus esmu ņēmusi par savas ikdienas rītu moto: “Kad nenotiek nekas, notiek viss.” Lai Dievs dod to saprast pasaulei un nākamībai!
Pēcsajūtās
“Atbildot uz klusuciešot neuzdoto jautājumu: „Vai vispār vajadzēja piedalīties?”, es sacīšu, – jā, noteikti jā! Un, pārfrāzējot, atkārtošu to, ko jau teikuši mūsu kolēģi: mūzas nedrīkst klusēt, kad runā lielgabali. Un viņas neklusēs, – tāda ir jaunā laikmeta realitāte,” – secina rakstnieks Guntis Tālers.
Vakar Ukrainas atbalsta mītiņa scenārijā bija paredzēta arī mana īsā uzruna, taču laika bija par maz, lai visus vārdus pateiktu un visas dziesmas izdziedātu. Bet es varu uzrakstīt, ko būtu sacījusi, un citēt, ko vēlējos nolasīt.
Ukraina jau astoņus gadus ir dzīvojusi uz pulvera mucas. Šai valstī esmu bijusi divreiz – 2012. un 2015. gadā, tātad pirms Krimas aneksijas un pēc. Abas reizes kā starptautiskais vēlēšanu novērotājs. 2012. gadā strādāju Kijivā un Obihovā, 2015. gadā – Berdjanskā, kur nokļuvām caur Zaporožijas lidostu.
Ukrainas vēlēšanu komisijas Gunai Rozei 2015. gadā izdotā apliecība “Starptautiskais vēlēšanu uzraudzītājs
Kad uz Ukrainu devos 2015. gadā, tuvinieki sacīja: “Kur tu lien? Mums esi vajadzīga dzīva un mājās!” Apsolīju, ka atgriezīšos sveika un vesela (tā arī notika). Berdjanska – pilsēta Azovas jūras krastā – ir tikai 80 kilometrus no Krimas un apmēram tikpat tālu citā virzienā bija frontes līnija, kur notika apšaudes… Bet man nebija bail.
Guna Roze 2015. gadā Ukrainas pilsētā Berdjansā nofotografējās pie Ukrainas karoga
Nav salīdzināmas abas Ukrainas pirms un pēc Krievijas uzbrukuma. 2015. gadā gandrīz viss bija izkrāsots karoga krāsās – konstrukcijas bērnu spēļu laukumos, soliņi, betona sētas, tiltu margas, pat autoriepas, kas bieži tiek izmantotas kā dekorācijas pagalmos un ielu malās – viss zili dzeltens. Ukraiņi tiešām svētā godā tur savu Dzimteni un tās simboliku. Tāpēc viņiem noteikti izdosies nolikt pie vietas agresoru!!!
Viena epizode
Brīnišķīgā Berdjanska 2015. gadā – gadu pēc Krimas aneksijas – bija pustukša, puspamesta pilsēta, jo daudzi vīrieši, arī sievietes vai nu atradās tuvumā reģioniem, kam draudēja uzbrukums, vai arī pārvākušies uz drošākām vietām. Mums kā tulku piesaistīja jaunu sievieti Mariju. Studenti. Nekad neaizmirsīšu kādu epizodi. Ieradāmies vēlēšanu iecirknī, kas bija iekārtots pavisam nesen likvidētā skolā. Marija teica: “Mums tagad daudz tukšu skolu, jo nav kas mācās. Bet daudzi vecāko klašu puiši nogalināti, cīnoties par Krimu. Tolaik mums katru nedēļu bija vairākas bēres, dažreiz pat vairākas dienā. Karā gāja mani klasesbiedri, pusi klases puišu apglabājām…”
Tagad, 2022. gadā Berdjanska ir sabombardēta. Marija neatbild uz manām ziņām Facebook….
Otra epizode
Rīt jādodas mājās. Ieeju veikalā, kas par laimi bija iekārtots lielās viesnīcas (kā “Latvija” Rīgā) pirmajā stāvā (nekam citam nebija laika – no iecirkņa uz iecirkni). Veikalā ienāca jauns vīrietis, uzrunāja, jautāja, pēc kā raugos. Sacīju: pēc kaut kā garšīga, ko aizvest mājās. – Uz kurieni? – Uz Latviju. Un viņš izplūda emocijās, no sirds pateicoties visas ukraiņu tautas vārdā visiem latviešiem, kas sniedz tik nozīmīgu atbalstu Ukrainai. Tas bija tik ļoti no sirds!!!
Beidzām sarunu, ieliku groziņā cienastiņu un devos uz kasi. Vīrietis mani tur sagaidīja, sakrāva uz lentas vēl citus Ukrainā ražotus kārumus un uzstāja, ka samaksās. (Strīdēties nebija iespējams). Teica, lai aizvedu latviešiem, kas ir par Ukrainu. Vienu konfekšu paciņu pa ceļam apēdam ar citiem vēlēšanu uzraudzītājiem no Latvijas (jo viņi IR par Ukrainu), vienu aiznesu Tukuma literātiem un šo to iedāvināju bērniem. Viņi VISI ir par Ukrainu līdz sirds dziļumiem.
Kā tagad klājas šim vīrietim? Vai viņš ir dzīvs? Karā?….
Un vēl es vakar vēlējos nolasīt divus sīkus fragmentiņus no sava romāna “101. kilometrs”
Pirmais fragments
1960. gada 14. aprīlis (meža darbi)
Onufrijam šī zvaigāšana līdz kaklam, un viņš pievēršas Zentai, kas, pienākusi pie tēva ar kārtējo bluķēnu klēpī, gaida norādījumu – malkā vai ugunī. Onufrijs pamāj uz uguns pusi. Zenta atvēzējas un met. Bluķis atsitas pret citu, ripo atpakaļ un pārplīst abiem pie kājām, izsēdams tūkstošiem sarkano skudru, kas juku jukām ķer oliņas un metas prom. Tās, kuras izbīlī pamukušas tukšā, atgriežas, bet oliņu vēl ir milzums – visām glābēju nepietiks.
– Oliņas tikpat lielas kā pašas skudras, visām brūni gali, nupat būtu šķīlušās. Kur nu, kad māju vairs nav? – Onufrijs paripina bluķi tālāk no uguns. – Redzi, meit, kā tas pasaulē notiek. Mēs, milži, ar vienu rāvienu aizstiepjam trimdā veselu skudru pilsētu, lai lauks būtu tīrs pa mūsu modei. Ar cilvēkiem uz mata tāpat. Viens izdomā likvidēt tūkstošus un nolikvidē. Izdomā aizvest un aizved.
– Bet kāpēc cilvēki to vienu nenokauj? Pa visiem kopā taču var!
– Nevar. Jo bailes, ka cits nāks vietā. Nekad nevar zināt, vai nākamais nebūs vēl briesmīgāks. Sātani vienmēr tiek pie teikšanas. Viens vēl nav nomiris, kad nākamais jau brēc šūpulī. Varbūt otrs Staļins kaut kur Krievijā jau iet skolā un ar sarkano kaklautu ap kaklu mežā spārda skudru pūžņus un putniņiem ligzdas.
P.S. Nešaubos, ka lasītājs saprot, kurus divus sātanus domā Onufrijs. Tas, kurš tagad nogalina Ukrainā, piedzima 1952. gada oktobrī. Staļins mira 1953. gada martā, kad “mantinieks” jau brēca šūpulī. 1960. gadā viņam bija 8. Nez, kādi šie monstri ir kā mazi zēni?….
Otrs fragments
1955. gada 17. jūnijs (pamatskolas izlaiduma diena)
– Jāpaņem kāds viņķels priekš vakar, bet Ķirbižbodē man nedos, – Toļiks met tarbas striķi plecā, un abi gar krastu snāj uz Brīdagas pusi.
– Ko tu darīs ballē, ka uz izlaidum negāj? – Ivars brīnās.
– Vis izlaidum ir vienād kā zaķ spirs, un uz vien es pa Vasarssvētkim jau bij. Prātā nenāk akal klausities viens un tos pašs pantiņs pa septiņpadsmito jūnij un kriev atbrīvotāj armij. Bet divs vienāds balls nou nekad, tie pa zem nemētajas.
– Pac tu ar i krievs! – Ivars cērt pretī.
– Tu man tik vēl pasak, ka katrs vāciets i Hitlers, – Toļiks satver augumā mazāko Ivaru pie skausta, sirdīgi sapurina un atlaiž.
P.S. Tas nav tautu karš – tas ir viena montsra karš. Ir saprotama pasaules nostāja pret Krieviju, lai arī visi krievi nebūt nav Putini.
Baiba Talce
Kopš 24. februāra mūsu Lielais Ego ir pakāpies malā. Ielīdis kādā kaktā. Eksistenciālā būtība tiek sasaistīta ar ļaunuma patieso īstenību, kura mūsu izpratnē nu jau mīt citā dimensijā nekā mūsu apkārtne. Mācītājs Indulis Paičs sacīja: “Gadiem dzīvojot vēlmē atbrīvoties no Dieva, mēs sākam atbrīvoties no cilvēkiem.” (LTV Lielās patiesības).
Runājot ar cilvēkiem, es redzu, ka šo jauno līmeni dzīvē var pieņemt arī ļoti vienkāršojot: nozūdot savā burbulī, domājot tikai to, kas ērti man. Bet tas, manuprāt, nevar vairs izdoties, jo mēs esam ieraudzījuši, kā un ar kādiem upuriem tauta spēj stāvēt par savu zemi. Par savām vērtībām. Par mūsu daudzu vērtībām. Un tad es, jau kuro rītu agri mostoties, mēģinu izprast šo jauno pieredzi (kas vairs nepastāv tikai saukļos, kādus mūsu paaudze apguva skolā), bet manā vienīgajā dzīvē. Mūsu katra vienīgajā dzīvē. Kur jāizdomā līdz nezināmajam nākotnē, kā apgūt katras dienas redzēto un kā šo pieredzi integrēt sevī, lai tā mums nekaitētu, bet palīdzētu. Lai tādi, kādi esam vajadzīgajā brīdī, mēs varētu palīdzēt cits citam. Jo patiesi mīlot (vienalga ko), mēs vienmēr iestāsimies pret to, kas mūsu mīlēto apdraud.
Ikdienas puzle vairs nebūs viegli saliekama, tā būs jārisina, atkarībā no tā, cik komponentu ļaunums vēl piegādās. Austrumnieku filozofija saka: “Turi atvērtus dvēseles logus un durvis, bet neielaid pa tiem kukaiņus un kaitēkļus!” Lai mums visiem ticība ir stiprā paļaušanās uz to, kas nav vēl redzams. Tāpēc nezaudēsim to un būsim garīgi patiesi vienoti un, neskatoties ne uz ko, joprojām darbīgi un radoši tajā zvaigznājā, kas mūs visus vieno!
***
rīta aukstā rasa tevi izglābs
no šīs nakts tik karstās uguns
visu nakti zeme – zvaigzne deg
tā kā toreiz un
kamēr ir šī zvaigzne – esam mēs
kamēr ir šī zeme – esam mēs
izdegušu, rasas nomazgātu
nosargātu māju paspārnēs
būsim mēs
rīta aukstā rasa, Dieva dota
cilvēkasaru un prieka apmirgota
tikai tikai tikai sagaidīt
kamēr krīt
Gvido Drage
Pūķa zobi
(pieci)
Pinokio mīļiņais
Bur-Buratīno – še tev
pieci dālderi
obligāti
tie jāiestāda
Muļķu laukā
kamēr Pūču nakts melna
un reku še tev izkapts
no rītiņa celdamies
iesi pļaut
Zeltu-zeltu Dzelžu laukā
mēslojumam
vien trīs piles asintiņa
pašam jāsagādā
tu – koka pauri
pieci pret trīs
(5:3!)
tas būs tavs
Zelta Grieziens
P.S. Senajiem grieķiem ir skaists un baismīgs mīts par ļaunuma izcelsmi cilvēkos. Olimpa dievi sūtīja zemes iemītniekiem pārbaudei metāla pūķi, bruņotu indes zobiem. Cīņai pret to parastie ieroči nederēja. Tikai ar Zeva doto šķēpu varonis Kadms nogalināja pūķi, izlauza tam indes zobus un ieara zemē – lai satrūd. Ne tur ta bija – Zemes dieviete Geja tos atdzemdināja un izdzina no sevis kā jaunus, bruņotus karavīrus, gatavus cīnīties ar visiem par visu. Kā mūsdienu profesionālie killeri. Tos var nogalināt, taču, atdoti zemei, līķi atdzimst atkal un atkal.
Kas tā bija par indi pūķa zobos? Varaskāre un nauda, kas gan cits. Visi kari pēc Trojas krišanas cēlušies tikai naudas un varas dēļ. Ja cīnās tēviņi, lai iegūtu mātīti, kā tas dabā notiek – tas nav karš. Taču jau pie Trojas mūriem nespēkojās tiešie sāncenši, bet tika iesaistītas armijas un tehnoloģijas. Vienīgi iemesls – dēļ skaistās Helēnas – varētu tikt attaisnots.
Tālāk vēsturē – paši zināt. Vecajam Kārlim Marksam vienā lietā tomēr taisnība – kapitāls peļņ
as gūšanai nekādu upuru un līķu kalnu priekšā neapstāsies.
Sarma
Upesleja
***
Monētu iemetu avotā
uz palikšanu
pie sava bērza, ozola,
mīļuma tvīkstošā skūpsta.
Monētu iemetu avotā
par tevi arī,
lai veldze neizsīkstošā
vienā krūzē mums salīst!
Monētu iemetu avotā
mazbērnu pavasarim.
Kā pēc?
Lauskās!
Dzīves spogulis sašķīdis
lauskās –
skaudrā skaidrībā
atviz
nāvē stingušās
sejas,
briljanti, nauda un
posts,
Temīdas atsvari
izbirušie,
asins, ko nenotraukt
nost.
Ilga Bindre
Brīvību Urainai!
ziņu kanālos
palīgā sauciens.
sirdīs lūgšanas
lūgšanas kaimiņu tautai
mūsu sirdīs un prātos
spļāviens
naidniekam sejā
lai apklust šāviņi
lūgšanas
Dieva vārdā
Brīvību Ukrainai!
Vai sagadīšanās, ka tieši Ūdensvīra laikmetā un Ūdensvīra zodiaka mēnesī iznākusi Ilgas Liepiņas jaunākā grāmata “Ūdensvīrs ar resno bizi”?
Pati autore saka:
“Ūdensvīrs ar resno bizi” varētu būt kā pastmarka uz vēstules, ko sūtu sev svarīgajiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu dzīvs/miris statusa. Jo dzimtaskokā mēs – ikviens – dzīvojam mūžīgi. (Starp citu, viens nosaukuma variants bija “Zvaigznes Dzimtaskoka zaros”). Stāsti aptver četras paaudzes un gandrīz 130 gadu laikaposmu – trīs gadsimtus, jo vecāmāte ar vectēvu dzimuši 1899. gadā, bet mans mazdēls 2017.tajā.
Grāmata tapa “pa vidu” dažiem citiem rakstu darbiem, pat bez nolūka stāstus apkopot, drīzāk izdrukāt, iebāzt vāciņos, lai stāv par atmiņu pēcnācējiem. Pirmie uzrakstījās Zivs, Dvīne un Strēlniece, tad Vēzis, Mežāzis… līdz pamanīju, ka te varētu sanākt kas vairāk! Tātad otru pusi jau rakstīju ar nolūku, sijādama daudzos pretendenus caur “cik daudz man šis cilvēks nozīmējis” sietu. Daudzi palika aiz borta, pietiktu Piena ceļam, bet formāts jau bija nolemts.
Ir milzums veidu, kā pateikties – slavināt – apjūsmot – iemūžināt Ceļazvaigznes, Iedvesmotājus, Pretņus (Rainis!): var nosaukt viņu vārdā ābolu vai dāliju šķirni, jahtu, viesuļvētru, firmu, zirgu, meteorītu, bērnu, filmu, konfektes… Lielākoties ļaudis zīmē dzimtaskokus, arī man tāds ir, sen jau vajadzēja papildināt. Ikviena šāda aktivitāte liek apstāties, ieskatīties sevī, izdarīt secinājumus, dod spēku un paver jaunus apvāršņus.”
Ilga Liepiņa tla.lv lasītājiem dāvā brīnišķīgu iespēju, kādas nav grāmatas lasītājiem – varam aplūkot četru paaudžu prototipu fotoattēlus.
Janvāra vidū pie lasītājiem devās Gunta Tālera debijas romāns “Garās nakts Mēness”.
Guntis Tālers, īstajā vārdā Guntis Zariņš, dzimis un audzis Tukumā, absolvējis J.Raiņa vidusskolu. Vairākus gadus darbojies žurnālistikā, bet literārajai jomai pievērsies nesen, 2020.gadā iegūstot pirmo vietu izdevniecības „Zvaigzne ABC” detektīvromānu konkursā. Godalgu izcīnījušo romānu varam gaidīt grāmatnīcās pavasarī, kamēr otrais darbs – trilleris „Garās nakts Mēness” no izdevniecības “Latvijas Mediji” jau sācis savu ceļu pie lasītājiem.
Šobrīd pašnodarbinātais, pilnībā pievērsies rakstniecībai, brīvo laiku veltot sabiedriskai darbībai, tostarp dalībai novada pašvaldības izveidotajās komisijās.
Pats autors saka: „Sapnis par rakstīšanu man radās jau bērnībā, kad biju īsts grāmatu tārps un mīlēju fantazēt, izdomāt pasaku tēlus un dažādus piedzīvojumus. Tagad, mūža pilnbriedā, kad pietiekami uzkrāta dzīves pieredze, laiks ķerties pie radošā procesa. Pagaidām pievērsīšos galvenokārt interesantas izklaides literatūras radīšanai tādos žanros kā detektīvs, trilleris un šausmas. Jā, arī tās, – nesen parakstīju autorlīgumu ar „Zvaigzne ABC” par šausmu stāstu krājuma izdošanu. Būs bailīgi, garantēju. Kad iznāks, to gan precīzi pateikt šobrīd nevaru; ceru, ka šogad, un tā varētu kļūt par manu trešo grāmatu 2022.gadā.”
Fragments no romāna “Garās nakts Mēness”
Rudens ieradās un pagāja rāmi un mierīgi, bez vētrām un lietusgāzēm, gluži vai uz pirkstgaliem pazagās garām, ar kautrīgu mākslinieka pieskārienu maigi un delikāti iekrāsojot koku lapas. Siltums saglabājās līdz pat oktobra beigām un tikai tagad beidzot varēja sajust tuvojošās ziemas dvesmu.
Lana izgāja no piesmakušās daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpas. Ar labpatiku ieelpoja dzestro, svaigo novembra gaisu un pacēla galvu. Augstu tumšajā debesjumā mirdzinājās sīkas zvaigznītes. Nakts solījās būt bez mākoņiem, un, iespējams, uz rīta pusi kļūs aukstāks. Varētu pat sagaidīt pirmo rudens salnu.
Viņa sakārtoja balto cepurīti ar bērnišķīgo pušķi un savilka ciešāk mēteļa jostu.
Pagalmā valdošo tumsu kliedēja gaismas no dzīvokļu logiem. Uzmanīgi liekot kājas, lai nejauši nepakluptu uz bedrainā asfalta, viņa devās laternu izgaismotā gājēju celiņa virzienā. Ikvakara pastaiga pēc atgriešanās dzimtenē pārvērtās par ieradumu. Tukums, Lanas dzimtā pilsēta, viņas prombūtnes laikā bija patīkami pārvērties. Visu nakti apgaismotas ielas un jauni, bruģēti gājēju celiņi, pa kuriem varēja pastaigāties stundām ilgi, nebaidoties par iespējamo laupīšanu vai vardarbību. Tālajā un eksotiskajā zemē, ko viņa vairāk nekā desmit gadu bija saukusi par savām mājām, tādas vientulīgas, naksnīgas pastaigas varēja beigties ar diezgan lielām nepatikšanām.
Lana gausi soļoja pa asfaltēto celiņu starp simtgadīgām kļavām. Oranžā laternu gaisma, laužoties cauri koku zariem, piešķīra alejai viegli sirreālu, pasakainu apveidu. Pa šoseju, prožektoru acis spīdinot un riepām šņācot, aiztrauca pa vēlīnam braucējam. Gājēju tikpat kā nebija. Viņa satika vien kādu kungu, kurš pastaigājās ar suni, un rokās saķērušos jauniešu pārīti. Tas arī viss. Klusi un vientulīgi. Tieši tā, kā Lana vēlējās. Viņas iepriekšējā dzīvē bija pārāk daudz trokšņa, nemitīgas, tukšas pļāpāšanas, pūļa bļaustīšanās un dārdoši skaļas mūzikas. Tagad viņa izbaudīja šejienes pasīvo mieru un intravertumu, tas viņu atsvaidzināja kā dzirkstošs auksta dzēriena malks pēc tveicīgi karstas dienas. Jā, ar prātu viņa saprata, – šejienes rāmums var izrādīties par šķietamību, masku, zem kuras slēpjas agresivitāte un ļaunums. Bērnības un jaunības atmiņas, atgriežoties nakts murgu veidolā, par to atgādināja ne reizi vien.
Ietrinkšķējās telefons, un Lana satrūkās.
Zvanīja Ilze, – bijusī klases biedrene un draudzene, vienīgā ar kuru viņa atjaunoja regulārus kontaktus pēc atgriešanās. Lana paraudzījās pulkstenī. Jau deviņi vakarā… Vai būtu kas atgadījies?
***
– Čaviņ! – draudzenes balss iespiedzās apdullinošā spalgumā. – Ko dari? Neiztraucēju? Droši vien mājās sēdi, ja?
Fonā skanēja ritmiskas mūzikas troksnis.
– Nekliedz tik traki! – Lana attālināja telefonu no auss. – Kas tev tur? Ballītē esi?
– Nē, nē, – Ilze pieklusināja balsi. Arī mūzikas troksnis kļuva vājāks. – Tagad ir labāk? Es esmu trenažieros. Mums tikko aerobika beidzās. Baigi labā lieta! Negribi nākt? Tev taču vienai pašai pa vakariem nav ko darīt! Te daudz smuku džeku apgrozās, jauni, neprecēti, varēsi kādu nocopēt… Bet es ne par to. Klau! Tu meklē darbu, vai ne? Nu lūk! Pie mums tikko vieta atbrīvojās. Neviens vēl nezina. Es tev pirmajai piedāvāju.
Lana sastomījās.
– Vai tad tā var? Tagad taču visādi konkursi, pieteikuma vēstules…
– Nē, te pa vienkāršo, maza firmiņa, priekšniece man druška, es tevi varu ieteikt, ja gribi, rīt no rīta atnāc uz pārrunām, un viss. Tev taču svešvalodas ir, pa ārzemēm ilgi dzīvojies, angļu, spāņu, vai ne?
– Jā, ir gan…
– Nu, tad ko? Gribi to darbu?
– Bet tu jau nepateici, kas tas ir. Kas tur jādara?
– Ēēē! Nekas īpašs, baigi viegli viss. Jāzvana pa telefonu cilvēkiem, jāpierunā pirkt visādus sūdus!
– Ko?
– Nu nē, ne jau sūdus tiešā nozīmē, – Ilze ieķiķinājās. – Jāizplata mūsu firmas produkti. Uztura bagātinātāji, vitamīni, brīnumzālītes večiem.
– Kas tās tādas?
– It kā nesaprastu, – nu, tiem, kam vairs nestāv, – visādi pulverīši, smērītes, tabletītes.
– Un tas palīdz?
Ilze atkal smējās, kā par labu joku.
– Kas to lai zina, bet tā jau nav mūsu darīšana. Mēs tik zvanām un piedāvājam. Tad tu nāksi? Man te vēl viena meitene bez darba nīkst, ja tevi neinteresē, tad zvanu viņai. Ko teiksi?
– Labi… var pamēģināt.
– Super! Tūlīt atsūtīšu īsziņā adresi. Deviņos no rīta esi klāt. Čau!
Runādamās, Lana jau bija aizgājusi gandrīz līdz pilsētas robežai, kur beidzās gājēju celiņš un laternu gaismas.
Viņa pagriezās, lai nāktu atpakaļ, kad pamanīja vīrieša stāvu apmēram simts metru attālumā. Pacēlis kapuci un rokas jakas kabatās sabāzis, cilvēks nesteidzīgi soļoja pilsētas virzienā. Spēcīgi veidots, atlētisks stāvs, treniņtērps, atsperīga gaita, – izskatījās pēc sportisku vakara pastaigu cienītāja.
Tomēr kaut kas šķita dīvaini.
Viņa tikko nāca no pilsētas puses, bet viņš – pretējā virzienā. Viņiem abiem vajadzēja satikties pirms minūtes. Bet – nē, viņa taču nevienu nesatika! Vai tiešām tā bija iegrimusi sarunā ar Ilzi, ka nemanīja pretimnācēju? Diez vai. Varbūt vīrietis iznāca no kādas privātmājas pagalma? Nē. Pēdējā apgaismotajā posmā vairs nebija nevienas mājas. Abās pusēs ceļam – biezi brikšņi, aiz kuriem sākās mežs. Tad no kurienes viņš parādījās? Izlīda no krūmiem?
Lana palēnināja gaitu, līdz apstājās pavisam. Stāvēja un noraudzījās, kā attālinās gājēja stāvs.
Vīrietis soļoja, neatskatoties, līdz viņa augumu apslēpa šosejas līkums.
Kad Lana nonāca kļavu alejā, tur neviena vairs nebija. Vien sabrūnējušās lapas čabēja zem kājām.
Jaunā gada pirmajā tikšanās reizē tradicionāli tiek pasniegta TLA gada balva “Zelta svece” vairākās nominācijās. Pretendentus izvirza TLA literāti, balvu iegūst tas, kurš nominācijā minēts visvairāk reižu.
GADA IZRĀVIENS – nominanti
Gvido Drage – starts prozā ar jauno grāmatu
Guntis Zariņš – pirmā intervija, publikācija, pseidonīms, iekļaujas TLA kolektīvā, novada pasākumu
Rolanda Bula – grāmata, intervijas, detektīvu “branžas” dibināšana, uzvara prozas lasījumos
GADA UZDRĪKSTĒŠANĀS – nominanti
Guntis Zariņš – novada Prozas fermentāciju,
Ilga Bindre – uzraksta savu pirmo stāstu;
Redžinalds Grikmanis (Gvido Drage) – sāk lietot viedtālruni, kļūst par WhatsApp lietotāju un TLA grupā raksta haikas, paraujot līdzi pārējos.
Anna Jurševica – debija žurnālistikā
GADA IZAUGSME – nominanti
Anna Jurševica – dzeja kļuvusi kvalitatīvāka, uzrakstīja projektu, debija žurnālistikā
Guntis Zariņš – darbs pie romāna slīpēšanas, kas drīzumā vainagosies ar iznākšanu
Gvido Drage – izdota grāmata vadošā izdevniecībā
Rolanda Bula – par iziešanu/ izaugšanu ārpus reģionālā rāmīša, iniciējot Detektīvu un trilleru rakstnieku apvienību
Guna Roze – Dzimtsarakstu grāmatas manuskripts kā fundamentāls darbs.
Ilga Bindre – uzrakstīja stāstu, darbojas WA čatā.
GADA PUBLIKĀCIJA – nominanti
Gvido Drage – intervija NTZ
Guntis Tālers – romāns turpinājumos “Latvijas Avīzē”
Guna Roze – Abas TLA jubilejas publikācijas unb “Proza ir fermentēta” “Neatkarīgajās Tukuma Ziņās”, TLA biedru autorlapas “Kultūrzīmēs”, pašas autorlapa NTZ
GADA TEKSTS – nominanti
Rolanda Bula – stāsts “Sirdsdīvāns”
Guna Roze – stāsts “Pāri upei”, slejas LA “Kultūrzīmēs” (Otrādības laikmeta apceres; Ejam ēst kaķi u.c.)
Imants Liepiņš – “10 krāšņi fakti par TLA” (ieskaitot kabačus)
Ilga liepiņa – teksts WA čatā: “Kopš mana ceļa zvaigzne ir Kornēlija Apšukrūma, jums nevajadzētu lietot tik necienīgu vārdus. Manai dvēselei tie sagādā patiesas ciešanas.”
Biedrības “Tukuma Literātu apvienība” pastāvēšanas 10 gados mūsu literātiem izdota 41 grāmata. Daudz vai maz? Mūsuprāt, daudz. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tikai dažas no tām ir autorizdevumi, bet 3/4 izdotas Latvijas nozīmīgākajās izdevniecībās.
Ilga Bindre, dzeja
«Sirds siltumam», 2020, autorizdevums.
Aivis Briesma, dzeja
«Vēju spēles ar vārdiem», 2013, N.I.M.S.
Rolanda Bula, proza
«Klusēšanas varā», 2014, Jumava.
«Brīvmūrnieka trīs vēlēšanās», 2015, Zvaigzne ABC.
«Stopētāju lieta», 2018, Zvaigzne ABC.
«Atpakaļceļš», 2018, Latvijas Mediji.
«Upes laiks», 2019, Latvijas Mediji.
«Sīnāja kalna lieta», 2020, Latvijas Mediji.
«Noilguma lieta», 2021, Latvijas Mediji.
Gvido Drage, dzeja
«Ūdens pulkstenis», 2012, N.I.M.S.
«Vienkārši zeme», 2018, N.I.M.S.
Proza
«Karma sūtra. Stāsti», 2021, Latvijas Mediji.
Andris Jansons (Afraīns), dzeja
«Slepenie veidi kā pateikt», 2020, autorizdevums.
Anna Jurševica, dzeja
«Kad vējš sudrabu spēlē», 2020, autorizdevums.
Ilga Liepiņa (pseid. Nella no Krotes), proza
«Kumeļu sauks Delveris», 2013, Lauku Avīze.
«Nāve stiprāka par mīlu», 2014, Zvaigzne ABC.
«Mana draudzene ēna», 2015, Lauku Avīze.
«Ragana bez diploma», 2019, Latvijas Mediji.
Imants Liepiņš, proza
«Ukraina. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija: aculiecinieka stāsts», 2015, Jumava.
«Nāvējošie gaisa dārzi», 2016, Dienas Grāmata.
«Zaldātu zābakos», līdzautors, 2016, Jumava.
Inta Riekstiņa, dzeja
«Zīmes», 2012, Austras biedrība.
Guna Roze, proza
«101. kilometrs», 2015, Dienas grāmata.
«Sadursme», 2019, Dienas grāmata.
krājums
«Kungs Tukums. Vēsturiskā apriņķa literatūras almanahs 17.-21. gs», sastādītāja, 2019, TLA.
Elmārs Augusts Rumba, dzeja
«Saulava», 2012, N.I.M.S.
Vilis Seleckis, proza
«Tas bija brīnums, ko mēs paveicām». 2013, autorizdevums.
«Meitenes ar eņģeļa tetovējumu». 2016, SIA Klio ABC.
«Ardievas mežam». 2016, Zvaigzne ABC.
«Memoranda mednieki». 2016, SIA Klio ABC.
«Sārta asins baltā sniegā». 2016, Zvaigzne ABC.
«Kolimas asiņainais zelts». 2017, SIA Klio ABC.
«Disidents». 2020, Zvaigzne ABC.
«Nozagtais sapnis. Oligarhs un viņa sievietes». 2021, Klio ABC.
«Nozagtais sapnis. Nāves cilpā». 2021, Klio ABC.
Baiba Talce, dzeja
«Sizifa komplekss». 2011, autorizdevums.
«Tālās tikšanās». 2019, autorizdevums.
Sarma Upesleja, dzeja
«Tik tuvu Tev». 2011, Liepa.
«Laika meti». 2015, autorizdevums.
«Teiksma par Tukuma Katrīnu un rozi», 2015, autorizdevums.
27. oktobrī apritēja 10 gadi kopš biedrība «Tukuma Literātu apvienība» juridiski reģistrēta Latvijas Uzņēmumu reģistrā ar Nr. 40008185229.
Bet kā stingro ierobežojumu laikā atzīmēt jubileju, ja katrs esam no citas mājsaimniecības un pat sazināšanās notiek tikai WhatsApp tērzētavā? Jubilejas kūku apēdām tieši mēnesi vēlāk – 27. novembrī pēc “Tukuma prozas fermentācijas” noslēguma pasākuma. Bet atzīmējām, atceroties desmit gados paveikto un plānojot nākamās aktivitātes. Pa īstam nosvinēsim 2023. gadā, kad apvienībai apritēs apaļi 60.
Ar dziļām saknēm
Tikai ar laika distanci iespējams izvērtēt lokālo procesu nozīmi plašākā mērogā. Arī kultūrā, tostrap – literatūrā. Grozies, kā gribi, tieši Tukuma puses literāti visos laikos bijuši pirmie – sākot ar Latvijas oriģinālliteratūras šūpuļa iekustināšanu pirms 400 gadiem, līdz tautas uzjundīšanai Trešajai Atmodai.
Bez pārtraukuma turpina darboties arī Pētera Jurciņa – dziesmas “Vālodzīte” autora – 1963. gada maijā dibinātā vietējā literātu apvienība, kas ir senākā Latvijā.
Ko radošai apvienībai nozīmē juridisks statuss?
Labā ziņa – nešaubīgi lielākas iespējas. Vispirms tās ir iespējas piesaistīt finansējumu. Tagad varam piedalīties pilnīgi visos projektu konkursos. Šajos 10 gados realizēts projekts LEADER programmā; 6 reizes saņemti VKKF finansējumi (neskaitot individuālos piešķīrumus), 2 reizes – Tukuma novada Domes kultūras projektu konkursa finansējums, kā arī vairāki ziedojumi kā sabiedriskā labuma organizācijai. Ar organizācijas viedokli rēķinās – vēl pirms Tukuma kultūras projektu konkursa esam palīdzējuši domei izvērtēt naudas pieprasījumus literāriem projektiem; mūsu pārstāvis ievēlēts Latvijas Rakstnieku savienības pārstāvju sapulcē; esam aicināti piedalīties nopietnās diskusijās par nozares attīstību un problēmām. Ja TLA nebūtu juridisks statuss, mēs nevarētu piedalīties lielajā notikumā “Latvijas Grāmatu izstāde”, nevarētu pretendēt uz pašvaldības telpām utt.
Sliktā ziņa – tas nozīmē arī daudz lielāku atbildību. Tās ir nemitīgas klapatas. Skrupuloza grāmatvedība, līgumi, sapulču protokoli, pedantiski nodokļu maksājumi, neiepriecinošas bankas komisijas maksas (virs 70 E gadā, iztiekot bez maksājumu kartes), atskaites VID, dažādu izmaiņu reģistrēšana Uzņēmumu Reģistrā. Un tā projektu rakstīšana, un pēc tam atskaites… Arī ikmēneša avīzes sagatavošana, mājas lapas uzturēšana… Vismaz pilna pusslodze cilvēkam, kurš par to nesaņem ne graša, un ziedo laiku, ko varētu veltīt radošajam darbam. 2019. gadā šo pienākumu uzņēmās pildīt Andris Jansons, 2020. gadā – Aigars Brics, tagad atkal Guna. Bet kolēģi literāti ir slinki kā pelavu maisi – izdomās desmit ieganstus, kāpēc atkal nevar pakustināt mazo pirkstiņu. Ļoti pietrūkst Elmāra, Annas un Marijas bijušā atbalsta.
Ko dara biedrība? Cenšamies turēt priekšgājēju augstu pacelto karogu, godam kopjot novada dziļās literārās tradīcijas, nesamierinoties ar “kā nebūt” un “kas piedzimis, to kristīsim”. 10-gades reizē atcerēsimies pamanāmākos sasniegumus, bet vispirms…
…Mūsu jumts
“Kopš dzīvoju Tukumā, mani ne mirkli nav pametusi sajūta, ka virs šīs vietas ir tāds kā radošumā vibrējošs jumts, vai portāls uz debess smadzeņu labo puslodi,” Guna Roze sacīja intervijā laikrakstam “Diena.”
Šo fenomenu «Kungs Tukums» ievadvārdos atklāj arī vārda meistars Gvido Drage: «Kamēr otra Rīga guļot apakš Rīgas, mūsu spēks ir gara mājās – virs pērkamā un taustāmā!» Šoruden viņš šo tēmu atkal attīsta.
Gvido Drage
JUMTS
Kungs Tukums iet pāri Rožu laukumam, bet augšup pa Lielo ielu skrien Ziemeļvējš, šņākdams kā sabojāts refreširators, norauj kungam cepuri, – JUMTU norauj, razbainieks tāds! Tas nu virs pilsētas vicina spāru spārnus.
Taču tagad Tukuma kungam visi bēniņi vaļā. Saskrien atbildīgie pašdarbnieki, Ziemelim ventiļus piegriež, vējš pierimst, iesāk lietus līt. Nu JUMTS atpakaļ vietā jādabū. Uzdevums ne pa jokam. Pažarnieku ķekši par īsiem. Civilkodeksā gravitācijas pants nav ieslēgts. JUMTS tur augšā plivinās kā tāds sikspārnis, kaut ko zemē birdinot. Slotas operatore brīnās pie peļķes: “Tur takš burt putr pa virs peld, ja lāb ieskatas, vārds ar var salasit.” Dome steidzīgi pieņem lēmumu maskas tautai turpmāk arī uz pakaušiem nēsāt. Ja nu kas…
Skolotāja Čilipāne teiktu, ka rakstīts vārds ir vēstures liecība. Laiku pētnieks Mašnovskis pārliecināts, ka īstā vēsture jāmeklē mūros, torņos un kapos. Bet literāts Elmārs Augusts Rumba saka: “Ha! Mūsu domtelpa tur redzama nāk!”
Patiesi – valodas vārdi ir domas miesa. Taču vārds ir putns būrītī – vēl jau lēkā un čiepst, tomēr no rokas barojams. Emocijas un atmiņas tā barība ir. Tukuma literātu biedrība var atskatīties uz savas pastāvēšanas desmit gadu vēsturi. No JUMTA to vislabāk redzēt – vēl gadi piecdesmit dziļāk saskatāmi. Taču domas ir brīvi savvaļas putni. Iztēles, fantāzijas un nojausmu ūdeni šie putni dzer. Jumtūdeni. Klau – biedrība “JUMTS ” – vai tas neskan cerīgi? Kur gan mēs liksimies, – vecie kauli ar jaunu miesu jāapaudzē. Vārds ir gaistošā mirkļa ugunsputns – mūžam deg un no pelnu čupas atdzimst. Bet aste mums gredzenā un deguns pret vēju.
10 gadu nozīmīgākie veikumi
Almanahs «Kungs Tukums» nešaubīgi ir notikums Nr.1 – daudzu gadu darba rezultāts. Grāmata izdota ar niecīgu Domes finansējumu, faktiski par biedrības līdzekļiem – drukāšana vien izmaksāja vairāk nekā 3000 eiro. Lielu darbu paveica ne vien sastādītāja, bet arī Elmārs un Anna Rumbas, Raita Kopiņa un Dace Brakmane. Žēl, ka plaši apmeklēto prezentāciju Rumbiņas nesagaidīja, bet viņi jau no debesīm visu redzēja…
Dzejas dienu akcija «Sirds uz perona». Akcija – fenomens. Aizsākās 2011. gadā stacijā «Tukums I» kā eksperiments, ka dzeju var lasīt ne tikai autori, bet arī lasītāji. Tagad septembra otrajā piektdienā uz peroniem un sliežu malās vienlaikus dzeju lasa visā pasaulē. Šajos gados piedalījušās vismaz 40 stacijas Latvijā un 14 ārvalstis, apskaujot zemeslodi no Austrālijas līdz Amerikai, taču galvaspilsētas gods nemainīgi paliek Tukumam. Akciju atbalstījuši: Tukuma novada Dome, VKKF, AS «Latvijas Dzelzceļš» un Nacionālā Apvienība.
Ķīpsalas grāmatu izstādē – tukumniekiem savs stends
Ideja par piedalīšanos ikgadējā «Latvijas Grāmatu izstādē» pavīdēja jau senāk, bijīgi staigājot pa halles plašumiem, kur lepni izrādījās tūkstošiem grāmatu un simtiem autoru. Jau pāris gadus vēlāk, 2016. gada pavasarī, bijām pirmā literātu apvienība Latvijā, kas uzdrīkstējās paši ar savu stendu piedalīties grāmatniecības gada lielākajā notikumā. TLA mākslinieciski noformētais stūrītis izskatījās pārliecinoši, raisot apmeklētāju interesi visu trīs dienu garumā. Nu esam piedalījušies jau četrās izstādēs, divās no tām – bez Domes atbalsta. Sagadījies, ka izstādes brīdī līdz grāmatnīcām vienmēr nonākusi vismaz viena jauna TLA autora grāmata, vienmēr vedam līdzi arī novada muzeju un pagastu izdevumus. Izstādes kultūras programmā notikušas 8 TLA autoru benefices kopā ar viņu izdevējiem. Bet, ja nopietni, Ķīpsalas grāmatu izstādes nav nekāda pozēšana. Tā ir milzu uzņēmība, sagatavošanās darbs un pamatīga slodze izstādes maratonā.
2016. gads
2019. gads
Tukumnieku koki aug Rakstnieku parkā. 2018. gada 4. maijā trīs Tukuma rakstnieki atsaucās aicinājumam iestādīt kokus Aleksandra Čaka iesāktajā Rakstnieku parkā Amatas novada Spāres muižā. Pasākums notika par godu Latvijas simtgadei, to organizēja vietējie entuziasti ar Mārīti Rukmani priekšgalā, atbalstīja novada pašvaldība. Tagad Spāres Rakstnieku parkā aug arī Rolandas Bulas stādītā vilkābele, Viļa Selecka kārkls un Gunas Rozes apse.
Kurzemes Dzejas dienas Tukumā notikušas 4 reizes. 2014. gadā Tukumā pirmo reizi apvienojām Kurzemes Dzejas un Mākslas dienas. Mērķis bija radoši sapludināt vārda mākslu un glezniecību, kas kļuva par tradīciju arī citur Kurzemē. Tapa unikāls kopdarbs – «Izstādes lasījumi» –
iedvesmojoties no Kurzemes vecmeistaru gleznām, literāti radīja jaunus darbus, un šie veltījumi bija izvietoti līdzās gleznām izstādē «Kurzemes māksla» Tukuma muzejā. Taču spilgtākais notikums bija videofilmas «Pretī» pirmizrāde. Filmas stāstu veidoja kurzemnieku jaunākās dzejas izlase aktieru lasījumā, ilustrēta ar novada mūsdienu mākslinieku gleznām. Pēc šīm Kurzemes Dzejas dienām citas rīkotājpilsētas atzina: “Šo vairs nepārspēs neviens!”
Pārspējām paši sevi. Kurzemes Dzejas dienas 2020. gadā ar devīzi «Ekstra vērtie kurzemnieki» bija viens no retajiem pasākumiem, kas Covid-19 laikā vispār varēja notikt, jo uzreiz pēc tam kultūras pasākumu priekškars atkal bija ciet. Lielākā daļa lasījumu noritēja brīvā dabā, piedalījās trīs goda dzejnieki no Latgales, Vidzemes, Zemgales, lielāks autoru pulks nekā parasti, un pirmo reizi Kurzemes Dzejas dienu vēsturē notika dzejas slams — ātrās sacensības savas dzejas atraktīvā izpildīšanā publikas un žūrijas priekšā.
«Pelēkie brāļi» – sirds apvērsums un laba literatūra. 2016. gada pavasarī realizējām projektu, veltītu Regīnas Ezeras 85. jubilejai. Izsludinājām skolēnu literāro darbu konkursu par mīļo mājdzīvnieku, kura moto bija Kiplinga vārdi: “Mums viena asins – tev un man”, lai aizdomātos, kāpēc bērnu – un diemžēl arī pieaugušo – dzīvē kaprīze “gribu dzīvnieku” nereti beidzas ar mīluļu nežēlīgu pamešanu vai nodošanu patversmē. Noslēgums notika Baltā galdauta svētku dienā Ziedoņa ķiršu dārzā Mālkalnā un Āža kalnā. Tieši tajā dienā pie Draņķozola tika uzstādīta dekoratīva zīme ar koka vārdu, arī šī iniciatīva nāk no TLA. Konkursa uzvarētājas, Zemgales vidusskolas skolnieces Megijas Pētersones darbu publicēja žurnāls «Astes».
«konTEKSTS» – sadarbība un īpašais numurs. Ja vajag, nofočēšu kādu atvērumu. 2020. gada augustā ar Tukuma novada Domes atbalstu klajā nāca Latvijas Rakstnieku savienības mēnešraksta «konTEKSTS» paplašinātais numurs, kura lasītāji varēja iepazīties ar «Tukuma Literātu apvienības» devumu: ieskats 5 autoru dzejā un 2 autoru prozā; diskusija, sleja un tukumnieku jaunāko grāmatu recenzijas. Regulāra sadarbība ar LRS mēnešrakstu biedrībai aizsākās jau 2019. gada nogalē, kad katrā numurā bija publicēta rubrika, ko parakstīja kāds mistisks Kungs Tukums. Liepāja un Tukums – vienīgās reģionālās apvienības, kam «konTEKSTS» piedāvājis īpašo numuru, un tas ir rādītājs!
«Proza paiet malā»– tukumnieki iesāk simtgades Dzejas dienas. Dzejas pēcpusdiena 2018.gada 7. septembrī Raiņa&Aspazijas mājā Rīgā ar tukumnieku lasījumiem atklāja visas Latvijas plašo Dzejas dienu programmu. Lūk, tas jau ir kaut kas! Autori savus darbus lasīja dialogos, veidojot savdabīgu sarunu dzejā. Atšķirīga bija gan dialogu tematika, gan noskaņas. Izskanēja: Ivetas Šimkus un Andra Jansona «Tuvplāni», Annas Jurševicas un Aigara Brica «Samulsums», Baibas Talces un Gvido Drages «Lietus jūras malā», Sarmas Upeslejas un Māra Reinberga «Sarunas ar Aspaziju». Noskaņu papildināja Andra Jansona klavierspēle.
Konkurss «Prozas lasījumi» – noskatīts Ventspils Rakstnieku mājā, kopš 2014. gada par tradīciju kļuvis arī Tukumā. Laika gaitā no vienkāršas sanākšanas bibliotēkas zālītē vietējie lasījumi izveidojušies par lielu atdevi paģērošu notikumu prozas rakstītājiem un krāšņu, saturīgu kultūras pasākumu klausītājiem. Zāle vienmēr ir klausītāju pilna. Profesionālas žūrijas interese, jaunu dalībnieku iesaiste parāda, ka tiek atrastas arvien jaunas kvalitātes, ne velti par Tukuma prozas konkursu raksta valsts nozīmes prese. Šajos gados piedalījušies vismaz 18 autori. Daudzi no tiem savus darbus lasījuši arī Kurzemes un valsts mēroga prozas festivālā un vairākas reizes plūkuši laurus. Konkursu trīs gadus pēc kārtas atbalstījis VKKF.
2014. gads
2020. gads
2021. gads Pēc apbalvošanas
«Mīla un tarakāni»– turpinājuma vērta ideja. Sadarbībā ar «Tukuma Mākslinieku grupu» 2016. gada pavasarī organizēts unikāls trīs sarunu cikls par izciliem latviešu literārajiem darbiem, kas ekranizēti: Regīnas Ezeras romāns «Aka» (filma «Ezera sonāte»), Rūdolfa Blaumaņa «Indrāni» un Raiņa «Pūt, vējiņi!». Pētījām šos stāstus neierastā šķērsgriezumā, jo ne viss ir tā, kā mums māca skolā. Katrā sarunā piedalījās psihoterapeite, kas palīdzēja preparēt “tarakānus” varoņu galvās, ka arī izcila personība, kas līdzdarbojusies ekranizējumā – režisors Varis Brasla, dramaturgs Lauris Gundars un aktrise Esmeralda Ermale. Vizuālās asociācijas palīdzēja uzburt mākslinieki Ingemāra Treija, Andrejs Ģērmanis un Iveta Laure.
Četri dzejnieki – četri elementi. 2012. gada Dzejas dienu laikā Tukuma Kultūras namā notika oriģināli organizēta četru autoru dzejas grāmatu atvēršana «Četri elementi»: Inta Riekstiņa – uguns, Gvido Drage – ūdens, Baiba Talce – gaiss, Augusts Elmārs Rumba – zeme.
«Poētiskā kafejnīca» Tukuma policijas pagalmā. 2013. gada festivāla «Pastaigas Tukumā» ietvaros trīs vakarus pēc kārtas policijas pagalmā norisinājās TLA organizētā «Poētiskā kafejnīca». Notikums, ko ir vērts atkārtot.
Septiņas filmas. Esam radījuši septiņas videofilmas. Piecas no tām literāras – Drage «Ūdens pulkstenis», Manfelde «Zemnīcas bērni», Upesleja&Reinbergs «Tik tuvu Tev», Ziedonis «Epifānijas», Kurzemes māksla&dzeja «Pretī». TLA veikums ir arī video ekskursija pa novada īpašajām vietām «Pērles rožu vainagā» (1. daļa) un pašironisks saržs, veltīts TLA 50 gadu jubilejai. Abas pēdējās var noskatīties YouTube.
Valoda pāri novadiem. Mūsu literāti piedalījušies visās līdz šim notikušajās «Valodas dienās» Tukuma novadā un ārpus tā. Daudzi mūsējie bieži tiek aicināti tikties ar lasītājiem bibliotēkās visā Latvijā.
Svētki lieli un vēl lielāki. Mūsu literātu autorstundas un grāmatu atvēršanu svētki notikuši Tukumā, Slampē, Sēmē, Tumē, Kandavā, Engurē, Lapmežciemā un citur novadā. Bet Rožu un Pilsētas svētkos allaž rīkojam savdabīgas literārās performances.
Pasākumi «Antīkā». Kopā ar «Tukuma Mākslinieku grupu» sarīkojām izciliem latviešu dzejniekiem – Ojāram Vācietim, Elzai Ķezberei un Aleksandram Čakam – veltītas pēcpusdienas. Kopā ar māksliniekiem tapa un «Antīkā» notika arī cikla «Mīla un tarakāni» pasākumi. Tur notikuši Tukuma prozas lasījumi.
Domubiedri Latvijā un ārvalstīs. TLA izveidojusies sirsnīga draudzība ar Liepājas, Talsu un Ogres literātiem, ar biedrību «Baltā vilka takas» un latviešiem ārvalstīs – Latviešu grāmatu klubu Norvēģijā, Latviešu biedrību Islandē un šogad arī ar Īrijas latviešu autoru klubu «Baltie vārti».
Radoša sadarbība. Novada kultūras dzīvi bagātinām ciešā sadarbībā ar Slampes Kultūras pili, Tukuma muzeju un Jaunmoku pili. Tukuma Mākslas muzejā īpaši bijuši literārie veltījumi gleznām, bet Muzeju naktīs notikuši lasījumi gan Mākslas muzejā, gan Audēju darbnīcā. Jaunmoku pilī sirdssilts izvērtās mūsu uzburtais «Pasaku stūrītis». Mazi un lieli apmeklētāji kopā ar rakstniekiem un dzejniekiem varēja sacerēt paši savas pasakas un klabināt tās uz antīkas rakstāmmašīnas. Jaunmokās esam piedalījušies arī Dārza svētku programmā, un šai skaistajā vietā notikušas vairākas mūsu autoru grāmatu atvēršanas.
Talkojam no sirds. Kopā ar Talsu literātiem sakopām nepiedodami aizlaistos Krišjāņa Barona ģimenes kapus. Esam talkojuši Āža kalnā, stādījuši ķiršus Mālkalnā, brīvprātīgi uzraugām un labiekārtojam Vilkaču taku Raudas mežā. Bet kopš pagājušā rudens mums ir savs rūpju koks – grāmatu totēms – apmaiņas namiņš Pils ielā. Pieskatām grāmatu plūsmu tajā un skulptūru vairākkārt esam apstrādājuši ar koksnes aizsardzības līdzekļiem. Esam atlasījuši 30 izcilu novada literātu vārdus, kas jāiegravē uz grāmatu muguriņām. Pagaidām iegravēti 9, ceram, ka Dome radīs iespēju iemūžināt arī pārējos.
Pašiem sava tradīcija. Jauno gadu vienmēr iesākam ar masku balli. Kopš 2017. gada to papildina TLA literātu sumināšana «Zelta svece». Balva pasniegta nominācijās «Gada teksts», «Gada izaugsme», «Gada izrāviens», «Gada sasniegums», «Gada autors», «Gada uzdrīkstēšanās», «Gada publikācija», «Gada notikums», «Gada atbalsts».
2021. gada Tukuma prozas fermentācijas noslēguma pasākums īpašs bija Gvido Dragem, jo uzreiz pēc apbalvošanas notika viņa debijas prozas grāmatas “Karma-sūtra. Stāsti” atvēršana.
Zīmīgi, ka atvēršana notika tieši Fermentācijas dienā, jo tieši šajā konkursā pirms diviem gadiem viņu pamanīja un piedāvāja izdot grāmatu uzreiz divu izdevniecību pārstāves – abas TPF žūrijas dāmas. Galu galā grāmatu izdeva “Latvijas Mediji”. Tās izdošanu atbalstīja Tukuma novada Dome.
2021. gada 27. novembrī Tukuma kultūras namā notika jau astotie Tukuma prozas lasījumi jeb Tukuma prozas fermentācija. Piedāvājam nelielu foto reportāžu.
Uzsaukums autoriem ir tapis un aiziet tautās. Māksliniece Lolita Kalniņa-Ozoliņa. Arī afiša izskatījās koši gan soctīklos, gan avīzē.
Gaismu mēģinājums dažas dienas pirms lasījumiem. Niks lieliski atrisinājis skatuves dizaina konceptu šī gada fermentācijas krāsās -dzeltens, sarkans, bats, melns
Gaismu mēģinājums dažas dienas pirms lasījumiem. Niks lieliski atrisinājis skatuves dizaina konceptu šī gada fermentācijas krāsās -dzeltens, sarkans, bats, melns
Bet… kaut kā pietrūkts. Idejas lidojot gaisā? Hmm….
Re, lasījumu dienā arī Guna un Guntis lido uz kultūras namu. Tur kaut kam ir jābūt…
Fermentējam skatuvi. Viss notiks un visi būs uz skatuves. Visi – arī klausītāji un dīdžejs.
Jau pēc mirkļa sāksies. Gaismotājs Niks – pati nopietnība
Skaņotājs Artis saskaņojas ar DJ Uldi Rudaku
Tikmēr satumst un Tukuma pilsētas Kultūras nams gaida prozas cienītājus…
…bet savas sejas gaida simboliskas piemiņas veltes visiem autoriem, žūrijai, pasākuma vadītājam un dīdžejam. Jo, ja nu gadījumā kāds atnāktu bez maskas, tad netiktu izraidīts
Pasākumu atklāja projekta vadītāja Guna Roze, bet jau drīz grožus atdeva pērnā gada laureātam….
…Guntis Zariņš ar literāro pseidonīmu Guntis Tālers sāk darbu.
Savu sakāmo teic žūrijas daiļā puse (no kreisās) – literatūrzinātnieces Jūlija Dibovksa un Bārbala Simsone.
Pasākuma vadītājs abām jautāja: Vai atceraties, ko atbildējāt, kad Guna augustā piedāvāja žūrēt arī šogad, godīgi pasakot, ka iespējams, nevarēs par darbu samaksāt.
Interesanti, ka Jūlija precīzi atcerējās, ko atbildēja Bārbala, bet pati esot teikusi “Oki”.
Lūk, pareizās atbildes
Bārbala: Piekrītu! Naudas nāk un aiziet, bet laba kompānija nav samaksājama.
Jūlija: Protams, žūrēsim. Ne jau naudas dēļ darījām. Nožēlošu, ja atteikšos. Ceru, ka autoriem būs vismaz kaut kādas gandarījuma balviņas, publikāciju Kultūrzīmēs varu apsolīt labākajiem :)) Un re – sanāk, ka kāds iekrīt arī grāmatizdošanas tīklos.
Žūristi Raibys un Arno Jundze visus uzrunāja no video, jo nevarēja ierasties.
Pirms lasījumiem neliels atskats fermentācijas vēsturē. Njā…. pirms gada lasījumi nenotika lokdauna dēļ. Rīkojām piketu Katrīnas laukumā
Pirms lasījumiem mazliet atsvaidzinājām zināšanas – iepazināmies ar prozas žanriem. Jānis to, Jānis šito, Jānis to un to!
Tie kas bija klāt, sapratīs Tie, kas nebija, mēģiniet salasīt 😉
Pirmais izlozes balons pārdurts un lasījumus iesāka jaunākā no autoriem – Annija Mālkalne. Viņas stāstā “Jānis mīlēja, Jānis cieta, Jānis bija uzticīgs”
Pēc lasījuma katrs autors savu manuskriptu atdeva fermetatoram, kurš to kāri sagrauza. Kas no tā iznāks, kas destilēsies? ….
Gvido Drages uznāciens
Tūlīt lasīs debitante Maija Laugale.
Arī Maijas darbs nonāk fermentatorā.
Savu stāstu tūlīt lasīs Ingrīda Zaķe – Tāpat kā Annija, Liene un Maija viņa Tukuma lasījumos piedalījās pirmoreiz.
Ilga Liepiņa lasīja video ierakstā – tas nebija aizliegts.
Savu darbu lasa Rolanda Bula.
Kārta Lienes Behmanes stāstam…
Un Šekspīra spalva gatava durt astoto reizi. Liene ņem to rokās, lai izlozētu, kurš lasīs pēdējais. Kurš gan tas varētu būt, ja atlicis tikai viens?
Savu stāstu “Pāri upei” lasa Guna Roze.
Visi stāsti nolasīti. Niks ne reizi nekļūdījās, projicējot titrus skatuves centrā…
…un dīdžeja Ulda Rudaka darbs bija tikpat košs kā skatuve; pēc labākajiem kino skaņošanas principiem kino mūzika nedrīkst būt pamanāma, bet, ja tās nebūtu, tad gan pamanītu.
Klausītāji nobalsojuši, žūrija ar atbildības sajūtu aptaujāja arī tos klausītājus, kas kaut ko nebija sapratuši, piefiksējuši, pierakstījuši… Tūlīt saskaitīs balsis un paziņos rezultātus.
Kamēr autori un publika gaida apbalvošanu, Guna nolasa to, ko destilējis fermentators. Publicēt nav vērts, jo sapratīs tikai tie, kas visu dzirdēja no A līdz Z
Piesakot Autora balvu, Guntis aicina priekšā Rolandu Bulu, Gunu Rozi un Gvido Dragi, liekot domāt, ka balvu saņems kāds no viņiem. Bet izrādās, tieši šie trīs rakstnieki nobalsoja par Maijas Laugales darbu un paskaidroja, kāpēc. Ar 3 balsīm pietika, lai tieši Maijas darbs iegūtu Autoru balvu.
Laimīgā un pārsteigtā debitante Maija Laugale. Par konkursu uzzinājusi nejauši – pilnīgi nejauši ieraudzījusi avīzi, kur tas bija izsludināts.
Žūrija piešķīra trīs godalgas – 3., 2. un 1. vietu. Trešā vieta un nominācija “Neprāta līnija” Ingrīdai Zaķei par stāstu “Bailes”.
Otrā vieta un nominācija “Likteņa līnijai” – Gunai Rozei.
1. vieta, nominācija “Dzīves līnija” un līdz ar to arī galvenā – Žūrijas balva + 50 eiro prēmija Rolandai Bulai par “Sirdsdīvāniņu”. Un tas vēl nav viss!!! – Rolanda saņēma arī Klausītāju balvu un otrus 50 eiro 🙂
Visi klātesošie autori kopā ar žūriju – visi ar ziediem rokās.
…un dīdžeja Ulda Rudaka darbs bija tikpat košs kā skatuve; pēc labākajiem kino skaņošanas principiem kino mūzika nedrīkst būt pamanāma, bet, ja tās nebūtu, tad gan pamanītu.
Piesakot Autora balvu, Guntis aicina priekšā Rolandu Bulu, Gunu Rozi un Gvido Dragi, liekot domāt, ka balvu saņems kāds no viņiem. Bet izrādās, tieši šie trīs rakstnieki nobalsoja par Maijas Laugales darbu un paskaidroja, kāpēc. Ar 3 balsīm pietika, lai tieši Maijas darbs iegūtu Autoru balvu.
