Janvāra vidū TLA saņēma izstāžu rīkotāja SIA “BT1” piedāvājumu piedalīties arī šā gada grāmatniecības gada centrālajā notikumā – izstādē. Nešaubīgi nolēmām, ka piedalīsimies – tā būs mūsu piektā izstāde. Tad sākām lemt – kā?
Teksts: Guntis Tālers, Guna Roze, Baiba Talce; Foto: Lolita Kalniņa
Jaunā laikmeta realitāte
Izstāde notika no 11. līdz 13. martam. Tāda mazliet sirreāla sajūta šogad. Ziņas stāsta, ka pandēmijas vilnis pacēlies nebijušā augstumā gluži kā milzonīgs cunami. Iepriekšējais, kas pirms gada paralizēja visu kultūras dzīvi, ja var ticēt statistikai, tāds nieka plunkšķis vien bijis.
Nieka stundas lidojuma attālumā – Ukrainā – plosās karš. Sprāgst bumbas, iet bojā tūkstoši, drupās pārvēršas skolas, slimnīcas, teātri, dzemdību nami, veselas pilsētas top par kūpošām krāsmatām, un kritušo līķus mežmalās grauž suņi. Bet gluži kā citā dimensijā un par spīti netālu mutuļojošai nāves bakhanālijai, mums būs grāmatu izstāde.
Mūzas nolēma nepalikt malā un teikt savu vārdu.
Tautas dziesma skuju svārkos
Diemžēl šogad grāmatu stendi Ķipsalā neaizņēma veselu halli, kā ierasts, bet gluži kā tautasdziesma skuju svārkos mīņājās dziļumā aiz izstādes “Skola” skaļajiem reklāmu debesskrāpjiem, kur dzīvi svinēja mūzikas dārdi, bruņoto spēku orķestra braši spēlēti marši. Klaigas, svilpes, strītbola bumbas bumsīšanās un suņu rejas.
Arī apmeklētāju nebija tik daudz, kā citus gadus. Zinām, ka daļai grāmatmīļu – gan to lasītājiem, gan rakstītājiem, tātad ikgadējiem izstādes apmeklētājiem – nebija “zaļās” caurlaides. Bez tās var doties uz baznīcu, uz tirgu un lielveikaliem, var šurpu turpu vizināties sabiedriskajā transportā, bet ne uz kultūras pasākumiem un grāmatu izstādi! Tauta ar Covid sertifikātiem kā straume plūda šurpu turpu, no dižciltīgiem suņiem un brangi barotiem kaķiem mājdzīvnieku izstādē līdz augstskolu stendiem. Daža laba tērce čakli attecēja pat līdz perifērijā nomitinātajiem grāmatniekiem.
Tiesa gan, izstāde šogad tāda paplānāka padevusies. Nepiedalījās vairākas cienījamas un mīlētas izdevniecības. Acīmredzot, mēģinājumi Covid gados noturēties virs ūdens izsmēluši rezerves. Toties ieradušies esam mēs, tukumnieki, – Tukuma prozas autoru izlases vienība kopīgi ar Tukuma muzeja papildspēkiem.
Paši par saviem līdzekļiem, šoreiz bez jelkādu projektu finansējuma piesaistes, esam izveidojuši savu stendu. Mums patiešām ir ko piedāvāt.
Stacija “Tukums”
Stenda dizainu lēmām veidot kā stacijas uzgaidāmo telpu. Gan kā repliku TLA organizētajam starptautiskajam Dzejas dienu pasākumam “Sirds uz perona”, gan kā oāzi, kur pretēji pandēmijas staricinātajai pasaulei un karam kaimiņvalstī ir it kā apstājies laiks. Vienojāmies, ka neizmantosim nekādus musdienīgā dizaina bezpersoniskos elementus!
Par TLA vizītkarti jau kļuvuši senlaicīgie čemodāni – tie mums braukuši līdzi vai uz visām izstādēm. Bet īpašākais esponāts bija antīks un autentisks stacijas sols, ko no saviem krājumiem piedāvāja Tukuma muzejs.
Interjera priekšmetus – lampu, pulksteni, trimo un kases logu mums draudzīgi atvēlēja Tukuma pilsētas kultūras nams un amatieru teātris. Bet no Tukuma Tēlotājmākslas studijas atbrauca alveja. Daudz sīkumu, tāpat arī rakstāmgalds un grāmatu plaukts, ir TLA biedru personīgie priekšmeti. Pieskaņojoties iecerētajai videi, veidojām arī plakātu stendus – uzlīmējām tos uz pelēka kartona un iekārām pakula auklās.
Tukuma plauktos
Pandēmijas laiku „pagrīdē” ir tapis gana daudz darbu, lai varētu izveidot pilnvērtīgu ekspozīciju. Mūsu plauktos redzama pazīstamās kriminālžanra rakstnieces Rolandas Bulas romānu sērija, Gundegas Kaziņas romāni, pamatīgais Tukuma novada literatūras vēstures pētījums – almanahs „Kungs Tukums” un mūsu autoru pēdējo mēnešu debijas: Gvido Drages stāstu krājums „Karma Sūtra”, Gunta Tālera romāns „Garās nakts Mēness” un Ilgas Liepiņas stāstu krājums „Ūdensvīrs ar resno bizi”. Bet tas vēl nav viss. Mums pievienojušās arī citas Tukuma novada radošās personības ar saviem darbiem. Stendā eksponēts vēsturnieces Intas Dišleres pētījums par Tukuma evaņģēliski luteriskās draudzes vēsturi „Ar ticību, cerību, mīlestību cauri gadu simtiem” un Māras Mendes fundamentālais darbs „Irlavas grāmata”. Mūsu novadnieks, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris Arnis Šablovskis piedāvā savus pētījumus „Lestenes stāsts Latvijai šodien un mūžībā”, „Ir laiks Jēkaba laikam. Ceturtais priekšsēdētājs” un šī gada janvārī iznākušo grāmatu „Gunārs Astra. Pēdējais vārds”.
Pamatīgu novadpētniecības izdevumu klāstu izstādei sarūpēja Tukuma muzejs. Starp viņu grāmatām īpaši jāpiemin muzeja apkopotais un 2021.gadā izdotais skolotāja un pasaku vācēja Anša Lerha-Puškaiša krājums “Pasakas par putniem”. Apmeklētāju interesi izraisīja arī Tukuma kultūrvēstures grāmatu sērija.
“iesāk Kungs Tukums”
Tukuma literātiem ir nevien bagātīgs darbu krājums, ko parādīt citiem. Mums bija arī tas gods kāpt pirmajiem uz skatuves, ar savu priekšnesumu atklājot Grāmatu izstādes kultūras programmu.Tā kā bijām pirmie, savu uznācienu tā arī nodēvējām – “iesāk Kungs Tukums”. Pielikām daudz pūļu un izdomas, lai Kunga Tukuma vizītkarte būtu īpaša.
Līdztekus dzīvām sarunām un lasījumiem uz ekrāniem projicējās grāmatu attēli, foto un video stāsti, bet īpašu nokrāsu sniedza Martas Luīzes Kampares mirdzošā balss, kas izdziedāja dziesmas ar Tukuma dzejnieku vārdiem – “Saule un Mēness” /Rainis/, “Apvij rokas” /Laima Līvena/, “Vālodzīte” /Pēteris Jurciņš/.
“Rakstniekam ir jāredz un jādomā tālāk un dziļāk nekā redz lasītājs un arī daudz daudz daudz tālāk nekā redz un aizdomājas grāmatu nelasītājs. Rakstniekam jāsaņemas drosmes nevien runāt skaidru valodu, bet arī pateikt to, kas vēl nav noticis, bet jau virmo gaisā. Cerībā, ka lasītājs atšifrēs metaforas, zemtekstus, ka nelaidīs gar ausi mājienus, ka nodos vēstījumu tālāk un vajadzēs – radīs kārtējo Atmodu. Tāpēc mūsu lasījumi būs veltījums Ukrainai,” – no skatuves teica Guna Roze.
Tukuma prozisti lasīja īsus fragmentus no savām grāmatām, kas papildināja un turpināja cits citu, un gluži vai paralizējoši pārsteidza ar sen sajustām un pierakstītām priekšnojautām.
Tā ir mūsu iespēja paust savu attieksmi pret šobrīd pasaulē notiekošo, un mēs to liekam lietā, – vārda spēku pret ieroču spēku.
Baiba Talce saka: “Kā katru gadu, apmeklējot grāmatu izstādi, un patreizējos apstākļos vairāk kā citas reizes atbalstot, ieklausoties un līdzdzīvojot saviem kolēģiem uz skatuves, jāteic, ka TLA uzstāšanās bija patiesi iedvesmojoša, uzrunājoša un aizkustinoša, jo precīzi līdzās skatuviskajam sniegumam prata izmanot arī tehnoloģiskās iespējas. Tur kur mana un pārējo klausītāju ievainojamība sastapās ar dzīvi, visspilgtāk autoru lasījumos izgaismojās tie momenti, kuros pēkšņi un skaudri ieraugāma vēstures karmiski nežēlīgā atkārtošanās – G.Drage “Mežainis”, G. Tālers ar fragmentu no topošā romāna, I. Liepiņš “Ukraina. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija”. Un ne tikai es, gan jau arī pārējie klausītāji skaudri apzinājās, cik ļoti šobrīd mēs visi kopā veidojam cilvēces likteni.
Paldies par šo uzrunu, un Gvido vārdiem, kurus esmu ņēmusi par savas ikdienas rītu moto: “Kad nenotiek nekas, notiek viss.” Lai Dievs dod to saprast pasaulei un nākamībai!
Pēcsajūtās
“Atbildot uz klusuciešot neuzdoto jautājumu: „Vai vispār vajadzēja piedalīties?”, es sacīšu, – jā, noteikti jā! Un, pārfrāzējot, atkārtošu to, ko jau teikuši mūsu kolēģi: mūzas nedrīkst klusēt, kad runā lielgabali. Un viņas neklusēs, – tāda ir jaunā laikmeta realitāte,” – secina rakstnieks Guntis Tālers.
…un dīdžeja Ulda Rudaka darbs bija tikpat košs kā skatuve; pēc labākajiem kino skaņošanas principiem kino mūzika nedrīkst būt pamanāma, bet, ja tās nebūtu, tad gan pamanītu.
Piesakot Autora balvu, Guntis aicina priekšā Rolandu Bulu, Gunu Rozi un Gvido Dragi, liekot domāt, ka balvu saņems kāds no viņiem. Bet izrādās, tieši šie trīs rakstnieki nobalsoja par Maijas Laugales darbu un paskaidroja, kāpēc. Ar 3 balsīm pietika, lai tieši Maijas darbs iegūtu Autoru balvu.
