Mūsu autoram Guntim Tāleram izdevniecībā Zvaigzne ABC iznākusi otrā grāmata – kriminālromāns “Pēdējais klients”. Īstenībā tas ir Tālera debijas darbs, tikai izdevniecību tempu dēļ kā pirmais šā gada sākumā iznāca autora otrais darbs – romāns “Garās nakts Mēness”.
Kad Irma Valdovska piekrīt vēlīnā vakara stundā savā kabinetā tikties ar kādu vīrieti, viņa nenojauš, ka tas būs viņas pēdējais klients… Un ka drīz vien bojā ies arī vairāki citi ar viņas darījumiem saistīti cilvēki.
Kas ir noslēpumainais slepkava, kurš gan apveltīts ar mežonīgu, pat mistisku fizisku spēku, gan apguvis tādas īpašas metodes, kas viņa upuriem neatstāj cerības uz izdzīvošanu?
To noskaidrot cenšas “Nelsona Eglīša izmeklēšanas birojs” – jaunais privātdetektīvs Zintis Endijs Neibergs kopā ar saviem kolēģiem, kas savā darbā izmanto gan vispārpieņemtas, gan netradicionālas metodes, reizēm klientu interesēs pat balansējot uz likumpārkāpuma robežas. Iesaistoties izmeklēšanā, viņi pievērš sev slepkavas uzmanību, un tagad arī viņu dzīvības ir apdraudētas…
Romāna fragments
Pēc kāpiena uz trešo stāvu Irma bija nosvīdusi un jutās nogurusi. Sirds smagi dauzījās. Pa krakšķošo, veco, bet rūpīgi kopto parketa grīdu viņa lēnām aizčāpoja līdz savam krēslam un ar skaļu nopūtu apsēdās. Laikam jau vajadzēs klausīt ārstiem un atteikties vismaz no miltu izstrādājumiem. Dievs vien zina, ko mūsdienās ražotāji pievieno saviem produktiem! Senākos laikos cilvēki no baltmaizes un kūciņām nekļuva tik ļoti resni kā tagad.
Telpā uzvēdīja tāda mazliet dīvaina, salkana smarža. Nedaudz atgādināja pelējumu. Būs jāatgādina Sintijai lietot vairāk mazgājamā līdzekļa. Māja bija pietiekami veca, lai te ieviestos visādas sēnītes un puves. Iespējams, vainojamas ārsienas, kas bojāto noteku dēļ lietus laikā vienmēr samirka…
Viņa ielēja ūdeni no karafes un ar baudu iztukšoja glāzi. Tad izņēma no rakstāmgalda atvilktnes pulti un ieslēdza televizoru. Milzīgais ekrāns pie pretējās sienas iegaismojās. Ziņu raidījums.
Pagriezusi krēslu, Irma nospieda ciparu kombināciju un atvēra sienā iebūvēto seifu. Tur atradās daži īpaši svarīgi dokumenti, bet pašā seifa dziļumā – vairākas neatplēstas naudas paciņas bankas iepakojumā. Tā nu gadījās – viņas darījumi reizēm pārkāpa likuma stingrās robežas. Par to daži cilvēki vēlējās izrādīt pateicību praktiskā un patīkamā formā. Tā labi padomājot, kas gan tur īpašs! Uz daudzu valstī notiekošo nelikumību un netaisnību fona viņas sīkās shēmiņas šķita pavisam nevainīgas. Galu galā, kā nesen publiski izteicās kāda augsta valsts amatpersona, tikai interpretācija par tiesību normām, nekas vairāk.
Irma paņēma no seifa un nolika sev priekšā plānu, sarkanu kartona mapīti ar bronzas ātršuvēju. Nebija vajadzības mapi atvērt. Viņa tāpat zināja visas detaļas un nianses. Leonīds Mantejs. Vēl viens neveiksminieks, kas iekritis tīklā. Visi dokumenti jau sagatavoti, juridiski smalki un pārdomāti noformēti. Pietrūka vēl viena, pēdējā lēmuma. Vai nāksies to pieņemt, tas bija atkarīgs no šīvakara sarunas. Varbūt viņiem izdosies vienoties, un tad sagatavotais dokuments paliks neparakstīts. Ja neizdosies? Neko darīt! Tad lieta tiks virzīta tālāk, un viss notiks kā vienmēr.
Nez kāpēc viņa šovakar tik slikti jutās? Kaut kāds satraukums, nemiers. Sirds apmeta kūleni.
Irma izvilka no somiņas zāles, paņēma tableti un noskaloja to ar kārtīgu ūdens malku. Mazā ripiņa, šķiet, pa ceļam uz kuņģi bija pielipusi kaut kur pie barības vada sieniņas, un viņa izdzēra vēl veselu glāzi, līdz juta, ka tablete ir nonākusi tur, kur paredzēts.
Kur gan kavējās Mantejs? Bija taču norunāts precīzi! Irma nevarēja ciest tādus cilvēkus, kas ieradās ar nokavēšanos. Galu galā tieši viņam bija svarīga šīvakara tikšanās, viņš bija tas, kurš gauži lūdzās un pierunāja viņu uz tik vēlu vizīti. Tas nebija pieklājīgi, un viņa beigās piekrita tikai tāpēc, ka rīt sākās atvaļinājums un gribējās rast skaidrību šajā lietā – vai nu vienošanās, vai sagatavotā lēmuma izpilde. Somiņā atradās lidmašīnas biļete uz agro reisu. Spānija, Vidusjūra, Kostabrava, un nekustamo īpašumu aģents viņu gaidīja. Jau rīt tiks sperti pirmie soļi sapņa īstenošanā…
Viņa piezvanīs šim Mantejam. Ja viņš nevarēs ierasties piecu minūšu laikā, dosies mājās. Tad vairs nebūs nekādu sarunu un nekādas žēlastības, viss notiks pēc plāna.
– Abonents, kuram jūs zvanāt, šobrīd nevar atbildēt, – sacīja nopietna vīrieša balss. – Ja vēlaties atstāt paziņojumu…
Irma īgni nometa klausuli. Nekauņa! Šo muļķību viņš nožēlos!
Sapīkusī sieviete izslēdza televizoru un jau grasījās celties kājās, kad sajuta kaut ko dīvainu. Apkārtne sāka mainīties. Bēši dzeltenīgās tapetes tagad šķita zaļganas, acu priekšā veidojās tāda kā migla. Kļuva karsti, it kā apkures radiatori būtu ieslēgti uz pilnu jaudu, bet viņa labi zināja, ka tā nav un telpai jābūt diezgan vēsai, pat aukstai.
Kļuva aizvien karstāk un smacīgāk. Sviedri tecēja pa seju un kājām. Sirds atkal sāka kūleņot.
Irma sēdēja, iekrampējusies melnā troņa paroceņos un juta, kā prātā pamazām iezogas bailes. Vai tiešām veselība tagad izspēlēs tik ļaunu joku? Jā, ārsti brīdināja, ka tā var notikt, ka ir sliktas asins analīzes, augsts cukura līmenis, aterosklerozes un infarkta risks, bet viņai, tāpat kā vairumam ļautiņu, bija šķitis, ka nav jau tik traki, ka laika vēl daudz, paspēs gan diētas izmēģināt, gan holesterīnu normalizēt…
Telpa ap viņu sāka tumst. Kļuva grūti elpot. Šķita, ka dīvainas ēnas izslienas no stūriem, pieņemot ķēmīgu fantomu apveidus. Kas tie bija? Ko gribēja? Vai tie bija tumši tēli no garu pasaules, kas atnākuši, lai aizvestu viņu sev līdzi? Nē, nē, vēl nebija pienācis viņas laiks! Ejiet prom! – Irma gribēja saukt, bet mute bija kā paralizēta, un mēle gulēja nekustīga un stīva kā līķim. Viņai nebija spēka to atdzīvināt. Ēnas auga lielākas. Fantomi tuvojās.
– Ejiet prom no manis! – viņa domās kliedza.
Pie loga sakustējās garie samta aizkari. Dārgi, smagi, tumšzili aizkari, kas sniedzās līdz pat grīdai. Tagad tie izskatījās zaļi, tāpat kā sienas. Zaļums pārņēma visu. Televizora ekrāns bija zaļš, medus krāsas parkets bija pieņēmis sūnu zaļgano toni, arī rakstāmgalda virsmu un pat viņas rokas sāka pārņemt šī pretīgā nokrāsa.
Atkal aizkaru kustība. Tur, aiz lielās palmas. Vai tur kāds bija, kāds slēpās? Vēl viena ēna, kas ieradusies no viņpasaules?
Sirds dauzījās un kūleņoja kā negudra. Nebija vairs ne ritma, ne kārtības, tikai haotiska spārdīšanās. Kā putns, kas izmisīgi cīnās, lai atbrīvotos no cilpas, tā viņas sirds tagad centās izrauties no krūtīm un aizlidot.
Ēnas nu jau bija visapkārt.
Ķeburainas, šausminošas rokas stiepjot, tās līda aizvien tuvāk un tuvāk…
Aizkari pavērās, un viņa to ieraudzīja. Garu, zaļganu stāvu ar nedabiski noliektu galvu, ko sedza kapuce. Tas lēnām slīdēja tuvāk un tuvāk, tukšā apmeklētāju krēsla virzienā
Tas apstājās Irmai pretī un pacēla galvu. Ieraugot, kas slēpjas zem kapuces, viņu pārņēma pirmatnējas šausmas. Irma saņēma pēdējos spēkus, lai kliegtu, taču no spazmu aizžņaugtās rīkles izlauzās vien gārdziens. Un viņa gārdza un gārdza, līdz viņas putns beidzot izrāvās no cilpas un aizspurdza gaismā un brīvībā, atstājot trīsošo ķermeni vienu pašu baigo ēnu ielenkumā.
Irma Valdovska bija mirusi.
