April! April!

Kādā jaukā (bet ne baltā) ziemas dienā kopā sanāca pieci Tukuma prozisti – I.L.s, R.B., M.A., I.L.j un G.R. Iemesls arī bija gluži prozaisks – piedzimšanas svētku godināšana. Ēda un ēda, nedzēra un nedzēra (jo jāstūrē rakstītās kamanas), apmainījās tādā un šādā pieredzē, līdz beidzot ķērās pie lietas, ko pieprot vislabāk – rakstīšanas. Tā tapa visu svētumu svētums – pieredze literatūras mērcē.

Lai apsteigtu konkurentus, ieteicams divos naktī cept pupas sviestā.

Lai sekotu modes prasībām, vajag sildīt iekštelpas ar dabisku kurināmo (malka, kūdra, kaltēti govju mēsli).

Ja zeķe gandrīz gatava, bet pietrūkst sprīdis dzijas, nāksies pāriet uz ekonomikas pelēko, visdrošāk – melno zonu.

Ja netici, ko tev klārē matraču pārdevējs, jāatlaiž kasierīte.

Lai nebūtu rudenī tik daudz lapu jāgrābj, vajag sist dibenu gar zemi.

Ja negribi iesaistīties strīdā, var iztikt ar superlīmi.

Ja atrodi uz ielas saulesbrilles, nokārto laikus visas mantojuma lietas.

Bēgļu krīzi varētu atrisināt, kā 90. gados – ieviešot savu kārtību.

Ko darīt, ja amarillis nemostas? Katram piesiet irbulīti.

Lai saskatītu gaismu tuneļa galā, uztaisi barotavu sīlim.

Lai panāktu nokavētu autobusu, sasmērē galvu ar “vjetnamiešu zvaigznīti”.

Kā apmierināt izsalkumu naktī? Jāuzbūvē kārtīga sēta.

Ja vecums jau klāt, bet jaunība neiet prom, nomaini to pret čībām.

Ja sīlis no barotavas aizdzenā visas zīlītes, jādzīvo valstī, kur nav koku.

Lai stabilizētu IKP, Vidusjūrā jāgremdē laivas.

Ja svece degot kūp un dūmo, paklusē un izdali klātesošajiem Rafaello konfektes.

Ja pirms uzstāšanās saplīst zeķe, jāķer šis moments, jo tas nebūs ilgs.

Lai burkāni augtu taisni, vajag nedarīt neko gudru.

Ja noķer zelta zivtiņu, nevajag steigties! Pagaidi, līdz visi paši bankrotēs.

Lai pavasaris atnāktu ātrāk, viņam ir jāizskaidro sekas.

Ja kurpe spiež, nekavējoties zobi jātīra ar sodu.

Lai pelnītu vairāk, nav par skādi kādreiz binokļa okulāriem noņemt vāciņu.

Ja neveicas 3 X pēc kārtas, tas nozīmē, ka iestājies rudens.

Lai nomāktu sliktu elpu, jāuzvedas kā vecim.

Lai kuplāks apmatojums, iesaku nebaidīties no tumsas.

Ja baidies no tumsas, vajag nedaudz iespringt.

Ja tev piedāvā bezmaksas braucienu uz Maskavu, nedomāt s…gas domas.

Izstāde beigusies – lai dzīvo izstāde!

TLA stends izstādē
Šogad otro reizi ar savu stendu piedalījāmies grāmatniecības gada lielākajā notikumā – izstādē Latvijas Grāmata 2017, kas notika no 24. līdz 26. februārim. Un arī šogad mūsu stends bija visoriģinālākais plašajā Ķīpsalas kompleksā.
Par saviem “radošajiem bēniņiem” saņēmām neskaitāmus apmeklētāju, kolēģu un organizatoru komplimentus. Smukums taču nāk no Tukuma!
Grāmatu Izstāde 2017
TLA radošie bēniņi

Šogad stenda īri apmaksāja Tukuma pašvaldība. Tāpat kā pērn uz izstādi vedām ne tikai mūsu literātu grāmatas, kas izdotas dažādās izdevniecībās, bet arī Tukuma muzeja izdevumus un TIC suvenīrus. Mūsu stendā bija nopērkamas arī TLA draugu – Austras biedrība un Domas spēks izdotās grāmatas.

Grāmatu ekspozīcija
Grāmatas koferos – oriģināli

Vispopulārākās preces bija Tukuma muzeja izdotais Ģetrūdes fon Brinkenas autobiogrāfiskais romāns Nogrimusī zeme (pārdevām visus eksemplārus), Domu spēks izdotā Kandavas vēsturnieka Agra Dzeņa lielgrāmata Prūši karā ar likteni un TIC galda spēle Atrodi smukumu Tukumā.
Stends bija ļoti labi apmeklēts,- pie mums iepirkās gan deputāti, gan Latvijā populāras personas. Par peļņu, runāt, protams, nevar – esam tikuši cauri nedaudz virs nullēm, toties TLA, pilsētas un novada tēls godā turēts visaugstākajā līmenī. Jāsāk gatavoties Latvijas simtgades Grāmatu izstādei!

Marija Anmane: “Manuprāt, īpaši atraktīva izvērtās sestdienas pēcpusdiena, it sevišķi brīdis pirms izstādes darba laika beigām. Apmeklētāju “otrais vilnis”- tie, kas Ķīpsalā ieradās pēcpusdienā, visus stendus apgājuši, projām devās… atkal tieši gar mūsējo. Vieni – lai vēlreiz paturētu rokās Agra Dzeņa Prūšus, lai bērniem nopirktu spēli Cirks, kas patiesībā ir neklātienes ceļojums pa Tukumu, vai painteresētos, vai Ģertrūdes fon der Brinkenas Nogrimusī zeme vēl ir nopērkama… Pēdējais brīdis, ziniet, ir un ir pēdējais! Apmeklētāju acīs bija cerības, azarts, sarūgtinājums par nepagūto, steiga un pāri visam – prieks par iegūto. Un iespējams, ka ne vienmēr tā bija tieši grāmata – jauni paziņas un draugi arī ir neapšaubāms ieguvums!”

Rolanda Bula: “Šogad izstādes apmeklētāji – pircēji šķita mērķtiecīgi. Ja par ko sūdzējās, tad par to, ka grūti nest – sapirkuši daudz un smagi. Sūkstīšanos par dārdzību dzirdēt nenācās, lai gan cenas izstāžu stendos bija tādas pašas kā pagājušajā gadā. Grāmatu apmaiņas stends vien ko vērts – atnes savu izlasīto, apmaini pret citu, vēl nelasītu.
Kā pircēju mani iekārdināja senās kartes. Nopirku 1911. gada Latvijas zemes kartes kopiju, tagad domāju, ka vajadzēja arī 1921. gada Rīgas plānu. Toties nu man par maz naudiņ ir  Īs ventiņ gramatik un tāmniek vārdnic jeb bliņķs ventiņmēle , autors – ventiņ gramatik pēte un stiķe, ventiņ vārdnic rediģe un driķe Grinberģulds.
Interesanti bija atrasties kaimiņos blakus Krievijas Federācijas stendam, kur pasākumi mijās cits pēc cita, mēģinot aptvert pēc iespējas plašāku auditoriju: pasākumu par bērnu literatūru turpināja tikšanās ar krievu dzejniekiem, tad tikšanās ar vēsturisku romānu rakstnieci un tā arī turpinājās visas dienas garumā. Ļoti aktīva publika, uzdeva daudz jautājumu.”

Guna Roze: “Būšana izstādē – tie atkal ir darba svētki! Ar smaidu atceros kādu vecmāmiņu ar mazmeitu pie mūsu stenda svētdien. Meitenei rokā bija balons – droši vien kādā stendā uzdāvāts. Apstājoties pie mums, viņa iesaucās: “Cik te mājīgi!” un sasita plaukstas. Balons uzlidoja gaisā, vecmāmiņa paguva to noķert aiz astes. Prieks, ka par stendu noformējumu sāk domāt arī citi dalībnieki – izstāde šogad mazāk atgādināja milzu grāmatu tirgu, vairāk – domubiedru festivālu. Pamanīju arī, ka apmeklētāji izstādē uzkavējas ilgāk nekā citus gadus.”

Varam piekrist, varam nepiekrist

Literatūra ir ideāla pasaule introvertiem cilvēkiem – tāda būs Latvijas literatūras vizītkarte Londonas grāmatu tirgū 2018.

Pasaule ir ideāla vieta ekstravertiem cilvēkiem. Tādiem, kas prot uzsākt nepiespiestu sarunu ar svešinieku. Uzstāties publikas priekšā. Pateikt ko labu par sevi. Apskaut otru tāpat vien. Bet mēs tādi neesam. Latvietis jūtas ļoti apjucis, kad viņu skūpsta uz abiem vaigiem. Vai pēkšņi uzrunā sabiedriskajā transportā. Ja kāds izsaka latvietim komplimentu, viņš no kauna kļūst sarkanbaltsarkans. Latvija ir viena no introvertākajām valstīm pasaulē. Tādi, saprotams, ir arī mūsu rakstnieki. Un mēs esam lepni par to. Tāpēc ļausim runāt viņu grāmatām. Jo literatūra ir ideāla pasaule introvertiem cilvēkiem.

Kā mēs braucām Ziloņcilvēku lūkoties

Marijas Anmanes, Baibas Talces, Rolandas Bulas, Gunas Rozes un Ilgas Liepiņas pārdomas pēc 11. februārī redzētās Bernanda Pomeransa drāmas Ziloņcilvēks Liepājas teātrī.

Marija Anmane

Normalitātes pētniecība

Jāteic, ka, braucot uz izrādi Ziloņcilvēks Liepājas teātri, tikai aptuveni nojautu, „uz ko esmu parakstījusies”. Nevienu režisores Lauras Grozas – Ķiberes izrādi vēl nebiju redzējusi; par šo Bernarda Pomeranca lugu neko nezināju; pat slaveno Linča filmu ar tādu pat nosaukumu nebiju noskatījusies…

Izrādes sākums gana dinamisks: netīros, stīvinātos kostīmos, dažādos laikmeta stilizācijas kostīmos tērptie tēli, putekļu mākoņus saceļot, krīt visi pēc kārtas krīt ārā no tādiem kā bezdurvju skapjiem, kā kurpju kastēm, kā vertikāli apgāztām atvilktnēm… Krīt, lai tūdaļ celtos un sāktu savu tēla dzīvi uz skatuves… Trešajā rindā sēžot, putekļ ir visapkārt – tie ir tik reāli, ka noticu arī tam, ka no vienīgā slēgtā skapja iznākušais (izvilktais?) Ziļoņcilvēks drausmīgi smirdot. Sak, smaka vienkārši vēl nav atviļņojusi līdz trešajai rindai….

Paldies Dievam, par Ziloņcilvēku atbildību uzņemas ķirurgs Trīvss – viņš tiek nomazgāts, pārģērbts, sakopts, un skatītāji izrādi var vērot, iesākumā neizejot no savas komforta zonas. … Un tad pakāpeniski  atklājas, ka Ziloņcilvēka atbaidošais fiziskais veidols  ir bijis vienkārši forma, kas slēpj normālu cilvēku, labāku, gudrāku par sabiedrību, kura maksā, lai paskatītos uz viņa defektiem.

Egona Dombrovska darbu Merika (tāds, izrādās, ir Ziloņcilvēka vārds!) lomā citādi kā par varoņdarbu nosaukt nevar. Nez, vai publikā atrastos kaut viens cilvēks, kas spētu sašķiebt seju un ķermeni tā, kā to dara viņš, noturēt šādu stāvokli ilgāk par minūti (patiesībā – visu izrādi!) un vēl runāt tā, lai var saprast sacīto. Egonam un Merikam saplūstot, veidojas dinamisks tēls – tā ir un vienlaikus arī nav marionete. Tas ir Mākslinieks, kurš eksponē savu ķermeni, jo neko citu darīt nespēj.. Un – sabiedrībā netrūkst cilvēku, kas gatavi braukt, nākt, uzlūkot šo būtni. Tā ir sabiedrības ilgotā laimīgā iespēja – neko no sevis nezaudējot, redzēt dīvaini, tīksmināties par savu žēlsirdību, augstsirdīgi sniedzot viņam dāvanas. (Nez, cik ir to, ka šādos brīžos pateicas Dievam un Liktenim par to, ka paši nav šādā veidā piemeklēti?)

Socializācijas procesā pakāpeniski atklājas, ka Ziloņcilvēka atbaidošais fiziskais veidols ir bijis vienkārši forma, kas slēpj normālu cilvēku, – labāku, gudrāku par sabiedrību, kura maksā, lai paskatītos uz viņa defektiem. Izrādei turpinoties, Trīvss savās labi iecerētajās rūpēs salauž Ziloņcilvēka likteni. Gluži nejauši. Labu vien gribēdams.

Dzirdot, kā Trīvss māca Merikam „laimīga cilvēka noteikumus”, ārsta balsī pārliecību par to noderīgumu grūti saklausīt: šis ir process, kurā tiek veidoti jauni rāmji jaunai komforta zonai – gan Ziloņcilvēkam, gan sabiedrībai, kas nonāk saskarsmē ar viņu. Izņēmums šajā nosacītībām pilnajā pasaulē ir Ineses Kučinskas atveidotā aktrise Kendala: viņa pirmā sajūt dvēseļu radniecību, apjauš Ziloņcilvēka intelektuālās spējas un dvēseles tīrību – pretstatā saviem iekšējiem sārņiem un uzspēlētajam teatrālismam. Saskarsme ir tik negaidīti spēcīga, ka… izsit abus no komforta zonas. Ja godīgi, tad mani – skatītāju – arī!

Mājupceļš ir pietiekami garš, lai turpinātu izrādes inspirēto „normalitātes pētniecību”. Tagad jau – sevī… Izrāde ir tik spēcīga, ka arī es uz brīdi sajūtos izsista no savas komforta zonas. Vispirms jau – mēģinot atbildēt uz sev pašai uzdoto jautājumu: cik manā radu, draugu, kolēģu un paziņu lokā ir tādu cilvēku, kuriem es droši un bez bažām varētu ieteikt noskatīties šo izrādi? Cik no viņiem pēc tam pasacītu paldies par to, ka bijusi šāda iespēja – ielūkoties sevī, domāt, analizēt, mākslas un dzīves sintēzi izjust ar sirdi un pieņemt ar prātu? Vienam pietiek ar „rēcamgabaliem”, citam vajag „raudamgabalu”, vēl kādam – komēdiju – „vieglajā valodā” uzrakstītu un uzvestu ar tādu bezdomu saudzību, lai „publikai patīk” – lai tās vispārpieņemtajai komforta zonai ne puteklītis nenobirst, ne plaisiņa neiemetas (Jo – viņi, teic: „dzīve jau tāpat ir pietiekami drūma”…)

Jā, un vēl: vai es cilvēkus ap sevi reāli pazīstu tik labi, ka viņus izprotu, ja pati savu „normālības pakāpi” ne vienmēr apzinos?

Baiba Talce

Ja tāda ir žēlsirdība…

Šovu laikmetā esam aizmirsuši, ka māksla, piedāvājot kvalitatīvu citu dzīves pieredzi, palīdz ieraudzīt un saskatīt to, ko nepiedāvā apkārtējā dzīve – kādu emocionālo pieredzi visā tās bagātībā līdztekus tam, kā zinātne mums piedāvā racionālo pieredzi. Dzīvojot līdzi mākslas darba tēliem vai varoņiem, piemērojot sev viņu emocijas, kas var būt pilnīgi ārpus manas dzīves, es pats mainos no sava līdz šim nepazītā pārdzīvojuma.  Tādu patiesi varēja saņemt Liepājas teātra Lauras Grozas izrādē Ziloņcilvēks.

Līdz šim – ne par tādu vēsturisku faktu, ne autoru nebiju dzirdējusi. Tādu scenogrāfijas, detaļu, tērpu, montāžas un mūzikas saskaņu nebiju redzējusi kopš izrādes Brands (1975.gada Dailes teātra iestudējums).

Mani sajūsmināja gan Egona Dombrovska, gan Ineses Kučiskas, gan Gata Malika spēle.

foto no izrādes
Inese Kučinska aktrises Kendalas lomā izrdādē “Ziloņcilvēks”

Parodijas ir mūsu sociālo un bieži vien liekulīgo (zinot, ka tāpat mainīt neko nevaram, izņemot atvēlot kādu ziedojumu) parodiju atspoguļojums un pusfrīkiskie, lellēm līdzīgo tēlu skeleti – mūsdienu sabiedrības skeleti, no kuriem daudzi vairs nelīdzinās dzīviem, dvēseliskiem cilvēkiem, bet viens pēc otra izkrīt no varas un tirgus uzstādītajiem skapjiem un lādēm. Tā ir pārnestās nozīmes tēlu kvintesence, kas attēlo pasaules neaptveramo nežēlību attiecībā pret normālo un citādo, par ko cilvēki nemitīgi runā, bet praksē no tā absolūti baidās, jo reti kurš TO pazīst un vēl retāks spēj pieņemt savā tuvumā.

Režisore ir sabiedrībai uzdevusi ārkārtas jautājumu: „Ja tāda ir žēlsirdība, kas tad ir sods?” un vai mēs paši spējam izpildīt šos žēlsirdības noteikumus, kādus piedāvājam šiem, taču Dieva laistiem, cilvēkiem? Andrejam Tarkovskim Ivana bērnībā bija aina, kur mazs zēns no sapņa pamostas karā. Noskatoties Ziloņcilvēka izrādi, varbūt daudziem tas būs tikpat smags modinājums, atgādinājums atcerēties vērtības, par kuru eksistenci ir dzirdējis, bet nekad nav tās saistījis ar sevi vai uzskatījis par vērā ņemamām.

Rolanda Bula

Ziloņcilvēks mums blakus

Izrāde, pēc kuras neprasās pēc tiem „bla, bla, bla”, sak, drāmas materiāls ļoti labs, režija izcila un tērpi izdevušies, un aktieri rāda augstu meistarību, un scenogrāfija arī, ziniet, – labi, labi… Šoreiz ir tā, ka ir par ko un gribas runāt atraisīto domu līmenī.

Izrādes vēstījums ir par sabiedrības, tātad – mūsu – attieksmi pret citādajiem; par tiem, kuri vizuāli un mentāli no mums atšķiras. Ja vien pieņemam, ka ar mums pašiem viss ir kārtībā. Mēs taču tā domājam – ar mums viss IR kārtībā. Esam fiziski, garīgi veseli. Bet tādi kroplīgi, fiziski ierobežoti cilvēki, kā lugas galvenais varonis Džons Meriks, ir tik atšķirīgi, ka izraisa briesmīgu interesi, neizpratni, kādam pat nosodījumu, bet daudzi izliekas, ka viņi neko neredz. Mēs paslepus, daudzreiz ar riebumu blenžam uz invalīdiem, kuri traucē mūsu skaistajai dzīves ainiņai. Gribēju putniņus parkā pavērot, bet re če nu! – kāda māte izvedusi pastaigā ar Dauna sindromu sirgstošu bērnu. Labāk uz to pusi neskatīties.

Feisbuks pārpildīts ar falsificētas laimes pilniem foto: es un jūra, mans seksīgais ķermenis un jaunais peldkostīms, manas tikko veiksmīgi tetovētās uzacis un to lieliskais fons. Vai esat sociālajos tīklos redzējuši tādus foto: mēs un mūsu bērniņš invalīdu ratiņos, es un mana māte vai tēvs – pansionātā gulošie?

No laika, kad Džona Merika skaistā māte 19.gadsimta beigās izjuta kaunu sava dēla dēļ, nekas daudz nav mainījies. Humānisma idejas bija arī tolaik, pastāvēja pirms un pastāv pēc tam. Idejas gan virpuļo tur, kaut kur augšā – debesīs. Mums te lejā jāsaprot, kur ir robeža starp žēlsirdību un vardarbību, vai viss, ko varam darīt, ir ik pa laikam ziedot kādu naudiņu Ziemassvētkos, Lieldienās un vēl šad tad, kad mūs sasniedz kāds sauciens pēc palīdzības. Tas, protams, ir milzīgs cilvēku labās gribas apliecinājums, bieži vien pretējs atbildīgo iestāžu rutinētajai attieksmei. Un tomēr – vai nav pienācis laiks iespēt vairāk. Mēs varētu aicināt ziloņcilvēkus ārā. Uz ielām un parkos. Mēs varētu neizlikties, ka viņu nav, neatpirkties tikai ar indulgencēm – ar ziedojumu un skaistiem, asaras raisošiem TV raidījumiem. Jo pagaidām mēs ļoti iederamies izrādē redzamajās ainas, kad Meriks kļuvis populārs un viņu apciemo visādas prominences, dāvinot glītas mantas, kuras Meriks nespēj lietot savu fizisko trūkumu dēļ.

Guna Roze

Svētīgā vardarbība

Par šo izrādi daudz biju dzirdējusi un lasījusi. Nebija šaubu, ka tam jābūt izcilam darbam. Gribējās redzēt arī titullomas atveidotāja Egona Dombrovska brīnumveikumu, – par šo lomu viņš saņēma 2015/2016 Spēlmaņu nakts balvu Gada aktieris. Tomēr nebiju gatava tik milzīgam pārdzīvojumam! Visas pārējās cilvēciskās vājības un problēmiņas pēkšņi šķiet sīkas,- pagalam neiederīgas literatūrā un pat ne draudzeņu pļāpās.

Pēcāk izlasu, ka režisore gribējusi, lai skatītājs (lai būtu informēts) pirms tam ir redzējis Deivida Linča 1980. gadā uzņemto filmu Ziloņcilvēks. Biju redzējusi. Bet Laura Groza ir izdarījusi vairāk – pārspējusi Linču. Lai arī šādam materiālam kino ir priekšrocības, Groza veiksmīgi izmantojusi teātra dzīvās klātbūtnes efektu – skatītāji neviļus attopas, ka ir tas pūlis 19.gs tirgus laukumā vai cirkā; atnākuši, lai trīs stundas blenztu uz Ziloņcilvēku. Bet spogulis tiek vērsts pret pašiem lūriķiem… Tikai šodien – divas dienas pēc izrādes – apjaušu, ka ne jau es esmu nenormāla, jo hiperemocionāla (izrādes laikā par to biju pārliecināta), bet ka par mana fiziskā un garīgā ķermeņa uzšķēršanu ir atbildīga pirmkārt režisore, otrkārt – visa trupa. Izrāde ir retu retais gadījums, kad redzētais pārspēj gaidīto.

Atceļā savu pārdzīvojumu nodēvēju par emocionālo vardarbību pret skatītāju, ja vien vardarbība var būt svētīga. Te prātā nāk citāts no visiem zināmas krievu filmas, kur ārsts saka: “Lai izārstētu, reizēm nākas darīt sāpes.” Jo skaidrs ir viens – mūsu sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (ak, šis delikātais apzīmējums!) ir nesalīdzināmi slimāka par pašiem Ziloņcilvēkiem. Un, ja šī izrāde sabiedrību var padarīt labāku, ar to vien visas trupas esamība uz šīs Zemes ir attaisnota.

Ilga Liepiņa

Vārdiem atkal nav vietas

Ziloņcilvēks u. c. problēmcilvēki Liepājas teātrī tiek rādīti ļoti gaumīgi, iecietīgi, labākajās humānisma tradīcijās. Būtu pieticis ar krietni mazāk putekļu, jo konkrētā problēma, lai gan uz skatuves parādīta 19. gadsimta beigu ietvarā, mūsu dienās ne vien nav atrisināta, bet kļūst ar katru paaudzi aktuālāka un grūtāk atšķetināma.

Ko ar TĀDIEM iesākt?… Šaura laipa, uz kuras sabiedrība cenšas noturēties. Jo zina, cik dziļas aizas ir abās pusēs: viena, kurā spartieši meta kroplus bērnus, vēlāk inkvizīcija – “sātana izdzimumus”, apakšā pakurot uguni, un it nesen uz “zinātniskiem pamatiem” (eigēnika!), pieslēdzot gāzes cauruli. Otrā pusē – tik vispārēja cilvēkmīlestība, kas draud pašus degradēt kā sugu.

Daudz jautājumu, maz atbilžu.

Redzot, ar kādu intensitāti aktieri strādā ķermeniski, iešāvās prātā: izrāde lieliski “nolasītos” arī bez teksta! Atskaitot dažus garos monologus II cēlienā, viss skaidri saprotams no tēlu kustībām, pozām, ritma un tempa.

Dabiskais mīļums

Iespējams, ka dažs par šādu virsrakstu būs tieši tik sašutis, lai pajautātu: „Un kāds mīļums tad vēl ir iespējams?!” Teikšu tā: visādi ir iespējams…

Valentīndienai gatavojoties, visi lielveikali un katrs sevi kaut cik cienošs mazveikaliņš sarūpējis virkni dāvanu, suvenīru un pārsteigumnieciņu, lai mēs ikviens, kas to vēlamies, varētu iepriecināt savu tuvāko, mīļāko, dārgāko (visās šī vārda nozīmēs). No pasaules Latvijā ienākuši, šie jaunmodes svētki tagad gatavi katru mācīt, kā tas ir – mīlēt. Mūsdienīgi. Moderni. Pa jaunam…

Bažījoties, ka vispārējā globālajā sirsniņsvētku eiforijā nejauši un pat negribēti nepaslīd garām kas patiesi jauks, vēlos piedāvāt… brīdi dabiska mīļuma nesteidzīgajā pasaulē. Ja šī doma iepatikās, dodamies uz Durbes pili!

Pils otrajā stāvā, no telpas uz telpu nesteidzīgi (Tas ir visa šī pasākuma otrais „atslēgas vārds”!) ejot, varam baudīt izstādi „Kurzemes albums” – 18.gs beigu un 19.gs sākuma zīmējumus, kas ir tik jauki, izstaro tik aizkustinošu mīļumu, ka vērotāja solis top aizvien nesteidzīgāks un lēnāks, skatiens – aizvien vērīgāks un uzmanīgāks. 90 attēli, viena fotogrāfija, viens zīmējums, vairāki piemiņas albumi – tā ir vesela mīļuma pasaule! Vajag vien iedomāties, ar kādu rūpību, laiku un pūles nežēlojot, autors parastai fotogrāfijai apkārt zīmējis tik smalku vinjeti, ka viss kopā ieguvis pavisam jaunu, romantiskāku, intīmāku, niansētāku stāstu… To nevar izdarīt steigā – pavirši vai garāmejot, to nevar izdarīt nemīlot.

Daļa skatītāju atcerēsies kādreiz tik populārās „atmiņu klades”, kas no rokas rokā ceļoja ik skolā, ik klasē – no vienas solu rindas uz nākamo, no vienas draudzenes – pie citas, no vienas simpātijas – pie nākamās… Un tiem, kas reiz mīlējuši, dzeju lasot, pabalojušajos rožu un neaizmirstulīšu zīmējumos lūkojoties, sirdis sāpējušas dziļi un patiesi – tāda ir pirmās mīlestības būtība (Cik no mums, vecāka gadagājuma cilvēkiem, vēl esam saglabājuši šīs klades? Cik jauno par tām kaut ko zina? Cik no viņiem šajās atmiņās klausās, par vecmāmuļām klusībā nepasmīnot?)

Izstāde ir īstas, dabiskas, globālās modes tendenču „neuzputotas” mīlestības apliecinājums! Ja kāds mīļotā cilvēka attēlu apvijis ar vinjeti, ar pērlītēm izšuvis albuma vāciņus, marmorējuma tehnikā izdaiļojis albuma lapiņas, izšuvis zīdā kastītes vāku, tad tas nav vienkārši laika un pacietības apliecinājums – tā ir Mīlestība! Tikpat patiesa un dāsna kā sarkanā sirsniņa, ko mūsdienu mazulis uzlīmē māmiņas vai omītes vaigam, pēc tam pieglaužoties – kreiso vaidziņu pie kreisā vaiga: lai būtu sirsniņa pret sirsniņu. Kāds arī to viņam ir iemācījis. Un neba nu bez mīlestības!

 

Gredzens ar dārgakmeni

Guntara Tennes grāmatas Gredzens ar dārgakmeni atvēršanas pasākums Talsu muzejā notika 26. janvārī. Autors uz Talsiem pārcēlies no Ventspils, kļūstot par muzeja darbinieku, turklāt interese par vēsturi viņam saglabājas nemainīga jau daudzus gadus, ļaujot plašās zināšanas izmantot arī literatūras jomā.

Guntars Tenne
Guntara Tennes grāmatas “Gredzens ar dārgakmeni” vāks

Šī ir Guntara Tennes trešā grāmata. 215 lappuses biezā romāna (izdevniecība Lauku Avīze, sērija Lata romāns, 2016. gads) darbība notiek 14. gadsimta sākumā Piltenes apmetnē, laikā, kad to centās iekarot litvinu (leišu) sirotāji. Protams, pils un apmetnes iemītnieki turas pretī visiem spēkiem, un viņu centieni vainagojas panākumiem – noposta tikai nenocietināto miesta daļu, kas ir vēsturisks fakts.

Lasītājs tiek iepazīstināts ar visiem apkārtnes iedzīvotāju slāņiem: tirgotājiem, ordeņa kalpiem, garīdzniekiem, amatniekiem un zvejniekiem, detalizēti aprakstot viņu apģērbu, dzīvesveidu un darba rīkus, kā arī attiecīgā perioda politisko kontekstu. Lielākā daļa personāžu radušies autora fantāzijā, taču starp tiem sastopami arī reāli dzīvojuši cilvēki. Protams, neiztiek bez romantiskās stīgas, liekot bagātā Hansa Hāzenfūsa meitai Elizabetei izvēlēties starp diviem pielūdzējiem, kuri viņas dēļ gatavi arī dzīvību nežēlot…

Talsu muzeja senatnīgās telpas un veco koka mēbeļu smarža šāda vēstures elpas skarta rakstu darba iepazīstināšanai ar lasītājiem bija nenovērtējams ieguvums, turklāt rakstnieks parādīja arī agrāko laiku sadzīves priekšmetus, kartes un cietokšņa plānu, stāstīdams gan dokumentāli apstiprinātus, gan teiksmu sadaļai atbilstīgus notikumus. Grāmata tapusi vairāku gadu laikā, tātad ieguldīts pamatīgs darbs. Romāna fragmenti izskanēja autora un “darbojošos personu” balsīs, labi papildinot iepriekš dzirdēto vēsturisko fonu.

Neapšaubot autora vēstures zināšanas, man kā piekasīgai lasītājai radās vairākas iebildes pret romāna varoņu attēlojumu un sižeta virzību. Efektīgāk būtu tēlus atklāt pamazām, caur darbību un attieksmi pret pārējiem, nevis uzskaitīt viņu īpašības kā vidusskolas raksturojumā, līdzko tie parādījušies grāmatā. Pats sudraba gredzens – romāna “titulvaronis” – maina savus īpašniekus, neļaujot īsti izsekot līdzi to motivācijai un vajadzībai. Tekstā iezagušies (vai palikuši “neizķerti”) mazliet dīvaini vārdu salikumi kā “senie senči”, “divasmeņu zobens”, kā arī 14. gs. vienkāršu ļaužu vidū diez vai lietotie vārdi: “iniciāļi”, “pretendents”, “interese” un citi.

Vispārliecinošāk, manuprāt, atveidots pils aplenkums un tā aizstāvēšanas epizodes, tāpat varoņu sacensības un sava labuma gūšanas alkas, kas tik raksturīgas visos vēstures periodos.

Aleksandrs Čaks. Domās par tevi

Grāmata un divi kompaktdiski – paklausies

Man patīk laiks, kad braucu mašīnā viena. Tukums – Rīga vai tālāk. Tad parasti paņemu līdzi kādu CD, kuru vēlams baudīt divatnē ar sevi, un vēlams sēdēt un klausīties, nedarot neko citu. Braukšana tam der lieliski!

CD vāks
CD vāks

Sestdienas braucienā paņēmu līdzi CD Aleksandrs Čaks. Domās par Tevi (dubultnieks). Dēls uzdāvināja Ziemassvētkos, un šis bija mans pirmklausījums. Pirms tam par šo projektu zināju tikai no intervijām ar aktieriem un citas informācijas presē.

Tā ir grāmata plus tās audioversija vienos vākos. Pirmajā CD Čaka dzeju lasa Vilis Daudziņš, otrajā skan dziesmas ar Čaka vārdiem.

Vienreizīgi!!! Kā skābeklis garam, sirdij, dvēselei! Sāku ar dziesmām. Tas, kā Čaku izprot (komponē un nodzied) Artis Robežnieks (1.-8.), ir ovāciju vērts! Tik bijīgi atdod godu Čakam, lai nedominētu Robežnieks, bet tai pašā laikā… to paveic tieši viņš! Tas liecina ne vien par aktiera profesionālismu, bet arī par cilvēciskajām īpašībām. Citu komponistu dziesmas (Pēteris Plakidis, Imants Kalniņš un slavenais Nezināmais), tostarp tautā mīlētākās – Nezināmā autora Miglā asaro logs un Liepas satumst – dzied Artūrs Skrastiņš. Atzīšos, pazibēja kluss prieks, ka te nu Robežnieks ir pārāks par Dailes teātra skatuves prīmu, un tur neko nevar padarīt, jo… Robežnieks vienkārši ir labāks! Smeķīgi un asprātīgi brīnišķīgā ebreju akcentā pats savu dziesmu Marijas iela nodzied Uldis Stabulnieks, bet divas Artura Maskata dziesmas – Ivars Kalniņš.

Pēc tam baudīju Čaka nepārspējamo mīlas dzeju spožā JRT aktiera Viļa Daudziņa lasījumā. Viņa talants ir pasaules mēroga vērts, šaubu nav! Bet tas, kā viņš runā Čaku!!!… Nu, jā, Daudziņš taču leģendāro dzejnieku ir atveidojis arī uz skatuves un TV versijā. Ne velti tieši viņš ir pirmais Čaka piemiņas zīmes laureāts. Klausoties Čaka dzeju Daudziņa daudzveidīgajā lasījumā, biju nosista un celta vienlaikus. Bez elpas un bezsvara stāvoklī… Man nav ko piebilst. Ne velti šis projekts esot izstrādāts kā puišu veltījums sievietēm – kā atzīšanās mīlestībā.

Esmu laimīga, ka savulaik ir sanācis daudz strādāt gan ar Vili Daudziņu, gan Arti Robežnieku, kurš ierunāja dzeju arī TLA radītajā Kurzemes Mākslas un dzejas dienām veltītajā filmā Pretī. Šoreiz izmantoju izdevību un pateicu PALDIES abiem skatuves māksliniekiem par perfekto darbu pie CD Domās par tevi.

Gūtās emocijas mani rosināja attīstīt TLA rudenī pavīdējušo ideju par Čaka akciju Tukumā. Šis ir dzejnieka 115 jubilejas gads, un ideja pelnījusi, lai kļūtu par īstenību, tātad tā tam būs būt! Un tur noteikti skanēs dzeja un dziesmas no šīs audio grāmatas.

Meitenes ar… eņģeļa tetovējumu

Par Viļa Selecka romānu “Meitenes ar eņģeļa tetovējumu”

grāmatas vāks
Grāmatas “Meitenes ar eņģeļa tetovējumu” vāks

Vilis Seleckis ir mūsu novadnieks, kurš par sevi teicis:  “Vēsturnieks pēc izglītības, literāts pēc aicinājuma.” Skolotājs, skolas direktors, žurnālists. Bijis aktīvs tautfrontietis, deputāts parlamentā, kas atjaunoja Latvijas valsti. Nu jau vairāku grāmatu autors.

Viļa Selecka jaunais trilleris „Meitenes ar eņģeļa tetovējumu” patiks tiem, kas trilleros ciena loģiku un stāstu, kas šķiet ticams. Tiem, kam patīk vienā pēcpusdienā nepievarāmas grāmatas. Var izlasīt vienā garā naktī (pati pārliecinājos), bet ne pāris stundās.

Par ko ir stāsts? Žurnālists Šaicāns zaudē tiesas prāvā, kurā no viņa tiek piedzīti zaudējumi 40 000 latu apmērā par četru „goda” vīru cieņas aizskaršanu. Šos četrus: saeimas deputātu, pazīstamu mākslas fotogrāfu, mācītāju un veiksmīgu uzņēmēju Šaicāns apvainojis pedofīlijā. Šaicāns pēc tiesas sēdes ir gatavs padoties, bet negaidīti saņem dīvainu e-vēstuli ar piedāvājumu par visas sadzīves problēmas atrisinošu cenu nopirkt viņa ineterneta portālu. Galvenajam varonim tiek arī piedāvāts turpināt iesākto žurnālistisko izmeklēšanu, vākt materiālus un uzrakstīt grāmatu. Vēstuli parakstījis fonda „Dzīvības koks” pārstāvis.

Jūs jau sapratāt, ka piedāvājums tika pieņemts.

Novadniekiem patiks atpazīstamie nosaukumi – Plieņciems, Engure, Rīgas ielas. Spraigumu uztur īsās nodaļas. Humora nav pārpārēm, bet kur ir, tur sulīgs. „Guļ kā uzpūsta govs āboliņa laukā.” Vai šis: „Par ko es tev maksāju trīs ministra algas!” Tā izsakās kāds bandītisks tips. Potenciālajiem lasītājiem jāzina, ka grāmatā ir arī daudz skarbu epizožu. Būs nianses par pērkamiem tiesnešiem un negodīgiem policistiem. Bet arī par gudriem un neuzpērkamiem būs. Un, protams, skaists mīlas stāsts piedevām. Ar happy end.

Vietumis sižeta pavērsieni ir uzminami, ja ir lasīts Stīga Lārsona fenomenālais darbs „Meitene ar pūķa tetovējumu.” Taču autors pats jau romāna virsrakstā šo dažbrīža līdzību ir akceptējis. Es kā lasītāja pārāk neprotestēju, jo trilleru niša pašlaik Latvijas literatūrā ir pavisam niecīgi un ne īpaši veiksmīgi aizņemta. Tāpēc gaumīgais Viļa Selecka romāns, kas atbilst visiem trillera žanra kritērijiem, minētajā nišā iederas godam.