Vai aizliegsim literatūru?

Dabaszinību prioritātes laikā humanitāro priekšmetu stundu skaits skolās aizvien sarūk. Nodarbināts mūsdienu cilvēks vairs nevarot atļauties sev greznību lasīt. Nu labi, ja kādam bail no grāmatu fiziskā apjoma, lai lasa Vonnegūta Māte nakts, Kortāsara Citas debesis, Azimova Paši dievi vai 8 rindiņu tautasdziesmu (taču pat tās bez jēgas “tulkojuma” liela daļa vairs nesaprot).  Bet bez laika trūkuma mūsdienu jaunās lasītāju paaudzes (te un turpmāk es nedomāju tos skolēnus, kuru sekmes sākas ar 7 ballēm un kuri iegūst vietas valsts olimpiādēs) problēma slēpjas arī citā apstāklī – viņi vienkārši vairs NEPROT ar izpratni lasīt. Jo intelektuāls darbs (pie kāda pieder arī lasīšana) prasa tādu pat piepūli, kā citi darbi, un sliņķi to nedara tāpat kā citus darbus. Un viņi to var atļauties, jo šobrīd sabiedrībā ieviesusies mode slinkumā vainot Izglītības ministriju, skolotāju, programmu un vēl visu, ko vien iespējams atrast, tikai ne pašu slaistu. Tači intelekts ir jāvingrina arī ar lasīšanas procesu, ne tikai datorspēlītēm un aplikāciju aplūkošanu planšetē. Nemitīgi tiek kliegts par laika trūkumu, bērnu pārslodzi, bet ieejiet jebkurā skolā un paraugieties, ko skolēni dara brīvajās stundās! Ja kaut šīs 40 minūtes pavadītu nevis norakstot mājas darbus, grūstoties un blenžot telefonā, varētu izlasīt jaunāko stāstu vai pat kaut ko no Hemingveja.

Mūžīgi visur tiek pārmests klasikai: tā atbaidot bērnu no lasīšanas, bet to taču sen vairs skolā neliek lasīt no vāka līdz vākam – ir jāzina galvenās nostādnes laikā un telpā, kuros šie darbi radušies, sižeta līnijas, varoņi, ētiskās un estētiskās vērtības, izlasot labākos, interesantākos fragmentus, un tad – ja ieinteresējies – lasi visu, vēl piedevām augstāku vērtējumu saņemsi! Un vēl viens iemesls – daļa nākamo lasītāju pat nepūlas būtisko atmiņā paturēt, reproducēt, par darbu ar informāciju intelekta kopšanā nemaz nerunājot. Dažs labs nekad nav redzējis lasām savus vecākus, līdz septiņiem gadiem par grāmatām dzirdējis un līdz padsmit gadiem nav bijis teātrī.

Sen jau skolā skolotāji nemāca, ka mākslinieki vai rakstnieki ir kādas pāri stāvošas būtnes, jo daļu tekstu ar autora personību saista maz kas, un tā arī auditorijā nevienu neinteresē, jo Blaumaņa dzīve 19. gs. vidū pie skala uguns mūsdienu bērnam ir apmēram tas pats, kas mums alu laikmets. Pat manējie bērnībā, būdami ar visnotaļ normālu izziņas kāri, vaicāja: “Mammiņ, kā tu visu bērnību varēji paēst un nenoindējies, ja tad nebija neviena ledusskapja?” Nu apmēram tā dažs skatās uz Janča vai citu pusmāsas dēlu bērnību, it kā šie tēli paši par sevi spētu atražot nabagus nākamajās paaudzēs.  Man daudz bēdīgāks par Baltās grāmatas ikdienu šķiet stāvoklis, kad tikai retais  bērns netiek audzināts pragmatisma, egoisma, lietu kulta un pašpārliecinātības atmosfērā, kas šodien jau pilnīgi aizsegusi jel kādu ētisko vērtību Staburagu, par Staburaga bērniem nemaz nerunājot.

Nevienu mākslinieku, ne rakstnieku šodien nav iespējams sakralizēt tāpēc vien, ka viņš, salīdzinot ar biznesmeni, neko nav nopelnījis un labākā gadījumā tiek uzskatīts par miermīlīgu dīvaini, kurš, NEKO LABĀKU NEPRAZDAMS DARĪT, pats savam priekam kaut ko radījis un varošajiem dzīvi netraucē. Vēl skolās palikušie skolotāji, laikā, kad katrs literatūrā var sastādīt SAVU PROGRAMMU (arī tāpēc kaut kādi vienoti mērķi,  veidojot skolas beigšanas un iestājeksāmenu skalu, kļūst neiespējami), cik  nu iespēj un prot, cenšas mācīt ,viņuprāt, būtiskāko  no jau tā laika hronoloģijā īsās latviešu literatūras zelta atziņu fonda, kuras, kā teica mūsu skolotāji, nepieciešamas kulturāla cilvēka izaugsmei. Cik maz vai daudz no tā iesavinājuši augstos krēslus sasniegušie, var katru dienu vērot televīzijā.

Lai cilvēks vispār varētu tuvoties mākslai, arī literatūrai kā mākslai, viņam ir jāsaprot katra mākslas veida valoda, bet tādām mācībām skola, izņemot specializētās mākslas skolas, nekādu laiku neparedz. Cik no šodienas mākslā piedāvātā ir balstīts kultūrvērtībās un cik patēriņā? Diez vai tikai komfortabla un izklaidei paredzēta kultūrvide var radīt vērtību, kas ietekmē nākošās paaudzes. Vēl jo vairāk, ja ir pilnīgi mainījušies izvēles un attiecību modeļi. Gribu lasu, gribu-nelasu. Jo mazāka skaidrība par to, kas ir pareizā izvēle, jo lielāks apjukums starp dažādām izvēlēm. Agrāk ar visiem  manipulēja vienlīdzības ideja un totalitārisms, tagad  manipulē – ziepju operas, reklāma un tukši teksti.

Garīgajam meklējumam būtu jāierāda vairāk vietas arī tāpēc, lai taptu vērtīgāka, kļūtu nozīmīgāka vajadzība sevi saprast, noskaidrot, nevis tikai eksistējot blakus valodai, bet dzīvojot valodā. Ja cilvēks neizjūt valodu, viņš neko nevar uztvert no teksta. Un te nu lasītneprasme, kas rodas tās pašas – attaisnotās nelasīšanas rezultātā, skolā kā uz delnas parādās 2 līmeņos: pirmais – bez citu grāmatu lasīšanas kaut kā izgumzījies cauri 4 klasēm,skolēns 5.kl.,kad jāsāk mācīties virkne LASĀMU mācību priekšmetu, lasa pilnīgi mehāniski, ļoti lēni (to var redzēt, liekot palasīt skaļi par attiecīgo tematu), pusi nesaprot un neatceras, vēstures vai ģeogrāfijas kontroldarbā saņem zemu vērtējumu un kliedz uz mammu – es mācījos! Un mamma arī nesaprot – bērns lasījis, mācījies, kāpēc nekā nezina? Otrais – nelasot daiļliteratūru vairāk par dažām  lappusītēm mācību grāmatā,  izrādās – cilvēki vairs nezina pavisam vienkāršus jēdzienus dzimtajā valodā, ko var uzzināt tikai no daiļliteratūras, jo ikdienā TĀ VAIRS nerunā. Mūsdienu ātrlaikā ikdienas valoda sastāda ļoti mazu procentuālu daļu no iespējamās valodas.

Bez kopsakarību izpratnes literatūras vēsturē, kulturoloģijā, skatuves mākslā skolēnam galu galā nav nekādas intereses arī par pašu jaunāko literatūru. Lai kā negribētu izdabāt skolēniem, diez vai jebkad varēsim mācīt literatūru, atraujot no kultūras konteksta…  Jo mūsdienu rakstnieks pats ar savu darbu uzraksta sev arī eventuālo lasītāju. Nu tad – naivam lasītājam nevar liegt tiesības lasīt naivistus vai grafomānus. Tāpat – velti strīdīgs ir jautājums, vai vajag eksāmenos rakstīt domrakstu vai palikt tikai pie teksta analīzes? Domrakstam jēga bija tad, kad skolēns tiešām pauda SAVAS domas, bet  ar mūsdienu  informācijas pieejamības iespējām liela daļa skolēnu visus rakstāmos tekstus no kaut kurienes noraksta, sākot ar internetu un beidzot ar dažādām grāmatām, un skolotāji tik tiešām nav tādi ģēniji, lai to oficiāli pierādītu pat centralizētājos eksāmenos. Kas attiecas uz idejām, šķiet, šodien kultūru aprakstošajā presē valda galvenokārt konstatācijas līmenis, bet ideju līmenī ir maz cilvēku, kas ierosina lietas, ved tās uz priekšu, nav kapitālisma laika  imantu ziedoņu, nav kaut kādas stabilas filozofisko sakņu sistēmas, no kuras kultūrā aug jaunie atskaites punkti. Tauta tos gaida ar gaidīšanu, kādu pamatu, kas dod harmoniju, līdzsvaru starp eksakto un humanitāro līmeni, no kura tālāk runāt.

Reiz, kādā seminārā skolotājiem, mākslas pasniedzēja Austra Avotiņa teica: “Daļu kultūrvērtību varbūt vajadzētu aizliegt, lai tās kļūtu  vajadzīgas. Kamēr cilvēkam mācas virsū ar “tas un tas ir vērtīgs”, viņš ar rokām un kājām turas pretī. Aizliegsim, piemēram, uz laiku iet mākslas muzejā vai lasīt Virzu (tieši tā bija padomju laikos: katrs sevi cienošs vidusskolnieks  bija sameklējis bēniņos nobāztos vecvecāku “Straumēnus” un palasījis), Umberto Eko vai skatīties Godāra filmas – pēc kāda laika tad varbūt sāks lasīt un skatīties. Vienalga – saprot vai nesaprot, bet aizliegts taču!” Varbūt  vajadzētu aizliegt arī literatūru kā humanitārās izglītības daļu, lai tā kļūtu skolēniem patiesi vajadzīga?

Sirds uz perona 2017 – biļete līdz Sapnim

"Sirds uz perona. Tukums" afiša

tukumniekiem

8.septembra saulrieta laikā

pie unikalā objekta “Tilts uz Nekurieni”

sākums 19.30

 

Jau septīto gadu pēc kārtas notiks visdemokrātiskākā Dzejas dienu akcija jaunajiem&radošajiem&romantiskajiem “Sirds uz perona”. Tā aizsākās tieši Tukumā, un katru rudeni vieno simtiem cilvēku, kas vienlaikus lasa savu mīļāko dzeju… dzelzceļa stacijās Latvijā un pasaulē.

Šogad, tuvojoties Latvijas simtgadei,  “peronisti” pulcēsies  uz vairs neeksistējošām un sen aizaugušām dzelzceļa līnijām. Arī Tukumā ir ex dzelzceļi. Saulrieta dzeju lasīsim unikālā vietā – pie tā arī neuzbūvētā šaursliežu dzelzceļa Tukums-Kuldīga pieminekļa “Tilts uz Nekurieni” Irlavas pagastā.

Līdzi jāņem dzejas grāmata, planšete vai telefons, jo dzeju var atrast arī internetā. Uz perona droši drīkst dziedāt – arī dziesma taču ir dzeja! Vēl labāk, ja ģitāras vai cita instrumenta pavadījumā.

Katrs, kurš nolasīs vai nodziedās sev tīkamu dzejoli, saņems brīvbiļeti uz pieciem lieliskiem muzejiem Latvijā, tostarp uz Eizenšteina komunikāciju centru Ķeipenē – vienīgo dižajam kinorežisoram veltīto ekspozīciju pasaulē, no kurienes var nosūtīt atklātnes saviem ekrāna elkiem.

Izbraukšana ar Dzejas autobusu 19.00 no stacijas “Tukums 1”. Autobusu pazīsiet pēc afišas logā.

222 vārdos

                                  Mainu Ziemsvētkus pret Zobu fejas dienu

Reizēm ,,labas uzvedības noteikumos” var lasīt aicinājumu citus cilvēkus neizprašņāt par reliģiju, naudu un seksuālo orientāciju – it kā tādēļ, lai… Pamatojumi, kas seko, mēdz būt dažādi. Par naudu skaidrs: lai netiktu apdraudēta cieši piebāztā zeķe, par orientāciju- lai bērniem nebūtu kauns, ja vecāki izrādās netradicionāļi, taču kas vainas reliģiskām diskusijām?

Pētījumi liecina, ka Latvijā, līdzīgi pārējām ziemeļvalstīm, neticīgo skaits procentuāli ir vairākumā. Un valsts, stāv rakstīts melns uz balta, atdalīta no baznīcas. Tā nu es divas reizes gadā prātoju krustu šķērsu, atbildes neronot: kālab neņem vērā neticīgo jūtas, liekot svinēt Ziemsvētkus un Lieldienas? Jūtos pazemojoši un diskriminēta, piespiedu kārtā sēžot mājās (ne tiešā, bet ,,neiet uz darbu” nozīmē), klausoties saldsērīgas dziesmas un presē (radio, TV) uzklausot pamācības ,,pārdomāt dzīvi”, ieteikumus ziedot ,,nelaimīgajiem”, atteikties no baudām, nožēlot grēkus!

Nevēlos atzīmēt kaut arī citu, nekā pirms 25 gadiem, bet joprojām svešu pasaku varoņu dzimšanas un nāves laiku. Tikpat labi varētu ieviest Supermena, Zirnekļcilvēka, Zobu fejas, Pokemonu un Mikimauša svētkus. Arī pārdabiskām spējām un apšaubāmu taisnīguma izpratni apveltīti tēli. Šo atceres dienu pasākumu klāstā būtu atrakciju parka apmeklējums un bilžaina krekla vai cepures iegāde!

Bet, ja nopietni, pasauli reāli uztverošu cilvēku priekam vēsturiski un ģeogrāfiski atbilstošākās būtu Jūras, Meža un Tīra Gaisa dienas, kad baudīt mātes Dabas lieliskās dāvanas, nevis maksāt nodevas melīgām, savulaik ievazātām un pienācīgi neizravētām tradīcijām.

BUCURIA noslēpums

Cepums

Kas ir BUCURIA?!

Ik gadus kādā jaukā maija sestdienā (Un parasti tās patiešām ir jaukas!) Tukuma Literātu apvienības biedri „atklāj vasaras sezonu”. Ikreiz tas nozīmē vienu un to pašu: sadalījušies pa automašīnām, kopīgi dodamies baudīt pasakaini skaistas lauku mājas ainavu un namamātes Ilgas Liepiņas neizmērojamo viesmīlību. Vēsajā pavasarī ilgi cietušies, pēkšņi pārplīst un smaragdzaļās lapās un saules pilnos ziedos pārtop visi pumpuri. Visiem putniem rīklītes vaļā – dziesma vairs nav aizsalusi, un visa pasaule nu čivina, vidžina, čiepst, ūjina, žadzina, ķērc, vīvina un vītero. Tieši tas tad arī ir pavasara sākums arī TLA dzejnieku un prozistu prātos, sirdīs un dvēselēs!

Un tad – pēkšņi parādās… šķietami it kā pavisam parasts taisnstūra formas cepums, ko mums – vienā eksemplārā! – sagādājusi namamāte Ilga. Cepums, kā jau cepums: tāds patumši brūns, ar mazu ornamentiņu pa perimetru. Katrs no mums to mazubrīd drīkst paturēt pirkstos. Ostīt drīkst. Skrubināt vai palaizīt – ne. Ilga pa tam lāgam jau izdalījusi baltas lapiņas un pildspalvas, un nu katram jāuzraksta, ko, viņaprāt, nozīmē uzraksts uz cepuma – BUCURIA.

Lūk, kādi skaidrojumi top mūsu pavasarīgo vēju pilnajos un radošajos prātos!

Buku – Rija (Veronika):

– Lielā meža pļavā no seniem laikiem ik rudeni sanāca apkārtējo mežu buki – nosvinēt vasaras kažoka maiņu. Tuvojās ziemas spelgoņi, tādēļ tiem laikus jāsagatavojas. Cilvēki šo vietu nosauca par Buku-Riju.

Pēc mežu izciršanas tajā pļaviņā nu atrodas atpūtas vieta – „Buku-Rija”.

Lopbarības rausis (Redžinalds):

– Tas ir lopbarības rausis no Buku laukiem!

Lopu mednieki sēž aiz kūc / Un šmakovku klusi sūc…

Apdzīvota vieta (Aivis):

– Tā varētu būt kāda apdzīvota vieta (pilsēta, ciems) ārzemēs.

Novads (Marija):

– Izklausās pēc novada Bulgārijā, Ungārijā, Rumānijā, Čehijā, Slovākijā, Gruzijā, Armēnijā, Azerbaidžānā, Baltkrievijā, Ukrainā vai kādā citā no šo valstu kaimiņvalstīm…

Pirmiedzīvotāji (Andris):

– Tā sauca seno pirmkontinentu, kura iedzīvotāju pēcteči mēs esam. Viņi ēda tikai šos cepumus, un recepti mēs esam mantojuši. Bucuria nogrima pirms pieciem miljoniem gadu.

Vingrojumu komplekss (Ilga):

– BUCURIA ir pavasara vingrojumu komplekss, īpaši ļaudīm 50+.
Vīriešiem: Bairītis – Uzkodas – Cīsiņi – Uzdzeršana – Relaksācija – Izstaipīšanās – Atrauga.
Sievietēm: Baidīšanās – Uzkrāsošanās – Cepšanās – Uzpucēšanās – Raustīšanās – Izgājiens – Aplauziens.

Bučmūlītis (Guna)

– Tur ir drukas kļūda: burts “J” ir izlaists, bet burtam “Č” nav uzlikta mīkstinājuma zīme. Tātad sanāk – bučurija. Labskanīgāk būtu “bučmūlītis”. Var teikt arī “draiskulis” (tāds, kas kārs uz bučošanos). Ēdot šos cepumus, Bučurijas ar mutes kustībām demonstrē, cik baudkāri tas jādara.

Air-Ucub (Aigars)

Vārds “Bucuria” kādā no arābu dialektiem nozīmē “vergu tirgus”, un šis vārds lasāms “Air – Ucub”. Kad krustneši devās cīnīties par Svēto zemi, uzrakstus “Air – Ucub” daudzviet varēja redzēt vietējo cilšu nometnēs. Tā kā krustneši lasīja no kreisās puses uz labo un “c” – izrunāja kā “k”, bet “u” kā “a”, viņi salasīja vārdu “bakaria” un vietējos iedzīvotājus nosauca par bakariem. Bakari bija neganti un sīvi pretinieki, viņu nežēlības dēļ drīz radās jauns apzīmējums – barbari.

Bucuria – īstenībā

Ja varam ticēt mātei googlei un vikipēdijai, tad tā sauc Moldovas lielāko saldumu ražotāju uzņēmumu, kas dibināts 1946.gadā. Savas darbības pirmsākumos tas septiņus gadus ražoja makaronus, bet, sākot no 1952.gada – arī cepumus. 1955.gadā šeit sāka ražot arī šokolādi un dažādu veidu konfektes – želejas, vafeles, citus saldumus. Google tulkotājs amizanti tulko, piemēram, šokolādes konfekšu „Kišiņevas vakars” reklāmu: „… vējš pūš klusi gaisā nesošo saldu augļu garšu”. Vai arī – saldumu komplektus bērniem: „36 saldie pārsteigumi… Atcerieties, ka labi bērni saņem dāvanas!”

Patlaban (20016.gada ziņas) uzņēmumā strādā 1500 cilvēku, tā tagad ir atvērtā tipa akciju sabiedrība, kas pieder 4400 akcionāriem (66,46  % akciju pieder Krievijai).

111 vārdos

dabas spēks

Aigars Brics

Cilvēks ir kā pļavas puķīte – visi to mīl un visi to bradā, – tā reiz teicis svētais Siluans. Pļavas no pļavām, un cik to līmeņu, dievs vien zin’: smalkāki, rupjāki, pārziedējuši un pašā plaukumā. Ziedēt gribas visiem, bet kas ir tie bradātāji? Tu vēlies, lai tikai aplej, taču lietus mākonis var kļūt par krusas nēsātāju. Krusteniski krusa kapā, bradā, vēlāk sola izkust un mīlēt. Pļavas puķīte – trausla, tīra dabas daļiņa – aug, kur kritusi sēkla, pati neprot migrēt, vienīgi tās bērni pakļauti vēja gribai. Nezinu, kā labāk: tevi mīl dzimtenē vai svešatnē? Bet, ja bradā, tad labāk te – savējie, jo, sajūtot līdzās savas dzimtas ziedēšanu, gūsti spēku atkal iztaisnoties un turpināt saules ritmu.

Vai vari ieskatīties dzejniekam sejā?

dzejnieks Dvido Drage

Baiba Talce

„Talants nav laime, talants ir krusts”, teica dzejnieks Gvido Drage, a la Redžinalds Grikmanis Tukuma dzejnieku kopā sanākšanas reizē. Un, sēžot gadiem tik tuvo, jau sirmo vīriešu ielokā un runājot par likteni, es domāju, ka Lieldienās daudzi jauši vai nejauši atkal ielūkosies Kristus sejā, bet, cik daudz starp ļaudīm ir to, kas spēj ielūkoties dzejnieka sejā un viņu saprast? Jo dzejnieks ir daudzpakāpju simbols tam vārdam, kas iesākumā. Viņš ir fantāzijas rīks, kas mūsu sistematizētās domas izmet Visumā trīs vai četrās dimensijās. Un viņš raksta nevis tāpēc, lai viņu pirktu, izlasītu un izpīpētu kā cigaretes, bet tāpēc, lai pierakstītu pilnu to dzīves telpu, to Lielās Bibliotēkas plauktu, kuru viņam piešķīris Dievs.

Borhess savā Bābeles bibliotēkas stāstā jau pirms 40 gadiem pareģoja, ka dzejnieki nākotnē nerakstīs lasītājam, bet vārdam: „Un lūdza Jahvi apturēt mirkli, kamēr viņš uzrakstīs… Un lodes apstājās gaisā.” Jo dzejniekam būt kontaktā ar radītāju nozīmē saprast, kāpēc Viņš viņu radījis. Jo dzejnieka valoda ir daudz sarežģītāka par dabu vai tās esību. Tāpēc daudzi no cilvēkiem vairs nesaprot ne filozofiju, ne dzeju. Jo neparko sarežģīti un ne-viegli negrib dzīvot. Bet dzejniekam vārds ir abpusgriezīgs, bīstams nazis, kam viena puse ir glābējs skalpelis, otra – apdraudošs tuvcīņas ierocis. Tas teātris, kas turpinās ļaužu attiecībās un sabiedrībā, visos laikos ir baidījies no dzejnieka spēka un patiesības. Vai varbūt no tā, ka dzejnieks vienmēr stāv sabiedrībai aiz muguras un uzrauga, lai tā nedzīvotu tikai tiešajā nozīmē, nezaudētu daudznozīmību. Un kur nu vēl tehnoloģiju cilvēkam, kurš caur datoru iebrūk neaptveramos informācijas plašumos, bet tai pat laikā top aizvien aprobežotāks.

Ar rakstītā vārda brāļiem bibliotēkas klusumā paceļot vīna glāzi, tu saproti, cik labi, ja blakus ir kāds, kuram ticēt, kurš neļauj nekādiem valsts kolektīvās muldēšanas paradoksiem atraut tevi no Dieva dotās būtības. Parasts cilvēks par paradoksiem nezina nekā, un tāpēc daudz labāk tiek galā ar savu dzīvi, nekā domu zirnekļa tīklos iepinies dzejnieks. Un arī aiz tā iemesla neskatās dzejniekam sejā, jo baidās tur ieraudzīt būtību. Bezdarbniece dzejniece saka: meklējot darbu, viņa nevienam darba devējam nedrīkst pat pieminēt, ka ir dzejniece – ko?! Tos taču nevar ņemt, Dievs pasargi, viņi visi tak ir ar putniem! Un viņam ir vienalga – tāpat visus divtūkstoš gadus līdz šim – vai dzejnieks ir šodien ēdis, vai nav.

Bet dzejnieks izdzīvo par spīti, jo viņam ir sava pašvērtība – viņš ir vērtīgs pats sev, vēl dažiem cilvēkiem un Radītājam, jo, notverot tēla momentbūtību, saņem dāvanu no dzīves, kad izjūtas atdod to, ko apziņa nespēj dot. Un tas ir mierinājums, ko mēs sniedzam paši sev. Tāpēc nezaudēsim just spēju, par spīti visam, jo lielas jūtas ir atmiņas gudrā daļa, kur sakāvi cietušie ir vajadzīgi. Tāpēc, ka neviens nevar atbildēt uz to, ko vēl nezina. Vismazāk jau dzejnieki.

April! April!

Kādā jaukā (bet ne baltā) ziemas dienā kopā sanāca pieci Tukuma prozisti – I.L.s, R.B., M.A., I.L.j un G.R. Iemesls arī bija gluži prozaisks – piedzimšanas svētku godināšana. Ēda un ēda, nedzēra un nedzēra (jo jāstūrē rakstītās kamanas), apmainījās tādā un šādā pieredzē, līdz beidzot ķērās pie lietas, ko pieprot vislabāk – rakstīšanas. Tā tapa visu svētumu svētums – pieredze literatūras mērcē.

Lai apsteigtu konkurentus, ieteicams divos naktī cept pupas sviestā.

Lai sekotu modes prasībām, vajag sildīt iekštelpas ar dabisku kurināmo (malka, kūdra, kaltēti govju mēsli).

Ja zeķe gandrīz gatava, bet pietrūkst sprīdis dzijas, nāksies pāriet uz ekonomikas pelēko, visdrošāk – melno zonu.

Ja netici, ko tev klārē matraču pārdevējs, jāatlaiž kasierīte.

Lai nebūtu rudenī tik daudz lapu jāgrābj, vajag sist dibenu gar zemi.

Ja negribi iesaistīties strīdā, var iztikt ar superlīmi.

Ja atrodi uz ielas saulesbrilles, nokārto laikus visas mantojuma lietas.

Bēgļu krīzi varētu atrisināt, kā 90. gados – ieviešot savu kārtību.

Ko darīt, ja amarillis nemostas? Katram piesiet irbulīti.

Lai saskatītu gaismu tuneļa galā, uztaisi barotavu sīlim.

Lai panāktu nokavētu autobusu, sasmērē galvu ar “vjetnamiešu zvaigznīti”.

Kā apmierināt izsalkumu naktī? Jāuzbūvē kārtīga sēta.

Ja vecums jau klāt, bet jaunība neiet prom, nomaini to pret čībām.

Ja sīlis no barotavas aizdzenā visas zīlītes, jādzīvo valstī, kur nav koku.

Lai stabilizētu IKP, Vidusjūrā jāgremdē laivas.

Ja svece degot kūp un dūmo, paklusē un izdali klātesošajiem Rafaello konfektes.

Ja pirms uzstāšanās saplīst zeķe, jāķer šis moments, jo tas nebūs ilgs.

Lai burkāni augtu taisni, vajag nedarīt neko gudru.

Ja noķer zelta zivtiņu, nevajag steigties! Pagaidi, līdz visi paši bankrotēs.

Lai pavasaris atnāktu ātrāk, viņam ir jāizskaidro sekas.

Ja kurpe spiež, nekavējoties zobi jātīra ar sodu.

Lai pelnītu vairāk, nav par skādi kādreiz binokļa okulāriem noņemt vāciņu.

Ja neveicas 3 X pēc kārtas, tas nozīmē, ka iestājies rudens.

Lai nomāktu sliktu elpu, jāuzvedas kā vecim.

Lai kuplāks apmatojums, iesaku nebaidīties no tumsas.

Ja baidies no tumsas, vajag nedaudz iespringt.

Ja tev piedāvā bezmaksas braucienu uz Maskavu, nedomāt s…gas domas.