Ir rudens un veļu laiks, kad pasauli sāk pārņemt tumsa un pāri laukiem slīd miglas veidoti, dīvaini tēli. Ļoti piemērots laiks, kad vēlā vakara stundā iedegt sveci un paņemt no plaukta kādu grāmatu, kuru lasot var izbaudīt mūžības pieskāriena radītas trīsas un atcerēties, – robeža, kas šķir “šo” un “viņu” sauli, nemaz nav tik stipra un nepārvarama. Reizēm aizsargbarjera starp divām pasaulēm sašķobās un tad…
Latviešu autors, tukumnieks Guntis Tālers grāmatā “Nemierīgās dvēseles. Veļu laika stāsti”, kas tikko iznācis apgādā “ZvaigzneABC”, apraksta savādus un šķietami pārdabiskus notikumus, kas risinās Latvijā, – gan Kurzemes dziļajos mežos un purvājos, gan tepat, Tukuma apkaimē.
Stāstu pamatā – latviešu folkloras materiāli un laikabiedru liecības. Iekļautas arī dažas epizodes no paša autora pieredzes.
Veļu laika stāsti
Guntis Tālers: – Viduslaiku ceļotāji allaž savās hronikās rakstījuši par tagadējās Latvijas teritoriju ar bijību un bailēm kā par burvju, raganu un vilkaču zemi, kas pārpilna baisu parādību. Tiešām – ja papēta senos rakstus un folkloras avotus, no pagātnes tumsības paceļas visai draudīgi tēli, kuri, ļoti iespējams, nekur nav pazuduši arī mūsu dienās, un dažus no tiem sastapsiet manā grāmatā. “Horror” žanra cienītāji noteikti pazīst fantastikas un šausmu stāstu rakstnieku Hovardu Lavkraftu un viņa izdomāto, Ktulhu tumšo mitoloģiju. Taču tā ir simtprocentīga autora fantāzija. Toties pie mums, Latvijā neko izdomāt nevajag. Tautas folklorā rodams papilnam biedējošu personāžu – jodi, ēni, vilkači, sumpurņi, veļi, vadātāji, nirdas, maikatas, mītiskās mātes, meža gari… Un ir tādas vēsturiskās leģendas, kuras izlasot, šermuļi noskrien pār kauliem, cik tur patiesi un dabiski viss aprakstīts, gluži kā stāstītājs pats būtu baigo notikumu aculiecinieks. Vien atliek visu šo bagātīgo materiālu pienācīgi literāri apstrādāt. “Nemierīgās dvēseles” ir tikai pirmais mēģinājums. Ceru, ka nākamgad varēšu piedāvāt vēl ko līdzīgu.”
Guntis Tālers ar jauno grāmatu “Zvaigzne” grāmatnīcā Tukumā
Krājuma titulstāstā atkal satiksim romānā “Pēdējais klients” jau iepazītos varoņus – detektīvus Zinti, Mariju un Nelsonu. Uzņemoties kāda pazuduša vīrieša meklējumus, viņi nonāks mazapdzīvotā, nomaļā Kurzemes pagastā, kur aci pret aci sadursies ar kaut ko bīstamu un draudīgu, kas gadu desmitiem snaudis purvājos.
Fragments no stāsta “Nemierīgās dvēseles”
Kad viņi beidzot tika laukā no meža, bija jau pilnīgi tumšs. Grantētais ceļa segums blāvi vīdēja naktī.
– Vai šis ir tas pats ceļš? – Marija vaicāja. – Neredzu mašīnu.
Tiesa, stāvvietu un fiatiņu nemanīja.
– Mēs droši vien novirzījāmies, – pieļāva Zintis un ieslēdza telefona lukturīti.
– Pareizāk gan būtu teikt “es novirzījos”, nevis “mēs”, – Marija aizrādīja.
Zintis kaut ko noburkšķēja.
– Nu jau, neapvainojies! – Viņa iesmējās un arī izvilka telefonu. – Uz pretējo purva malu mēs nekādi nevarējām aiziet, tātad ceļš ir tas pats. Atliek tikai viens jautājums: uz kuru pusi tagad griezties? Pa labi vai pa kreisi?
– Pa kreisi, – Zintis attrauca un apņēmīgi sāka soļot. – Šurp braucot, es pamanīju aizlauztu priedi ceļa labajā pusē. Lūk, kur tā ir! – Viņš pazibināja ar lukturīti.
– Lai būtu! Vēl vienu reizi dodu tev iespēju iet pirmajam, – Marija atsaucās. – Pagaidi, ne tik ātri, lūdzu!
Zintis piebremzēja. Marija piesteidzās klāt un ieķērās viņam elkonī.
– Tā, un tagad ved mani, bruņiniek…
– Kas tad nu? Sabijies? Pirmīt par mani smējies, bet izrādās, ka pašai ļipa trīc…
– Nē, es diezgan slikti redzu tumsā, – kolēģe taisnojās.
– Tu mānies, es pēc balss jūtu, – Zintis turpināja ķircināties. – Mānies, mānies! Patiesībā tu domā, ka Šrāge izlīdis no purva un slapstās pa krūmiem!
– Ak nē, lūdzu! – Marija vēl stingrāk iekrampējās viņam rokā. – Jā, man ir tāda sajūta, ka neesam te vieni… Piedod! Esmu bailīga, maza sieviete…
Priekšā parādījās blāvs plankums. Marijas automašīna.
Abi reizē atviegloti nopūtās.
Un tad izdzirdēja grants čirkstēšanu.
Zintis apsviedās, gaismodams ar lukturīti. Ceļš bija tukšs.
– Kāda stirna droši vien skrēja pāri, – viņš pieķēra sevi runājam pusbalsī. – Slēdz vaļā mašīnu, un laižam vakariņās, esmu pilnīgā badā.
Marija izvilka tālvadības pulti, un noskanēja signāls. Viņa atvēra durvis, lai iekāptu, bet tad nejauši paraudzījās tīreļa virzienā.
– Ai, skaties! – viņa iepīkstējās kā izbiedēta pele.
Mežā mirgoja uguntiņas. Divi kvēlojoši, sarkani punktiņi, līdzīgi gailošiem cigarešu galiem. Attālumu bija grūti noteikt. Nē, tie nevīdēja pie paša ceļa, bet tālāk, dziļāk biezoknī.
– Kas tur ir? – Zintis uzsauca.
Atbildes nebija, bet uguntiņas rāmi turpināja spīguļot. Gluži kā nezināmas būtnes acis.
– Viss! Lec iekšā! – Marija iesaucās un iedarbināja motoru.
Zintis paklausīja, Marija apgrieza auto un iespieda gāzes pedāli grīdā. Fiatiņš kā protestējot ieķērcās, bet paklausīja un aizlidoja pa naksnīgo meža ceļu.
– Kas tas tāds bija? – viņa vaicāja, balsij drebot.
– Droši vien kāds dzīvnieks, – Zintis nedroši atteica.
– Kāds?
– Nemāku teikt, – viņš godīgi atzina.
– Zvēriem acis parasti spīd zaļā krāsā, vai ne?
– Jā, – kolēģis piekrita. – Varbūt nebija zvērs. Varbūt tur kāds smēķēja…
– Tu taču pats redzēji. Divas gaismiņas. Divi cilvēki? Sinhrono nakts smēķētāju klubiņš?
Zintis ieķiķinājās. Arī Marija pievienojās, līdz abi sāka vai locīties smieklos, izlādējot pēdējās stundas bailes un stresu. Viņai pat nācās apstāties, lai neiestūrētu grāvī.
– Labi, braucam beidzot ēst, – Zintis sacīja, slaucīdams asaras. – Citādi tie meža mošķi mūs panāks un mēs paši kļūsim par vakariņām…
– 16. septembrī Jelgavā notika ikgadējā dzejas krājuma “Zemgales vācelīte 2022” atvēršana. Starp 35 autoriem kopkrājumā publicējušās un atvēršanas pasākumā piedalījās arī TLA dzejdares Baiba Talce, Ilga Bindre un Ingrīda Zaķe.
Ilga Bindre (vidū)
– 25. septembrī Jelgavas pilsētas bibliotēkā notika dzejnieces Baibas Talces pasākums “No sapņa augstienes līdz Dzejas grīvai”.
Baiba Talce
– Žurnāla “Patiesā Dzīve” 18. numurā rubrikā “kultūra” publicēta Gunas Rozes eseja “Kā puteklis cilvēks skrien laikam pa priekšu”.
– Guna Roze no 20. septembra līdz 20 oktobrim strādā Latvijas Rakstnieku savienības rakstnieku namā Dubultos. Cita starpā tur paveikts Saldus novada kopkrājuma literārā redaktora darbs.
– 1. oktobrī mākslinieces Tairas Haļapinas 100 gadu jubilejai veltītās izstādes atklāšanas pasākumā ar atmiņu stāstiem un lasījumiem piedalījās Ilga Liepiņa un
Konkursu organizē biedrība “Tukuma Literātu apvienība”
Atbalsta VKKF
Nolikums
Autori, kuri dzīvo, mācās vai strādā Tukuma novadā, un ir sasnieguši 16 gadu vecumu, aicināti piedalīties ikgadējos prozas lasījumos-konkursā, kas šogad veltīts latviešu sakāmvārdiem.
Darba uzdevums
Autors izvēlas kādu no žūrijas izraudzītajiem sakāmvārdiem un atbilstoši tā zemtekstam un vēstījumam rada prozas darbu.
Izmantojamie sakāmvārdi:
1) Kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik dienas.
2) Ar pliku roku ezi neķer.
3) Rītā dzerts, vakarā kārts.
Darba nosacījumi
Katrs autors drīkst iesniegt ne vairāk kā vienu darbu par katru sakāmvārdu.
Darbs rakstīts jebkurā prozas žanrā, ir autora paša radīts, iepriekš nav publicēts un publiski lasīts.
Apjoms – ne mazāk kā 6000 un ne vairāk kā 12 000 zīmes ar atstarpēm (2-4 datorlapas, rakstot ar 12 punktu lieluma burtiem).
Lasījuma ilgums – līdz 12 minūtēm.
Pieteikumā jāietver
Darbs elektroniskā versijā, Word formātā.
Darba nosaukums un izvēlētais sakāmvārds.
Ziņas par sevi: vārds, uzvārds un/vai pseidonīms; saistība ar Tukuma novadu; īsa radošā biogrāfija; kontaktinformācija (tālruņa numurs, e-pasta adrese).
Pieteikumi līdz 2022. gada 10. novembrim (ieskaitot) nosūtāmi uz e-pastu: [email protected] ar atzīmi “Sakāmi vārdi”
Žūrija
Jūlija Dibovska – literatūras kritiķe, laikraksta “Kultūrzīmes” un izdevniecības “Latvijas Mediji” redaktore;
Bārbala Simsone – literatūrzinātniece un kritiķe, izdevniecības “Zvaigzne ABC” redaktore;
Osvalds Zebris – rakstnieks un žurnālists.
Darbu vērtēšana un godalgas.
Autoriem paliekot anonīmiem, žūrija:
izlasīs un novērtēs visus konkursam iesniegtos darbus,
vienosies par vienu darbu, kas iegūs galveno – “Žūrijas balvu” un 100 eiro prēmiju.
Noslēguma pasākumā tiks piešķirtas arī “Klausītāju” un “Autoru” balvas, kas iegūs 50 eiro prēmiju katra.
Noslēguma pasākums “Sakāmi vārdi”
2022. gada 25. novembrī plkst. 19.00 Tukuma pilsētas Kultūras namā.
Uz noslēguma pasākumu aicināti visi autori.
Noslēguma pasākumā katrs autors saņems žūrijas novērtējumu par savu darbu rakstiskā formā, ko organizatori nepubliskos. Neieradušies autori vērtējumu saņems elektroniski trīs dienu laikā pēc noslēguma pasākuma.
15. septembrī Liepājā – šoreiz nule restaurētajā Parka paviljonā – jau divpadsmito gadu pēc kārtas tika pasniegta Egona Līva balva rakstniecībā “Krasta ļaudis”.
“Būt uz viena viļņa – vai tas vēl kaut kur tik labi ģeld kā runājot par Egonu Līvu un Liepāju?! Ļaudis ar savu krastu. Krastu, pie kura pietauvota sirds. Un cik dažādi krasti mums katram – Liepājas liedags, ziedošs zemes stūrītis vai savs cilvēks. Valoda taču arī ir krasts. Jūrnieku mezglā sasieti vārdi. Cik labi, ka šodien esam varējuši tik īsti satikties – šeit – vienā krastā.” – raksta mediji.
Speciālā balva tukumniekma Gvido Dragem
Liepājas speciālās ekonomiskās zonas specbalvu saņēma Gvido Drage par oriģinalitāti un neatkārtojama rakstura piesātinājumu stāstos par klasiskām tēmām debijas stāstu krājumā “Karma Sūtra. Stāsti”
Balvu pasniedza LSEZ pārvaldnieks Uldis Hmieļevskis. Mēs, “Tukuma Literātu apvienība” un jādomā, ka arī viss novads, no sirds priecājamies par Gvido panākumiem, jo zinām, ka viņa “Karma – sūtra” patiešām ir izcils literārs darbs.
Konkursa galveno balvu sānēma Inga Žolude par romānu “Vendenes lotospuķe”.
Nozīmīgākais apbalvojums
Kā atzīmē TLA biedrs Imants Liepiņš, šī ir nozīmīgākā balva apvienības pastāvēšanas laikā.
Līdz šim mūsu autori ir guvuši godalgotas vietas – arī pirmo – dažādu izdevniecību romānu konkursos.
Ir bijušas uzvaras Kurzemes prozas lasījumos.
Mūsu izdotais almanahs “Kungs Tukums” 2020. gadā bija izvirzīts LaLiGaBa (Latvijas Literatūras gada balva) nominācijā “Labākais kultūrvēsturiskais darbs”.
Tai pašā 2020. gadā Gunas Rozes romāns stāstos “Sadursme” konkursā “Krasta ļaudis” saņēma pateicību par nozīmīgu ieguldījumu latviešu literatūrā, tomēr valsts nozīmes balvu nebijām saņēmuši.
Svētki ar pēcsajūtām
Gvido Dragi uz Liepāju pavadīja kolēģes Guna Roze un Ilga Liepiņa
Īpašs izvērtās mājupceļš. Mūs sveicināja koša varavīksne, kas ar lauretātu koķeti spēlēja paslēpes. Ikreiz, kad viņš izrausās no auto, lai dabas brīnumu nofotografētu, tā paslēpās aiz mākoņiem.
Īpašas sajūtas piedzīvojām Krotēs – izcilā latvieša Kronvaldu Ata dzimto māju “Lejas Mikas” vietā. Tur gan atradām tikai vairāku ēku drupas un minējām, kura varētu būt bijusi dzīvojamā māja. Blakus mājas vietai atrodas piemiņas plāksne Kronvaldu Ata ģimenei ar uzrakstu:
“Katram tā vieta svēta, kur piedzimis, audzis.” (A. Kronvalds)
Pie mājas aug bērzu birzs ar 167 bērziem, ko 2004. gadā stādīja Krotes un Durbes skolas skolēni, kuru skolas nes Ata Kronvalda vārdu. Starp citu, arī mūsu Ilga Liepiņa ir mācījusies šajā skolā. Krotes laiks ievijies epizodēs viņas grāmatā “Ūdensvīrs ar resno bizi”.
10. septembrī Liepājā notika tradicionālā Kurzemes Dzejas diena. No Tukuma uz vēju pilsētu devās Baiba Talce, Aigars Brics ar kundzi Guntu, Ingrīda Zaķe ar kungu Laimoni, Guna Roze, Ināra Bezmere, Aivis Briesma un arī domes šoferītis Artis Gailis, kurš arī paslepus raksta dzeju.
Hoijera kundzes viesmīlībā
Šoreiz ierastie svētki katru Kurzemes dzejdari patīkami pārsteidza. Pirmkārt, jau ar to, ka Meteo solīja sliktu laiku, bet spīdēja saulīte, apmargojot visu novadu dzejnieku ierašanos vēsturiskajā Hoijeres viesu namā, kur tika laipni sagaidīti Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītājas Lindas Zulmanes personā ar viņas palīdžu vēlīgiem smaidiem. Tad burvīgas – kā no seniem laikmetiem ieradušās gides – visus vadāja pa Hoijeres namu, kas pārvērsts par interjera muzeju, izskaidrojot katras telpas vēsturisko nozīmi un vērtību. Vērtības bija tiešām apbrīnojamas, tāpat muzeja spēja savākt interjera elementus 17.- 20. gs raksturošanai.
Īpaši dzejniekus iedvesmoja fakts, ka jaunības klejojumos šai namā piestājis un nedēļu apmeties pats cars Pēteris I, kurš, kā izrādās, bija 2 m 4 cm garš un ar neproporcionāli mazu pēdu, tāpēc esot bijis nestabils uz kājām. Tātad – vēsture radošos procesos nemaz nav tik nenozīmīga!
Pa Liepu tēva vietām
Otrkārt, lieliskā ekskursijā pa Liepājas iezīmīgām vietām un objektiem mūs vadāja pats Liepu tēvs (patiesībā Varis Siliņš), kurš ar kolosālu humora izjūtu lasīja savas sacerētās teikas no svaigi izdotās grāmatas “Liepu tēva teikas”. Ja gribat uzzināt, kāda vērtība ir teiku sacerēšanai mūsdienās un ar kādu smiešanos tās var lasīt, noteikti šo grāmatu iepērciet un uzzināsiet, kur ir Svepšķa tornis un kā slaucama Metalurga jūras govs.
“Atštauku” atštaukāti
Autobusā izvizinātie un jūras gaisā izstaigājušies dzejnieki jau bija tik izsalkuši, ka ar sajūsmu metās Hoijeres nama saulainajā pagalmā, kur visus ar dūmos vārītu zirņu zupu, dziesmām un jokiem cienāja slavenās Liepājas Atštaukas Ināras Kalnarājas vadībā.
Oficiālā daļa
Kad visi bija labi izstaigājušies un pačupojusies savā starpā, sākās vakara programma Vara Siliņa vadībā, kur novadi reprezentēja sevi (tukumnieki ar nupat notikušā haiku konkursa atskaņām) un Liepāja nodeva Dzejas dienu atslēgu Ventspilij.
Vislielākais šīs dienas notikums – neskatoties uz vairākkārtējiem Lindas Zulmanes aicinājumiem, ka visur ir iespēja lasīt dzeju, neviens pie mikrofona nerāvās!
Goda maltite
Dzejas dienas veiksmīgi beidzās ar goda maltīti: milzīgas, ļoti gardas bukstiņputras porcijas ēšanu un kopīgu dziedāšanu, kuras laikā visi konstatēja: beidzot ir Kurzemes Dzejas dienas, kas atbrīvojušas dzejniekus no bezgalgarās priekšālasīšanas publikai, un ko jūs domājat – bez šīs lasīšanas izdevušās vienkārši lieliski!
9. septembrī stundu pēc haiku konkursa noslēguma sākās ikgadējā Dzejas dienu akcija “Sirds uz perona” ar teletiltu no visiem kontinentiem, jo dzejas lasījumi “Biļete ar zelta viju” notika visā pasaulē vienā laikā. Šo notikumu translējām no bijušās estakādes iepretim stacijai “Tukums 1”, bet jāatzīst – tiešraide varēja arī nenotikt.
Divas stundas pirms akcijas sākuma AS “Latvijas Dzelzceļš” apsardze pavēlēja novākt aparatūru, jo pasākums nav saskaņots.
Jā, nebija, bet, visticamāk, pats uzņēmums to nevēlējās. “Tukuma Literātu apvienība” e-pastu ar lūgumu saskaņot pasākumu jau vairākas dienas iepriekš bija nosūtījusi (un par laimi – to varējām pierādīt) uz četrām “Latvijas Dzelzceļš” e-pasta adresēm, ar kurām komunicējām citus gadus. Atbildē nesaņēmām ne vārda ne no viena! Varbūt tāpēc, ka šogad akciju veltījām mieram Ukrainā un visā pasaulē.
Nezinu, kādus buramvārdus telefonsarunā ar “Latvijas Dzelzceļa” apsardzes priekšnieku izmantoja mūsu novada domes priekšsēdētājs Gundars Važa, bet pēc soļu skaitīšanas līdz sliedēm, minētā e-pasta ekrānšāviņa un vietas fotogrāfiju nosūtīšanas pārdesmit minūtes pirms ētera laika mums atļāva strādāt.
Tiešraide aizkavējās par 7 minūtēm, translāciju sākām bez kameru, mūzikas un mizanscēnu mēģinājumiem. Tiešraidi vadīja Latvijas Televīzijas kultūras raidījumu žurnālists Jānis Lācis, droši vien tāpēc viņa balss šķita pazīstama.
tiešraides vadītājs Jānis Lācis
anambļa “Zelta stīdziņas” vadītāja Biruta Deruma dāvina Japānas vēstniekam kolektīva skaņu ierakstus
Par muzikālo pavadījumu rūpējās “Zelta stīdziņas” no Jelgavas. Translācijas sākumā dalībniekus uzrunāja ukrainiete Oksana Pugačova, kura kopā ar abiem bērniem kopš pavasara par savām mājām sauc Tukumu. No viņas rokām origami miera balodi saņēma Japānas vēstnieks Latvijā Jasuši Takase, kurš balodi palaida lidojumā apkārt zemeslodei.
Ukrainiete Oksana Pugačova ukraiņu valodā lasīja Raiņa “Lauztās priedes”Akcijas “Sirds uz perona” idejas autore un organizatore Guna Roze-TamuleJapānas vēstnieks Latvijā Jasuši Takase kungs no stacijas “Tukums 1” laida miera dūju apkārt pasaulei
Mēs to paveicām! Cilvēki vismaz 40 vietās Latvijā un 13 ārvalstīs izveidoja mantru mieram – apskāva pasauli ar mieru un…dzeju.
Vārdam un domai ir spēks!
Nākamajā dienā akcijas ārvalstu kuratore Lelde Vikmane WhatsApp rakstīja: “Man izskatās, ka mūsu zelta vija ir nostrādājusi. 💙💛🤞Ukraiņi spiež krievu armiju atpakaļ.🙏”
Haiku konkursa ideja “Tukuma Literātu apvienībā” uzplauka pavasarī līdzīgi ķirša ziedam, vasarā izauga, bet Dzejas dienās jau bija nobriedusi par sulīgu augli.
Galvenā balva – Violas Zaltānes glezna “Geiša”
Idejā sākās kā parastu notikumu virkne. Ilggadīga TLA biedra – Redžinalda jeb Gvido Drages – podziņtelefonam “aizejot pensijā”, viņam nācās iegādāties mūsdienīgāku, kas ļāva iesaistīties literātu WhatsApp čatā un “mielot” mūs katru rītu ar svaigām dabas bildēm, ko papildināja atbilstoša haika. Atmodās kopīga interese par seno Japānas dzejas formu.
Sākām pastiprināti interesēties par tālās zemes vēsturi, tradīcijām, saistību ar Latviju mūsu dienās. Atklājās, ka japāņi ne vien lielā godā tur pirms daudziem gadu simtiem sarakstītās liriskās trīsrindes, kas savā lakonismā un estētikā atbilst mūsu dainām, bet turpina iemīļoto žanru arī mūsu dienās. 2008. gadā, viesojoties Latvijā, tolaik valdošais imperators Akihito pēc Okupācijas muzeja apmeklējuma sarakstīja dzejoli par savām izjūtām. Imperatora galmā viena diena gadā tiek veltīta dzejai, tātad arī Japānā atzīmē savdabīgu Dzejas dienu! Summējoties iegūtajai informācijai, nolēmām organizēt haiku konkursu Tukuma un Talsu novadu dzejas mīļotājiem.
Konkursa idejas autore, rakstniece Ilga Liepiņa
Savus darbus iesūtīja 18 dalībnieki: Aivis Briesma, Anna Jurševica, Dace Belte, Andris Jansons, Ilga Liepiņa, Guna Roze, Alda Štolcere, Zane Zonberga, Aija Zāgmane, Ieva Āne- Miķelsone, Aigars Brics, Ingemārs Dzelme, Manitu, Ingrīda Zaķe, Ilga Bindre, Irīna Pumpure, Evija Birkmane, Sarma Upesleja. Viņu vidū gan cilvēki ar lielu pieredzi literatūrā, gan debitanti. Neparasti, ka lielu atsaucību pasākumam izrādīja jaunpilnieki. Žūrijā darbojās dzejnieks Gvido Drage, dzejniece, atdzejotāja Daiga Lapāne un tulkotājs Valdis Jansons, vērtējot darbus anonīmi un viedokļus saskaņojot attālināti.
Žūrijas priekšsēdētāja Daiga Lapāne par iesniegtajiem darbiem
Ievadot Dzejas dienas, 9. septembra pēcpusdienā Jaunmoku pils dārza terasē notika konkursa noslēguma “ceremonija”. To ar savu ierašanos pagodināja gan Tukuma novada pašvaldības vadītājs Gundars Važa, gan Japānas vēstnieks Latvijā Jasuši Takase kungs. Viņi apsveica konkursa dalībniekus, paužot gandarījumu par savdabīgo pasākumu.
Vēstnieks Takase emocionāli norunāja vairākas no savām iemīļotajām haikām, pastāstot arī par to saturu un autoriem.
Japānas vēstnieks Latvijā Jasuši Takase
Sekoja dalībnieku uzstāšanās, klausītāju balsojums, un, visbeidzot, galvenās intrigas atklāšanās – kurš izrādīsies mūsu haiku “imperators”?
Žūrijas balvu un gleznotājas, tukumnieces Violas Zaltānes darbu “Geiša” saņēma Sarma Upesleja, savukārt atklātā skatītāju balsojumā uzvarēja jaunpilnieks Manitu. Apsveicam!
Žūrijas balvu – Violas Zaltānes gleznu “Geiša” saņem konkursa laureāte Sarma UpeslejaKlausītāju balvu saņem jaunpilnieks Manitu
