Publicēts Autors TLA

25. novembrī “Tukuma prozas fermentācija 2022 – SAKĀMI VĀRDI” noslēguma pasākums

Video afišu skaties te

Šī gada konkursam 10 autori iesūtīja 12 darbus. Viens no tiem nebija ievērojis Nolikuma nosacījumus, tāpēc žūrija izvērtēšanai saņēma 11 darbus un vērtēja tos anonīmi – nezinot, kas ir autori. No 11 darbiem žūrija izvēlējās 6 noslēguma pasākuma lasījumiem.

Autori nezina, vai viņa darbs iekļuvis finālā, bet slēgtā balsojumā jau ir izvēlējušies vienu, kas saņems “Autoru balvu” un 50 Eiro prēmiju, bet… vēl nezina, kurš tas ir.

Žūrija ir izvēlējusies stāstu, kas iegūs galveno – Žūrijas balvu – un 100 Eiro prēmiju. Bet neviens, izņemot žūriju, nezina, kurš tas ir.

Klausītāju balvu un 50 Eiro prēmiju piešķirs auditorija noslēguma pasākuma laikā. Nevienam nav ne jausmas, kurš darbs tas būs.

Tapēc

NĀC! KLAUSIES!! NOBALSO!!!

MAZI FRAGMENTI NO 11 KONKURSA DARBIEM

(iesniegšanas secībā. Autori lai paliek intrigai)

Mildu maiss

Brienu pa nožuvušo pļavu un pasveicinu Burkšķi. Mirdzošo godību šis zaudējis, toties no kroņa sidrabainā pavedienā karājas zirneklītis. Tāds līgani klusējošs rudens distribūtors. Toties Burkšķis pēkšņi atbild ar skaļu brum-brum-brum. Kas tie par jokiem? Ieklausos – nē, skaņa nāk no manas mājas – itin kā tur cūkkartupeļus bleķa toverī bērtu. Metu platu soli. Sētsvidū ekskavators rūc un garu kaklu snaiksta kā tāds brieža mutants. No metāla zvēra izlien gnoms un rupji lamājas. To punduri es pazīstu kopš vidusskolas, tas ir Gunvaldis jeb Hunnis, un lamājas viņš tāpat kā tolaik – mātes vārdiem. Nokāšot puķūdeni izdodas saprast, ka es esot pasūtījis meliorācijas tehniku, bet neliekoties zinis aizdauzījies sēņot. Neko neesmu sūtījis!

Zvaigznes dzimšana

Iestājoties deju un tusiņu laikam, meitenes nekur negāja bez manis. Vajadzēja uzticamu personu, kas pieskata somiņas un jakas. Stundu pēc balles sākuma jau sēdēju zāles stūrī, iekrauta lietussargos, brillēs, somās un apģērbos kā ziemošanai sagatavota palma. Nevilšus gadījās piesaistīt citu apmeklētāju uzmanību. Klubā vienlaicīgi notika arī mājražotāju tirgus, un cilvēki klīda pa visām telpām. Manis sargāto priekšmetu klāsts daudziem iepatikās, izskanēja piedāvājumi  tos iegādāties. Mirkli svārstījusies, sāku iekasēt priekšapmaksu par izvēlētajiem modeļiem. Apsolīju pasūtījumus izsniegt pēc nedēļas, nosaucot adresi, kur dzīvoja tobrīd visvairāk pielūdzēju ieskautā draudzene.

Tikšanās ar veco Sirkantu

Par spīti nelāgajam laikam vīri tērpušies viegli, gluži kā īsai vasaras izjādei. Garnizona komendanta pēkšņā pavēle pārsteigusi viņus nesagatavotus. Vēl tikko bezrūpīgi dzīrojuši Tukemas pils kambaros, nu viņi sēž seglos un drebinoties raugās tumšajā, spokaini šņācošajā koku jūrā. Skaidri redzams, neviens nealkst doties iekšā šai drūmajā un naidīgajā vidē, kur mājo vilki, lāči un, kā mēdz runāt vietējie, dažas vēl bīstamākas radības. Kāda velna pēc! Kas gan lēcies šim Tukemas pilskungam? Naktī, kad ārā plosās tumsas spēki un salti vēji, viņš pavēl saviem bruņiniekiem pamest pili un doties mežos, lai vaņģotu šo Sirkantu, vecu, nevarīgu večuku! Un kas tur liels, ja šis apsūdzēts par visādām ķecerībām un burvestībām? Vai kādam gabals nokristu, ja veco kraķi atvestu kādā labvēlīgākā laikā, nevis aukstumā un vētrā, nakts tumsai iestājoties?

Ko bērns grib?

Martiņa, vai tev sāp? vai auksti? konfekti? gulēt? podiņu? lelli? Māsiņa sadusmojas un caur asarām norunā pārmetošu monologu, kurā izteiksmīgi ,,runā” viņas poza, žesti, intonācijas un visas sakāpinātās emocijas. Vārdos un teikumos ietverts, tas varētu skanēt apmēram tā: ,,Kas ar jums te notiek? Kāda muša jums visiem iekodusi, ka tincināt mani un prašņājat visādas muļķības, bet nedodat man to, ko es gribu? Es taču skaidri pateicu, ko es gribu, tad dodiet man to! Dodiet taču beidzot, es ļoti, ļoti gribu!” To pateikusi, meitiņa sāk gauži raudāt, nokrīt uz grīdas, saraujas kamoliņā kā tāds mazs tārpiņš un turpmākā saziņā neielaižas.

Neīstie

Cik burvīgi skan šis vārds – mammu! Lai kas pēc tam nāktu – lūgums nopirkt čipsus, iedot planšeti, laist pie draudzenes ciemoties – šis mīļais, murrājošais «mammu» ir slieksnis, vārti, durvis uz noslēpumaino stūrīti manā sirdī. Šim vārdam ir vara. Vara pār mani. Visam, kas bijis pirms Samantas, tagad vairs nav nekādas nozīmes. Nu nav nemaz tik grūti atteikties no pierastās šampanieša glāzes viesībās, kad ieraugi šausmas meitas acīs: mammu, tu arī dzer? Bērnam jau neieskaidrosi, cik tas ir nevainīgi. Viņam pilnas glāzes saistās ar tām sekojošiem tračiem, kautiņiem, no biksēm izvilktas siksnas ar sprādzi, ar kuru sitieni ir – ai, cik sāpīgi…

Kaķis Rižiks

Kad mani centieni būt riebīgam nevaiņagojās un tiku izlaists pa durvīm rasā vai piena baltuma sniegā, es nolēmu ķerties pie nākamās fāzes – iezīmēšana. Sēdēju nevainīgu skatienu pie nama durvīm, un centos ar savu rudo stāvu kā trīcoša, pēdējā, žēlīgā rudens lapa piemājas kokā, iesildīt cilvēku sirdis, lai laiž, tak istabā pie silta mūrīša sāniem. Izdevās. Laikam, “mur, mur” iedarbojas kā atslēgas vārds uz cilvēka sirds ceļu. Tiku ielaists istabā – sen bija laiks, jā, bet aizmirsu pačurāt, ko nu?  Te skaisti, ādas zābaki, spīd kā mani bumbulīši runču laikā! Ehh, nu, kas par to, laidīšu turpat uz viņiem, lai vairāk spīd!

Piektais cēliens

Varu un daru – tāds bija Trešā cēliena saturs un forma. Rūpes un darbi, raizes un kreņķi, nebeidzami pienākumi, mēreni panākumi, sasodīts, kur paliek ienākumi?! Bet vieglumu gribas, un bezrūpību, skaistus tērpus, balli ar šampanieti! Tiklīdz uzlido virs mākoņiem, tā drīz attopies smagi uz zemes. Mirklis aizmiršanās, dīka diena spirgtā vējā zem gaiša saulessarga (tā pati nez sapņos vai īstenībā?), kad steigšus atpakaļ – pie aizaugušām vagām, putekļu aizvilktiem logiem, bērnu putrām un niķiem, katliem, netīrās veļas un rindām pēc pārtikas. Atroti piedurknes, tu esi stipra un gudra! Tu esi.

Aizliegtā dzīve jeb Inglišmens Latvijā

Herloks Šolmss ievēro visu. Braucot vilcienā, viņa skatiens nevis bezmērķīgi klīst līdzi garāmslīdošajām ainavām, bet gan ieinteresēti vēro vilcienā sēdošos, pievēršot uzmanību katrai detaļai. Laiku īsinot, viņš izklaidējas, nosakot, kas ir kas un no kurienes nāk. Braucēju nav daudz. Lūk, blakus ejā sēdošā vīra kurpes ir notrieptas ar dzeltenām smiltīm. Tātad viņš ir no Smiltenes. Uz pretim sēdošā vīra biksēm pielipusi sīka apses lapiņa. Tātad viņš nāk no Apšuciema. Tikko pieturā iekāpušā vīra vatenis aplipis ar koka skaidām. Skaidrs, viņš ir no Kokneses. Stūrī sēdošais puisis, kurš visu laiku kaut ko ēd – te ābolu, te čipšus, protams, ir no Ēdoles. Viss ir skaidrāks par skaidru.

Tauriņa spārnu vēziens

– Ejam meklēt brokastis? – Sigrija atmet sānis folijas segu, izlien no guļammaisa un izstaipās. No meitenes uzvēdī ass sviedru aromāts. Gaišie mati, kas reiz krita uz pleciem dabiskās, skaistās cirtās, tagad kļuvuši netīri pelēcīgi. Mans līdzpaņemtais ziepju gabaliņš beidzies, un citu tā arī neesam atraduši. Varētu, protams, aizlavīties līdz pilsētai un izmēģināt laimi pamestajās mājās un tukšajos veikalos, bet tur… Nē! Nedrīkst. Pilsēta ir aizliegtā teritorija, kur valda nāve. Reiz jau mēģinājām. Pietiek. Labāk sirot tuvākajā apkārtnē, kur vēl aizvien gadās atrast pamestās mugursomas. Kas noticis ar īpašniekiem, mēs nezinām. Ķermeņu nav. Tikai somas. Ja paveicas, tajās var gadīties pa kādai konservu kārbai vai sauso makaronu paciņai.

Liedaga bolero

Viņi iet blakus viens otram un mēsliem, un elpo dziļi, lai drīkstētu nerunāt. Arī jūrai aizdusa no tā, kas vēl mutuļo sēkļos. Naktī ārdījusies līdz priedēm kāpās, katrs bēguma vilnis smiltīs atstājis pelēku līkloča līniju. Tāpat kā katrs vārds, ko šāvām viens otram pierē, viņa nepasaka. Izlietu ūdeni nesasmelsi, – kāpēc to neatgādināja piektdiena? Pirmdiena bezpajumtnieka izskatā nodurtu galvu brien pretī pa jūraszālēm un šūpo metāla detektoru pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi! Zina, ka vētra kopā ar mēsliem izmet arī zeltu.

Barons

Šorīt puisis ir lieliskā noskaņojumā. Viņam ir jauna lasāmviela. Papīrs viegli kutina pirkstgalus, reizē nomierinot un kārdinot ar informāciju, ko slēpj viegli apburzītās lapas.

– Cūka kasās, zirņos ies!

Pusmūža sieviete aizdomīgi paskatās un atmet ar roku. Pagaidi, pamēģināšu citu lappusi.

– Kāda bite, tāds medus. – Viņš laipni uzsmaida meitenei ar agresīvi zaļu somiņu.

– Sveiki!

Pēc viņas kādu laiku neviens nenāk. Jauneklis šķirsta jauniedoto grāmatiņu, pilnu ar frāzēm, ko līdz galam nevar atšķetināt. Varbūt jāpameklē kas loģiskāks.

– Kas grib tīru ūdeni, tam arī jāmeklē tīrs dzeramais trauks. – Nu re, te uzreiz viss skaidrs. Tīrs ūdens – tīrs trauks. Tātad jāmeklē likumsakarības, hmm…

 

Publicēts Autors TLA

Dibinām Lasītāju klubiņu

Cienītie grāmatu mīļotāji!

Beidzot arī Tukumā būs iespēja sanākt kopā un apspriest izlasīto, jo TLA dibina “Lasītāju klubu”.

Tikšanās notiks vienreiz mēnesī TLA telpās Tukumā, Tidaholmas ielā 3.

Pirmā tikšanās jau decembrī. Lai vienotos par vēlamo laiku, interesentus lūdzam pieteikties, rakstot: [email protected] vai zvanot Ingrīdai Zaķei: 26068154.

Publicēts Autors TLA

Veļu laika un patriotu mēneša maratons

– 27. oktobrī biedrībai “Tukuma Literātu apvienība” 11 gadi. Atzīmējām to ar radošu sarunu un drosmīgu plānu piesātinātām pusdienām kafejnīcā.

– Dzejniece un pedagoģe Baiba Talce 18. oktobrī dzejas darbnīcā tikās ar Jelgavas novada Sesavas skolas skolēniem.

Baiba Talce ar Sesavas skolēniem

– Tukumniece Sarma Upesleja 29. oktobrī viesojās pie lasītājiem Sēlijas pusē. Vispirms viņas dzeja un dziesmas skanēja Sēlpils Tautas namā, pievakarē – Staburagā. Sēlija ir S.Upeslejas bērnības un sapņu zeme.

– Rakstnieks Guntis Tālers īsā laikā paguvis piedalīties četros literāros pasākumos. Pirmais – sarunu cikla “Durvis” atklāšana Rīgas Centrālās bibliotēkas Iļģuciema filiālbibliotēkā 27. oktobrī. Jau drīz pēc tam – 31. oktobrī sekoja apgāda “Zvaigzne ABC” organizētais “Latviešu spoku stāstu vakars”, kur G.Tālers kopā ar literatūrzinātnieci Bārbalu Simsoni iepazīstināja interesentus ar latviešu rakstnieku sniegumu šausmu literatūras žanrā.

Apgāda “Zvaigzne ABC” organizētais “Latviešu spoku stāstu vakars”. No kreisās: Guntis Tālers, Valmieras Drāmas teātra aktieris Kārlis Dzintars Zahovskis, literatūrzinātniece un redaktore Bārbala Simsone un “Zvaigzne CAFE” namatēvs Niks Ivzāns
Bārbala Simsone iepazīstina ar Gunta Tālera jaunāko grāmatu “Nemierīgās dvēseles”

4. novembrī G.Tālers kāpa uz Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas rīkoto “Rīgas Grāmatu svētku” skatuves Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, prezentējot sevi un savus darbus iepazīšanās sarunā “Rotaļas Stiksas dzelmē”. Bet 5.novembrī ceļš veda uz Džūkstes pasaku muzeju, lai piedalītos “Spoku stāstu vakarā”, ko organizēja folkloras pētnieks Guntis Pakalns.

– 1. novembrī Kandavas bibliotēkas Lasītāju klubiņā aizritēja tikšanās ar rakstnieci un tulkotāju Ingrīdu Zaķi.

Ingrīda Zaķe pēc tikšanās Kandavas Lasītāju klubā

Atskats un citi attēli te

– Pārsteidzošu uzaicinājumu saņēmusi Guna Roze. 18. novembrī ar priekšlasījumu par vēsturisko faktu un romānu “101. kilometrs” viņa piedalīsies akadēmiskās Konkordijas “Valdemārija” valsts svētku pasākumā, bet 24. novembrī plkst. 17.00 tiksies ar lasītājiem Saldus novada Zirņu pagasta bibliotēkā.

– Projekts “Tukuma prozas fermentācija” saņēma 100% atbalstu VKKF projektu konkursā. Un beidzot – konkursa 10-gadē – tam ir savs logo. Tā autore Lolita Kalniņa-Ozoliņa.

Publicēts Autors TLA

“Tukuma prozas fermentācijas” logo pirmizrāde. KONKURSS

Beidzot – pēc 10 gadiem – konkursam “Tukuma prozas fermentācija” ir savs logo. Autore – Lolita Kalniņa-Ozoliņa
KONKURSS tiem, kam piemīt tēlainā domāšana:
KO SASKATĀT ŠAJĀ ZĪMĒJUMĀ, KĀDAS ASOCIĀCIJAS RODAS?
Tam, kurš būs vistuvāk mūsu versijai, vai pat to pārspēs, balvā jebkura TLA autoru grāmata.
Atbildes līdz 20. novembrim sūtīt: [email protected]
Konkursā nepiedalās TLA biedri un logo autore.
Publicēts Autors TLA

Veļu laika stāsti

Ir rudens un veļu laiks, kad pasauli sāk pārņemt tumsa un pāri laukiem slīd miglas veidoti, dīvaini tēli. Ļoti piemērots laiks, kad vēlā vakara stundā iedegt sveci un paņemt no plaukta kādu grāmatu, kuru lasot var izbaudīt mūžības pieskāriena radītas trīsas un atcerēties, – robeža, kas šķir “šo” un “viņu” sauli, nemaz nav tik stipra un nepārvarama. Reizēm aizsargbarjera starp divām pasaulēm sašķobās un tad…
Latviešu autors, tukumnieks Guntis Tālers grāmatā “Nemierīgās dvēseles. Veļu laika stāsti”, kas tikko iznācis apgādā “ZvaigzneABC”, apraksta savādus un šķietami pārdabiskus notikumus, kas risinās Latvijā, – gan Kurzemes dziļajos mežos un purvājos, gan tepat, Tukuma apkaimē.
Stāstu pamatā – latviešu folkloras materiāli un laikabiedru liecības. Iekļautas arī dažas epizodes no paša autora pieredzes.
Veļu laika stāsti
Guntis Tālers: – Viduslaiku ceļotāji allaž savās hronikās rakstījuši par tagadējās Latvijas teritoriju ar bijību un bailēm kā par burvju, raganu un vilkaču zemi, kas pārpilna baisu parādību. Tiešām – ja papēta senos rakstus un folkloras avotus, no pagātnes tumsības paceļas visai draudīgi tēli, kuri, ļoti iespējams, nekur nav pazuduši arī mūsu dienās, un dažus no tiem sastapsiet manā grāmatā. “Horror” žanra cienītāji noteikti pazīst fantastikas un šausmu stāstu rakstnieku Hovardu Lavkraftu un viņa izdomāto, Ktulhu tumšo mitoloģiju. Taču tā ir simtprocentīga autora fantāzija. Toties pie mums, Latvijā neko izdomāt nevajag. Tautas folklorā rodams papilnam biedējošu personāžu – jodi, ēni, vilkači, sumpurņi, veļi, vadātāji, nirdas, maikatas, mītiskās mātes, meža gari… Un ir tādas vēsturiskās leģendas, kuras izlasot, šermuļi noskrien pār kauliem, cik tur patiesi un dabiski viss aprakstīts, gluži kā stāstītājs pats būtu baigo notikumu aculiecinieks. Vien atliek visu šo bagātīgo materiālu pienācīgi literāri apstrādāt. “Nemierīgās dvēseles” ir tikai pirmais mēģinājums. Ceru, ka nākamgad varēšu piedāvāt vēl ko līdzīgu.”
Guntis Tālers ar jauno grāmatu “Zvaigzne” grāmatnīcā Tukumā
Krājuma titulstāstā atkal satiksim romānā “Pēdējais klients” jau iepazītos varoņus – detektīvus Zinti, Mariju un Nelsonu. Uzņemoties kāda pazuduša vīrieša meklējumus, viņi nonāks mazapdzīvotā, nomaļā Kurzemes pagastā, kur aci pret aci sadursies ar kaut ko bīstamu un draudīgu, kas gadu desmitiem snaudis purvājos.

Fragments no stāsta “Nemierīgās dvēseles”

Kad viņi beidzot tika laukā no meža, bija jau pilnīgi tumšs. Grantētais ceļa segums blāvi vīdēja naktī.
– Vai šis ir tas pats ceļš? – Marija vaicāja. – Neredzu mašīnu.
Tiesa, stāvvietu un fiatiņu nemanīja.
– Mēs droši vien novirzījāmies, – pieļāva Zintis un ieslēdza telefona lukturīti.
– Pareizāk gan būtu teikt “es novirzījos”, nevis “mēs”, – Marija aizrādīja.
Zintis kaut ko noburkšķēja.
– Nu jau, neapvainojies! – Viņa iesmējās un arī izvilka telefonu. – Uz pretējo purva malu mēs nekādi nevarējām aiziet, tātad ceļš ir tas pats. Atliek tikai viens jautājums: uz kuru pusi tagad griezties? Pa labi vai pa kreisi?
– Pa kreisi, – Zintis attrauca un apņēmīgi sāka soļot. – Šurp braucot, es pamanīju aizlauztu priedi ceļa labajā pusē. Lūk, kur tā ir! – Viņš pazibināja ar lukturīti.
– Lai būtu! Vēl vienu reizi dodu tev iespēju iet pirmajam, – Marija atsaucās. – Pagaidi, ne tik ātri, lūdzu!
Zintis piebremzēja. Marija piesteidzās klāt un ieķērās viņam elkonī.
– Tā, un tagad ved mani, bruņiniek…
– Kas tad nu? Sabijies? Pirmīt par mani smējies, bet izrādās, ka pašai ļipa trīc…
– Nē, es diezgan slikti redzu tumsā, – kolēģe taisnojās.
– Tu mānies, es pēc balss jūtu, – Zintis turpināja ķircināties. – Mānies, mānies! Patiesībā tu domā, ka Šrāge izlīdis no purva un slapstās pa krūmiem!
– Ak nē, lūdzu! – Marija vēl stingrāk iekrampējās viņam rokā. – Jā, man ir tāda sajūta, ka neesam te vieni… Piedod! Esmu bailīga, maza sieviete…
Priekšā parādījās blāvs plankums. Marijas automašīna.
Abi reizē atviegloti nopūtās.
Un tad izdzirdēja grants čirkstēšanu.
Zintis apsviedās, gaismodams ar lukturīti. Ceļš bija tukšs.
– Kāda stirna droši vien skrēja pāri, – viņš pieķēra sevi runājam pusbalsī. – Slēdz vaļā mašīnu, un laižam vakariņās, esmu pilnīgā badā.
Marija izvilka tālvadības pulti, un noskanēja signāls. Viņa atvēra durvis, lai iekāptu, bet tad nejauši paraudzījās tīreļa virzienā.
– Ai, skaties! – viņa iepīkstējās kā izbiedēta pele.
Mežā mirgoja uguntiņas. Divi kvēlojoši, sarkani punktiņi, līdzīgi gailošiem cigarešu galiem. Attālumu bija grūti noteikt. Nē, tie nevīdēja pie paša ceļa, bet tālāk, dziļāk biezoknī.
– Kas tur ir? – Zintis uzsauca.
Atbildes nebija, bet uguntiņas rāmi turpināja spīguļot. Gluži kā nezināmas būtnes acis.
– Viss! Lec iekšā! – Marija iesaucās un iedarbināja motoru.
Zintis paklausīja, Marija apgrieza auto un iespieda gāzes pedāli grīdā. Fiatiņš kā protestējot ieķērcās, bet paklausīja un aizlidoja pa naksnīgo meža ceļu.
– Kas tas tāds bija? – viņa vaicāja, balsij drebot.
– Droši vien kāds dzīvnieks, – Zintis nedroši atteica.
– Kāds?
– Nemāku teikt, – viņš godīgi atzina.
– Zvēriem acis parasti spīd zaļā krāsā, vai ne?
– Jā, – kolēģis piekrita. – Varbūt nebija zvērs. Varbūt tur kāds smēķēja…
– Tu taču pats redzēji. Divas gaismiņas. Divi cilvēki? Sinhrono nakts smēķētāju klubiņš?
Zintis ieķiķinājās. Arī Marija pievienojās, līdz abi sāka vai locīties smieklos, izlādējot pēdējās stundas bailes un stresu. Viņai pat nācās apstāties, lai neiestūrētu grāvī.
– Labi, braucam beidzot ēst, – Zintis sacīja, slaucīdams asaras. – Citādi tie meža mošķi mūs panāks un mēs paši kļūsim par vakariņām…
Publicēts Autors TLA

TLA zelta rudens laika aktualitātes

– 16. septembrī Jelgavā notika ikgadējā dzejas krājuma “Zemgales vācelīte 2022” atvēršana. Starp 35 autoriem kopkrājumā publicējušās un atvēršanas pasākumā piedalījās arī TLA dzejdares Baiba Talce, Ilga Bindre un Ingrīda Zaķe.
Ilga Bindre (vidū)
– 25. septembrī Jelgavas pilsētas bibliotēkā notika dzejnieces Baibas Talces pasākums “No sapņa augstienes līdz Dzejas grīvai”.
Baiba Talce
– Žurnāla “Patiesā Dzīve” 18. numurā rubrikā “kultūra” publicēta Gunas Rozes eseja “Kā puteklis cilvēks skrien laikam pa priekšu”.
– Guna Roze no 20. septembra līdz 20 oktobrim strādā Latvijas Rakstnieku savienības rakstnieku namā Dubultos. Cita starpā tur paveikts Saldus novada kopkrājuma literārā redaktora darbs.
– 1. oktobrī mākslinieces Tairas Haļapinas 100 gadu jubilejai veltītās izstādes atklāšanas pasākumā ar atmiņu stāstiem un lasījumiem piedalījās Ilga Liepiņa un
Gvido Drage.
Guntis Tālers “Nemierīgās dvēseles”
Publicēts Autors TLA

Izsludināts konkurss “Tukuma prozas fermentācija 2022”

 

konkurss

Tukuma prozas fermentācija 2022

“SAKĀMI VĀRDI”

 

Konkursu organizē biedrība “Tukuma Literātu apvienība”

Atbalsta VKKF

 

Nolikums

Autori, kuri dzīvo, mācās vai strādā Tukuma novadā, un ir sasnieguši 16 gadu vecumu, aicināti piedalīties ikgadējos prozas lasījumos-konkursā, kas šogad veltīts latviešu sakāmvārdiem.

Darba uzdevums

Autors izvēlas kādu no žūrijas izraudzītajiem sakāmvārdiem un atbilstoši tā zemtekstam un vēstījumam rada prozas darbu.

Izmantojamie sakāmvārdi:

1) Kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik dienas.

2) Ar pliku roku ezi neķer.

3) Rītā dzerts, vakarā kārts.

Darba nosacījumi

  • Katrs autors drīkst iesniegt ne vairāk kā vienu darbu par katru sakāmvārdu.
  • Darbs rakstīts jebkurā prozas žanrā, ir autora paša radīts, iepriekš nav publicēts un publiski lasīts.
  • Apjoms – ne mazāk kā 6000 un ne vairāk kā 12 000 zīmes ar atstarpēm (2-4 datorlapas, rakstot ar 12 punktu lieluma burtiem).
  • Lasījuma ilgums – līdz 12 minūtēm.

Pieteikumā jāietver

  • Darbs elektroniskā versijā, Word formātā.
  • Darba nosaukums un izvēlētais sakāmvārds.
  • Ziņas par sevi: vārds, uzvārds un/vai pseidonīms; saistība ar Tukuma novadu; īsa radošā biogrāfija; kontaktinformācija (tālruņa numurs, e-pasta adrese).

Pieteikumi līdz 2022. gada 10. novembrim (ieskaitot) nosūtāmi uz e-pastu: [email protected]  ar atzīmi “Sakāmi vārdi”

Žūrija

  • Jūlija Dibovska – literatūras kritiķe, laikraksta “Kultūrzīmes” un izdevniecības “Latvijas Mediji” redaktore;
  • Bārbala Simsone – literatūrzinātniece un kritiķe, izdevniecības “Zvaigzne ABC” redaktore;
  • Osvalds Zebris – rakstnieks un žurnālists.

 

Darbu vērtēšana un godalgas.

Autoriem paliekot anonīmiem, žūrija:

  • izlasīs un novērtēs visus konkursam iesniegtos darbus,
  • noslēguma pasākumā izvirzīs lasījumiem labākos sešus darbus,
  • nominēs apbalvošanai vairākus darbus,
  • vienosies par vienu darbu, kas iegūs galveno – “Žūrijas balvu” un 100 eiro prēmiju.

Noslēguma pasākumā tiks piešķirtas arī “Klausītāju” un “Autoru” balvas, kas iegūs 50 eiro prēmiju katra.

 

Noslēguma pasākums “Sakāmi vārdi” 

2022. gada 25. novembrī plkst. 19.00 Tukuma pilsētas Kultūras namā.

  • Uz noslēguma pasākumu aicināti visi autori.
  • Noslēguma pasākumā katrs autors saņems žūrijas novērtējumu par savu darbu rakstiskā formā, ko organizatori nepubliskos. Neieradušies autori vērtējumu saņems elektroniski trīs dienu laikā pēc noslēguma pasākuma.

 

 

 

 

Publicēts Autors Guna Roze

Gvido Dragem “Krasta ļaudis” balva

Foto: Kārlis Volkovskis, Guna Roze

Svētki Liepājas Parka paviljonā

15. septembrī Liepājā – šoreiz nule restaurētajā Parka paviljonā – jau divpadsmito gadu pēc kārtas tika pasniegta Egona Līva balva rakstniecībā “Krasta ļaudis”.

“Būt uz viena viļņa – vai tas vēl kaut kur tik labi ģeld kā runājot par Egonu Līvu un Liepāju?! Ļaudis ar savu krastu. Krastu, pie kura pietauvota sirds. Un cik dažādi krasti mums katram – Liepājas liedags, ziedošs zemes stūrītis vai savs cilvēks. Valoda taču arī ir krasts. Jūrnieku mezglā sasieti vārdi. Cik labi, ka šodien esam varējuši tik īsti satikties – šeit – vienā krastā.” – raksta mediji.

Speciālā balva tukumniekma Gvido Dragem

Liepājas speciālās ekonomiskās zonas specbalvu saņēma Gvido Drage par oriģinalitāti un neatkārtojama rakstura piesātinājumu stāstos par klasiskām tēmām debijas stāstu krājumā “Karma Sūtra. Stāsti”

Balvu pasniedza LSEZ pārvaldnieks Uldis Hmieļevskis. Mēs, “Tukuma Literātu apvienība” un jādomā, ka arī viss novads, no sirds priecājamies par Gvido panākumiem, jo zinām, ka viņa “Karma – sūtra” patiešām ir izcils literārs darbs.

Konkursa galveno balvu sānēma Inga Žolude par romānu “Vendenes lotospuķe”.

Nozīmīgākais apbalvojums

Kā atzīmē TLA biedrs Imants Liepiņš, šī ir nozīmīgākā balva apvienības pastāvēšanas laikā.

Līdz šim mūsu autori ir guvuši godalgotas vietas – arī pirmo – dažādu izdevniecību romānu konkursos.

Ir bijušas uzvaras Kurzemes prozas lasījumos.

Mūsu izdotais almanahs “Kungs Tukums” 2020. gadā bija izvirzīts LaLiGaBa (Latvijas Literatūras gada balva) nominācijā “Labākais kultūrvēsturiskais darbs”.

Tai pašā 2020. gadā Gunas Rozes romāns stāstos “Sadursme” konkursā “Krasta ļaudis” saņēma pateicību par nozīmīgu ieguldījumu latviešu literatūrā, tomēr valsts nozīmes balvu nebijām saņēmuši.

Svētki ar pēcsajūtām

Gvido Dragi uz Liepāju pavadīja kolēģes Guna Roze un Ilga Liepiņa

Īpašs izvērtās mājupceļš. Mūs sveicināja koša varavīksne, kas ar lauretātu koķeti spēlēja paslēpes. Ikreiz, kad viņš izrausās no auto, lai dabas brīnumu nofotografētu, tā paslēpās aiz mākoņiem.

Īpašas sajūtas piedzīvojām Krotēs – izcilā latvieša Kronvaldu Ata dzimto māju “Lejas Mikas” vietā. Tur gan atradām tikai vairāku ēku drupas un minējām, kura varētu būt bijusi dzīvojamā māja. Blakus mājas vietai atrodas piemiņas plāksne Kronvaldu Ata ģimenei ar uzrakstu:

“Katram tā vieta svēta, kur piedzimis, audzis.” (A. Kronvalds)

Pie mājas aug bērzu birzs ar 167 bērziem, ko 2004. gadā stādīja Krotes un Durbes skolas skolēni, kuru skolas nes Ata Kronvalda vārdu. Starp citu, arī mūsu Ilga Liepiņa ir mācījusies šajā skolā. Krotes laiks ievijies epizodēs viņas grāmatā “Ūdensvīrs ar resno bizi”.

Ilga Liepiņa pie savas skolas
Publicēts Autors Baiba Talce

Garšīgās Kurzemes Dzejas dienas vējainajā Liepājā

Foto: Kārlis Volkovskis

10. septembrī Liepājā notika tradicionālā Kurzemes Dzejas diena. No Tukuma uz vēju pilsētu devās Baiba Talce, Aigars Brics ar kundzi Guntu, Ingrīda Zaķe ar kungu Laimoni, Guna Roze, Ināra Bezmere, Aivis Briesma un arī domes šoferītis Artis Gailis, kurš arī paslepus raksta dzeju.

Hoijera kundzes viesmīlībā

Šoreiz ierastie svētki katru Kurzemes dzejdari patīkami pārsteidza. Pirmkārt, jau ar to, ka Meteo solīja sliktu laiku, bet spīdēja saulīte, apmargojot visu novadu dzejnieku ierašanos vēsturiskajā Hoijeres viesu namā, kur tika laipni sagaidīti Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītājas Lindas Zulmanes personā ar viņas palīdžu vēlīgiem smaidiem. Tad burvīgas – kā no seniem laikmetiem ieradušās gides – visus vadāja pa Hoijeres namu, kas pārvērsts par interjera muzeju, izskaidrojot katras telpas vēsturisko nozīmi un vērtību. Vērtības bija tiešām apbrīnojamas, tāpat muzeja spēja savākt interjera elementus 17.- 20. gs raksturošanai.

Īpaši dzejniekus iedvesmoja fakts, ka jaunības klejojumos šai namā piestājis un nedēļu apmeties pats cars Pēteris I, kurš, kā izrādās, bija 2 m 4 cm garš un ar neproporcionāli mazu pēdu, tāpēc esot bijis nestabils uz kājām. Tātad – vēsture radošos procesos nemaz nav tik nenozīmīga!

Pa Liepu tēva vietām

Otrkārt, lieliskā ekskursijā pa Liepājas iezīmīgām vietām un objektiem mūs vadāja pats Liepu tēvs (patiesībā Varis Siliņš), kurš ar kolosālu humora izjūtu lasīja savas sacerētās teikas no svaigi izdotās grāmatas “Liepu tēva teikas”. Ja gribat uzzināt, kāda vērtība ir teiku sacerēšanai mūsdienās un ar kādu smiešanos tās var lasīt, noteikti šo grāmatu iepērciet un uzzināsiet, kur ir Svepšķa tornis un kā slaucama Metalurga jūras govs.

“Atštauku” atštaukāti

Autobusā izvizinātie un jūras gaisā izstaigājušies dzejnieki jau bija tik izsalkuši, ka ar sajūsmu metās Hoijeres nama saulainajā pagalmā, kur visus ar dūmos vārītu zirņu zupu, dziesmām un jokiem cienāja slavenās Liepājas Atštaukas Ināras Kalnarājas vadībā.

Oficiālā daļa

Kad visi bija labi izstaigājušies un pačupojusies savā starpā, sākās vakara programma Vara Siliņa vadībā, kur novadi reprezentēja sevi (tukumnieki ar nupat notikušā haiku konkursa atskaņām) un Liepāja nodeva Dzejas dienu atslēgu Ventspilij.

Vislielākais šīs dienas notikums – neskatoties uz vairākkārtējiem Lindas Zulmanes aicinājumiem, ka visur ir iespēja lasīt dzeju, neviens pie mikrofona nerāvās!

  

Goda maltite

Dzejas dienas veiksmīgi beidzās ar goda maltīti: milzīgas, ļoti gardas bukstiņputras porcijas ēšanu un kopīgu dziedāšanu, kuras laikā visi konstatēja: beidzot ir Kurzemes Dzejas dienas, kas atbrīvojušas dzejniekus no bezgalgarās priekšālasīšanas publikai, un ko jūs domājat – bez šīs lasīšanas izdevušās vienkārši lieliski!