Gatavojoties TLA 60 gadu jubilejai, ko atzīmēsim maijā, uzsākam tūri “Literātu dienas novadā” – tiksimies ar lasītājiem vai visās Tukuma novada bibliotēkās.

Vairāk info sadaļā “Pasākumi”.

Joprojām esam atvērti uzaicinājumiem.

9. februārī Rīgā, izdevniecības “Zvaigzne ABC” svinību pagrabiņā Kr. Valdemāra ielā 6 notika Ingrīdas Zaķes stāstu krājuma “Sugerbušs – absurdi stāstiņi vīriešiem” atvēršanas svētki.

Pasākumu vadīja aktieris Māris Bezmers, ar savu klātbūtni pagodināja izdevniecības īpašniece Vija Kilbloka, projektu vadītāja Bārbala Simsone, reklāmas menedžere Kristīne Ilziņa un grāmatas redaktore Daina Grūbe. Starp daudzajiem pasākuma apmeklētājiem bija arī vairāki latviešu rakstnieki un, protams, “Tukuma Literātu apvienības” kolēģi.

atvēršanas svētku video mirkļi

Jau 16. februārī Šugerbušs kopā ar autori viesosies Tukuma bibliotēkā/

2017. gadā ieviesām tradīciju – TLA biedru un reizēm arī sadarbības partneru sumināšanu par paveikto iepriekšējā gadā – “Zelta svece”. Nominantus izvirza paši literāti, tālab katrai balvai vienmēr ir vairāki nominanti. Balvu saņem tas, kurš visvairāk reižu izvirzīts attiecīgai nominācijai. Par ko – arī tas ir TLA kolēģu formulējums.

Līdz šim balva bija drīzāk simboliska – diploms ar pie tā piestiprinātu zelta svecīti. Šogad – TLA lielās jubilejas gadā – arī pati balva ir īpaša. To darināja koktēlnieks Guntars Upenieks.

Zelta svece 2022 laureāti

GADA IZRĀVIENS – Guntis Tālers – vienā gadā četras jaunas grāmatas, un ar katru nākamo vērojama profesionālā izaugsme.

GADA IZAUGSME – Ingrīda Zaķe – sagatavošanā grāmata lielā izdevniecībā /nu jau izdota/. Strādājusi pie jauniem stāstiem, kas ar atsaucību uzņemti publiski. Cienījamas atziņas intervijā autorlapā NTZ. Aktīvi iekļāvusies TLA.

GADA TEKSTS – Sarma Upesleja– godalgotās haikas konkursā “Vēstule Japānas imperatoram”. Dzeja, kas pārtapa V. Zilvera skaņdarbā ar pirmatskaņojumu Ziemassvētkos Kandavas un Tukuma baznīcās.

GADA PUBLIKĀCIJA – Guna Roze – “Elēģija padomju sievietei” /Patiesā Dzīve/; “Katram sava čuhņa” /Kultūrzīmes/.

GADA AUTORS – Guntis Tālers – visražīgākais, turklāt labā profesionālā līmenī. Pamanīts un atzīts soctīklos, presē un televīzijā. Galvenā – “Žūrijas balva” Tukuma prozas fermentācijā. Laba autorlapa NTZ. “Rīgas Grāmatu svētku” īpašais autors u.c.

GADA GRĀMATA – Ilgas Liepiņas darbs  “Ūdensvīrs ar resno bizi”

GADA UZDRĪKSTĒŠANĀS – Ilga Liepiņa – haiku konkurss “Vēstule Japānas imperatoram” – pati ideja, drosme iesaistīt Japānas vēstniecību un uzaicināt vēstnieku, pašai uzrakstīt haikas un novadīt noslēguma pasākumu.

GADA DEGSME – Guna Roze – garainis, kas griežas, verd, mutuļo, dzirksteļo, kūsā, iedvesmojot mūs visus uz literāri/mākslinieciski radošu… ko? Rainis varbūt teiktu: “…uz augsto tāli.”

GADA SASNIEGUMS – Gvido Drage – balva Egona Līva oriģinālliteratūras konkursā “Krasta ļaudis”.

TLA GADA NOTIKUMS – “Tukuma prozas fermentācija” 10 gadu jubilejas pasākums.

GADA ATBALSTS:

Ināra Bezmere – uzreiz pēc iestāšanās TLA aktīvi iesaistījās biedrības darbā. Uzrakstīja projektu “Melnā istaba” (atbalstīts). Iesaistās Tukuma kā Literatūras pilsētas virzīšanā UNESCO Radošo pilsētu tīklā. Dzīvesgudrs vērojums/secinājums TLA trokšņainā brīdī. Daudz darīja jauno telpu iekārtošanā u.c.

Guntis Zariņš – rakstīja projektu “Tukuma novada dalība izstādē “Latvijas Grāmata 2023”” (atbalstīts). Ar savu ieguldījumu piedalījās izstādē “Latvijas Grāmata 2022”. Aizstāvēja TLA intereses NVO komisijā dome. Palīdzēja risināt sarežģīto telpu situāciju. Iesaistās Tukuma kā Literatūras pilsētas virzīšanā UNESCO Radošo pilsētu tīklā u.c.

Kārlis Eklons – līdz šim lielākais privātais ziedojums “Tukuma Literātu apvienībai”.

GADA FOTO

“Neuzkrītoša izsekošana”

Foto – Guna Roze, iesniedza – Ingrīda Zaķe

Krēslu parāde

Pagājušā gada decembrī “Tukuma Literātu apvienība” pēc gandrīz 60 darba gadiem beidzot tika pie savām telpām Tukumā, Tidaholmas ielā 3 (Audēju darbnīcas mājā) 2. stāvā.

12. janvārī jaunajās telpās rīkojām pirmo pasākumu – apvienojām sālsmaizi ar TLA tradicionālo iepriekšējā gada izvērtējuma pasākumu “Zelta svece”.

Diemžēl telpa nav bezizmēra, tāpēc nolēmām, ka aicināsim viesos tikai pašus tuvākos draugus un sadarbības partnerus – tos, ar kuriem sastrādājamies gandrīz ikdienā. Tādu izrādījās vairāki desmiti, un mūsu Guntim Tāleram radās loģisks jautājums: “Kur mēs viņus visus sēdināsim, ja mums ir tikai divi krēsli?” Tā dzima ideja viesiem pateikt priekšā vēlamo sālsmaizes dāvanu – krēslu ar dzīves pieredzi.

Atzīstamies, nebijām gaidījuši tādu radošumu no mūsu viesu puses! Tukuma literātiem tagad pilnīgi noteikti ir visdaudzveidīgākā krēslu kolekcija novadā.

Ja būtu jāpiešķir nominācijas dāvāto krēslu stāstiem, tad “Asprātīgākais” tiktu Tukuma novada Domes dāvāto krēslu trijotnei, “Sīkstākais” – Tukuma Tēlotājmākslas studijas dāvanai, bet “Viskulturālākais” – Tukuma pilsētas kultūras nama uzfrišinātajai “veco krēslu” rindai.

No sirds pateicamies arī mūsu fanei (kā viņa pati sevi dēvē) Irīnai Pumpurei par piedāvāto un paveikto roku darbu – jaunām “sēžamvietām” no pagraba pelējuma izglābtu krēslu komplektam.

Pieminot Sarmu Upesleju, atļaušos neievērot ierasto sērīgi apcerīgo toni, bet pastāstīšu mazu, gaišu atgadījumu mūsu abu attiecībās. Sarmai, tāpat kā man, patika sēņot. Vairākus pēdējos gadus viņa brauca uz manu mežu sēņot un gavilēdama lasīja baravikas. Pagājušās sausās vasaras dēļ sēņu raža bija nožēlojama, tā ka pat man, pieredzējušam meža vecim, maz ko izdevās salasīt. Tikai vienreiz mans grozs izrādījās baraviku pilns. Jau mājup nākot attapu ka neesmu Sarmu paaicinājis, kā apsolījis. Mudīgi zvanu, – jā, viņa brauks tūlīt un skriešiem, ja ne lasīt, vismaz uzcept sanāks. Un pēc kādas stundas viņa jau ierullē manā sētā un priecājas kā bērns par skaistajām sēnēm.

Pa tam ābeļdārzā notiek mazie meliorācijas darbi – no mednieku kolektīva par teritorijas izmantošanu dabūtais ekskavators tīra grāvi. Dabiski ka Sarma pajautā – ko man tur rok? Jautrā prātā papūšu ka zem vecās ābeles mans vectēvs savulaik, krieviem ienākot, noracis maisu ar sudraba pieclatniekiem – mildām. Sarma redz ka es muldu, taču joka pēc izliekas ticot, uzprasās paskatīties un nopietni stāsta kā ar svārstiņu var apslēptu mantu atrast. Tas izklausījās tik pārliecinoši, ka es patiesi noticēju viņas šamanes spējām.

Kāpēc es šo stāstu? Man ļoti patīk sirdsgudri cilvēki. Un sirds dzejnieki arī patīk. Ļoti reti šīs kvalitātes piemīt vienam cilvēkam. Sarmas gadījumā abi talanti bija viņas būtība. Un dāsni viņa ar tiem dalījās gan savā dzīvē, gan dzejā. Tāpēc es aicinu nevis sērot par Sarmas aiziešanu, bet novēlēt viņai laimīgu ceļu. Esmu pārliecināts ka Dievs, kas tik pat labi Lielā Daba arī ir, rūpīgi sarga Sarmas jau daudzas dzīvas pieredzējušo dvēseli ceļā uz Gaismu. Ar Dievu, Sarma!

9. decembrī Šlokenbekas muižā notika vēsturē Tukuma novada vēsturē pirmais apbalvošanas pasākums kultūras darbiniekiem “Gada balva kultūrā 2022”

Vienu no trim galvenajām balvām ieguva TLA organizētā Dzejas dienu akcija “Sirds uz perona”, kas bija nominēta kategorijā “Starptautisks notikums”.

Balvu saņēma “Sirds uz perona” idejas autore un organizatore Guna Roze-Tamule.

Šī ir “Sirds uz perona” otrā balva. Pirmo – par diasporas iesaistīšanu akcijā “Sirds uz perona” – Gunai Rozei-Tamulei un “Tukuma Literātu apvienībai” valsts svētkos piešķīra un 7. decembrī pasniedza Pasaules Brīvo latviešu apvienība.

Priecājamies, lepojamies un esam motivēti strādāt tālāk!

Vakara 2. daļa – prozas konkursa retrospekcija

Kas attēlots logotipā?

Konkursa desmit gadu jubilejā tam beidzot ir savs logo (ska. raksta titulattēlu). Pirms mēneša izsludinājām konkursu Kas attēlots logotipā?  Uzvarētājam piedāvājām izvēlēties jebkuru no TLA autoru izdotajām grāmatām. Uzvarētāja ir Irīna Pumpure. Savā vēstulē viņa rakstīja:

“Tālā, 1962.gada ziema. Skoliņa Kazahijas vidienē. Uz pirmklasnieču sola, viducī, tam paredzētajā iedobē, skolotāja ievieto pirmo tintnīcu klasē. Mums abām ar solabiedreni un vārda māsu – Irinu Bezrukovu ir tas gods un bezgala grūtais uzdevums – nolikt malā zīmuli, ar kuru pus gadu esam rakstītprasmi apguvušas, iemērkt tintnīcā spalvaskātu un bez klekšiem tikt līdz burtnīcas lapai.
Slīpsvītru burtnīca un tintes spalvaskāts līdzās tintnīcai, tie vēl joprojām ir skaistu atmiņu simboli.”

Irīna izvēlējās balvā saņemt Ilgas Liepiņas šogad iznākušo grāmatu “Ūdensvīrs ar resno bizi” un saņēma to no autores rokām.

Kas tad ir attēlots logotipā? Izrādās – kolba /fermentācija/, kas tikpat labi izskatās arī pēc tintnīcas /rakstniecība/ un spuldzes /jaunas idejas, garīgums, gaisma/.  Kolbā ir šķidrums, kas skalojas pāri robežām /radošais lidojums/, tomēr tas nedodas rokās spalvaskātam, kas ir arī spuldzes deglis /radošās mokas/. Bert tūlīt, tūlīt jau pieskarsies un taps jauns darbs, lai šautos laukā no fermentācijas trauka.

Logotipa ideju apsprieda visi TLA literāti, bet uzzīmēja māksliniece Lolita Kalniņa – Ozoliņa.

Turpinājumā – lasījumi

Nolasot mini fragmentiņu un stāsta nosaukumu, finālistus atklāja žūrijas pārstāve Bārbala Simsone. Stāstam raksturīgus attēlus, kas projicējās telpā uz sienas, izvēlējās paši autori.

Maija Laugale jau gandrīz gadu strādā ārpus Latvijas, tāpēc savu darbu lasīja video ierakstā

Prozas lasījumus bagātināja virtuozās akordeonistes Inita Āboliņa perfektais muzikālais sniegums. Māksliniece bija iepazinusies ar visiem konkursantu stāstiem, lai katram īpaši pielāgotu savas skaņdarbu improvizācijas, kas izpelnījās klausītāju vētrainus aplausus.

 

Vai viegli būt žūrijai?

Tāpat kā iepriekšējos piecus gadus  konkursa darbu vērtēšana tika uzticēta profesionālai žūrijai. Stāstus lasīja, vētīja un kritizēja latviešu rakstnieks un žurnālists Osvalds Zebris, literatūrzinātniece un apgāda Zvaigzne ABC redaktore Bārbala Simsone, un apgāda Izdevniecība “Latvijas Mediji” redaktore, literatūrzinātniece Jūlija Dibovska .

Kā fināla pasākumā atzina žūrija, iesniegtie darbi bija ļoti kvalitatīvi, tamdēļ vērtēšanas process nebija nemaz tik vienkāršs, neizpaliekot arī karstām diskusijām starp žūrijas locekļiem.

Radošā konspirācija

No iesniegtajiem darbiem žūrijai bija jāizvēlas sešus, ko virzīt fināla lasījumiem. Tomēr finālā iekļuva septiņi stāsti, jo Autoru balvu bija ieguvis darbs, kuru žūrija bija ierindojusi 7. vietā (kā rezervistu, ja nu kāds no sešiem autoriem neierastos noslēguma pasākumā). Kurš no septiņiem finālā lasītajiem darbiem tas ir, līdz pat apbalvošanai nezināja ne autori, ne klausītāji.

Gatavo Goda rakstu maketus māksliniece sūtīja tieši tipogrāfijai, kas pasūtītājam – Tukuma Literātu apvienībai tos atdeva aizlīmētā aploksnē. Aploksni noslēguma pasākumā jau pēc lasījumiem atvēra žūrija, parakstījās uz Goda rakstiem un pasākuma otrajā daļā pasniedza laureātiem.

Īpašu atzinību par iesniegto stāstu literāro meistarību un atbilstību āķīgajam konkursa uzdevumam, ieguva: Guna Roze ar stāstu “Liedaga Bolero”, lasi te,

Ingrida Zake ar stāstu “Neīstie”, lasi te un Ināra Bezmere ar stāstu “Piektais cēliens”, lasi te.

Trešā vieta konkursā – Maija Laugale ar stāstu “Barons”, lasi te.

    Otrā vieta – Gvido Drage un viņa stāsts “Mildu maiss”, lasi te,

    bet žūrijas galveno balvu saņēma Guntis Tālers ar stāstu “Tauriņa spārnu vēziens.”, lasi te.

Nomināciju “Klausītāju balva” ieguva Ināras Bezmeres “Piektais cēliens”, bet “Autoru balva” nonāca pie Gunta Tālera par viņa stāstu “Tikšanās ar veco Sirkantu”, lasi te.

“Tukuma prozas fermentācija 2022” organizēja “Tukuma Literātu apvienība” ar Tukuma Novada Pašvaldība un Valsts kultūrkapitāla fonds finansiālu atbalstu.

Video afišu skaties te

Šī gada konkursam 10 autori iesūtīja 12 darbus. Viens no tiem nebija ievērojis Nolikuma nosacījumus, tāpēc žūrija izvērtēšanai saņēma 11 darbus un vērtēja tos anonīmi – nezinot, kas ir autori. No 11 darbiem žūrija izvēlējās 6 noslēguma pasākuma lasījumiem.

Autori nezina, vai viņa darbs iekļuvis finālā, bet slēgtā balsojumā jau ir izvēlējušies vienu, kas saņems “Autoru balvu” un 50 Eiro prēmiju, bet… vēl nezina, kurš tas ir.

Žūrija ir izvēlējusies stāstu, kas iegūs galveno – Žūrijas balvu – un 100 Eiro prēmiju. Bet neviens, izņemot žūriju, nezina, kurš tas ir.

Klausītāju balvu un 50 Eiro prēmiju piešķirs auditorija noslēguma pasākuma laikā. Nevienam nav ne jausmas, kurš darbs tas būs.

Tapēc

NĀC! KLAUSIES!! NOBALSO!!!

MAZI FRAGMENTI NO 11 KONKURSA DARBIEM

(iesniegšanas secībā. Autori lai paliek intrigai)

Mildu maiss

Brienu pa nožuvušo pļavu un pasveicinu Burkšķi. Mirdzošo godību šis zaudējis, toties no kroņa sidrabainā pavedienā karājas zirneklītis. Tāds līgani klusējošs rudens distribūtors. Toties Burkšķis pēkšņi atbild ar skaļu brum-brum-brum. Kas tie par jokiem? Ieklausos – nē, skaņa nāk no manas mājas – itin kā tur cūkkartupeļus bleķa toverī bērtu. Metu platu soli. Sētsvidū ekskavators rūc un garu kaklu snaiksta kā tāds brieža mutants. No metāla zvēra izlien gnoms un rupji lamājas. To punduri es pazīstu kopš vidusskolas, tas ir Gunvaldis jeb Hunnis, un lamājas viņš tāpat kā tolaik – mātes vārdiem. Nokāšot puķūdeni izdodas saprast, ka es esot pasūtījis meliorācijas tehniku, bet neliekoties zinis aizdauzījies sēņot. Neko neesmu sūtījis!

Zvaigznes dzimšana

Iestājoties deju un tusiņu laikam, meitenes nekur negāja bez manis. Vajadzēja uzticamu personu, kas pieskata somiņas un jakas. Stundu pēc balles sākuma jau sēdēju zāles stūrī, iekrauta lietussargos, brillēs, somās un apģērbos kā ziemošanai sagatavota palma. Nevilšus gadījās piesaistīt citu apmeklētāju uzmanību. Klubā vienlaicīgi notika arī mājražotāju tirgus, un cilvēki klīda pa visām telpām. Manis sargāto priekšmetu klāsts daudziem iepatikās, izskanēja piedāvājumi  tos iegādāties. Mirkli svārstījusies, sāku iekasēt priekšapmaksu par izvēlētajiem modeļiem. Apsolīju pasūtījumus izsniegt pēc nedēļas, nosaucot adresi, kur dzīvoja tobrīd visvairāk pielūdzēju ieskautā draudzene.

Tikšanās ar veco Sirkantu

Par spīti nelāgajam laikam vīri tērpušies viegli, gluži kā īsai vasaras izjādei. Garnizona komendanta pēkšņā pavēle pārsteigusi viņus nesagatavotus. Vēl tikko bezrūpīgi dzīrojuši Tukemas pils kambaros, nu viņi sēž seglos un drebinoties raugās tumšajā, spokaini šņācošajā koku jūrā. Skaidri redzams, neviens nealkst doties iekšā šai drūmajā un naidīgajā vidē, kur mājo vilki, lāči un, kā mēdz runāt vietējie, dažas vēl bīstamākas radības. Kāda velna pēc! Kas gan lēcies šim Tukemas pilskungam? Naktī, kad ārā plosās tumsas spēki un salti vēji, viņš pavēl saviem bruņiniekiem pamest pili un doties mežos, lai vaņģotu šo Sirkantu, vecu, nevarīgu večuku! Un kas tur liels, ja šis apsūdzēts par visādām ķecerībām un burvestībām? Vai kādam gabals nokristu, ja veco kraķi atvestu kādā labvēlīgākā laikā, nevis aukstumā un vētrā, nakts tumsai iestājoties?

Ko bērns grib?

Martiņa, vai tev sāp? vai auksti? konfekti? gulēt? podiņu? lelli? Māsiņa sadusmojas un caur asarām norunā pārmetošu monologu, kurā izteiksmīgi ,,runā” viņas poza, žesti, intonācijas un visas sakāpinātās emocijas. Vārdos un teikumos ietverts, tas varētu skanēt apmēram tā: ,,Kas ar jums te notiek? Kāda muša jums visiem iekodusi, ka tincināt mani un prašņājat visādas muļķības, bet nedodat man to, ko es gribu? Es taču skaidri pateicu, ko es gribu, tad dodiet man to! Dodiet taču beidzot, es ļoti, ļoti gribu!” To pateikusi, meitiņa sāk gauži raudāt, nokrīt uz grīdas, saraujas kamoliņā kā tāds mazs tārpiņš un turpmākā saziņā neielaižas.

Neīstie

Cik burvīgi skan šis vārds – mammu! Lai kas pēc tam nāktu – lūgums nopirkt čipsus, iedot planšeti, laist pie draudzenes ciemoties – šis mīļais, murrājošais «mammu» ir slieksnis, vārti, durvis uz noslēpumaino stūrīti manā sirdī. Šim vārdam ir vara. Vara pār mani. Visam, kas bijis pirms Samantas, tagad vairs nav nekādas nozīmes. Nu nav nemaz tik grūti atteikties no pierastās šampanieša glāzes viesībās, kad ieraugi šausmas meitas acīs: mammu, tu arī dzer? Bērnam jau neieskaidrosi, cik tas ir nevainīgi. Viņam pilnas glāzes saistās ar tām sekojošiem tračiem, kautiņiem, no biksēm izvilktas siksnas ar sprādzi, ar kuru sitieni ir – ai, cik sāpīgi…

Kaķis Rižiks

Kad mani centieni būt riebīgam nevaiņagojās un tiku izlaists pa durvīm rasā vai piena baltuma sniegā, es nolēmu ķerties pie nākamās fāzes – iezīmēšana. Sēdēju nevainīgu skatienu pie nama durvīm, un centos ar savu rudo stāvu kā trīcoša, pēdējā, žēlīgā rudens lapa piemājas kokā, iesildīt cilvēku sirdis, lai laiž, tak istabā pie silta mūrīša sāniem. Izdevās. Laikam, “mur, mur” iedarbojas kā atslēgas vārds uz cilvēka sirds ceļu. Tiku ielaists istabā – sen bija laiks, jā, bet aizmirsu pačurāt, ko nu?  Te skaisti, ādas zābaki, spīd kā mani bumbulīši runču laikā! Ehh, nu, kas par to, laidīšu turpat uz viņiem, lai vairāk spīd!

Piektais cēliens

Varu un daru – tāds bija Trešā cēliena saturs un forma. Rūpes un darbi, raizes un kreņķi, nebeidzami pienākumi, mēreni panākumi, sasodīts, kur paliek ienākumi?! Bet vieglumu gribas, un bezrūpību, skaistus tērpus, balli ar šampanieti! Tiklīdz uzlido virs mākoņiem, tā drīz attopies smagi uz zemes. Mirklis aizmiršanās, dīka diena spirgtā vējā zem gaiša saulessarga (tā pati nez sapņos vai īstenībā?), kad steigšus atpakaļ – pie aizaugušām vagām, putekļu aizvilktiem logiem, bērnu putrām un niķiem, katliem, netīrās veļas un rindām pēc pārtikas. Atroti piedurknes, tu esi stipra un gudra! Tu esi.

Aizliegtā dzīve jeb Inglišmens Latvijā

Herloks Šolmss ievēro visu. Braucot vilcienā, viņa skatiens nevis bezmērķīgi klīst līdzi garāmslīdošajām ainavām, bet gan ieinteresēti vēro vilcienā sēdošos, pievēršot uzmanību katrai detaļai. Laiku īsinot, viņš izklaidējas, nosakot, kas ir kas un no kurienes nāk. Braucēju nav daudz. Lūk, blakus ejā sēdošā vīra kurpes ir notrieptas ar dzeltenām smiltīm. Tātad viņš ir no Smiltenes. Uz pretim sēdošā vīra biksēm pielipusi sīka apses lapiņa. Tātad viņš nāk no Apšuciema. Tikko pieturā iekāpušā vīra vatenis aplipis ar koka skaidām. Skaidrs, viņš ir no Kokneses. Stūrī sēdošais puisis, kurš visu laiku kaut ko ēd – te ābolu, te čipšus, protams, ir no Ēdoles. Viss ir skaidrāks par skaidru.

Tauriņa spārnu vēziens

– Ejam meklēt brokastis? – Sigrija atmet sānis folijas segu, izlien no guļammaisa un izstaipās. No meitenes uzvēdī ass sviedru aromāts. Gaišie mati, kas reiz krita uz pleciem dabiskās, skaistās cirtās, tagad kļuvuši netīri pelēcīgi. Mans līdzpaņemtais ziepju gabaliņš beidzies, un citu tā arī neesam atraduši. Varētu, protams, aizlavīties līdz pilsētai un izmēģināt laimi pamestajās mājās un tukšajos veikalos, bet tur… Nē! Nedrīkst. Pilsēta ir aizliegtā teritorija, kur valda nāve. Reiz jau mēģinājām. Pietiek. Labāk sirot tuvākajā apkārtnē, kur vēl aizvien gadās atrast pamestās mugursomas. Kas noticis ar īpašniekiem, mēs nezinām. Ķermeņu nav. Tikai somas. Ja paveicas, tajās var gadīties pa kādai konservu kārbai vai sauso makaronu paciņai.

Liedaga bolero

Viņi iet blakus viens otram un mēsliem, un elpo dziļi, lai drīkstētu nerunāt. Arī jūrai aizdusa no tā, kas vēl mutuļo sēkļos. Naktī ārdījusies līdz priedēm kāpās, katrs bēguma vilnis smiltīs atstājis pelēku līkloča līniju. Tāpat kā katrs vārds, ko šāvām viens otram pierē, viņa nepasaka. Izlietu ūdeni nesasmelsi, – kāpēc to neatgādināja piektdiena? Pirmdiena bezpajumtnieka izskatā nodurtu galvu brien pretī pa jūraszālēm un šūpo metāla detektoru pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi! Zina, ka vētra kopā ar mēsliem izmet arī zeltu.

Barons

Šorīt puisis ir lieliskā noskaņojumā. Viņam ir jauna lasāmviela. Papīrs viegli kutina pirkstgalus, reizē nomierinot un kārdinot ar informāciju, ko slēpj viegli apburzītās lapas.

– Cūka kasās, zirņos ies!

Pusmūža sieviete aizdomīgi paskatās un atmet ar roku. Pagaidi, pamēģināšu citu lappusi.

– Kāda bite, tāds medus. – Viņš laipni uzsmaida meitenei ar agresīvi zaļu somiņu.

– Sveiki!

Pēc viņas kādu laiku neviens nenāk. Jauneklis šķirsta jauniedoto grāmatiņu, pilnu ar frāzēm, ko līdz galam nevar atšķetināt. Varbūt jāpameklē kas loģiskāks.

– Kas grib tīru ūdeni, tam arī jāmeklē tīrs dzeramais trauks. – Nu re, te uzreiz viss skaidrs. Tīrs ūdens – tīrs trauks. Tātad jāmeklē likumsakarības, hmm…

Cienītie grāmatu mīļotāji!

Beidzot arī Tukumā būs iespēja sanākt kopā un apspriest izlasīto, jo TLA dibina “Lasītāju klubu”.

Tikšanās notiks vienreiz mēnesī TLA telpās Tukumā, Tidaholmas ielā 3.

Pirmā tikšanās jau decembrī. Lai vienotos par vēlamo laiku, interesentus lūdzam pieteikties, rakstot: [email protected] vai zvanot Ingrīdai Zaķei: 26068154.