Atbalstām Jānim Baltvilkam veltīta vides objekta “Putnu kalns” tapšanu

Putnu kalns - skice

Putni kā krustiņi

rītausmas debesīs:

mūsu cerību sargi. 

/Jānis Baltvilks/

Uzsverot mūsu novadnieka – ornitologa un dzejnieka Jāņa Baltvilka – daiļrades nozīmīgumu latviešu bērnu literatūrā, 16.februārī sākta atbalsta akcija. Tās laikā ikviens tiek aicināts ziedot vides objekta ”Putnu kalns” izveidei, kas iecerēts kā dāvana Jāņa Baltvilka 75. gadskārtas atcerei. Atbalsta akcijas atklāšanas pasākumu Smārdes kultūras centrā organizēja biedrība „Baltā vilka takas”, kuras vadītāja ir dzejnieka māsasmeita, smārdeniece Inese Vismane.

Pasākumā  bija aicināta piedalīties arī “Tukuma Literātu apvienība”, ko pārstāvēja Guna Roze un Marija Anmane. Jāteic – reti gadās, ka notiekošais vienlaikus ir gan respektabls atceres brīdis, gan sirsnīgi mīļa domubiedru tikšanās bezgala jaukā gaisotnē.

“Putnu kalns” simbolizēs  Jāņa Baltvilka dzīves telpu un radošo pasauli. Tas būs veidots kā brīvdabas skatuve – daudzfunkcionāls atpūtas, vides mākslas un kultūras objekts, sabiedrisko aktivitāšu norises vietas sastāvdaļa.

Putnu kalns - vizuāla skice

 

Ceļa vārdi

Projekta autors, tēlnieks Kārlis Īle sacīja: “Iecere ir no akmeņiem veidot tādu kā lidojošo kalnu. Akmeņi, kas pacelti uz nerūsējošā tērauda stieņiem, rada sajūtu, it kā tie lido tādā kā kalna formā. Uz šiem akmeņiem satupuši nerūsējošā tērauda putni.”


Inese Zandere – tautā iemīļotā bērnu dzejniece, apgāda „Liels un mazs”  izdevēja, J. Baltvilka balvas un I. Ziedoņa balvas „Laiks Ziedonim” laureāte – savā uzrunā neviļus iešūpoja klātesošos ar visnotaļ patiesu un mazliet arī skumju atziņu: „Daži pieaugušie ir tik stulbi, ka tikai viņu pašu bērni var viņus izmācīt”.

Caur jokiem un smiekliem, ar atmiņām un sapņiem, ar dažām skumjām atziņām klātesošos bagātākus darīja arī Māris Rungulis – spilgtākais latviešu autors pusaudžu oriģinālliteratūrā, J. Baltvilka balvas laureāts. Viņš atcerējās, kā, kārtējo reizi viesojoties Jāņa Baltvilka dzimtajās mājās „Zīlītēs”, nezin kāpēc visi bijuši ļoti steidzīgi: Jānis pagalmā aplītī salicis akmeņus,- cerībā, ka visi tā ilgāk pasēdēs un parunāsies, taču… „palika nesēdēts. Un Jānis palika nedaudz skumjš, stāvot pagalmā…” Jānis Baltvilks, viņš teica, nav mazāk nozīmīgs par Ernestu Birznieku – Upīti! Cita laika, citas paaudzes simbols, bet – tikpat spilgts un nozīmīgs!

Balvas “Laiks Ziedonim nominācijas ”Rabarbers” laureātu Valteru Dakšu, iespējams, daudzi  atceras no TV kultūras raidījumiem – kā puisi, kurš, vēl būdams skolēns, uzsāka neparastu akciju: viņš vāca kopā grāmatas, kuras vairs nevienam nebija vajadzīgas: runāja ar cilvēkiem, ielūkojās pamestu māju bēniņos un šķūnīšos – tā sakrājās vesela daudzskaitlīga bibliotēka, kas pēc tam tika no jauna nodota sabiedrībai – koplietošanai.  Bagātība vispirms ir iekšēja, viņš sacīja, un tam nevar nepiekrist! Nez vai būs daudz jaunu cilvēku, kas par sevi varētu pastāstīt šādi: „Ar draugiem nolēmām vasarā trijos naktī celties, lai četros varētu lasīt grāmatas. Un – kas notiek? Tajā laikā putni sāk dziedāt!”

Lēdurgas Dendroloģiskā parka vadītāja Ilze Rubīna  runāja par dabas un Cilvēka mijiedarbību: „Kad redzi, kā saule lec un riet,.. kā putni barojas un pārojas… No skaistuma, kas ir ap mums, veidojas Cilvēks!”

TLA vadītātāja, rakstniece, žurnāliste, populārā romāna „101.kilometrs”  autore Guna Roze iepazīstināja klātesošos ar topošā Tukuma novada literārā almanaha sadaļu, kas veltīta Jānim Baltvilkam, un sacīja, ka tieši šeit un tagad radās doma, ka Jānis Baltvilks ir liekams topošā almanaha zelta lapās līdzās tādiem novada literātiem kā Ernests Birznieks-Upītis, Imants Ziedonis, Ansis Lerhis Puškaitis, Krišjānis Barons un Māra Zālīte.

Lai top!

Šis ir gadījums, kad viena cilvēka sapņi kļūst par kāda cita cilvēka ieceri, un ieguvēji būs visi: gan dzejnieki, kas nāks šurp lasīt savu un klausīties citu dzejdaru dzeju, gan bērni, kas „Putnu kalna” dabā patieso brīvību baudīdami, klausīsies putnu dziesmās un iemēģinās šūpoles…

Klātesošie priecājās līdz ar tēlnieku, ar biedrības aktīvistiem un, galvenais, – darbīgajiem smārdeniekiem! Tagad jāmeklē līdzekļi (30 000 Euro), lai to visu īstenotu, jāvienojas ar „Zīlīšu” zemes īpašniekiem, jārīko talkas… Smārdē dzīvo darbīgi un enerģiski ļaudis, kam daudz draugu (no Rūjienas un Lēdurgas jau šajā reizē bija klāt!) – gatavi atsaukties jaunām iniciatīvām un vajadzības gadījumā – nākt talkā. Arī  šajā pasākumā neredzējām nevienu, kas šaubītos par pozitīvu iznākumu.

Ziedojumiem: Biedrība “Baltā vilka takas”, Reģ. Nr. 40008250247, Konts : LV34HABA0551043348317. Biedrība lūdz nebūt anonīmiem, maksājumam pievienot arī vārdu, uzvārdu un galvenais – vietu (Tukums)

Tukuma literātu novēlējumi lasītājiem Ziemsvētkos un gadu mijā

Lai katram rodas izdevība satikties pašam ar sevi.

Gvido Drage

Lai ir lepnums par sevi, ģimeni un valsti!

Rolanda Bula

Ievediet sevī un savā namā laimi un sirdsmieru!

Baiba Talce

Mazs Ziemassvētku prieciņš lai ielec sirdī tavā

Kā starojoša gaisma egles zarā zaļā!

Ilga Bindre

Lai pasaulīgais nepieviļ garīgo!

Aigars Brics

Novēli savam kaimiņam vienu govi, un Dievs tev iedos divas. (Sens čigānu sakāmvārds)

Guna Roze

Lasītājiem vēlu pa kādai eņģeļa spalvai: varat ar to rakstīt, glāstīt vai kutināt – kā sanāks…

Andris Jansons

Sniedzot vēderam tikai cīsiņus, čipsus un burgerus, bet acīm – vienīgi filmas, videospēles un īsziņas, mēs riskējam iedzīvoties avitaminozē.

Ilga Liepiņa

Lai atliek laiks grāmatu un avīžu lasīšanai!

Imants Liepiņš

Lai atliek laika pasapņot šajā saspringtajā laikā!

Sarma Upesleja

Gaismas atnākšanas un gadumijas gaidās, kad sirmās egles uz saviem pleciem svētās Ziemassvētku debesis tur,- gaismu izstarosim, lai uz katra cilvēka mājokli ceļu atrod patiesa prieka, veselības, mūsu Latvijas un ģimenes mīlestības gariņš!

Veronika Ailte

Nevar atgūt laiku, vārdus un iespējas, tāpēc novērtēsim laiku, izvēlēsimies vārdus un izmantosim iespējas!

Marija Anmane

Mierīgus un siltus Ziemassvētkus! Darbīgu un radošu Jauno gadu! Nezaudēt ticību sev! 

Sarmīte Krecere

Prozas lasījumi 2017

Bestmens

Pēc uzvaras Tukuma un Kurzemes prozas lasījumos Gunai Rozei ar stāstu “Bestmens” bija iespēja piedalīties Prozas lasījumos Rīgā 7. decembrī.

Gunu atbalstīt un labu prozu baudīt devās arī Rolanda Bula.

Lielajos prozas lasījumos Guna Roze piedalās otro reizi – pirmā reize bija 2012.gadā – arī kā Kurzemes lasījumu laureāts. Toreiz Guna lasīja fragmentu no romāna “101. kilometrs”.

Šogad man laimējās ar iespēju lasīt savu darbu tik talantīgā kompānijā: Māra Zālīte, Sergejs, Moreino, Inga Žolude, Kristīne Želve, Aivars Eipurs. Tas bija īsts baudījums kolēģu sniegumā un kopstrāvošanas iespējā. Dzirdēt labu prozu – kā nodzerties tīru ūdeni no dziļas akas.

Guna Roze

Atbildot organizatoru jautājumam par sava darba tapšanas vēsturi, Guna Roze stāsta: “Bestmens man uzkūlās no brīža, kad novembrī ierados Ventspils Rakstnieku mājā. Manos plānos bija rakstīt un pabeigt stāstus no topošā krājuma, taču šis kā vajātājs neatstājās pat pastaigās un miegā, kacinādams: “Okei, tu neprātīgi mīli savus divus orientāļus, bet vai gribētu būt viņu vietā?” Man nekas cits neatlika kā uzrakstīt stāstu, kā būtu, ja cilvēki un kaķi būtu mainītās lomās. Kad tas bija izdarīts, Bestmens atļāva rakstīt to, ko pati vēlos. Kad pienāca laiks iesniegt prozu Tukuma un Kurzemes prozas lasījumiem, atkal Bestmens ar savu uzstājību panāca savu, jo es gribēju lasīt pavisam citu stāstu. Nemaz nebrīnīšos, ja viņš iekļūs arī topošajā krājumā, kur pagaidām it nemaz neiederas.”

Stāstu var izlasīt sadaļā Rakstniecība/Proza

Kurzemes prozas lasījumi

“Kurzemes prozas lasījumos”, kas notika 25.novembrī Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā ar saviem darbiem piedalījās 5 Tukuma autori: Marija Anmane, Rolanda Bula, Gvido Drage, Ilga Liepiņa un Guna Roze

Pavisam stāstus bija iesūtījuši un lasījumos piedalījās 18 autori. Žūrijā strādāja: literātes Gundega Repše, Kristīne Ulberga, Laimdota Sēle, Ieva Rupenheite un Ventspils bibliotēkas vadītāja Astra Pumpure.

Tukumniece Guna Roze ar stāstu “Bestmens” ieguva 3 balvas: Ventspils muzeja simpātiju balvu; Publikas simpātiju balvu un galveno – žūrijas balvu – iespēju piedalīties Prozas lasījumos Rīgā.

Guna savu stāstu vēlreiz lasīs 7.decembrī 19.00 Raiņa un Aspazijas mājā, Baznīcas ielā 30. Ieeja bezmaksas.

 

Daudz laimes dzimšanas dienā, LATVIJA!

Kūka Latvijai

Sarma Upesleja

Manā Dzimtenē

Pār aizaugušiem kara laukiem gulbji

slīd klusējot zem gubu mākoņiem

pār zemi, pirmos ziedos saplaukušu –

lūdz piedošanu lauztiem likteņiem,

kas saguluši zemes klēpi vēsā.

 

Varbūt to elpa trīs vēl apšu lapās,

vai vakarvēsmas  glāstā pieskaras?

Dun sāpes vētras laikā viļņu bangās,

bet liedagā žūst skumju asaras

par tiem, ko  gaidīja,

kas nepārnāca.

 

Ne izstāstīt, nedz aizmirst katru stāstu,

kas dzīvā asins lāsē pulsējis…

Kalst izpostītu dzimtu kokos zari,

bet zeme vienīgā šī latvietim:

to, kaut vai tikai  domās,

baltu turēt.

Tukuma prozas lasījumi 2017

Vēsture

11.novembrī notika jau piektie Tukuma prozas lasījumi. Šoreiz mākslinieku darbnīcā “Antīks” un konferensjē lomu uzņēmās Artis Gailis. Pasākums bija kupli apmeklēts un atzīts par ļoti labi noorganizētu. Piecos gados Tukumā savus vēl nepublicētos darbus (tāds ir festivāla noteikums) lasījuši 11 autori, šogad – 7. Iespējams, Tukums ir vienīgā vieta Latvijā, kur ir savi – vietējie prozas lasījumi. Gluži tāpat kā Kurzeme ir vienīgais reģions, kam ir savi – Kurzemes prozas lasījumi. Ne Vidzemei, ne Zemgalei, ne Latgalei tādu nav. Kurzemes lasījumos jau septiņus gadus piedalās arī Tukuma rakstnieki, divus gadus esam uzvarējuši.

Lasījumos piedalījās: Marija Anmane ar stāstu “Mice un terapija”, Rolanda Bula ar stāstu “Koppapīrs”, Gvido Drage ar triptihu “Zirgs pieguļā”, Ilga Liepiņa ar stāstu “Dīvas Eiras gūsts”, Olga Meldere ar atmiņu tēlojumu “Latvija, Tu mana asara”, Guna Roze ar stāstu “Bestmens” un Rita Voronova ar stāstu “Kamoliņš”. Rita ir Tukuma Raiņa ģimnāzijas 12.klases skolniece un līdz šim jaunākā Tukuma prozas lasījumu autore.

Vērtēšana

Šogad vērtēšana notika nedaudz citādi, jo paši Tukuma prozisti vēlējās. izmaiņas. Ierasts, ka Tukumā labāko stāstu nosaka klausītāju balsojums, kamēr Kurzemes un Latvijas jeb tā sauktajos Lielajos prozas lasījumos darbus vērtē tikai profesionāļi. Klausītāju balsojums nebija atcelts. Taču Tukuma rakstnieki vēlējās arī profesionāla literatūras kritiķa vērtējumu, jo konstruktīva kritika palīdz attīstīties, un arī tāpēc, ka, ņemot vērā profesionāļa ieteikumus, ir iespēja savus darbus uzlabot pirms Kurzemes prozas lasījumiem, kas notiks 25.novembrī Ventspilī.  Profesionālās žūrijas grūto pienākumu uzņēmās veikt literatūras kritiķe un “Latvijas Avīzes” iknedēļas pielikuma “Kultūrzīmes” satura redaktore Jūlija Dibovska, kura visus 7 darbus izlasīja un anomīmi izvērtēja jau pirms nedēļas. Viņasprāt labākā darba nosaukumu un autora vārdu J.Dibovska nosūtīja pa pastu. Aploksni atplēsa tieši apbalvošanas ceremonijas laikā. Galu galā tika piešķirtas veselas 3 balvas – Klausītāju, Žūrijas un Autoru balva.

Rezultāti

Klausītāju balva (J.Rozes grāmatnīcu dāvanu karte un pēdējais laikraksta “Konteksts” Nr.) – Rolandai Bulai

Autoru balva (sērijas “XX gs. romāns” grāmata un pēdējais laikraksta “Konteksts” Nr.) – ar neizšķirtu balsu skaitu Ritai Voronovai un Gunai Rozei

Žūrijas balva (Ilzes Cērpiņas glezna) – Gunai Rozei

Tie paši vēži…

Par Mūziku, mūziķiem un klausītājiem… (no mūzikas žurnālistes Olgas Pētersones grāmatas “Orfejismi”, apg.”Mansards”, 2012)

* Nepieredzējis klausītājs bauda pazīstamas melodijas. Pieredzējis klausītājs – atskaņojuma kvalitāti. Tas, kas sajūsmina pirmo, otro var kaitināt. Mēģini nu apmierināt abus!

* Mūziķim mūzika ir gan aizmugure, gan balsts, gan debesis, gan bezdibenis, gan dūnu spilvens, gan bezmiegs, gan naudas kule, gan caura ķeša.

* Vai ir jēga autentiskam izpildījumam, ja nav autentiskas uztveres?

* Pat slavas lutināta mūziķa acīs pēc koncerta ir lasāms mēmais jautājums: “Nu, saki, kā bija?”

* Ir dziedātāji, kuru klusēšana sniedz atvieglojumu.

* Postmodernists Trusītis: “Vinnij, kādu operu tu gribi? Porniķi vai šausmeni?” Vinnijs Pūks: “Gan to, gan to, un, ja var – bez mūzikas.”

* Ir tādi jauni vīriešu kārtas mākslinieki, kuri vienlīdz labi patīk skolniecēm un solīda vecuma dāmām. Acīmredzot tas ir saistīts ar sieviešu organisma hormonālajām pārmaiņām – citādi to nevar izskaidrot.

* Sirdsapziņas nomierināšanai vari uzskatīt, ka nospēlēt gandrīz labi ir labāk, nekā nospēlēt gandrīz slikti.

* Daži mākslinieki nemaz nav jāmīl. Ir pietiekami viņus dievināt.

Un tagad to pašu izlasām, “mūzika”, “mūziķis”, “klausītājs” vietā liekot “grāmata/literatūra”, “rakstnieks/dzejnieks/literāts”, “lasītājs”

* Nepieredzējis lasītājs bauda pazīstamus sižetus. Pieredzējis – literārā darba kvalitāti. Tas, kas sajūsmina pirmo, otro var kaitināt. Mēģini nu apmierināt abus!

* Literātam literatūra ir gan aizmugure, gan balsts, gan debesis, gan bezdibenis, gan dūnu spilvens, gan bezmiegs, gan naudas kule, gan caura ķeša.

* Vai ir jēga ģeniālam darbam, ja lasītājam nav ģeniālas uztveres?

* Pat slavas lutināta rakstnieka acīs, tiekoties ar lasītājiem ir lasāms mēmais jautājums: “Nu, saki, kā bija?”

* Ir rakstnieki un dzejnieki, kuru nerakstīšana sniedz atvieglojumu.

* Postmodernists Trusītis: “Vinnij, kādu  izrādi tu gribi? Porniķi vai šausmeni?” Vinnijs Pūks: “Gan to, gan to, un, ja var – bez teksta.”

* Ir tādi jauni vīriešu kārtas dzejnieki, kuri vienlīdz labi patīk skolniecēm un solīda vecuma dāmām. Acīmredzot tas ir saistīts ar sieviešu organisma hormonālajām pārmaiņām – citādi to nevar izskaidrot.

* Sirdsapziņas nomierināšanai vari uzskatīt, ka uzrakstīt gandrīz labi ir labāk, nekā uzrakstīt gandrīz slikti.

* Daži rakstnieki nemaz nav jāmīl. Ir pietiekami viņus dievināt.

Vakar, 17. oktobrī, Elmārs Augusts Rumba devās uz Saulavu pie Anniņas

Elmārs Augusts Rumba

Pirms pieciem gadiem iznāca Elmāra dzejas krājums “Saulava” – pēdējais viņa dzīves laikā.

Toreiz grāmatas priekšvārds tapa kā “Rumba deklinācijās”

KAS?

Dzejas huligāns vecs

Elmārs Augusts Rumba. Cienījams tukumnieks. Sirms vīrs ar puikas sirdi: Paskatos spogulī, cik gudrs mans ģīmis! / Paskatos vēlreiz, nu muļķis, kas muļķis! Nelabojams puika, lirisks nemiernieks – dzejnieks ar realitātes apziņu: Kaut kādā šķirbā, senā spraugā / varbūt, ka raudās / kaut kāda drumsla, kāds puteklis / no manis, no mana teikuma vai vārda. Un viņa dzejas rindu apdzīvotājiem nu nemaz nepiestāv filologu iedibinātais apzīmējums „liriskie varoņi”. Jo nav ne liriski, ne varoņi. Rumba ir vīrs, kas nevienam nekasa muguriņu. Viņa dzejā nezied puķītes un nevītero saldas lakstīgalu mēles, bet lido lapsenes uz saldumiem / un caurumi vien paliek pāri. Elmāra Rumbas redzējumā Latvijā kārtība ir tāda, ka veselo nes slimais / Valsti apģērbj plikais. Un viņam sāp, ka dators ir ieslēdzies / strādā un gādā / tev domas, / un visi seko modei! Zemes lodei! Okei!

Kā lai te nekļūst par huligānu? Kā lai bez huligānisma izteic savu „kikerigū” tā, lai sadzird arī tas gailis, kas uzlec laktā atkal gaiļi gaiļi kur ir vistas tās ir visas zemē sistas gailis uzlec laktā dziedot skaļi pirž un kakā tukšā makā. Lūk, tas ir Rumba! Elmārs Augusts Rumba! Puika huligāns ar sirmu bārdu un asas mēles jutīgu dvēseli.

 KĀ?

Ko redzi un dzirdi, tā smirdi.

„Rumbu lasīt ir grūti –, katrs to nemaz nevar,” šoziem Tukuma novada skolēnu daiļrunas konkursā čukstēja viena no žūrētājām – Dace Lebeda, kad viens no konkursantiem – krievu tautības puisis – bija izvēlējies tieši Rumbas dzejoli. Un viņš tika galā! Bet taisnība ir – vislabāk Rumbu deklamēt izdodas pašam Rumbam. Nu, paklau šo! Sen un nesen izsapņotā nākotne / nu kļuvusi par tagadni, / kas sapņojumiem nav pat līdzīga. / Tā sakrauta kā instalācija, / kas viltīgi un raibi rēgojas / uz biezā miglā tītas, neizsapņotas / un svešas nākamības sliekšņa. Vienīgi pats Rumba šo „prozas” gabalu spēj norunāt tā, ka klausītājam nav šaubu – skaidrs, ka dzeja!

Rumba skan rumbiski. Rundziski. Kā tāds ne bez sviedriem iekustināms dzirnakmens, kas maļ miltos un pelavās – babah! babah! Kā rūpīgi izlikts bruģis, nevis paijā aijā asfalta lenta. Rumba skan kā patiesība, ko ausīm netīk dzirdēt un mutei nav viegli acīs teikt: Gaišām domām allaž kaut kādi indīgi / spļaudīgi teikumi neļauj gaismoties gaiši! / Atliek vien tajos nokaut vārdu utis, / un aizvērt internetam nemazgāto muti.  Bet Rumba nekauj tās utis! Jo apzinās, ka visiem labs tik un tā nebūsi, un pasarg’ Dies’ pēc tā censties! Rumba vālē! Sit, Jānīti, vara bungas / Sit bez rupju zaru rungas. Redz, pats gan domā, ka vālē klusi un nevienam netrāpa  bet tā vis Tev nesanāk, Rumba! Ir tā Tava runga gana rupja un trāpīga. Un tas ir kā nākas! Jo zīda solītāju un sīrupa lējēju i bez Tevis ka maz neliekas! Tas nekas, ka Tu mani kā savas dzejas lasītāju (un visas citas arīdzan) mēģini savā azotē nomierināt, stāstot nodreijātas pasaciņas, “Neskumsti, meitenīt mīļotā, / neskumsti daudz, / drīz decembris beigsies, / nāks ziedošais maijs!” Mums jau gribētos tam ticēt. Bet mēs taču pamanījām, ka Tu šo mierinājuma pasaciņu ieliki pēdiņās.  Un mēs zinām arī to, ka dažreiz Rumba skan Augustiski. Paklau, šo ainavu! Ezers pieri berzē (…) ērglis miglā uztrin acis saltās. Au, kas par sentimentu! Reālistiskais sentiments – tāds ir Rumba! Elmārs Augusts Rumba.

KAM?

Manai Annai Annās!

            Kam Elmārs raksta? Es atļaujos domāt, ka visupirms Sievietei. Viņas dēļ puika ar bārdu pasauli gribētu padarīt par Saulavu. Vispirms – savas Annas dēļ: Redzi, ja man būtu diži darbi, / manuskriptu, piezīmju un grāmatu tik dižās kaudzes / putekļainā mājā, / attaisnotu mani. / Sieva mīlot, piecieš smagi, / pienācās būt dāmai, / papīros ir jāelpo nu rāmi. / Cita būtu pateikusi – / Ej, un vējus gani!

Viņš raksta arī Tukumam un Tukuma smukumam. Visu Saulavu katrai Katrīnai. Jo Elmārs paliek beigts no tās smukās meitenes, kura man taujā pēc / tuvākā ceļa uz / ziedošu maiju. / Apmulsis daiļuma gaišumā, / rādu uz pretējo pusi un / atgriežas ziema vēsi un klusi.

          Kam vēl raksta Elmārs Augusts Rumba? Jāatzīst – visiem tiem, kas nelasīs „Saulavu”. Varbūt pat visvairāk tieši viņiem: Gadu simtos to, ko nepaveica kari / iespēj progress, kapitāls un zagļi klusi! (…) Daudzi zaķi savas zemes sīkās spiras / ieber svešā makā, lauki pārtop latos. Viņš raksta tiem, kam viņa dzeja kā pīlei ūdens. Ar apziņu: Ja tu esi burvis, / atver durvis!

 KO?

Visi villojas, visiem sūdīgi, bet glauni!

Ko dzejnieks grib pateikt? To pašu, par ko mēs visi skaļi gvelžam jubileju aizgaldos, un tur arī ar savām pārgudrajām runām paliekam – aizgaldos. Bet Rumba uzliek uz papīra to, ko vakardienas runātāji no rīta jau izgulējuši un aizmirsuši. To, ka senos Dieva ozolos vēl senču lūgšanas un lāsti vējo. / Laikmeti par savu taisnību un tiesu vēl joprojām mēļo. Viņš redz, ka tagad, kad brīva Latvija un brīvas mēles, tās mēles ir apmaldījušās: Lamu vārdiem pilnas lāmas. / Pārēdušies kungi kāri, tā kā izsalkuši vilki, visiem krīt pie rīkles, / līdzi jūtot, gaudo ilgi, žēlabaini. / Niknas, tā kā mežonīgas kuces, / smalkas dāmas uzrej, uzsmaida un kungu ēnā veikli nagus pucē. Viņš pasaka to, kas daudziem brīvās Latvijas nākotnes cēlājiem „ne mana cūka, ne mana druva”: Toties brīvais vīrs / var iet un neiet krogā. / Toties brīvā māmiņa / birdināt vai nebirdināt / var cigarešu pelnus / zīdainītim ratiņos. Kā tad ir – par šo cūku un druvu ir vai nav jārunā skaļi?…

AR KO?

Senču Dievs ar Kristu svētā naktī / vienās kamanās brauc sauli satikt.

Lasu Elmāra dzeju un prātoju: nez’ ar kuriem aizgājušo laiku latvju dzejdariem viņš gribētu pafilozofēt pie vīna glāzes (vai bez tās)? Kāda varētu būt šī kompānija? Patiesībā tā varētu būt itin raiba – Bārda, Plūdonis, Veidenbaums, Ķempe, Lukss, Rainis, Poruks, Elksne, Vācietis un pārējie nenosauktie, sākot no naivistiem un veikliem laipotājiem, beidzot ar revolucionāriem. Jo Elmārs ir labi audzināts,- nevienu skaļi nenosauktu pareizi vai garām rakstošajos: Es būšu labāk mīkstu sirdi morālists, varbūt tad grēkos palikšu ne rāts, ne sists! Tomēr interesanti – ar kuriem viņam veidotos radoši bagātinošs dialogs, bet ar kuriem valodas nevestos, jo „viens par māti, otrs par kleitu”? Vēl interesantāk – ar kuriem spalvas brāļiem Rumbam veidotos konflikts? Tā jābūt! Konfliktam jābūt, citādi nav vērts ņemt rokās rakstāmo! Par prieku sev un citiem to „Saulavā” pasaka arī pats Rumba: Visa mana darbošanās atskan rīmēs, lai gan ļaudīm ausīs ielīst līme. Jo labāk tomēr rīmes taisīt / nekā dzejas tekstos puķes laistīt. Tieši tā! – līme, nevis sīrups. Ja būtu otrādi, es nerakstītu priekšvārdu viņa grāmatai. Tieši šī „līme” atļauj domāt, ka vīna glāzes Rumba visdrīzāk saskandinātu ar Veidenbaumu un Raini. Bet es piezvanīšu un pajautāšu pašam, nesakot, ka par to rakstīšu viņa grāmatas priekšvārdā:

-Sveiks, Elmār! Saki, ar kuriem aizsaulē esošiem latvju dzejniekiem tev būtu interesanti iedzert vīnu un parunāt par dzīvi?

(taisnojas) Tā jau tāda nodrāzta lieta, bet uz dzeju mani ierosināja Rainis. Viņa „Tālas noskaņas zilā vakarā”. Es tik’ nezinu, kā viņš ar to vīnu darījās? Ar Blaumanīti ar’ varētu papļāpāt, bet viņš, redz, nedzēra nemaz! Viņš varētu klausīties manā vervelēšanā, un mēs saprastos. Veidenbaums arī foršais zēns,- jaunībā viņu lasīju no viena gala līdz otram. Un es tāpat kā viņš jaunībā stingri metu – mums sapasētu.”

Laikam jau man ar Rumbu arī sapas. Tāpēc es viņa „Saulavai” uzrakstīju šo priekšvārdu. Ja nesapasētu – nerakstītu.

 KUR?

Kur ir mani kartupeļi?

Šķiet, šis ir krājuma centrālais jautājums – KUR? Jo izlauzies starp visiem „kā?”, „kam?” un „par ko?”, dzejnieks secina – Saulavā.

Saulava – ideja, pasaka, nākotnes balss?

Saulava –Paralēlpasaule, Debesu valsts?

Neesošajā Saulavā – ideālajā pasaulē, kuru dzejnieks noliktu pie kājām visām Tukuma Katrīnām un savai vienīgajai Annai. Te arī „kas?” – Saulava – Maize no mājām. Te vēl viens „kas?” – Ticības apliecinājums, acīs iemests pārmetums tiem praviešiem, kas tautu masā / pēc taisniem krusta kariem prasa. Jo mēs taču pamanījām, ka dzejnieks rindu beidz ar jautājuma zīmi…

 

 Vokatīvs – bez jautājuma

Vienmēr vainīgs. / Tik un tā es laimīgs.

Atvadīšanās no dzejnieka

21.oktobrī 14.00 no Pauzera kapličas