Ak, kā man šoreiz gribas… apsnigt! Tā – pavisam vienkārši. Uz brīdi pabūt mājas siltumā un klusumā, ko iztraucēt mēdz vienīgi augšstāva kaimiņa ieilgušie „ziemsvētki” vai kārtējās reliģiskās sektas trubadūri ar savām jaunākās literatūras nastiņām padusē. Baltu puteņa valsi pēkšņi sagribas tajā distancē starp mani un televizora ekrānu, kur gandrīz katrs runātājs nevis skaidrību ievieš, bet smadzenes skalo. Viss, šķiet, notiek bez manas līdzdalības: par valdības vadītāja kandidatūru gādā Vējonis, par bēgļiem (kas nereti izrādās – nemaz nav bēgļi) lemj Brisele, par energo tarifiem – visvisādi kantori, kas lieliski prot samudžināt savu pakalpojumu izmaksu aprēķinu formulas… Kur visā šajā situācijā ir mana, mūsu – skatītāju un klausītāju, savas valsts pilsoņu, iedzīvotāju un maksātāju – vieta?! Ja tā padomā, tad patiešām šobrīd vislabprātāk gribētos atrasties mežā – klusumā, mierā, ar baltu un tīru sniedziņu uz mices un pleciem. Ar bezdomu stāvokli prātā. Jo islāms tik un tā ir neizprotams; Ķelne un Stokholma – tālu, un mums neviens neuzbrūk; valdība ( Protams, ar nosacījumu, ka tā IR un STRĀDĀ!) un spēka struktūras, neapšaubāmi, visu zina labāk…
Nešausminoties par mūsu – tautas, sociālās vides – neaizsargātību; nevaimanājot par medicīnas pakalpojumu sarežģīto pieejamību un augstajām izmaksām; barikāžu atceres sakarā nežēlojoties par to, cik labi gribējām un cik šķērsi daudz kas sanācis; godīgi pildot savus pienākumus un nerādot ar pirkstu uz tiem, kas shēmo, strādā vienīgi pašlabumam un kratās vaļā no jebkuras atbildības par savu darbu ļaunajām sekām, mūs reizumis tomēr neatstāj tāda kā iekšējā tukšuma sajūta. Ik pa laikam pieviļ pat smalki izstrādātā un it kā veiksmīgi aprobētā iekšējā „Domā pozitīvi!” programma. Ne saukts, ne lūgts, dvēselē iezogas rūgtums – brīdī, kad svecītes Ziemsvētku eglītē iededzam vien tie, kas te, dzimtenē, palikuši… (Nez, kā viņiem tur – svešumā? Cerams, ka vairāk priecājas un mazāk skumst – gan svētkos, gan ikdienā…) Tāpat kā Jaungadā, kad prominenču uzrunās dominē labklājības un pārticības vēlējumi, lai gan vairāk par dvēseli, sirds gaismu, morāli un ētiku, izglītību un zinātni vajadzētu. Vairojot cerību, ka šeit un šajos apstākļos iespējams sevi baltu turēt, ka ikviens tiksim saprasts, par labiem darbiem un godīgumu pienācīgi novērtēts. Ikdienā. Bez aptaujām. Savējo – kolēģu, draugu un neformālo apvienību domubiedru lokā. Bez dižiem sumināšanas pasākumiem.
Ar pacietību vien, izrādās, nepietiek! Pozitīvas izmaiņas sabiedrībā varam gaidīt vien tad, ja savus bērnus un mazbērnus par godīgiem un gaišiem cilvēkiem audzināsim. Ja mācēsim par sevi un savu valsti pastāvēt. Ja patiesi vēlēsimies kļūt bagātāki ne vien pārticība un labklājībā, bet arī garīgumā. Tieši tajā – vispirmām kārtām. Lai dvēsele „neraud uz iekšu”, kad mēs no augšas uz leju noraugāmies bezpajumtniekos un bēgļos, māksliniekos un vecos cilvēkos, trūcīgajos un nedziedināmi slimajos. Kad līdzcilvēkus pēc ieņemamā amata un banku kontiem vērtējam. Kad valdošie un vadošie, no augšas uz leju raugoties, patiesībā neredz neko – ne valsti, ne tautu. Tik augstu sevi pacēluši…
Gara gaisma pār tautu – nešaubīgi un nenovēršami! – nāk gluži tāpat, kā Saules gaisma aizvien no jauna nāk pār Zemi. Mēs varam to vienkārši gaidīt. Bet varam arī tai panākt pretī, vairojot to līdzcilvēkos – savos mīļajos, savā tautā un pasaulē (Ak, kā mēs reizēm „negribam gribēt” kaut ko darīt sevis pašu labā…)!
