TLA

Guntara Tennes grāmatas Gredzens ar dārgakmeni atvēršanas pasākums Talsu muzejā notika 26. janvārī. Autors uz Talsiem pārcēlies no Ventspils, kļūstot par muzeja darbinieku, turklāt interese par vēsturi viņam saglabājas nemainīga jau daudzus gadus, ļaujot plašās zināšanas izmantot arī literatūras jomā.

Šī ir Guntara Tennes trešā grāmata. 215 lappuses biezā romāna (izdevniecība Lauku Avīze, sērija Lata romāns, 2016. gads) darbība notiek 14. gadsimta sākumā Piltenes apmetnē, laikā, kad to centās iekarot litvinu (leišu) sirotāji. Protams, pils un apmetnes iemītnieki turas pretī visiem spēkiem, un viņu centieni vainagojas panākumiem – noposta tikai nenocietināto miesta daļu, kas ir vēsturisks fakts.

Lasītājs tiek iepazīstināts ar visiem apkārtnes iedzīvotāju slāņiem: tirgotājiem, ordeņa kalpiem, garīdzniekiem, amatniekiem un zvejniekiem, detalizēti aprakstot viņu apģērbu, dzīvesveidu un darba rīkus, kā arī attiecīgā perioda politisko kontekstu. Lielākā daļa personāžu radušies autora fantāzijā, taču starp tiem sastopami arī reāli dzīvojuši cilvēki. Protams, neiztiek bez romantiskās stīgas, liekot bagātā Hansa Hāzenfūsa meitai Elizabetei izvēlēties starp diviem pielūdzējiem, kuri viņas dēļ gatavi arī dzīvību nežēlot…

Talsu muzeja senatnīgās telpas un veco koka mēbeļu smarža šāda vēstures elpas skarta rakstu darba iepazīstināšanai ar lasītājiem bija nenovērtējams ieguvums, turklāt rakstnieks parādīja arī agrāko laiku sadzīves priekšmetus, kartes un cietokšņa plānu, stāstīdams gan dokumentāli apstiprinātus, gan teiksmu sadaļai atbilstīgus notikumus. Grāmata tapusi vairāku gadu laikā, tātad ieguldīts pamatīgs darbs. Romāna fragmenti izskanēja autora un “darbojošos personu” balsīs, labi papildinot iepriekš dzirdēto vēsturisko fonu.

Neapšaubot autora vēstures zināšanas, man kā piekasīgai lasītājai radās vairākas iebildes pret romāna varoņu attēlojumu un sižeta virzību. Efektīgāk būtu tēlus atklāt pamazām, caur darbību un attieksmi pret pārējiem, nevis uzskaitīt viņu īpašības kā vidusskolas raksturojumā, līdzko tie parādījušies grāmatā. Pats sudraba gredzens – romāna “titulvaronis” – maina savus īpašniekus, neļaujot īsti izsekot līdzi to motivācijai un vajadzībai. Tekstā iezagušies (vai palikuši “neizķerti”) mazliet dīvaini vārdu salikumi kā “senie senči”, “divasmeņu zobens”, kā arī 14. gs. vienkāršu ļaužu vidū diez vai lietotie vārdi: “iniciāļi”, “pretendents”, “interese” un citi.

Vispārliecinošāk, manuprāt, atveidots pils aplenkums un tā aizstāvēšanas epizodes, tāpat varoņu sacensības un sava labuma gūšanas alkas, kas tik raksturīgas visos vēstures periodos.

Par Viļa Selecka romānu “Meitenes ar eņģeļa tetovējumu”

Vilis Seleckis ir mūsu novadnieks, kurš par sevi teicis:  “Vēsturnieks pēc izglītības, literāts pēc aicinājuma.” Skolotājs, skolas direktors, žurnālists. Bijis aktīvs tautfrontietis, deputāts parlamentā, kas atjaunoja Latvijas valsti. Nu jau vairāku grāmatu autors.

Viļa Selecka jaunais trilleris „Meitenes ar eņģeļa tetovējumu” patiks tiem, kas trilleros ciena loģiku un stāstu, kas šķiet ticams. Tiem, kam patīk vienā pēcpusdienā nepievarāmas grāmatas. Var izlasīt vienā garā naktī (pati pārliecinājos), bet ne pāris stundās.

Par ko ir stāsts? Žurnālists Šaicāns zaudē tiesas prāvā, kurā no viņa tiek piedzīti zaudējumi 40 000 latu apmērā par četru „goda” vīru cieņas aizskaršanu. Šos četrus: saeimas deputātu, pazīstamu mākslas fotogrāfu, mācītāju un veiksmīgu uzņēmēju Šaicāns apvainojis pedofīlijā. Šaicāns pēc tiesas sēdes ir gatavs padoties, bet negaidīti saņem dīvainu e-vēstuli ar piedāvājumu par visas sadzīves problēmas atrisinošu cenu nopirkt viņa ineterneta portālu. Galvenajam varonim tiek arī piedāvāts turpināt iesākto žurnālistisko izmeklēšanu, vākt materiālus un uzrakstīt grāmatu. Vēstuli parakstījis fonda „Dzīvības koks” pārstāvis.

Jūs jau sapratāt, ka piedāvājums tika pieņemts.

Novadniekiem patiks atpazīstamie nosaukumi – Plieņciems, Engure, Rīgas ielas. Spraigumu uztur īsās nodaļas. Humora nav pārpārēm, bet kur ir, tur sulīgs. „Guļ kā uzpūsta govs āboliņa laukā.” Vai šis: „Par ko es tev maksāju trīs ministra algas!” Tā izsakās kāds bandītisks tips. Potenciālajiem lasītājiem jāzina, ka grāmatā ir arī daudz skarbu epizožu. Būs nianses par pērkamiem tiesnešiem un negodīgiem policistiem. Bet arī par gudriem un neuzpērkamiem būs. Un, protams, skaists mīlas stāsts piedevām. Ar happy end.

Vietumis sižeta pavērsieni ir uzminami, ja ir lasīts Stīga Lārsona fenomenālais darbs „Meitene ar pūķa tetovējumu.” Taču autors pats jau romāna virsrakstā šo dažbrīža līdzību ir akceptējis. Es kā lasītāja pārāk neprotestēju, jo trilleru niša pašlaik Latvijas literatūrā ir pavisam niecīgi un ne īpaši veiksmīgi aizņemta. Tāpēc gaumīgais Viļa Selecka romāns, kas atbilst visiem trillera žanra kritērijiem, minētajā nišā iederas godam.

Par Gunta Bereļa romānu “Vārdiem nebija vietas“

Vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts izdotās grāmatas atšķiras ar skaudrumu, klātbūtnes sajūtu, spilgtiem tēliem un izteiksmes līdzekļiem, kā mēģinot pretstāvēt neskaitāmiem gludiem, vispārinošiem, nereti tendencioziem darbiem, kas lasīti agrāk un noteikti tiks sarakstīti vēl.

Gunta Bereļa romāns Vārdiem nebija vietas nevainojami iekļaujas gan sērijas kopainā, gan paša rakstnieka un publicista literārajā izpausmē. Aivars Eipurs Latvijas Avīzes pielikumā Kultūrzīmes atzina, ka jaunais romāns ir labākais, ko Berelis līdz šim sarakstījis (pavisam Berelim ir 7 grāmatas). Autors vairākkārt nominēts literatūras balvām, saņemtas radošās stipendijas.

Ja G. Berelis jau radošās darbības sākumā sevi pozicionēja kā latviešu literatūras un kritikas blekmetālistu, tad jaunajā grāmatā uzplaucēti paši melnākie vārdi. Tiem vieta atrodas, lai arī virsraksts it kā apgalvo pretējo. Vēstījuma centrā likts jauns vīrietis Rūdolfs Tušs, kurš ir mēms nevis slimības vai traumas dēļ, bet no valodas lietošanas atteicies labprātīgi. Pamanījis, ka nerunājot vieglāk izvairīties no jebkādas atbildības, viņš izmanto vienīgi žestus un neartikulētas skaņas. Tādā veidā pakāpeniski, bet pārliecinoši parādīta cilvēka, kurš piedalījies 1905. gada grautiņos, līksmojis piromāna kaislē, loderējis no viena līgumdarba pie cita līdz sākas I pasaules kara notikumi, totāla degradācija. Jo bez valodas var tikt apmierināti vien primitīvie instinkti – ēst, gulēt, kopoties, ko Tušs diezgan ilgi un veiksmīgi sev nodrošina. Notikumi zīmēti trekniem triepieniem, kur krāsu vietā asinis, dubļi, sperma.

Atceroties Regīnas Ezeras Zooloģiskās noveles, saskatāma zināma līdzība ar zvēru, taču Bereļa nevaronis vairāk regresē iekšēji, nevis vizuāli. No vērotāja un kumosa kampēja viņš pārtop slepkavā, laupītājā, izvarotājā, visbeidzot līķa apgānītājā, līdz tiek nobeigts tikpat nejēdzīgi, kā dzīvojis.

Neviļus gribas salīdzināt Tušu ar Umberto Eko romāna Prāgas kapsēta centrālo tēlu. Tas ir intelektuālis, naudas viltotājs, sprāgstvielu meistars un tolaiku pīārists, kamēr neizglītotajam Tušam jāaprobežojas ar zemākās kārtas nelietībām. Eko radītais monstrs izplata ļaunumu, organizē un balsta, Tušs pats ir ļaunums (nevis standarta urla, kā viņu recenzijā nodēvējusi Dace Rukšāne).

Visbeidzot, trešā paralēle: Jaroslava Hašeka nemirstīgais Šveiks. Lasītāji notic, ka cauri karam var iziet ar smīniņu un pofigismu, tēlojot pajoliņu. Ka var sapņot par alus kausu, maršējot zem lodēm, pasmieties par gaišzilu priekšniecību, un kauju starplaikos uzdziedāt. Bereļa Tušs ir antiŠveiks. Manuprāt, daudz ticamāks. Jo karā uzvarētāju nav.

Latvijas 20.gs. vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” pirms nepilna gada sagaidīts arī sērijas iniciatores Gundegas Repšes romāns. „Bogene” vēsta par 1940.-41.gadu. Lūk, manas domas par romānu.

Vārda meistara titula cienīgs autores priekšvārds; sevi cienošs un pašpietiekams. Zinām, jau zinām – vārds ir instruments… Jā, mazliet sarkasma ir manās gaidās. Seko otrs priekšvārds/iesākums iz Augustīna „Atzīšanās.” Caur Dievu? Tad par ko būs stāsts? Par Dievu vai lielvarām un tautu. Kas ir Dievs? Augstākā vara pretim lielvarai? Vai pār visu kopā? Lasu: cilvēka atmiņa tiek salīdzināta ar laukiem, dobumainām alām. Sajūtu: alegorijas atbilstošas, bet ne optimistiskas.

Un tad sākas stāsts. Ar „kā sausa sūna lietū,” (ak,     Repšei „Īkstītē” bija vēl tas ģeniālais-„mana māte ir gara un slaida kā salijusi egle”), tad „pilsoniskie valši,” „skumjām ir neveiksmes smaka” utt. Un mēness. Šo romānu izlasīt ir kā vienatnē pacietīgi noiet garum garu ceļu pilnmēness naktī. Un mēness visu laiku nāk līdzi, vienā vai otrā pusē ceļam, tieši virs galvas, vai iesāņis. Var pētīt zvaigznes, var ceļmalas, vai mežu, ja tas ir. Tad pavērst seju un sabīties. Jo mēness nāk tev līdzi! Tieši tev! Ne jau mēnestiņš čigāniņš, sidraba mēnestiņš vai vēl kāds alegoriskais ikvakara brīnumiņš. Repšes romānā tas ir „apaļais sātans ar savu pilnvaigu viepli”, asinsarkans un aukstasinīgs tēls, nakts pavadonis. Naktī notiek visi melnie darbi. Par mīlēšanos, bērnu radīšanu aizmirstiet! Mēness un bezmiegs 1940.-41. moka tautu.

Vai šis ir stāsts par lepnajām kurzemnieku dzimtām? Kādam Gundegas Repšes ļoti nemīlētam latviešu rakstniekam bija biezs romāns par Zītariem. Pašas plānais ir par Losteriem un citiem. Berta Pēterpilī skolojusies, un Bogene jau vairs nav blusu pilnu aizkrāsns deķu siltuma gariņš,- Bogenei kā 20.gs. mājas garam, ir sviests un pīrāgi mājās, skaistas kleitas un klavieres. Lesteru dzimta savus bērnus skolo,- Spinozu un Heini lasījuši. Lai bērni labāk dzīvotu – tāds ir mūžīgais ģimenes (arī dzimtas, kopienas, bet vai tautas?) mērķis. Labāk, varbūt arī – brīvāk. Māte Berta labi spēlē klavieres. Ar pirkstiem, zem kuriem var dzīt adatas.

Vai Bertu, Loti (un Doroteju, Bitīti un Mirguli) lielvara salauž? Jā, salauž. Iebāž mutē sprūdu un salauž. Un kur ir vīrieši? Ko nozīmē pēdējā laika romāni: Noras Ikstenas „Mātes pienā,” Gundegas Repšes „Bogenē”? Zināmā mērā arī Laimas Kotas „Mierielas vilkmē.”  VĪRIETIS tajos paliek otrā plānā vai nobāzts vēl tālāk aizkulisēs. VĪRIETIS lielvaras apstākļos nespēj nosargāt, izglābt sievieti, ģimeni, Rīgu, dzimteni. Tas ir rakstnieču gala secinājums par 20. un nu jau 21.gs? Kā apsūdzība un nožēla reizē?

Repšes romāns ir par 1940. – 41. gadiem, kad iznīcināja, salauza inteliģenci, uzņēmēju un zemnieku izcilāko daļu, un lielvaras pirmais uzdevums bija paveikts. Sekoja 1949., kad vajadzēja tautu sadzīt kolhozos. Pēc tam jau bija iesēta sēkla pazemotajā zemē, sēkla šodien bieži dzirdētajam „nebija jau tie padomju laiki nemaz tik slikti.” Man bail no lielvaras glorificēšanas. Man bail, ka lēnām kļūstam „pūlis, ko nupat vēl dēvēja par tautu” (184.lpp). Sērijas mērķis un uzdevumi ir lasīti interneta vietnēs. Bet kādi ir secinājumi un priekšlikumi mums – 21.gadsimtam? Lielvara gāzta, pamazām tā izplēn no atmiņas, jo izaugusi jauna paaudze, kas dzimusi deviņdesmitajos. Tikpat smagi, cik smaga ir lielvara, ir arī romānā savietotie padomju varu slavinošie Jāņa Sudrabkalna dzejoļi. Tie lasās tik celmaini, kā mežā pēc lielas vētras. Samocīti bez gala. Rodas spēcīga neizpratnes un netīksmes emocija. Meli, meli, meli ir visa tā Sudrabkalna dzeja! Pat fiziski sajūtams, cik smagi dzejniekiem tie nākuši.

Repšes romāns nav sasteigts, bet apjoms ir neliels. „Bogene” episki vēsta par dzimtas cilvēku likteņiem vien 1940.- 41.gadā. Tomēr lasot, brīžiem rodas sajūta, ka kaut kas stāstījumā pārtrūkst. Iespējams, tāpēc, ka romāns īsināts (kā teikusi pati G.Repše – ap 200 uzrakstīto lapu galu galā romānā nav ietvertas). Un tomēr – lappušu skaita ziņā plānais romāns ļoti tieši izgaismo to nospiedošo melu un tirānijas megavaru, kas nospieda tautu uz ceļiem, izvaroja un aizbāza muti uz ilgiem laikiem. Tēli nav zīmēti ar sīksīkām detaļām, jo galvenais ir laiks un cilvēks tajā. Šis romāns ir apbrīnojami nedidaktisks, jo detaļas un tādu “nieku” kā domāšana atstāj mums pašiem. Tikai pāris vietās autore savu naidu izteic vārdos (184.lpp.) Kāda vairs nozīme vai Lote, Berta, Bitīte un Margulīte izdzīvoja; vai Dorotejas vēstule sasniedza mērķi? Romāna kompozīcija (nez vai tā bija sākotnēji plānots), ietverot tikai nelielu laika posmu dzimtas dzīvē, ir izrādījies veiksmīgs paņēmiens.