Reizēm ,,labas uzvedības noteikumos” var lasīt aicinājumu citus cilvēkus neizprašņāt par reliģiju, naudu un seksuālo orientāciju – it kā tādēļ, lai… Pamatojumi, kas seko, mēdz būt dažādi. Par naudu skaidrs: lai netiktu apdraudēta cieši piebāztā zeķe, par orientāciju- lai bērniem nebūtu kauns, ja vecāki izrādās netradicionāļi, taču kas vainas reliģiskām diskusijām?
Pētījumi liecina, ka Latvijā, līdzīgi pārējām ziemeļvalstīm, neticīgo skaits procentuāli ir vairākumā. Un valsts, stāv rakstīts melns uz balta, atdalīta no baznīcas. Tā nu es divas reizes gadā prātoju krustu šķērsu, atbildes neronot: kālab neņem vērā neticīgo jūtas, liekot svinēt Ziemsvētkus un Lieldienas? Jūtos pazemojoši un diskriminēta, piespiedu kārtā sēžot mājās (ne tiešā, bet ,,neiet uz darbu” nozīmē), klausoties saldsērīgas dziesmas un presē (radio, TV) uzklausot pamācības ,,pārdomāt dzīvi”, ieteikumus ziedot ,,nelaimīgajiem”, atteikties no baudām, nožēlot grēkus!
Nevēlos atzīmēt kaut arī citu, nekā pirms 25 gadiem, bet joprojām svešu pasaku varoņu dzimšanas un nāves laiku. Tikpat labi varētu ieviest Supermena, Zirnekļcilvēka, Zobu fejas, Pokemonu un Mikimauša svētkus. Arī pārdabiskām spējām un apšaubāmu taisnīguma izpratni apveltīti tēli. Šo atceres dienu pasākumu klāstā būtu atrakciju parka apmeklējums un bilžaina krekla vai cepures iegāde!
Bet, ja nopietni, pasauli reāli uztverošu cilvēku priekam vēsturiski un ģeogrāfiski atbilstošākās būtu Jūras, Meža un Tīra Gaisa dienas, kad baudīt mātes Dabas lieliskās dāvanas, nevis maksāt nodevas melīgām, savulaik ievazātām un pienācīgi neizravētām tradīcijām.
Ik gadus kādā jaukā maija sestdienā (Un parasti tās patiešām ir jaukas!) Tukuma Literātu apvienības biedri „atklāj vasaras sezonu”. Ikreiz tas nozīmē vienu un to pašu: sadalījušies pa automašīnām, kopīgi dodamies baudīt pasakaini skaistas lauku mājas ainavu un namamātes Ilgas Liepiņas neizmērojamo viesmīlību. Vēsajā pavasarī ilgi cietušies, pēkšņi pārplīst un smaragdzaļās lapās un saules pilnos ziedos pārtop visi pumpuri. Visiem putniem rīklītes vaļā – dziesma vairs nav aizsalusi, un visa pasaule nu čivina, vidžina, čiepst, ūjina, žadzina, ķērc, vīvina un vītero. Tieši tas tad arī ir pavasara sākums arī TLA dzejnieku un prozistu prātos, sirdīs un dvēselēs!
Un tad – pēkšņi parādās… šķietami it kā pavisam parasts taisnstūra formas cepums, ko mums – vienā eksemplārā! – sagādājusi namamāte Ilga. Cepums, kā jau cepums: tāds patumši brūns, ar mazu ornamentiņu pa perimetru. Katrs no mums to mazubrīd drīkst paturēt pirkstos. Ostīt drīkst. Skrubināt vai palaizīt – ne. Ilga pa tam lāgam jau izdalījusi baltas lapiņas un pildspalvas, un nu katram jāuzraksta, ko, viņaprāt, nozīmē uzraksts uz cepuma – BUCURIA.
Lūk, kādi skaidrojumi top mūsu pavasarīgo vēju pilnajos un radošajos prātos!
Buku – Rija (Veronika):
– Lielā meža pļavā no seniem laikiem ik rudeni sanāca apkārtējo mežu buki – nosvinēt vasaras kažoka maiņu. Tuvojās ziemas spelgoņi, tādēļ tiem laikus jāsagatavojas. Cilvēki šo vietu nosauca par Buku-Riju.
Pēc mežu izciršanas tajā pļaviņā nu atrodas atpūtas vieta – „Buku-Rija”.
Lopbarības rausis (Redžinalds):
– Tas ir lopbarības rausis no Buku laukiem!
Lopu mednieki sēž aiz kūc / Un šmakovku klusi sūc…
Apdzīvota vieta (Aivis):
– Tā varētu būt kāda apdzīvota vieta (pilsēta, ciems) ārzemēs.
Novads (Marija):
– Izklausās pēc novada Bulgārijā, Ungārijā, Rumānijā, Čehijā, Slovākijā, Gruzijā, Armēnijā, Azerbaidžānā, Baltkrievijā, Ukrainā vai kādā citā no šo valstu kaimiņvalstīm…
Pirmiedzīvotāji (Andris):
– Tā sauca seno pirmkontinentu, kura iedzīvotāju pēcteči mēs esam. Viņi ēda tikai šos cepumus, un recepti mēs esam mantojuši. Bucuria nogrima pirms pieciem miljoniem gadu.
– Tur ir drukas kļūda: burts “J” ir izlaists, bet burtam “Č” nav uzlikta mīkstinājuma zīme. Tātad sanāk – bučurija. Labskanīgāk būtu “bučmūlītis”. Var teikt arī “draiskulis” (tāds, kas kārs uz bučošanos). Ēdot šos cepumus, Bučurijas ar mutes kustībām demonstrē, cik baudkāri tas jādara.
Air-Ucub (Aigars)
Vārds “Bucuria” kādā no arābu dialektiem nozīmē “vergu tirgus”, un šis vārds lasāms “Air – Ucub”. Kad krustneši devās cīnīties par Svēto zemi, uzrakstus “Air – Ucub” daudzviet varēja redzēt vietējo cilšu nometnēs. Tā kā krustneši lasīja no kreisās puses uz labo un “c” – izrunāja kā “k”, bet “u” kā “a”, viņi salasīja vārdu “bakaria” un vietējos iedzīvotājus nosauca par bakariem. Bakari bija neganti un sīvi pretinieki, viņu nežēlības dēļ drīz radās jauns apzīmējums – barbari.
Bucuria – īstenībā
Ja varam ticēt mātei googlei un vikipēdijai, tad tā sauc Moldovas lielāko saldumu ražotāju uzņēmumu, kas dibināts 1946.gadā. Savas darbības pirmsākumos tas septiņus gadus ražoja makaronus, bet, sākot no 1952.gada – arī cepumus. 1955.gadā šeit sāka ražot arī šokolādi un dažādu veidu konfektes – želejas, vafeles, citus saldumus. Google tulkotājs amizanti tulko, piemēram, šokolādes konfekšu „Kišiņevas vakars” reklāmu: „… vējš pūš klusi gaisā nesošo saldu augļu garšu”. Vai arī – saldumu komplektus bērniem: „36 saldie pārsteigumi… Atcerieties, ka labi bērni saņem dāvanas!”
Patlaban (20016.gada ziņas) uzņēmumā strādā 1500 cilvēku, tā tagad ir atvērtā tipa akciju sabiedrība, kas pieder 4400 akcionāriem (66,46 % akciju pieder Krievijai).
Cilvēks ir kā pļavas puķīte – visi to mīl un visi to bradā, – tā reiz teicis svētais Siluans. Pļavas no pļavām, un cik to līmeņu, dievs vien zin’: smalkāki, rupjāki, pārziedējuši un pašā plaukumā. Ziedēt gribas visiem, bet kas ir tie bradātāji? Tu vēlies, lai tikai aplej, taču lietus mākonis var kļūt par krusas nēsātāju. Krusteniski krusa kapā, bradā, vēlāk sola izkust un mīlēt. Pļavas puķīte – trausla, tīra dabas daļiņa – aug, kur kritusi sēkla, pati neprot migrēt, vienīgi tās bērni pakļauti vēja gribai. Nezinu, kā labāk: tevi mīl dzimtenē vai svešatnē? Bet, ja bradā, tad labāk te – savējie, jo, sajūtot līdzās savas dzimtas ziedēšanu, gūsti spēku atkal iztaisnoties un turpināt saules ritmu.
„Talants nav laime, talants ir krusts”, teica dzejnieks Gvido Drage, a la Redžinalds Grikmanis Tukuma dzejnieku kopā sanākšanas reizē. Un, sēžot gadiem tik tuvo, jau sirmo vīriešu ielokā un runājot par likteni, es domāju, ka Lieldienās daudzi jauši vai nejauši atkal ielūkosies Kristus sejā, bet, cik daudz starp ļaudīm ir to, kas spēj ielūkoties dzejnieka sejā un viņu saprast? Jo dzejnieks ir daudzpakāpju simbols tam vārdam, kas iesākumā. Viņš ir fantāzijas rīks, kas mūsu sistematizētās domas izmet Visumā trīs vai četrās dimensijās. Un viņš raksta nevis tāpēc, lai viņu pirktu, izlasītu un izpīpētu kā cigaretes, bet tāpēc, lai pierakstītu pilnu to dzīves telpu, to Lielās Bibliotēkas plauktu, kuru viņam piešķīris Dievs.
Borhess savā Bābeles bibliotēkas stāstā jau pirms 40 gadiem pareģoja, ka dzejnieki nākotnē nerakstīs lasītājam, bet vārdam: „Un lūdza Jahvi apturēt mirkli, kamēr viņš uzrakstīs… Un lodes apstājās gaisā.” Jo dzejniekam būt kontaktā ar radītāju nozīmē saprast, kāpēc Viņš viņu radījis. Jo dzejnieka valoda ir daudz sarežģītāka par dabu vai tās esību. Tāpēc daudzi no cilvēkiem vairs nesaprot ne filozofiju, ne dzeju. Jo neparko sarežģīti un ne-viegli negrib dzīvot. Bet dzejniekam vārds ir abpusgriezīgs, bīstams nazis, kam viena puse ir glābējs skalpelis, otra – apdraudošs tuvcīņas ierocis. Tas teātris, kas turpinās ļaužu attiecībās un sabiedrībā, visos laikos ir baidījies no dzejnieka spēka un patiesības. Vai varbūt no tā, ka dzejnieks vienmēr stāv sabiedrībai aiz muguras un uzrauga, lai tā nedzīvotu tikai tiešajā nozīmē, nezaudētu daudznozīmību. Un kur nu vēl tehnoloģiju cilvēkam, kurš caur datoru iebrūk neaptveramos informācijas plašumos, bet tai pat laikā top aizvien aprobežotāks.
Ar rakstītā vārda brāļiem bibliotēkas klusumā paceļot vīna glāzi, tu saproti, cik labi, ja blakus ir kāds, kuram ticēt, kurš neļauj nekādiem valsts kolektīvās muldēšanas paradoksiem atraut tevi no Dieva dotās būtības. Parasts cilvēks par paradoksiem nezina nekā, un tāpēc daudz labāk tiek galā ar savu dzīvi, nekā domu zirnekļa tīklos iepinies dzejnieks. Un arī aiz tā iemesla neskatās dzejniekam sejā, jo baidās tur ieraudzīt būtību. Bezdarbniece dzejniece saka: meklējot darbu, viņa nevienam darba devējam nedrīkst pat pieminēt, ka ir dzejniece – ko?! Tos taču nevar ņemt, Dievs pasargi, viņi visi tak ir ar putniem! Un viņam ir vienalga – tāpat visus divtūkstoš gadus līdz šim – vai dzejnieks ir šodien ēdis, vai nav.
Bet dzejnieks izdzīvo par spīti, jo viņam ir sava pašvērtība – viņš ir vērtīgs pats sev, vēl dažiem cilvēkiem un Radītājam, jo, notverot tēla momentbūtību, saņem dāvanu no dzīves, kad izjūtas atdod to, ko apziņa nespēj dot. Un tas ir mierinājums, ko mēs sniedzam paši sev. Tāpēc nezaudēsim just spēju, par spīti visam, jo lielas jūtas ir atmiņas gudrā daļa, kur sakāvi cietušie ir vajadzīgi. Tāpēc, ka neviens nevar atbildēt uz to, ko vēl nezina. Vismazāk jau dzejnieki.
Kādā jaukā (bet ne baltā) ziemas dienā kopā sanāca pieci Tukuma prozisti – I.L.s, R.B., M.A., I.L.j un G.R. Iemesls arī bija gluži prozaisks – piedzimšanas svētku godināšana. Ēda un ēda, nedzēra un nedzēra (jo jāstūrē rakstītās kamanas), apmainījās tādā un šādā pieredzē, līdz beidzot ķērās pie lietas, ko pieprot vislabāk – rakstīšanas. Tā tapa visu svētumu svētums – pieredze literatūras mērcē.
Lai apsteigtu konkurentus, ieteicams divos naktī cept pupas sviestā.
Lai sekotu modes prasībām, vajag sildīt iekštelpas ar dabisku kurināmo (malka, kūdra, kaltēti govju mēsli).
Ja zeķe gandrīz gatava, bet pietrūkst sprīdis dzijas, nāksies pāriet uz ekonomikas pelēko, visdrošāk – melno zonu.
Ja netici, ko tev klārē matraču pārdevējs, jāatlaiž kasierīte.
Lai nebūtu rudenī tik daudz lapu jāgrābj, vajag sist dibenu gar zemi.
Ja negribi iesaistīties strīdā, var iztikt ar superlīmi.
Ja atrodi uz ielas saulesbrilles, nokārto laikus visas mantojuma lietas.
Bēgļu krīzi varētu atrisināt, kā 90. gados – ieviešot savu kārtību.
Ko darīt, ja amarillis nemostas? Katram piesiet irbulīti.
Lai saskatītu gaismu tuneļa galā, uztaisi barotavu sīlim.
Lai panāktu nokavētu autobusu, sasmērē galvu ar “vjetnamiešu zvaigznīti”.
Kā apmierināt izsalkumu naktī? Jāuzbūvē kārtīga sēta.
Ja vecums jau klāt, bet jaunība neiet prom, nomaini to pret čībām.
Ja sīlis no barotavas aizdzenā visas zīlītes, jādzīvo valstī, kur nav koku.
Lai stabilizētu IKP, Vidusjūrā jāgremdē laivas.
Ja svece degot kūp un dūmo, paklusē un izdali klātesošajiem Rafaello konfektes.
Ja pirms uzstāšanās saplīst zeķe, jāķer šis moments, jo tas nebūs ilgs.
Lai burkāni augtu taisni, vajag nedarīt neko gudru.
Ja noķer zelta zivtiņu, nevajag steigties! Pagaidi, līdz visi paši bankrotēs.
Lai pavasaris atnāktu ātrāk, viņam ir jāizskaidro sekas.
Ja kurpe spiež, nekavējoties zobi jātīra ar sodu.
Lai pelnītu vairāk, nav par skādi kādreiz binokļa okulāriem noņemt vāciņu.
Ja neveicas 3 X pēc kārtas, tas nozīmē, ka iestājies rudens.
Lai nomāktu sliktu elpu, jāuzvedas kā vecim.
Lai kuplāks apmatojums, iesaku nebaidīties no tumsas.
Ja baidies no tumsas, vajag nedaudz iespringt.
Ja tev piedāvā bezmaksas braucienu uz Maskavu, nedomāt s…gas domas.
Šogad otro reizi ar savu stendu piedalījāmies grāmatniecības gada lielākajā notikumā – izstādē Latvijas Grāmata 2017, kas notika no 24. līdz 26. februārim. Un arī šogad mūsu stends bija visoriģinālākais plašajā Ķīpsalas kompleksā.
Par saviem “radošajiem bēniņiem” saņēmām neskaitāmus apmeklētāju, kolēģu un organizatoru komplimentus. Smukums taču nāk no Tukuma!
TLA radošie bēniņi
Šogad stenda īri apmaksāja Tukuma pašvaldība. Tāpat kā pērn uz izstādi vedām ne tikai mūsu literātu grāmatas, kas izdotas dažādās izdevniecībās, bet arī Tukuma muzeja izdevumus un TIC suvenīrus. Mūsu stendā bija nopērkamas arī TLA draugu – Austras biedrība un Domas spēks izdotās grāmatas.
Grāmatas koferos – oriģināli
Vispopulārākās preces bija Tukuma muzeja izdotais Ģetrūdes fon Brinkenas autobiogrāfiskais romāns Nogrimusī zeme (pārdevām visus eksemplārus), Domu spēks izdotā Kandavas vēsturnieka Agra Dzeņa lielgrāmata Prūši karā ar likteniun TIC galda spēle Atrodi smukumu Tukumā.
Stends bija ļoti labi apmeklēts,- pie mums iepirkās gan deputāti, gan Latvijā populāras personas. Par peļņu, runāt, protams, nevar – esam tikuši cauri nedaudz virs nullēm, toties TLA, pilsētas un novada tēls godā turēts visaugstākajā līmenī. Jāsāk gatavoties Latvijas simtgades Grāmatu izstādei!
Marija Anmane: “Manuprāt, īpaši atraktīva izvērtās sestdienas pēcpusdiena, it sevišķi brīdis pirms izstādes darba laika beigām. Apmeklētāju “otrais vilnis”- tie, kas Ķīpsalā ieradās pēcpusdienā, visus stendus apgājuši, projām devās… atkal tieši gar mūsējo. Vieni – lai vēlreiz paturētu rokās Agra Dzeņa Prūšus, lai bērniem nopirktu spēli Cirks, kas patiesībā ir neklātienes ceļojums pa Tukumu, vai painteresētos, vai Ģertrūdes fon der Brinkenas Nogrimusī zeme vēl ir nopērkama… Pēdējais brīdis, ziniet, ir un ir pēdējais! Apmeklētāju acīs bija cerības, azarts, sarūgtinājums par nepagūto, steiga un pāri visam – prieks par iegūto. Un iespējams, ka ne vienmēr tā bija tieši grāmata – jauni paziņas un draugi arī ir neapšaubāms ieguvums!”
Rolanda Bula: “Šogad izstādes apmeklētāji – pircēji šķita mērķtiecīgi. Ja par ko sūdzējās, tad par to, ka grūti nest – sapirkuši daudz un smagi. Sūkstīšanos par dārdzību dzirdēt nenācās, lai gan cenas izstāžu stendos bija tādas pašas kā pagājušajā gadā. Grāmatu apmaiņas stends vien ko vērts – atnes savu izlasīto, apmaini pret citu, vēl nelasītu.
Kā pircēju mani iekārdināja senās kartes. Nopirku 1911. gada Latvijas zemes kartes kopiju, tagad domāju, ka vajadzēja arī 1921. gada Rīgas plānu. Toties nu man par maz naudiņ ir Īs ventiņ gramatik un tāmniek vārdnic jeb bliņķs ventiņmēle , autors – ventiņ gramatik pēte un stiķe, ventiņ vārdnic rediģe un driķe Grinberģulds.
Interesanti bija atrasties kaimiņos blakus Krievijas Federācijas stendam, kur pasākumi mijās cits pēc cita, mēģinot aptvert pēc iespējas plašāku auditoriju: pasākumu par bērnu literatūru turpināja tikšanās ar krievu dzejniekiem, tad tikšanās ar vēsturisku romānu rakstnieci un tā arī turpinājās visas dienas garumā. Ļoti aktīva publika, uzdeva daudz jautājumu.”
Guna Roze: “Būšana izstādē – tie atkal ir darba svētki! Ar smaidu atceros kādu vecmāmiņu ar mazmeitu pie mūsu stenda svētdien. Meitenei rokā bija balons – droši vien kādā stendā uzdāvāts. Apstājoties pie mums, viņa iesaucās: “Cik te mājīgi!” un sasita plaukstas. Balons uzlidoja gaisā, vecmāmiņa paguva to noķert aiz astes. Prieks, ka par stendu noformējumu sāk domāt arī citi dalībnieki – izstāde šogad mazāk atgādināja milzu grāmatu tirgu, vairāk – domubiedru festivālu. Pamanīju arī, ka apmeklētāji izstādē uzkavējas ilgāk nekā citus gadus.”
Pasaule ir ideāla vieta ekstravertiem cilvēkiem. Tādiem, kas prot uzsākt nepiespiestu sarunu ar svešinieku. Uzstāties publikas priekšā. Pateikt ko labu par sevi. Apskaut otru tāpat vien. Bet mēs tādi neesam. Latvietis jūtas ļoti apjucis, kad viņu skūpsta uz abiem vaigiem. Vai pēkšņi uzrunā sabiedriskajā transportā. Ja kāds izsaka latvietim komplimentu, viņš no kauna kļūst sarkanbaltsarkans. Latvija ir viena no introvertākajām valstīm pasaulē. Tādi, saprotams, ir arī mūsu rakstnieki. Un mēs esam lepni par to. Tāpēc ļausim runāt viņu grāmatām. Jo literatūra ir ideāla pasaule introvertiem cilvēkiem.
Jāteic, ka, braucot uz izrādi Ziloņcilvēks Liepājas teātri, tikai aptuveni nojautu, „uz ko esmu parakstījusies”. Nevienu režisores Lauras Grozas – Ķiberes izrādi vēl nebiju redzējusi; par šo Bernarda Pomeranca lugu neko nezināju; pat slaveno Linča filmu ar tādu pat nosaukumu nebiju noskatījusies…
Izrādes sākums gana dinamisks: netīros, stīvinātos kostīmos, dažādos laikmeta stilizācijas kostīmos tērptie tēli, putekļu mākoņus saceļot, krīt visi pēc kārtas krīt ārā no tādiem kā bezdurvju skapjiem, kā kurpju kastēm, kā vertikāli apgāztām atvilktnēm… Krīt, lai tūdaļ celtos un sāktu savu tēla dzīvi uz skatuves… Trešajā rindā sēžot, putekļ ir visapkārt – tie ir tik reāli, ka noticu arī tam, ka no vienīgā slēgtā skapja iznākušais (izvilktais?) Ziļoņcilvēks drausmīgi smirdot. Sak, smaka vienkārši vēl nav atviļņojusi līdz trešajai rindai….
Paldies Dievam, par Ziloņcilvēku atbildību uzņemas ķirurgs Trīvss – viņš tiek nomazgāts, pārģērbts, sakopts, un skatītāji izrādi var vērot, iesākumā neizejot no savas komforta zonas. … Un tad pakāpeniski atklājas, ka Ziloņcilvēka atbaidošais fiziskais veidols ir bijis vienkārši forma, kas slēpj normālu cilvēku, labāku, gudrāku par sabiedrību, kura maksā, lai paskatītos uz viņa defektiem.
Egona Dombrovska darbu Merika (tāds, izrādās, ir Ziloņcilvēka vārds!) lomā citādi kā par varoņdarbu nosaukt nevar. Nez, vai publikā atrastos kaut viens cilvēks, kas spētu sašķiebt seju un ķermeni tā, kā to dara viņš, noturēt šādu stāvokli ilgāk par minūti (patiesībā – visu izrādi!) un vēl runāt tā, lai var saprast sacīto. Egonam un Merikam saplūstot, veidojas dinamisks tēls – tā ir un vienlaikus arī nav marionete. Tas ir Mākslinieks, kurš eksponē savu ķermeni, jo neko citu darīt nespēj.. Un – sabiedrībā netrūkst cilvēku, kas gatavi braukt, nākt, uzlūkot šo būtni. Tā ir sabiedrības ilgotā laimīgā iespēja – neko no sevis nezaudējot, redzēt dīvaini, tīksmināties par savu žēlsirdību, augstsirdīgi sniedzot viņam dāvanas. (Nez, cik ir to, ka šādos brīžos pateicas Dievam un Liktenim par to, ka paši nav šādā veidā piemeklēti?)
Socializācijas procesā pakāpeniski atklājas, ka Ziloņcilvēka atbaidošais fiziskais veidols ir bijis vienkārši forma, kas slēpj normālu cilvēku, – labāku, gudrāku par sabiedrību, kura maksā, lai paskatītos uz viņa defektiem. Izrādei turpinoties, Trīvss savās labi iecerētajās rūpēs salauž Ziloņcilvēka likteni. Gluži nejauši. Labu vien gribēdams.
Dzirdot, kā Trīvss māca Merikam „laimīga cilvēka noteikumus”, ārsta balsī pārliecību par to noderīgumu grūti saklausīt: šis ir process, kurā tiek veidoti jauni rāmji jaunai komforta zonai – gan Ziloņcilvēkam, gan sabiedrībai, kas nonāk saskarsmē ar viņu. Izņēmums šajā nosacītībām pilnajā pasaulē ir Ineses Kučinskas atveidotā aktrise Kendala: viņa pirmā sajūt dvēseļu radniecību, apjauš Ziloņcilvēka intelektuālās spējas un dvēseles tīrību – pretstatā saviem iekšējiem sārņiem un uzspēlētajam teatrālismam. Saskarsme ir tik negaidīti spēcīga, ka… izsit abus no komforta zonas. Ja godīgi, tad mani – skatītāju – arī!
Mājupceļš ir pietiekami garš, lai turpinātu izrādes inspirēto „normalitātes pētniecību”. Tagad jau – sevī… Izrāde ir tik spēcīga, ka arī es uz brīdi sajūtos izsista no savas komforta zonas. Vispirms jau – mēģinot atbildēt uz sev pašai uzdoto jautājumu: cik manā radu, draugu, kolēģu un paziņu lokā ir tādu cilvēku, kuriem es droši un bez bažām varētu ieteikt noskatīties šo izrādi? Cik no viņiem pēc tam pasacītu paldies par to, ka bijusi šāda iespēja – ielūkoties sevī, domāt, analizēt, mākslas un dzīves sintēzi izjust ar sirdi un pieņemt ar prātu? Vienam pietiek ar „rēcamgabaliem”, citam vajag „raudamgabalu”, vēl kādam – komēdiju – „vieglajā valodā” uzrakstītu un uzvestu ar tādu bezdomu saudzību, lai „publikai patīk” – lai tās vispārpieņemtajai komforta zonai ne puteklītis nenobirst, ne plaisiņa neiemetas (Jo – viņi, teic: „dzīve jau tāpat ir pietiekami drūma”…)
Jā, un vēl: vai es cilvēkus ap sevi reāli pazīstu tik labi, ka viņus izprotu, ja pati savu „normālības pakāpi” ne vienmēr apzinos?
Baiba Talce
Ja tāda ir žēlsirdība…
Šovu laikmetā esam aizmirsuši, ka māksla, piedāvājot kvalitatīvu citu dzīves pieredzi, palīdz ieraudzīt un saskatīt to, ko nepiedāvā apkārtējā dzīve – kādu emocionālo pieredzi visā tās bagātībā līdztekus tam, kā zinātne mums piedāvā racionālo pieredzi. Dzīvojot līdzi mākslas darba tēliem vai varoņiem, piemērojot sev viņu emocijas, kas var būt pilnīgi ārpus manas dzīves, es pats mainos no sava līdz šim nepazītā pārdzīvojuma. Tādu patiesi varēja saņemt Liepājas teātra Lauras Grozas izrādē Ziloņcilvēks.
Līdz šim – ne par tādu vēsturisku faktu, ne autoru nebiju dzirdējusi. Tādu scenogrāfijas, detaļu, tērpu, montāžas un mūzikas saskaņu nebiju redzējusi kopš izrādes Brands (1975.gada Dailes teātra iestudējums).
Mani sajūsmināja gan Egona Dombrovska, gan Ineses Kučiskas, gan Gata Malika spēle.
Parodijas ir mūsu sociālo un bieži vien liekulīgo (zinot, ka tāpat mainīt neko nevaram, izņemot atvēlot kādu ziedojumu) parodiju atspoguļojums un pusfrīkiskie, lellēm līdzīgo tēlu skeleti – mūsdienu sabiedrības skeleti, no kuriem daudzi vairs nelīdzinās dzīviem, dvēseliskiem cilvēkiem, bet viens pēc otra izkrīt no varas un tirgus uzstādītajiem skapjiem un lādēm. Tā ir pārnestās nozīmes tēlu kvintesence, kas attēlo pasaules neaptveramo nežēlību attiecībā pret normālo un citādo, par ko cilvēki nemitīgi runā, bet praksē no tā absolūti baidās, jo reti kurš TO pazīst un vēl retāks spēj pieņemt savā tuvumā.
Režisore ir sabiedrībai uzdevusi ārkārtas jautājumu: „Ja tāda ir žēlsirdība, kas tad ir sods?” un vai mēs paši spējam izpildīt šos žēlsirdības noteikumus, kādus piedāvājam šiem, taču Dieva laistiem, cilvēkiem? Andrejam Tarkovskim Ivana bērnībā bija aina, kur mazs zēns no sapņa pamostas karā. Noskatoties Ziloņcilvēka izrādi, varbūt daudziem tas būs tikpat smags modinājums, atgādinājums atcerēties vērtības, par kuru eksistenci ir dzirdējis, bet nekad nav tās saistījis ar sevi vai uzskatījis par vērā ņemamām.
Rolanda Bula
Ziloņcilvēks mums blakus
Izrāde, pēc kuras neprasās pēc tiem „bla, bla, bla”, sak, drāmas materiāls ļoti labs, režija izcila un tērpi izdevušies, un aktieri rāda augstu meistarību, un scenogrāfija arī, ziniet, – labi, labi… Šoreiz ir tā, ka ir par ko un gribas runāt atraisīto domu līmenī.
Izrādes vēstījums ir par sabiedrības, tātad – mūsu – attieksmi pret citādajiem; par tiem, kuri vizuāli un mentāli no mums atšķiras. Ja vien pieņemam, ka ar mums pašiem viss ir kārtībā. Mēs taču tā domājam – ar mums viss IR kārtībā. Esam fiziski, garīgi veseli. Bet tādi kroplīgi, fiziski ierobežoti cilvēki, kā lugas galvenais varonis Džons Meriks, ir tik atšķirīgi, ka izraisa briesmīgu interesi, neizpratni, kādam pat nosodījumu, bet daudzi izliekas, ka viņi neko neredz. Mēs paslepus, daudzreiz ar riebumu blenžam uz invalīdiem, kuri traucē mūsu skaistajai dzīves ainiņai. Gribēju putniņus parkā pavērot, bet re če nu! – kāda māte izvedusi pastaigā ar Dauna sindromu sirgstošu bērnu. Labāk uz to pusi neskatīties.
Feisbuks pārpildīts ar falsificētas laimes pilniem foto: es un jūra, mans seksīgais ķermenis un jaunais peldkostīms, manas tikko veiksmīgi tetovētās uzacis un to lieliskais fons. Vai esat sociālajos tīklos redzējuši tādus foto: mēs un mūsu bērniņš invalīdu ratiņos, es un mana māte vai tēvs – pansionātā gulošie?
No laika, kad Džona Merika skaistā māte 19.gadsimta beigās izjuta kaunu sava dēla dēļ, nekas daudz nav mainījies. Humānisma idejas bija arī tolaik, pastāvēja pirms un pastāv pēc tam. Idejas gan virpuļo tur, kaut kur augšā – debesīs. Mums te lejā jāsaprot, kur ir robeža starp žēlsirdību un vardarbību, vai viss, ko varam darīt, ir ik pa laikam ziedot kādu naudiņu Ziemassvētkos, Lieldienās un vēl šad tad, kad mūs sasniedz kāds sauciens pēc palīdzības. Tas, protams, ir milzīgs cilvēku labās gribas apliecinājums, bieži vien pretējs atbildīgo iestāžu rutinētajai attieksmei. Un tomēr – vai nav pienācis laiks iespēt vairāk. Mēs varētu aicināt ziloņcilvēkus ārā. Uz ielām un parkos. Mēs varētu neizlikties, ka viņu nav, neatpirkties tikai ar indulgencēm – ar ziedojumu un skaistiem, asaras raisošiem TV raidījumiem. Jo pagaidām mēs ļoti iederamies izrādē redzamajās ainas, kad Meriks kļuvis populārs un viņu apciemo visādas prominences, dāvinot glītas mantas, kuras Meriks nespēj lietot savu fizisko trūkumu dēļ.
Guna Roze
Svētīgā vardarbība
Par šo izrādi daudz biju dzirdējusi un lasījusi. Nebija šaubu, ka tam jābūt izcilam darbam. Gribējās redzēt arī titullomas atveidotāja Egona Dombrovska brīnumveikumu, – par šo lomu viņš saņēma 2015/2016 Spēlmaņu nakts balvu Gada aktieris. Tomēr nebiju gatava tik milzīgam pārdzīvojumam! Visas pārējās cilvēciskās vājības un problēmiņas pēkšņi šķiet sīkas,- pagalam neiederīgas literatūrā un pat ne draudzeņu pļāpās.
Pēcāk izlasu, ka režisore gribējusi, lai skatītājs (lai būtu informēts) pirms tam ir redzējis Deivida Linča 1980. gadā uzņemto filmu Ziloņcilvēks. Biju redzējusi. Bet Laura Groza ir izdarījusi vairāk – pārspējusi Linču. Lai arī šādam materiālam kino ir priekšrocības, Groza veiksmīgi izmantojusi teātra dzīvās klātbūtnes efektu – skatītāji neviļus attopas, ka ir tas pūlis 19.gs tirgus laukumā vai cirkā; atnākuši, lai trīs stundas blenztu uz Ziloņcilvēku. Bet spogulis tiek vērsts pret pašiem lūriķiem… Tikai šodien – divas dienas pēc izrādes – apjaušu, ka ne jau es esmu nenormāla, jo hiperemocionāla (izrādes laikā par to biju pārliecināta), bet ka par mana fiziskā un garīgā ķermeņa uzšķēršanu ir atbildīga pirmkārt režisore, otrkārt – visa trupa. Izrāde ir retu retais gadījums, kad redzētais pārspēj gaidīto.
Atceļā savu pārdzīvojumu nodēvēju par emocionālo vardarbību pret skatītāju, ja vien vardarbība var būt svētīga. Te prātā nāk citāts no visiem zināmas krievu filmas, kur ārsts saka: “Lai izārstētu, reizēm nākas darīt sāpes.” Jo skaidrs ir viens – mūsu sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (ak, šis delikātais apzīmējums!) ir nesalīdzināmi slimāka par pašiem Ziloņcilvēkiem. Un, ja šī izrāde sabiedrību var padarīt labāku, ar to vien visas trupas esamība uz šīs Zemes ir attaisnota.
Ilga Liepiņa
Vārdiem atkal nav vietas
Ziloņcilvēks u. c. problēmcilvēki Liepājas teātrī tiek rādīti ļoti gaumīgi, iecietīgi, labākajās humānisma tradīcijās. Būtu pieticis ar krietni mazāk putekļu, jo konkrētā problēma, lai gan uz skatuves parādīta 19. gadsimta beigu ietvarā, mūsu dienās ne vien nav atrisināta, bet kļūst ar katru paaudzi aktuālāka un grūtāk atšķetināma.
Ko ar TĀDIEM iesākt?… Šaura laipa, uz kuras sabiedrība cenšas noturēties. Jo zina, cik dziļas aizas ir abās pusēs: viena, kurā spartieši meta kroplus bērnus, vēlāk inkvizīcija – “sātana izdzimumus”, apakšā pakurot uguni, un it nesen uz “zinātniskiem pamatiem” (eigēnika!), pieslēdzot gāzes cauruli. Otrā pusē – tik vispārēja cilvēkmīlestība, kas draud pašus degradēt kā sugu.
Daudz jautājumu, maz atbilžu.
Redzot, ar kādu intensitāti aktieri strādā ķermeniski, iešāvās prātā: izrāde lieliski “nolasītos” arī bez teksta! Atskaitot dažus garos monologus II cēlienā, viss skaidri saprotams no tēlu kustībām, pozām, ritma un tempa.
