Pirms pieciem gadiem iznāca Elmāra dzejas krājums “Saulava” – pēdējais viņa dzīves laikā.
Toreiz grāmatas priekšvārds tapa kā “Rumba deklinācijās”
KAS?
Dzejas huligāns vecs
Elmārs Augusts Rumba. Cienījams tukumnieks. Sirms vīrs ar puikas sirdi: Paskatos spogulī, cik gudrs mans ģīmis! / Paskatos vēlreiz, nu muļķis, kas muļķis! Nelabojams puika, lirisks nemiernieks – dzejnieks ar realitātes apziņu: Kaut kādā šķirbā, senā spraugā / varbūt, ka raudās / kaut kāda drumsla, kāds puteklis / no manis, no mana teikuma vai vārda. Un viņa dzejas rindu apdzīvotājiem nu nemaz nepiestāv filologu iedibinātais apzīmējums „liriskie varoņi”. Jo nav ne liriski, ne varoņi. Rumba ir vīrs, kas nevienam nekasa muguriņu. Viņa dzejā nezied puķītes un nevītero saldas lakstīgalu mēles, bet lido lapsenes uz saldumiem / un caurumi vien paliek pāri. Elmāra Rumbas redzējumā Latvijā kārtība ir tāda, ka veselo nes slimais / Valsti apģērbj plikais. Un viņam sāp, ka dators ir ieslēdzies / strādā un gādā / tev domas, / un visi seko modei! Zemes lodei! Okei!
Kā lai te nekļūst par huligānu? Kā lai bez huligānisma izteic savu „kikerigū” tā, lai sadzird arī tas gailis, kas uzlec laktā atkal gaiļi gaiļi kur ir vistas tās ir visas zemē sistas gailis uzlec laktā dziedot skaļi pirž un kakā tukšā makā. Lūk, tas ir Rumba! Elmārs Augusts Rumba! Puika huligāns ar sirmu bārdu un asas mēles jutīgu dvēseli.
KĀ?
Ko redzi un dzirdi, tā smirdi.
„Rumbu lasīt ir grūti –, katrs to nemaz nevar,” šoziem Tukuma novada skolēnu daiļrunas konkursā čukstēja viena no žūrētājām – Dace Lebeda, kad viens no konkursantiem – krievu tautības puisis – bija izvēlējies tieši Rumbas dzejoli. Un viņš tika galā! Bet taisnība ir – vislabāk Rumbu deklamēt izdodas pašam Rumbam. Nu, paklau šo! Sen un nesen izsapņotā nākotne / nu kļuvusi par tagadni, / kas sapņojumiem nav pat līdzīga. / Tā sakrauta kā instalācija, / kas viltīgi un raibi rēgojas / uz biezā miglā tītas, neizsapņotas / un svešas nākamības sliekšņa. Vienīgi pats Rumba šo „prozas” gabalu spēj norunāt tā, ka klausītājam nav šaubu – skaidrs, ka dzeja!
Rumba skan rumbiski. Rundziski. Kā tāds ne bez sviedriem iekustināms dzirnakmens, kas maļ miltos un pelavās – babah! babah! Kā rūpīgi izlikts bruģis, nevis paijā aijā asfalta lenta. Rumba skan kā patiesība, ko ausīm netīk dzirdēt un mutei nav viegli acīs teikt: Gaišām domām allaž kaut kādi indīgi / spļaudīgi teikumi neļauj gaismoties gaiši! / Atliek vien tajos nokaut vārdu utis, / un aizvērt internetam nemazgāto muti. Bet Rumba nekauj tās utis! Jo apzinās, ka visiem labs tik un tā nebūsi, un pasarg’ Dies’ pēc tā censties! Rumba vālē! Sit, Jānīti, vara bungas / Sit bez rupju zaru rungas. Redz, pats gan domā, ka vālē klusi un nevienam netrāpa bet tā vis Tev nesanāk, Rumba! Ir tā Tava runga gana rupja un trāpīga. Un tas ir kā nākas! Jo zīda solītāju un sīrupa lējēju i bez Tevis ka maz neliekas! Tas nekas, ka Tu mani kā savas dzejas lasītāju (un visas citas arīdzan) mēģini savā azotē nomierināt, stāstot nodreijātas pasaciņas, “Neskumsti, meitenīt mīļotā, / neskumsti daudz, / drīz decembris beigsies, / nāks ziedošais maijs!” Mums jau gribētos tam ticēt. Bet mēs taču pamanījām, ka Tu šo mierinājuma pasaciņu ieliki pēdiņās. Un mēs zinām arī to, ka dažreiz Rumba skan Augustiski. Paklau, šo ainavu! Ezers pieri berzē (…) ērglis miglā uztrin acis saltās. Au, kas par sentimentu! Reālistiskais sentiments – tāds ir Rumba! Elmārs Augusts Rumba.
KAM?
Manai Annai Annās!
Kam Elmārs raksta? Es atļaujos domāt, ka visupirms Sievietei. Viņas dēļ puika ar bārdu pasauli gribētu padarīt par Saulavu. Vispirms – savas Annas dēļ: Redzi, ja man būtu diži darbi, / manuskriptu, piezīmju un grāmatu tik dižās kaudzes / putekļainā mājā, / attaisnotu mani. / Sieva mīlot, piecieš smagi, / pienācās būt dāmai, / papīros ir jāelpo nu rāmi. / Cita būtu pateikusi – / Ej, un vējus gani!
Viņš raksta arī Tukumam un Tukuma smukumam. Visu Saulavu katrai Katrīnai. Jo Elmārs paliek beigts no tās smukās meitenes, kura man taujā pēc / tuvākā ceļa uz / ziedošu maiju. / Apmulsis daiļuma gaišumā, / rādu uz pretējo pusi un / atgriežas ziema vēsi un klusi.
Kam vēl raksta Elmārs Augusts Rumba? Jāatzīst – visiem tiem, kas nelasīs „Saulavu”. Varbūt pat visvairāk tieši viņiem: Gadu simtos to, ko nepaveica kari / iespēj progress, kapitāls un zagļi klusi! (…) Daudzi zaķi savas zemes sīkās spiras / ieber svešā makā, lauki pārtop latos. Viņš raksta tiem, kam viņa dzeja kā pīlei ūdens. Ar apziņu: Ja tu esi burvis, / atver durvis!
KO?
Visi villojas, visiem sūdīgi, bet glauni!
Ko dzejnieks grib pateikt? To pašu, par ko mēs visi skaļi gvelžam jubileju aizgaldos, un tur arī ar savām pārgudrajām runām paliekam – aizgaldos. Bet Rumba uzliek uz papīra to, ko vakardienas runātāji no rīta jau izgulējuši un aizmirsuši. To, ka senos Dieva ozolos vēl senču lūgšanas un lāsti vējo. / Laikmeti par savu taisnību un tiesu vēl joprojām mēļo. Viņš redz, ka tagad, kad brīva Latvija un brīvas mēles, tās mēles ir apmaldījušās: Lamu vārdiem pilnas lāmas. / Pārēdušies kungi kāri, tā kā izsalkuši vilki, visiem krīt pie rīkles, / līdzi jūtot, gaudo ilgi, žēlabaini. / Niknas, tā kā mežonīgas kuces, / smalkas dāmas uzrej, uzsmaida un kungu ēnā veikli nagus pucē. Viņš pasaka to, kas daudziem brīvās Latvijas nākotnes cēlājiem „ne mana cūka, ne mana druva”: Toties brīvais vīrs / var iet un neiet krogā. / Toties brīvā māmiņa / birdināt vai nebirdināt / var cigarešu pelnus / zīdainītim ratiņos. Kā tad ir – par šo cūku un druvu ir vai nav jārunā skaļi?…
AR KO?
Senču Dievs ar Kristu svētā naktī / vienās kamanās brauc sauli satikt.
Lasu Elmāra dzeju un prātoju: nez’ ar kuriem aizgājušo laiku latvju dzejdariem viņš gribētu pafilozofēt pie vīna glāzes (vai bez tās)? Kāda varētu būt šī kompānija? Patiesībā tā varētu būt itin raiba – Bārda, Plūdonis, Veidenbaums, Ķempe, Lukss, Rainis, Poruks, Elksne, Vācietis un pārējie nenosauktie, sākot no naivistiem un veikliem laipotājiem, beidzot ar revolucionāriem. Jo Elmārs ir labi audzināts,- nevienu skaļi nenosauktu pareizi vai garām rakstošajos: Es būšu labāk mīkstu sirdi morālists, varbūt tad grēkos palikšu ne rāts, ne sists! Tomēr interesanti – ar kuriem viņam veidotos radoši bagātinošs dialogs, bet ar kuriem valodas nevestos, jo „viens par māti, otrs par kleitu”? Vēl interesantāk – ar kuriem spalvas brāļiem Rumbam veidotos konflikts? Tā jābūt! Konfliktam jābūt, citādi nav vērts ņemt rokās rakstāmo! Par prieku sev un citiem to „Saulavā” pasaka arī pats Rumba: Visa mana darbošanās atskan rīmēs, lai gan ļaudīm ausīs ielīst līme. Jo labāk tomēr rīmes taisīt / nekā dzejas tekstos puķes laistīt. Tieši tā! – līme, nevis sīrups. Ja būtu otrādi, es nerakstītu priekšvārdu viņa grāmatai. Tieši šī „līme” atļauj domāt, ka vīna glāzes Rumba visdrīzāk saskandinātu ar Veidenbaumu un Raini. Bet es piezvanīšu un pajautāšu pašam, nesakot, ka par to rakstīšu viņa grāmatas priekšvārdā:
-Sveiks, Elmār! Saki, ar kuriem aizsaulē esošiem latvju dzejniekiem tev būtu interesanti iedzert vīnu un parunāt par dzīvi?
–(taisnojas) Tā jau tāda nodrāzta lieta, bet uz dzeju mani ierosināja Rainis. Viņa „Tālas noskaņas zilā vakarā”. Es tik’ nezinu, kā viņš ar to vīnu darījās? Ar Blaumanīti ar’ varētu papļāpāt, bet viņš, redz, nedzēra nemaz! Viņš varētu klausīties manā vervelēšanā, un mēs saprastos. Veidenbaums arī foršais zēns,- jaunībā viņu lasīju no viena gala līdz otram. Un es tāpat kā viņš jaunībā stingri metu – mums sapasētu.”
Laikam jau man ar Rumbu arī sapas. Tāpēc es viņa „Saulavai” uzrakstīju šo priekšvārdu. Ja nesapasētu – nerakstītu.
KUR?
Kur ir mani kartupeļi?
Šķiet, šis ir krājuma centrālais jautājums – KUR? Jo izlauzies starp visiem „kā?”, „kam?” un „par ko?”, dzejnieks secina – Saulavā.
Saulava – ideja, pasaka, nākotnes balss?
Saulava –Paralēlpasaule, Debesu valsts?
Neesošajā Saulavā – ideālajā pasaulē, kuru dzejnieks noliktu pie kājām visām Tukuma Katrīnām un savai vienīgajai Annai. Te arī „kas?” – Saulava – Maize no mājām. Te vēl viens „kas?” – Ticības apliecinājums, acīs iemests pārmetums tiem praviešiem, kas tautu masā / pēc taisniem krusta kariem prasa. Jo mēs taču pamanījām, ka dzejnieks rindu beidz ar jautājuma zīmi…
Vokatīvs – bez jautājuma
Vienmēr vainīgs. / Tik un tā es laimīgs.
Atvadīšanās no dzejnieka
21.oktobrī 14.00 no Pauzera kapličas
