Publicēts Autors TLA

Tukuma prozas lasījumi 2017

Vēsture

11.novembrī notika jau piektie Tukuma prozas lasījumi. Šoreiz mākslinieku darbnīcā “Antīks” un konferensjē lomu uzņēmās Artis Gailis. Pasākums bija kupli apmeklēts un atzīts par ļoti labi noorganizētu. Piecos gados Tukumā savus vēl nepublicētos darbus (tāds ir festivāla noteikums) lasījuši 11 autori, šogad – 7. Iespējams, Tukums ir vienīgā vieta Latvijā, kur ir savi – vietējie prozas lasījumi. Gluži tāpat kā Kurzeme ir vienīgais reģions, kam ir savi – Kurzemes prozas lasījumi. Ne Vidzemei, ne Zemgalei, ne Latgalei tādu nav. Kurzemes lasījumos jau septiņus gadus piedalās arī Tukuma rakstnieki, divus gadus esam uzvarējuši.

Lasījumos piedalījās: Marija Anmane ar stāstu “Mice un terapija”, Rolanda Bula ar stāstu “Koppapīrs”, Gvido Drage ar triptihu “Zirgs pieguļā”, Ilga Liepiņa ar stāstu “Dīvas Eiras gūsts”, Olga Meldere ar atmiņu tēlojumu “Latvija, Tu mana asara”, Guna Roze ar stāstu “Bestmens” un Rita Voronova ar stāstu “Kamoliņš”. Rita ir Tukuma Raiņa ģimnāzijas 12.klases skolniece un līdz šim jaunākā Tukuma prozas lasījumu autore.

Vērtēšana

Šogad vērtēšana notika nedaudz citādi, jo paši Tukuma prozisti vēlējās. izmaiņas. Ierasts, ka Tukumā labāko stāstu nosaka klausītāju balsojums, kamēr Kurzemes un Latvijas jeb tā sauktajos Lielajos prozas lasījumos darbus vērtē tikai profesionāļi. Klausītāju balsojums nebija atcelts. Taču Tukuma rakstnieki vēlējās arī profesionāla literatūras kritiķa vērtējumu, jo konstruktīva kritika palīdz attīstīties, un arī tāpēc, ka, ņemot vērā profesionāļa ieteikumus, ir iespēja savus darbus uzlabot pirms Kurzemes prozas lasījumiem, kas notiks 25.novembrī Ventspilī.  Profesionālās žūrijas grūto pienākumu uzņēmās veikt literatūras kritiķe un “Latvijas Avīzes” iknedēļas pielikuma “Kultūrzīmes” satura redaktore Jūlija Dibovska, kura visus 7 darbus izlasīja un anomīmi izvērtēja jau pirms nedēļas. Viņasprāt labākā darba nosaukumu un autora vārdu J.Dibovska nosūtīja pa pastu. Aploksni atplēsa tieši apbalvošanas ceremonijas laikā. Galu galā tika piešķirtas veselas 3 balvas – Klausītāju, Žūrijas un Autoru balva.

Rezultāti

Klausītāju balva (J.Rozes grāmatnīcu dāvanu karte un pēdējais laikraksta “Konteksts” Nr.) – Rolandai Bulai

Autoru balva (sērijas “XX gs. romāns” grāmata un pēdējais laikraksta “Konteksts” Nr.) – ar neizšķirtu balsu skaitu Ritai Voronovai un Gunai Rozei

Žūrijas balva (Ilzes Cērpiņas glezna) – Gunai Rozei

Publicēts Autors Guna Roze

Tie paši vēži…

Par Mūziku, mūziķiem un klausītājiem… (no mūzikas žurnālistes Olgas Pētersones grāmatas “Orfejismi”, apg.”Mansards”, 2012)

* Nepieredzējis klausītājs bauda pazīstamas melodijas. Pieredzējis klausītājs – atskaņojuma kvalitāti. Tas, kas sajūsmina pirmo, otro var kaitināt. Mēģini nu apmierināt abus!

* Mūziķim mūzika ir gan aizmugure, gan balsts, gan debesis, gan bezdibenis, gan dūnu spilvens, gan bezmiegs, gan naudas kule, gan caura ķeša.

* Vai ir jēga autentiskam izpildījumam, ja nav autentiskas uztveres?

* Pat slavas lutināta mūziķa acīs pēc koncerta ir lasāms mēmais jautājums: “Nu, saki, kā bija?”

* Ir dziedātāji, kuru klusēšana sniedz atvieglojumu.

* Postmodernists Trusītis: “Vinnij, kādu operu tu gribi? Porniķi vai šausmeni?” Vinnijs Pūks: “Gan to, gan to, un, ja var – bez mūzikas.”

* Ir tādi jauni vīriešu kārtas mākslinieki, kuri vienlīdz labi patīk skolniecēm un solīda vecuma dāmām. Acīmredzot tas ir saistīts ar sieviešu organisma hormonālajām pārmaiņām – citādi to nevar izskaidrot.

* Sirdsapziņas nomierināšanai vari uzskatīt, ka nospēlēt gandrīz labi ir labāk, nekā nospēlēt gandrīz slikti.

* Daži mākslinieki nemaz nav jāmīl. Ir pietiekami viņus dievināt.

Un tagad to pašu izlasām, “mūzika”, “mūziķis”, “klausītājs” vietā liekot “grāmata/literatūra”, “rakstnieks/dzejnieks/literāts”, “lasītājs”

* Nepieredzējis lasītājs bauda pazīstamus sižetus. Pieredzējis – literārā darba kvalitāti. Tas, kas sajūsmina pirmo, otro var kaitināt. Mēģini nu apmierināt abus!

* Literātam literatūra ir gan aizmugure, gan balsts, gan debesis, gan bezdibenis, gan dūnu spilvens, gan bezmiegs, gan naudas kule, gan caura ķeša.

* Vai ir jēga ģeniālam darbam, ja lasītājam nav ģeniālas uztveres?

* Pat slavas lutināta rakstnieka acīs, tiekoties ar lasītājiem ir lasāms mēmais jautājums: “Nu, saki, kā bija?”

* Ir rakstnieki un dzejnieki, kuru nerakstīšana sniedz atvieglojumu.

* Postmodernists Trusītis: “Vinnij, kādu  izrādi tu gribi? Porniķi vai šausmeni?” Vinnijs Pūks: “Gan to, gan to, un, ja var – bez teksta.”

* Ir tādi jauni vīriešu kārtas dzejnieki, kuri vienlīdz labi patīk skolniecēm un solīda vecuma dāmām. Acīmredzot tas ir saistīts ar sieviešu organisma hormonālajām pārmaiņām – citādi to nevar izskaidrot.

* Sirdsapziņas nomierināšanai vari uzskatīt, ka uzrakstīt gandrīz labi ir labāk, nekā uzrakstīt gandrīz slikti.

* Daži rakstnieki nemaz nav jāmīl. Ir pietiekami viņus dievināt.

Publicēts Autors Guna Roze

Vakar, 17. oktobrī, Elmārs Augusts Rumba devās uz Saulavu pie Anniņas

Elmārs Augusts Rumba

Pirms pieciem gadiem iznāca Elmāra dzejas krājums “Saulava” – pēdējais viņa dzīves laikā.

Toreiz grāmatas priekšvārds tapa kā “Rumba deklinācijās”

KAS?

Dzejas huligāns vecs

Elmārs Augusts Rumba. Cienījams tukumnieks. Sirms vīrs ar puikas sirdi: Paskatos spogulī, cik gudrs mans ģīmis! / Paskatos vēlreiz, nu muļķis, kas muļķis! Nelabojams puika, lirisks nemiernieks – dzejnieks ar realitātes apziņu: Kaut kādā šķirbā, senā spraugā / varbūt, ka raudās / kaut kāda drumsla, kāds puteklis / no manis, no mana teikuma vai vārda. Un viņa dzejas rindu apdzīvotājiem nu nemaz nepiestāv filologu iedibinātais apzīmējums „liriskie varoņi”. Jo nav ne liriski, ne varoņi. Rumba ir vīrs, kas nevienam nekasa muguriņu. Viņa dzejā nezied puķītes un nevītero saldas lakstīgalu mēles, bet lido lapsenes uz saldumiem / un caurumi vien paliek pāri. Elmāra Rumbas redzējumā Latvijā kārtība ir tāda, ka veselo nes slimais / Valsti apģērbj plikais. Un viņam sāp, ka dators ir ieslēdzies / strādā un gādā / tev domas, / un visi seko modei! Zemes lodei! Okei!

Kā lai te nekļūst par huligānu? Kā lai bez huligānisma izteic savu „kikerigū” tā, lai sadzird arī tas gailis, kas uzlec laktā atkal gaiļi gaiļi kur ir vistas tās ir visas zemē sistas gailis uzlec laktā dziedot skaļi pirž un kakā tukšā makā. Lūk, tas ir Rumba! Elmārs Augusts Rumba! Puika huligāns ar sirmu bārdu un asas mēles jutīgu dvēseli.

 KĀ?

Ko redzi un dzirdi, tā smirdi.

„Rumbu lasīt ir grūti –, katrs to nemaz nevar,” šoziem Tukuma novada skolēnu daiļrunas konkursā čukstēja viena no žūrētājām – Dace Lebeda, kad viens no konkursantiem – krievu tautības puisis – bija izvēlējies tieši Rumbas dzejoli. Un viņš tika galā! Bet taisnība ir – vislabāk Rumbu deklamēt izdodas pašam Rumbam. Nu, paklau šo! Sen un nesen izsapņotā nākotne / nu kļuvusi par tagadni, / kas sapņojumiem nav pat līdzīga. / Tā sakrauta kā instalācija, / kas viltīgi un raibi rēgojas / uz biezā miglā tītas, neizsapņotas / un svešas nākamības sliekšņa. Vienīgi pats Rumba šo „prozas” gabalu spēj norunāt tā, ka klausītājam nav šaubu – skaidrs, ka dzeja!

Rumba skan rumbiski. Rundziski. Kā tāds ne bez sviedriem iekustināms dzirnakmens, kas maļ miltos un pelavās – babah! babah! Kā rūpīgi izlikts bruģis, nevis paijā aijā asfalta lenta. Rumba skan kā patiesība, ko ausīm netīk dzirdēt un mutei nav viegli acīs teikt: Gaišām domām allaž kaut kādi indīgi / spļaudīgi teikumi neļauj gaismoties gaiši! / Atliek vien tajos nokaut vārdu utis, / un aizvērt internetam nemazgāto muti.  Bet Rumba nekauj tās utis! Jo apzinās, ka visiem labs tik un tā nebūsi, un pasarg’ Dies’ pēc tā censties! Rumba vālē! Sit, Jānīti, vara bungas / Sit bez rupju zaru rungas. Redz, pats gan domā, ka vālē klusi un nevienam netrāpa  bet tā vis Tev nesanāk, Rumba! Ir tā Tava runga gana rupja un trāpīga. Un tas ir kā nākas! Jo zīda solītāju un sīrupa lējēju i bez Tevis ka maz neliekas! Tas nekas, ka Tu mani kā savas dzejas lasītāju (un visas citas arīdzan) mēģini savā azotē nomierināt, stāstot nodreijātas pasaciņas, “Neskumsti, meitenīt mīļotā, / neskumsti daudz, / drīz decembris beigsies, / nāks ziedošais maijs!” Mums jau gribētos tam ticēt. Bet mēs taču pamanījām, ka Tu šo mierinājuma pasaciņu ieliki pēdiņās.  Un mēs zinām arī to, ka dažreiz Rumba skan Augustiski. Paklau, šo ainavu! Ezers pieri berzē (…) ērglis miglā uztrin acis saltās. Au, kas par sentimentu! Reālistiskais sentiments – tāds ir Rumba! Elmārs Augusts Rumba.

KAM?

Manai Annai Annās!

            Kam Elmārs raksta? Es atļaujos domāt, ka visupirms Sievietei. Viņas dēļ puika ar bārdu pasauli gribētu padarīt par Saulavu. Vispirms – savas Annas dēļ: Redzi, ja man būtu diži darbi, / manuskriptu, piezīmju un grāmatu tik dižās kaudzes / putekļainā mājā, / attaisnotu mani. / Sieva mīlot, piecieš smagi, / pienācās būt dāmai, / papīros ir jāelpo nu rāmi. / Cita būtu pateikusi – / Ej, un vējus gani!

Viņš raksta arī Tukumam un Tukuma smukumam. Visu Saulavu katrai Katrīnai. Jo Elmārs paliek beigts no tās smukās meitenes, kura man taujā pēc / tuvākā ceļa uz / ziedošu maiju. / Apmulsis daiļuma gaišumā, / rādu uz pretējo pusi un / atgriežas ziema vēsi un klusi.

          Kam vēl raksta Elmārs Augusts Rumba? Jāatzīst – visiem tiem, kas nelasīs „Saulavu”. Varbūt pat visvairāk tieši viņiem: Gadu simtos to, ko nepaveica kari / iespēj progress, kapitāls un zagļi klusi! (…) Daudzi zaķi savas zemes sīkās spiras / ieber svešā makā, lauki pārtop latos. Viņš raksta tiem, kam viņa dzeja kā pīlei ūdens. Ar apziņu: Ja tu esi burvis, / atver durvis!

 KO?

Visi villojas, visiem sūdīgi, bet glauni!

Ko dzejnieks grib pateikt? To pašu, par ko mēs visi skaļi gvelžam jubileju aizgaldos, un tur arī ar savām pārgudrajām runām paliekam – aizgaldos. Bet Rumba uzliek uz papīra to, ko vakardienas runātāji no rīta jau izgulējuši un aizmirsuši. To, ka senos Dieva ozolos vēl senču lūgšanas un lāsti vējo. / Laikmeti par savu taisnību un tiesu vēl joprojām mēļo. Viņš redz, ka tagad, kad brīva Latvija un brīvas mēles, tās mēles ir apmaldījušās: Lamu vārdiem pilnas lāmas. / Pārēdušies kungi kāri, tā kā izsalkuši vilki, visiem krīt pie rīkles, / līdzi jūtot, gaudo ilgi, žēlabaini. / Niknas, tā kā mežonīgas kuces, / smalkas dāmas uzrej, uzsmaida un kungu ēnā veikli nagus pucē. Viņš pasaka to, kas daudziem brīvās Latvijas nākotnes cēlājiem „ne mana cūka, ne mana druva”: Toties brīvais vīrs / var iet un neiet krogā. / Toties brīvā māmiņa / birdināt vai nebirdināt / var cigarešu pelnus / zīdainītim ratiņos. Kā tad ir – par šo cūku un druvu ir vai nav jārunā skaļi?…

AR KO?

Senču Dievs ar Kristu svētā naktī / vienās kamanās brauc sauli satikt.

Lasu Elmāra dzeju un prātoju: nez’ ar kuriem aizgājušo laiku latvju dzejdariem viņš gribētu pafilozofēt pie vīna glāzes (vai bez tās)? Kāda varētu būt šī kompānija? Patiesībā tā varētu būt itin raiba – Bārda, Plūdonis, Veidenbaums, Ķempe, Lukss, Rainis, Poruks, Elksne, Vācietis un pārējie nenosauktie, sākot no naivistiem un veikliem laipotājiem, beidzot ar revolucionāriem. Jo Elmārs ir labi audzināts,- nevienu skaļi nenosauktu pareizi vai garām rakstošajos: Es būšu labāk mīkstu sirdi morālists, varbūt tad grēkos palikšu ne rāts, ne sists! Tomēr interesanti – ar kuriem viņam veidotos radoši bagātinošs dialogs, bet ar kuriem valodas nevestos, jo „viens par māti, otrs par kleitu”? Vēl interesantāk – ar kuriem spalvas brāļiem Rumbam veidotos konflikts? Tā jābūt! Konfliktam jābūt, citādi nav vērts ņemt rokās rakstāmo! Par prieku sev un citiem to „Saulavā” pasaka arī pats Rumba: Visa mana darbošanās atskan rīmēs, lai gan ļaudīm ausīs ielīst līme. Jo labāk tomēr rīmes taisīt / nekā dzejas tekstos puķes laistīt. Tieši tā! – līme, nevis sīrups. Ja būtu otrādi, es nerakstītu priekšvārdu viņa grāmatai. Tieši šī „līme” atļauj domāt, ka vīna glāzes Rumba visdrīzāk saskandinātu ar Veidenbaumu un Raini. Bet es piezvanīšu un pajautāšu pašam, nesakot, ka par to rakstīšu viņa grāmatas priekšvārdā:

-Sveiks, Elmār! Saki, ar kuriem aizsaulē esošiem latvju dzejniekiem tev būtu interesanti iedzert vīnu un parunāt par dzīvi?

–(taisnojas) Tā jau tāda nodrāzta lieta, bet uz dzeju mani ierosināja Rainis. Viņa „Tālas noskaņas zilā vakarā”. Es tik’ nezinu, kā viņš ar to vīnu darījās? Ar Blaumanīti ar’ varētu papļāpāt, bet viņš, redz, nedzēra nemaz! Viņš varētu klausīties manā vervelēšanā, un mēs saprastos. Veidenbaums arī foršais zēns,- jaunībā viņu lasīju no viena gala līdz otram. Un es tāpat kā viņš jaunībā stingri metu – mums sapasētu.”

Laikam jau man ar Rumbu arī sapas. Tāpēc es viņa „Saulavai” uzrakstīju šo priekšvārdu. Ja nesapasētu – nerakstītu.

 KUR?

Kur ir mani kartupeļi?

Šķiet, šis ir krājuma centrālais jautājums – KUR? Jo izlauzies starp visiem „kā?”, „kam?” un „par ko?”, dzejnieks secina – Saulavā.

Saulava – ideja, pasaka, nākotnes balss?

Saulava –Paralēlpasaule, Debesu valsts?

Neesošajā Saulavā – ideālajā pasaulē, kuru dzejnieks noliktu pie kājām visām Tukuma Katrīnām un savai vienīgajai Annai. Te arī „kas?” – Saulava – Maize no mājām. Te vēl viens „kas?” – Ticības apliecinājums, acīs iemests pārmetums tiem praviešiem, kas tautu masā / pēc taisniem krusta kariem prasa. Jo mēs taču pamanījām, ka dzejnieks rindu beidz ar jautājuma zīmi…

 

 Vokatīvs – bez jautājuma

Vienmēr vainīgs. / Tik un tā es laimīgs.

Atvadīšanās no dzejnieka

21.oktobrī 14.00 no Pauzera kapličas

Publicēts Autors Baiba Talce

Vai aizliegsim literatūru?

Dabaszinību prioritātes laikā humanitāro priekšmetu stundu skaits skolās aizvien sarūk. Nodarbināts mūsdienu cilvēks vairs nevarot atļauties sev greznību lasīt. Nu labi, ja kādam bail no grāmatu fiziskā apjoma, lai lasa Vonnegūta Māte nakts, Kortāsara Citas debesis, Azimova Paši dievi vai 8 rindiņu tautasdziesmu (taču pat tās bez jēgas “tulkojuma” liela daļa vairs nesaprot).  Bet bez laika trūkuma mūsdienu jaunās lasītāju paaudzes (te un turpmāk es nedomāju tos skolēnus, kuru sekmes sākas ar 7 ballēm un kuri iegūst vietas valsts olimpiādēs) problēma slēpjas arī citā apstāklī – viņi vienkārši vairs NEPROT ar izpratni lasīt. Jo intelektuāls darbs (pie kāda pieder arī lasīšana) prasa tādu pat piepūli, kā citi darbi, un sliņķi to nedara tāpat kā citus darbus. Un viņi to var atļauties, jo šobrīd sabiedrībā ieviesusies mode slinkumā vainot Izglītības ministriju, skolotāju, programmu un vēl visu, ko vien iespējams atrast, tikai ne pašu slaistu. Tači intelekts ir jāvingrina arī ar lasīšanas procesu, ne tikai datorspēlītēm un aplikāciju aplūkošanu planšetē. Nemitīgi tiek kliegts par laika trūkumu, bērnu pārslodzi, bet ieejiet jebkurā skolā un paraugieties, ko skolēni dara brīvajās stundās! Ja kaut šīs 40 minūtes pavadītu nevis norakstot mājas darbus, grūstoties un blenžot telefonā, varētu izlasīt jaunāko stāstu vai pat kaut ko no Hemingveja.

Mūžīgi visur tiek pārmests klasikai: tā atbaidot bērnu no lasīšanas, bet to taču sen vairs skolā neliek lasīt no vāka līdz vākam – ir jāzina galvenās nostādnes laikā un telpā, kuros šie darbi radušies, sižeta līnijas, varoņi, ētiskās un estētiskās vērtības, izlasot labākos, interesantākos fragmentus, un tad – ja ieinteresējies – lasi visu, vēl piedevām augstāku vērtējumu saņemsi! Un vēl viens iemesls – daļa nākamo lasītāju pat nepūlas būtisko atmiņā paturēt, reproducēt, par darbu ar informāciju intelekta kopšanā nemaz nerunājot. Dažs labs nekad nav redzējis lasām savus vecākus, līdz septiņiem gadiem par grāmatām dzirdējis un līdz padsmit gadiem nav bijis teātrī.

Sen jau skolā skolotāji nemāca, ka mākslinieki vai rakstnieki ir kādas pāri stāvošas būtnes, jo daļu tekstu ar autora personību saista maz kas, un tā arī auditorijā nevienu neinteresē, jo Blaumaņa dzīve 19. gs. vidū pie skala uguns mūsdienu bērnam ir apmēram tas pats, kas mums alu laikmets. Pat manējie bērnībā, būdami ar visnotaļ normālu izziņas kāri, vaicāja: “Mammiņ, kā tu visu bērnību varēji paēst un nenoindējies, ja tad nebija neviena ledusskapja?” Nu apmēram tā dažs skatās uz Janča vai citu pusmāsas dēlu bērnību, it kā šie tēli paši par sevi spētu atražot nabagus nākamajās paaudzēs.  Man daudz bēdīgāks par Baltās grāmatas ikdienu šķiet stāvoklis, kad tikai retais  bērns netiek audzināts pragmatisma, egoisma, lietu kulta un pašpārliecinātības atmosfērā, kas šodien jau pilnīgi aizsegusi jel kādu ētisko vērtību Staburagu, par Staburaga bērniem nemaz nerunājot.

Nevienu mākslinieku, ne rakstnieku šodien nav iespējams sakralizēt tāpēc vien, ka viņš, salīdzinot ar biznesmeni, neko nav nopelnījis un labākā gadījumā tiek uzskatīts par miermīlīgu dīvaini, kurš, NEKO LABĀKU NEPRAZDAMS DARĪT, pats savam priekam kaut ko radījis un varošajiem dzīvi netraucē. Vēl skolās palikušie skolotāji, laikā, kad katrs literatūrā var sastādīt SAVU PROGRAMMU (arī tāpēc kaut kādi vienoti mērķi,  veidojot skolas beigšanas un iestājeksāmenu skalu, kļūst neiespējami), cik  nu iespēj un prot, cenšas mācīt ,viņuprāt, būtiskāko  no jau tā laika hronoloģijā īsās latviešu literatūras zelta atziņu fonda, kuras, kā teica mūsu skolotāji, nepieciešamas kulturāla cilvēka izaugsmei. Cik maz vai daudz no tā iesavinājuši augstos krēslus sasniegušie, var katru dienu vērot televīzijā.

Lai cilvēks vispār varētu tuvoties mākslai, arī literatūrai kā mākslai, viņam ir jāsaprot katra mākslas veida valoda, bet tādām mācībām skola, izņemot specializētās mākslas skolas, nekādu laiku neparedz. Cik no šodienas mākslā piedāvātā ir balstīts kultūrvērtībās un cik patēriņā? Diez vai tikai komfortabla un izklaidei paredzēta kultūrvide var radīt vērtību, kas ietekmē nākošās paaudzes. Vēl jo vairāk, ja ir pilnīgi mainījušies izvēles un attiecību modeļi. Gribu lasu, gribu-nelasu. Jo mazāka skaidrība par to, kas ir pareizā izvēle, jo lielāks apjukums starp dažādām izvēlēm. Agrāk ar visiem  manipulēja vienlīdzības ideja un totalitārisms, tagad  manipulē – ziepju operas, reklāma un tukši teksti.

Garīgajam meklējumam būtu jāierāda vairāk vietas arī tāpēc, lai taptu vērtīgāka, kļūtu nozīmīgāka vajadzība sevi saprast, noskaidrot, nevis tikai eksistējot blakus valodai, bet dzīvojot valodā. Ja cilvēks neizjūt valodu, viņš neko nevar uztvert no teksta. Un te nu lasītneprasme, kas rodas tās pašas – attaisnotās nelasīšanas rezultātā, skolā kā uz delnas parādās 2 līmeņos: pirmais – bez citu grāmatu lasīšanas kaut kā izgumzījies cauri 4 klasēm,skolēns 5.kl.,kad jāsāk mācīties virkne LASĀMU mācību priekšmetu, lasa pilnīgi mehāniski, ļoti lēni (to var redzēt, liekot palasīt skaļi par attiecīgo tematu), pusi nesaprot un neatceras, vēstures vai ģeogrāfijas kontroldarbā saņem zemu vērtējumu un kliedz uz mammu – es mācījos! Un mamma arī nesaprot – bērns lasījis, mācījies, kāpēc nekā nezina? Otrais – nelasot daiļliteratūru vairāk par dažām  lappusītēm mācību grāmatā,  izrādās – cilvēki vairs nezina pavisam vienkāršus jēdzienus dzimtajā valodā, ko var uzzināt tikai no daiļliteratūras, jo ikdienā TĀ VAIRS nerunā. Mūsdienu ātrlaikā ikdienas valoda sastāda ļoti mazu procentuālu daļu no iespējamās valodas.

Bez kopsakarību izpratnes literatūras vēsturē, kulturoloģijā, skatuves mākslā skolēnam galu galā nav nekādas intereses arī par pašu jaunāko literatūru. Lai kā negribētu izdabāt skolēniem, diez vai jebkad varēsim mācīt literatūru, atraujot no kultūras konteksta…  Jo mūsdienu rakstnieks pats ar savu darbu uzraksta sev arī eventuālo lasītāju. Nu tad – naivam lasītājam nevar liegt tiesības lasīt naivistus vai grafomānus. Tāpat – velti strīdīgs ir jautājums, vai vajag eksāmenos rakstīt domrakstu vai palikt tikai pie teksta analīzes? Domrakstam jēga bija tad, kad skolēns tiešām pauda SAVAS domas, bet  ar mūsdienu  informācijas pieejamības iespējām liela daļa skolēnu visus rakstāmos tekstus no kaut kurienes noraksta, sākot ar internetu un beidzot ar dažādām grāmatām, un skolotāji tik tiešām nav tādi ģēniji, lai to oficiāli pierādītu pat centralizētājos eksāmenos. Kas attiecas uz idejām, šķiet, šodien kultūru aprakstošajā presē valda galvenokārt konstatācijas līmenis, bet ideju līmenī ir maz cilvēku, kas ierosina lietas, ved tās uz priekšu, nav kapitālisma laika  imantu ziedoņu, nav kaut kādas stabilas filozofisko sakņu sistēmas, no kuras kultūrā aug jaunie atskaites punkti. Tauta tos gaida ar gaidīšanu, kādu pamatu, kas dod harmoniju, līdzsvaru starp eksakto un humanitāro līmeni, no kura tālāk runāt.

Reiz, kādā seminārā skolotājiem, mākslas pasniedzēja Austra Avotiņa teica: “Daļu kultūrvērtību varbūt vajadzētu aizliegt, lai tās kļūtu  vajadzīgas. Kamēr cilvēkam mācas virsū ar “tas un tas ir vērtīgs”, viņš ar rokām un kājām turas pretī. Aizliegsim, piemēram, uz laiku iet mākslas muzejā vai lasīt Virzu (tieši tā bija padomju laikos: katrs sevi cienošs vidusskolnieks  bija sameklējis bēniņos nobāztos vecvecāku “Straumēnus” un palasījis), Umberto Eko vai skatīties Godāra filmas – pēc kāda laika tad varbūt sāks lasīt un skatīties. Vienalga – saprot vai nesaprot, bet aizliegts taču!” Varbūt  vajadzētu aizliegt arī literatūru kā humanitārās izglītības daļu, lai tā kļūtu skolēniem patiesi vajadzīga?

Publicēts Autors Guna Roze

Sirds uz perona 2017 – biļete līdz Sapnim

"Sirds uz perona. Tukums" afiša

tukumniekiem

8.septembra saulrieta laikā

pie unikalā objekta “Tilts uz Nekurieni”

sākums 19.30

 

Jau septīto gadu pēc kārtas notiks visdemokrātiskākā Dzejas dienu akcija jaunajiem&radošajiem&romantiskajiem “Sirds uz perona”. Tā aizsākās tieši Tukumā, un katru rudeni vieno simtiem cilvēku, kas vienlaikus lasa savu mīļāko dzeju… dzelzceļa stacijās Latvijā un pasaulē.

Šogad, tuvojoties Latvijas simtgadei,  “peronisti” pulcēsies  uz vairs neeksistējošām un sen aizaugušām dzelzceļa līnijām. Arī Tukumā ir ex dzelzceļi. Saulrieta dzeju lasīsim unikālā vietā – pie tā arī neuzbūvētā šaursliežu dzelzceļa Tukums-Kuldīga pieminekļa “Tilts uz Nekurieni” Irlavas pagastā.

Līdzi jāņem dzejas grāmata, planšete vai telefons, jo dzeju var atrast arī internetā. Uz perona droši drīkst dziedāt – arī dziesma taču ir dzeja! Vēl labāk, ja ģitāras vai cita instrumenta pavadījumā.

Katrs, kurš nolasīs vai nodziedās sev tīkamu dzejoli, saņems brīvbiļeti uz pieciem lieliskiem muzejiem Latvijā, tostarp uz Eizenšteina komunikāciju centru Ķeipenē – vienīgo dižajam kinorežisoram veltīto ekspozīciju pasaulē, no kurienes var nosūtīt atklātnes saviem ekrāna elkiem.

Izbraukšana ar Dzejas autobusu 19.00 no stacijas “Tukums 1”. Autobusu pazīsiet pēc afišas logā.

Publicēts Autors Ilga Liepiņa

222 vārdos

                                  Mainu Ziemsvētkus pret Zobu fejas dienu

Reizēm ,,labas uzvedības noteikumos” var lasīt aicinājumu citus cilvēkus neizprašņāt par reliģiju, naudu un seksuālo orientāciju – it kā tādēļ, lai… Pamatojumi, kas seko, mēdz būt dažādi. Par naudu skaidrs: lai netiktu apdraudēta cieši piebāztā zeķe, par orientāciju- lai bērniem nebūtu kauns, ja vecāki izrādās netradicionāļi, taču kas vainas reliģiskām diskusijām?

Pētījumi liecina, ka Latvijā, līdzīgi pārējām ziemeļvalstīm, neticīgo skaits procentuāli ir vairākumā. Un valsts, stāv rakstīts melns uz balta, atdalīta no baznīcas. Tā nu es divas reizes gadā prātoju krustu šķērsu, atbildes neronot: kālab neņem vērā neticīgo jūtas, liekot svinēt Ziemsvētkus un Lieldienas? Jūtos pazemojoši un diskriminēta, piespiedu kārtā sēžot mājās (ne tiešā, bet ,,neiet uz darbu” nozīmē), klausoties saldsērīgas dziesmas un presē (radio, TV) uzklausot pamācības ,,pārdomāt dzīvi”, ieteikumus ziedot ,,nelaimīgajiem”, atteikties no baudām, nožēlot grēkus!

Nevēlos atzīmēt kaut arī citu, nekā pirms 25 gadiem, bet joprojām svešu pasaku varoņu dzimšanas un nāves laiku. Tikpat labi varētu ieviest Supermena, Zirnekļcilvēka, Zobu fejas, Pokemonu un Mikimauša svētkus. Arī pārdabiskām spējām un apšaubāmu taisnīguma izpratni apveltīti tēli. Šo atceres dienu pasākumu klāstā būtu atrakciju parka apmeklējums un bilžaina krekla vai cepures iegāde!

Bet, ja nopietni, pasauli reāli uztverošu cilvēku priekam vēsturiski un ģeogrāfiski atbilstošākās būtu Jūras, Meža un Tīra Gaisa dienas, kad baudīt mātes Dabas lieliskās dāvanas, nevis maksāt nodevas melīgām, savulaik ievazātām un pienācīgi neizravētām tradīcijām.