Tukuma Literātu Apvienība
Laipni aicinām dzejas un mākslas mīļotājus sestdien apciemot Mākslas darbnīcu ANTĪKS: malkojot kafiju, klausīties Čaka dzeju aktieru lasījumā un dziedājumā; klausīties Tukuma dzejniekus, kas no Tukuma iedvesmojušies tāpat, kā Čaks no Rīgas, un skatīt Alberta Pauliņa gleznas, kas Tukumu uzbur gluži kā Čaks Rīgu.
Uzklikšķini uz afišas, lai apskatītu to pilnībā.
Tukuma dzejnieku radošā pēcpusdiena
PROZA PAIET MALĀ
7. septembrī 18.00
Raiņa un Aspazijas mājā muzejā, Rīgā, Baznīcas ielā 30
Tukuma dzejnieki savus darbus šai īpašajā vietā lasīs pirmoreiz. Pirmoreiz arī riskēs dziļi personiski rakstīto dzeju sakārtot dialogos ar otra dzejdara vienatnē radīto. Izņēmums ir vakara noslēdzošais tandēms, kas to jau darījuši, turklāt apzināti rakstot dialogus dzejā. Šajā tandēmā ir vēl viens izņēmums – liepājnieks Māris Reinbergs starp tukumniekiem.
– Iveta Šimkus un Andris Jansons – TUVPLĀNI
– Anna Jurševica un Aigars Brics – SAMULSUMS
– Baiba Talce un Gvido Drage – LIETUS JŪRAS MALĀ
– Sarma Upesleja un Māris Reinbergs – SARUNAS AR ASPAZIJU
Katrs tandēms ir saderīgs, bet atšķirīgs no pārējiem noskaņās un dzejošanas manierē. Lasījumus papildinās Andra Jansona muzikālās pauzes.
Jevgeņijs Vodolazkins (1964) ir filoloģijas zinātņu doktors, senkrievu manuskriptu speciālists, daudzu akadēmisku publikāciju autors, dramaturgs un prozaiķis. Romāns „Laurus” (Jāņa Rozes apgāds, 2014) ir starptautiski atzinīgi novērtēts un tulkots daudzās valodās, arī latviski.
Jo labāka, daudzslāņaināka grāmata, jo grūtāk par to izteikties. Varbūt, ka par tādām grāmatām, kā „Laurus”, aprakstus un literatūrkritikas jāraksta filosofiem, jo viņi domājot augstāk un plašāk. Par ko ir „Laurus”? Par cilvēka dzīvi? Par to, ka mums jābūt atbildīgiem par sevi un par tiem, kurus esam pieradinājuši, vienalga, vai tas vilks no meža (romāna varoņa bērnībā), vai cilvēks no pūļa. Atbildība kā liela vērtība sākas no paša atbildības; vispirms tā jāprasa no sevis, un tikai pēc tam no līdzcilvēkiem, sabiedrības kā sociuma, valsts.
Par Dievu?
Paņemot rokās saslavēto Jevgēņija Vodolazkina romānu „Laurus”, to ātri pāršķirstīju. Manas acis tvera vārdus un es sapratu – ļoti, ļoti daudz šajā grāmatā būs par Dievu un svētajiem. Atmodās padomjlaiku skolā iedvestais “Dieva nav!”, un šis lozuns gādīgi trīs reizes pieklaudzina man pie smadzeņu kaula: “Hau! Lasi prātīgi, jo tagad tik daudz visādu māņu…” Ha! „Laurus” ir ne par tādiem māņiem vien. Tur ir arī par cilvēkiem, kam esot suņa sejas, viena roka, viena kāja, vienvārdsakot, viss tas, kas maisījās viduslaiku cilvēka it kā tumsonīgajā galvā, un ko mūslaikos nodēvē visādos gudros vārdos. Literatūrā, piemēram, par maģisko reālismu, fantāziju un vēl nez kā. Taču „Laurus” nav par to Dievu, no kura man ieteica baidīties padomjlaika skolā. Laurus ir par to, par kuru man reiz kāds cilvēks sacīja: “Jau pirmatnējam cilvēkam bija Dieva sajūta un saprašana, tikai reliģija vēlāk visu sačakarēja.” „Laurus” varoņiem tālajos viduslaikos Dieva jēga bijusi citāda nekā man, kas vidējā un izplatītā normlīmenī orientējas reliģiskajās lietās ar tādu kā kulturvēstures un reliģijas pamatzināšanu mistrojumu.
„Laurus” ir sāsts par krievu cilvēku, kas savu mūžu no maza baltgalvja puisēna līdz sirmam, viedam starecam nodzīvo 16. gadsimtā, izdzīvojot vairākas dzīves, kuras Vodolazkins sadala četrās darba daļās: Izziņas grāmata, Atsacīšanās grāmata, Ceļa grāmata un Apmiera grāmata. Katrā no tām Arsenijs iemanto citu vārdu: ir puisēns, jauneklis Arsēnijs, kurš izaug meklētājā un askētā Ustīnā, tad ceļotājā Ambrosijā, un beidz viņš ir mūks Laurus. Laiks grāmatā ir īpaši klāt esošs, gandrīz vai taustāms, laika un telpas jēgai (cilvēka dzīve kā mirklis laika telpā), laika gaistamība, laika lāsts – par visu to domā grāmatas varoņi.
„Laurus” valoda
Vodolazkina stilam piemīt smalka ironija. Ne daudz, bet vietā un pārsteidzoša. Ikvienam romānam ironija ir vajadzīga. Cik? – tas atkarīgs no autora talanta iespējas, gaumes un darba mērķa. Satīriskā romānā ironijas būs pārpārēm, bet arī traģiskā drāmā ironija ir nepieciešama, kā durvīm rokturis. Brīžiem, kad esi pilnībā grāmatas varā, t.i., es gribēju teikt – domās dzīvo viduslaiku Krievijā – autors Lasītājam piemiedz ar aci. Lasu: “pavasaris atklāja, ko upes ledus sevī savācis: izbērtas ogles, kritušu vilku, izsviestas vīzes un… plastmasas pudeli.” Ha! Vecie stareci un garīdznieki, eh, ik pa brīdim izsaka kādu prātīgu sentenci, kurā iepin pa mūsdienu vārdam, piemēram, starecs Nikandrs Arsēnija vectēvam paziņo, ka viņa mūža dienas ir skaitītas. “Un lūgšu šo informāciju pieņemt mierīgi, bez piņņāšanas.”Autors izmantojis arī senkrievu vārdus un runas stilu, tas atsvaidzina, vieš realitāti un laikam bija krietns rēbuss tulkotājai. Romāns nav uzbāzīgs, tas plūst vienmērīgi, kā sena, plata Krievijas upe, virziens visiem zināms. Nekā lieka, nekā, kas novirzītu no mērķa. „Laurus” ir grāmata par viduslaikiem, kad cilvēki bieži vien visu mūžu nodzīvoja vienā vietā: savā mājā laukos vai pilsētelē, bet pasauli iepazina caur Bībeli. Bībele un visi tie svētie raksti tolaik bija ar citu vērtību – pasauli izzinoši. Mūsdienās grūtāk,- katru dienu vesels jūklis ar interneta ziņām. Ja vienu dienu tās izlaid, vakarā jābūt gatavam sevi ierakstīt īpaši atpalikušo skaitā. Ja izlaid mēnesi – izrādās, ka pasaule vēl aizvien puslīdz normāli funkcionē, nav aizgājusi postā, un nekas īpašs, piemēram, pasaules gals, nav noticis.
Ir labi, ja tavā Lasītāja ceļā atronas grāmatas, kuras aizrit kā maratons, pēc kura nejūties izslāpis, izsīcis un iztukšots, bet esi piepildījies ar brīnumaini svaigu ūdeni, kas rodas no brīnišķa ceļojuma laikā, telpā, pasaulēs.
Augustā literātu tikšanās reizē ļāvāmies radošai spontanitātei – apcerējām mūsu pašu Aigara Brica gleznas. Gleznošanu Aigars apgūst Ingemāras Treijas gleznošanas studijā, lai pats ilustrētu savu topošu dzejoļu krājumu.
Klauna monologs
Tikai nenāc par tuvu –
redzi,
cik nerāts un krāsains smaids
plaucis, bet nedzirkst,
ris vārdi no kabatām ārā,
smalkiem zvaniņiem skanot
tieši tev ausīs, ne garām,
tieši debesu krāsā!
Tikai tuvāk, vien tuvāk nenāc –
pirms projām dodies,
draiski atvadām pamāj roku,,
mans smaids tev aizlidos līdzi –
mans vairogs,
lai neredzi acis
tuvāk!
Laimes akmentiņš
Zemgaliete izkāpa no mašīnas un veikli šķērsoja krasta valni. Devos līdzi, bet paliku augšā. Viņa stāvēja tik tuvu ūdensmalai, ka katrs nākamais vilnis varētu pieliet kurpes. Pacēla akmentiņu, kādu brīdi to apbrīnoja, tad atskatījās, pasmaidīja, un abām rokām pastiepa oli pret šauro aili rieta debesīs, kur saule kā tautumeita pa dejas ceļu tecēja no viena mākoņa pie nākamā.
– Ja atrod cauru akmeni, jāskatās pa to uz sauli un jāiedomājas vēlēšanās, – viņa, piemiegusi acis grozīja pirkstos jūras miesas gabaliņu. – Tā man nemainās jau gadiem, tikai, kolīdz atrodu tādu akmeni, debesis apmācas. Tagad atkal tur, augšā, viss kā pie cilvēkiem: mākoņi dzenas cits citam pakaļ, lai aizsegtu sauli. Būtu kaut viens, kurš grib palikt līdzās.
Mājiņa uz vistas kājiņas
Jūs neredzat kājiņu?! Tā ir ieputināta februāra kupenās. Ragana sēž tajā mājiņā, gaismu neiedegusi: lai no ārpuses neviens pat nenojauš, ka viņa gaida nejauši iemaldāmies savas Vakariņas…
Tāpēc es joprojām esmu ārpusē nevis mājiņā. Par spīti aukstumam, vakara mijkrēslī,- baidīdamās pieklauvēt un atvērt durvis.
Kad saule slīd uz rietu
Kāds mani sauc …
Tā bija Tava balss?
Vai tās tik spārnu vēdas,
Un vakarvējš ar mani sarunājas.
Kosmosa melnais caurums patiesībā ir balta patiesība par Neko, kur Lielais Tukšais Nekas krāsās rotaļājas – pats sevi vēl neieraudzījis, jau izbrīnīts.
Debesjums bija piepildīts ar maigu un neticami vieglu gaišzilu šifonu, kurš vakara saules staros palēnām sāka vizmot visās perlamutra nokrāsās. Lielais paugurs šovasar apdziedējis zemsedzes rētas – ziemā kailcirtē nogāzto koku celmi savu kaunu piesedza ar avenājiem un sīkajiem pameža krūmeļiem, kas bija spējuši sakuplot vienas vasaras laikā. Uz mirkli viss apstājās – vējš, debesis, jūlija nobriedusī zāle un mazais ezeriņš ielejā. Tad ūdens virsma ilgi novirmojās no kādas niedru dzītas vēja dvesmas, un gaisā sāka celties teju vai caurspīdīgs, bet tomēr acij izšķirams ūdens miglas garainis, kas tiecās augšup uz paugura pusi. Garainis sāka ieņemt tādus kā mākoņa apveidus, brīdi likās, – tam veidojas divas kājas un ovāls rumpis, kā tādam mākoņbērnam, kas piedzimis no mākoņolas niedru ligzdā un ceļas gaisā pie mātes un tēva debesīs. Varbūt tieši tā arī dzimst mākoņi? No ieleju ezeriem, kalnu upēm un noru rasas. Bet mākoņtēls neprātoja, lai arī tam nez no kurienes uzburba galva ar tādu kā punu kreisajā pusē, ko varēja iedomāt par koķetu cepuri vai gliemezi, kas rāpo pa ķirbi. Nu jau krietni izaugusī garaiņvīra bālganā dūmaka uz brīdi apstājās it kā nožēlā, jo līdz vizošajām perlamutra daudzkrāsu debesīm tam tomēr vēl bija nesasniedzami tālu. Daudz augstāk par tām divām sēklas priedēm paugura virsotnē, kas vientuļas un sēras vēroja tālos mežus aiz lielā aizpaugura līdzenuma. Tad milzīgais miglas tēls sabiezēja līdz skaidri samanāmām aprisēm, kas iestiepās starp abām sēklas priedēm. Mākoņvīrs līgani slīdēja uz augšu gar slaidajiem stumbru mastiem, līdz tika pie pirmajiem zariem. Tas nebija ticami, bet tas bija acīmredzami – miglas tēls garajās priedēs stāvēja kā uz milzu ķekatkājām, labā pēda uz pirmā zara, kreisā uz nākamā. Mākoņvīrs sāka lēni kāpt, zaru pa zaram, nu jau galva skāra to rozīgo svītru, kas pirmā iekrāsoja vakara debesu akvareli, kur nekad nav uzmācīga košuma – viss ir tikai pustoņos un maigās kā spalvas krāsu dvesmās. Lielais miglas gars gandrīz paslīdēja uz nākamā zara pakāpiena – no labās pēdas nokrita balta putu zolīte, tā pārvērtās par dūmakainu putnu un aizlaidās atpakaļ uz ielejas ezeru. Bet mākoņvīrs jau stāvēja tieši uz stingrājām priežu galotnēm un, atspērīgi palēcies, nu tika iekšā debesīs. Viņa aprises tur bija vēl labu brīdi skaidri saskatāms, līdz viņš pazuda debess zilzaļsārtajā lāsmojumā. Novīdēja oranžs un sarkans, lielais tēls it kā pavīpsnāja un pamāja zeltaino lentu, kas izrisa no makoņa slepenās kabatas. Viņš pamazām aizgāja debesīs dziļāk, tik zeltainā lenta vēl kādu laika sprīdi norādīja uz tiem sudrabainajiem vāliem, aiz kuriem viņš pazuda pavisam.
Ceturtdien, 9. augustā, izdevniecība “Latvijas Mediji” uz tikšanos bija uzaicinājusi Romānu konkursa laureātus.
Izdevniecības direktore Evija Veide apsveica visus godalgoto romānu autorus. Pirmā vieta šogad piešķirta netika, otro vietu ieguva rakstnieces Ingunas Dimantes romāns “Paslēptā dzīve”.
Dalītu trešo vietu žūrija lēma piešķirt Rolandas Bulas romānam “Laika standarts” un Andras Rušmanes romānam “Vienpatnieki”.
Savukārt balvu par spilgtāko debiju un līdz šim “Lata romāna” konkursā neskarta tematiskā loka prasmīgu izvērsumu romānā “Istabas biotops” saņēma Ligita Paegle, kuru Tukuma literāti zina no Kurzemes prozas lasījumiem.
Jau no 2019. gada janvāra šī gada Romānu konkursa laureāti nonāks pie lasītājiem.Un vēl viens jaunums – “Lata romāns” maina nosaukumu – tagad lasītājus priecēs “Vakara romāns”
Vai mēs visi zinām, kas ir zaķakaķi, kaķuzirņi, kurmjukārkli, gružrupuči, kāostbutes, vilkozoli? Un vēl – vai zinām, kā audzēt konfektes un naudu? Kur atrodas Latvijas salu arhipelāgs? Laikam jau ne…
Ha! Iedomājieties: to visu un vēl daudz daudz vairāk zināja biologs un dzejnieks, bērnu grāmatu autors Jānis Baltvilks, kuram šomēnes svinam nu jau 74. dzimšanas dienu. Varam iedomāties, kā viņš, ierasti basās kājas kūļādams, kārtējo reizi sēdēs uz balta mākoņa maliņas un ar smaidu (Viņam bija tik sirsnīgas smaidu krunciņas acu kaktiņos) noskatīsies uz visiem, kas šosvētdien pulcēsies viņa dzimtajās mājās Smārdes pagasta „Zīlītēs”.
Uz brīdi kļuvusi nopietna, par gaidāmo pasākumu stāsta Jāņa Baltvilka māsasmeita, “ZĪlīšu” namamāte Inese Vismane:
– Mēs, radi un draugi, nu jau trešo gadu vasarās pulcējamies, lai svinētu Jāņa dzimšanas dienu. Uzturot mājas un dārza patīkamo auru, nemanot vien draugu pulciņš kļūst aizvien kuplāks, svinamdienas – aizvien interesantākas. Šogad biedrība „Baltā Vilka takas” uzvarēja VKKF projektu konkursā, ieguva līdzekļus, un tagad varam darboties vērienīgāk – sadarbojoties ar pašvaldību un biedrību, turpināsim attīstīt „Putnu kalna” iekārtošanu un citas idejas. Rīkosim arī dažādus pasākumus brīvā dabā.
„Pekstiņstāstu” vakarēšana ir mums visiem kaut kas pavisam jauns. Savu piedalīšanos jau apstiprinājuši Tukuma Literātu apvienības vārda meistari: haiku autors Gvido Drage, dzejnieks un mūziķis Andris Jansons, rakstniece Guna Roze, kā arī šo rindu autore. Vēlmi piedalīties pasākumā izteikuši arī Latvijas Ornitologu biedrības ļaudis – viņiem pie mums iepatikās jau pavasara talkā. Gaidīsim arī bērnu grāmatu izdevēju, dzejnieci Inesi Zanderi un citus viesus. Ceram arī uz apmeklētāju aktīvu iesaistīšanos notiekošajā.
Pasākumā paredzēti dialogi ar autoriem, atmiņu stāstījumi un… arī klātesošo personiskie pekstiņstāsti. Gan jau arī citiem, ne tikai Jānim Baltvilkam ir gadījies redzēt, kā zaķakaķis kāpj kokos un ņaud, kā maijvaržvabole maija vakaros dūkdama lido pa gaisu, ielec dīķī un kurkst, bet ežgata tipina izslietām adatā, pukšķina, ielaižas ceriņkrūmā un liek vaļā žadzināt…
Gaidām „Zīlītēs”! Pekstiņu stāstīšana un klausīšanās sāksies, kad dienas svelme sāks pierimt – pulksten 16.00.
…Un to Dullo Dauku, kas manī mīt, negribu palaist es vaļā
Irīna Pumpure
Kad saņēmu TLA piedāvājumu piedalīties Muzeju nakts pasaku un šūpuļdziesmu sacerēšanas maratonā kopā ar Jaunmoku pils apmeklētājiem, nopriecājos, bet pat nenojautu, kas mani sagaida.
Pilī, tās priekšā un parkā notiekošo tikai dzirdēju un ar acs kaktiņu redzēju no saulainajā pils parkā iekārtotās improvizētās rakstnieka darbistabas ar rakstāmgaldu, senu rakstāmmašīnu un jaunizdotajām latviešu autoru bērnu grāmatām. Taču vairāku stundu garumā man bija fantastiska iespēja – satikties ar savu bērnību. Ar to bērnu manī, kas reiz sapņoja par nakti grāmatu veikalā, kad būtu iespēja izlasīt un izšķirstīt visas grāmatas, bet neuzdrošinās pat sapņot, ka kādreiz pats varētu kļūt par grāmatas autoru.
Jaunmokās ikvienam bija iespēja kopā ar īstiem dzejniekiem un rakstniekiem sacerēt pašiem savu pasaku par tēmu “Šūpulis”. Un mēs – bērni – satikāmies. “Lielie bērni” piesardzīgi, no malas vērojot un atbalstot savu atvašu uzdrīkstēšanos, pamazām atraisījās arī paši. Nāca bērnības un skolas dienu draugi un nu jau viņu bērni, kas čalodami un sacenšoties, mēģināja uzrakstīt pasaku, velkot lielus, drukātus, nesen apgūtus burtus. Maza meitenīte no Saldus novada, kuras tētis medību trofeju izstādē nopelnīja godalgu, ar mammas palīdzību zīmēja “šūpulīti” – stārķa ligzdu ar sešām olām, un uz rakstāmmašīnas mēģināja atrast sava vārdiņa burtus. Trešklasniecei no Ogres novada nepietika ar vienu pasaku; mirkli aizskrējusi pie ģimenes, viņa atgriezās un bija gatava dalīties savās lieliskajās fantāzijās. Bērniem bija unikāla iespēja – pats Gvido Drage palīdzēja apgūt rakstīšanu uz “datora bez ekrāna, bet ar printeri”, par ko mazajiem bija lieli brīnumi.
Protams, ka skolas bērniem ir jau zināma pieredze sacerējuma par tēmu rakstīšanā, bet dvēsele… Tā vai nu ir, vai tās nav. Tāpēc, kad lasīju divu mūsu Tukuma meiteņu uzrakstīto, prieks, skumjas, asaras un milzīgs lepnums par mūsu bērniem kāpa pāri visiem vaļņiem. Man nebija konfekšu, bet bija savas grāmatas, un es priecājos, ka man ir ko uzdāvināt bērniem, kuri man uzticējās un darīja mani ļoti laimīgu. Vakara noslēgumā, kad kopā ar rakstošajiem TLA senbiedriem un pils apmeklētājiem bijām lasījuši pasakas arī no pils terases, improvizētajā darbistabā pārlasījām bērnu sacerētās un mums glabāšanā uzticētās pasakas, secinājums bija viens: mums ir ļoti radoša un brīnišķīga jaunatne. Viņus tika jāmīl, jāiedrošina un ļoti jāatbalsta. Un mēs noteikti vēl tiksimies!
P.S. Šīs lieliskā dienas iespaidā pie manis atnāca jaunākā šūpuļdziesmiņa manam dažus mēnešus vecajam mazdēļiņam.
Priecājamies līdz ar Gvido Dragi. Nupat, 18.maijā, iznāca viņa trešais haiku krājums “Vienkārši zeme”.
Neplānota prezentācija izvērtās jau nākamajā dienā – Muzeju nakts laikā Jaunmoku pilī.
Arī šīs grāmatas, tāpat kā autora pirmo divu haiku krājumu (“Divlodziņu acumirklis” un “Ūdens pulkstenis”) izdevējs ir SIA “N.I.M.S”
Latvijas simtgades gadā trīs Tukuma rakstnieki – Rolanda Bula, Guna Roze, Vilis Seleckis – atsaucās aicinājumam iestādīt kokus Rakstnieku parkā Amatas novada Spāres muižā, tāpēc 10. maijā devās turp. Pasākumu organizēja vietējie entuziasti ar Mārīti Rukmani priekšgalā, atbalstīja vietējā pašvaldība.
– Kā labi zināms, Vidzeme ar savām ielejām, nokalnītēm, upītēm, mežiem un ziedošām pļavām ir viens no dabas daiļākajiem meistardarbiem. Īpaši spoži par to var pārliecināties, ciemojoties tādā brīnumjaukā vietā kā Spāres muiža Amatas novadā. Atjaunotās muižas ēkas ieskauj parks ar simtgadīgiem ozoliem, liepām, gobām. To vidū acis priecē dīķa zilais spogulis. Visa apkārtne – plašais parks, celiņi, zālāji – ir čaklu roku aprūpēti un liecina par vietējo ļaužu izcilo prasmi savu apkārtni turēt lieliskā kārtībā.
1930. gada 4.maijā šajā dabas dāsni apveltītajā vietā sāka veidoties Rakstnieku parks. Toreiz Spārē ciemojās Aleksandrs Čaks, Pāvels Vīlips, Jānis Plaudis, Jānis Grots un vēl vairāki citi dzejnieki un rakstnieki, kas gleznainajā nogāzītē iestādīja pirmos kociņus – ozolus un liepas. Vairums no tiem labi iesakņojās un ir izauguši par vareniem spēkaiņiem.
2014. gadā, pateicoties Mārītes Rukmanes un Spāres internātskolas pedagogu iniciatīvai, iestādīja liepu par godu Melānijai Vanagai, kas dzimusi Spāres apkārtnē. 2016. gadā parku papildināja citi pazīstami Latvijas literāti. Šā gada 10. maijā parks tika papildināts ar daudziem jauniem kociņiem. Turpinot 4. maija svētkus, te ciemojās vairāki rakstnieki un dzejnieki – Velta Kaltiņa, Roalds Dobrovenskis, Māra Cielēna, Ilze Binde, Lija Brīdaka, Knuts Skujenieks, Māra Svīre, Arnolds Auziņš, Egils Šņore, Ausma Cimdiņa un arī mēs – Tukuma Literātu apvienības pārstāvji.
Kociņu stādīšanā piedalījās vietējās skolas audzēkņi – katram rakstniekam bija vairāki braši palīgi. Ciemiņu vērtējumam un priekam bija izstādīti Spāres internātskolas talantīgo audzēkņu mākslas darbi un rokdarbi. Visus priecēja kokles dzidrās skaņas un vietējo dziedoņu skandētās dziesmas ar klātesošo dzejnieku dzejas vārdiem. Parka atjaunotāji varēja baudīt medus maizi, spēkus stiprināt ar garšīgu zupu. Tas bija jauks pasākums vēsturiskā vietā, saulainā dienā. Bija lieliska iespēja tikties, iepazīties, padiskutēt ar kolēģiem, priecājoties par viņu lasītajiem sacējumiem un paustajām domām. Atliek vien cerēt, ka mūsu stādītie kociņi kuplos un zaļos tikpat ilgi kā tie ozoli un liepas, kas Rakstnieku parkā stādīti pirms 88 gadiem.
– Iestādīt koku – tas ir īpašs un simbolisks akts. Iestādīt koku Rakstnieku parkā – ekskluzīva iespēja, kas nozīmē gluži vai maģisku saikni nevien ar lasītājiem, bet arī ar spalvas brāļiem pirms un pēc mums, kurus dzīvē nekad nesatiksim. Tāpēc martā saņemtajam piedāvājumam stādīt kokus Rakstnieku parkā atsaucāmies bez pārdomām.
Bijām domājuši: atbrauksim, iestādīsim, dosimies mājās. Nebijām gatavi tik vērienīgam pasākumam, tik lielai uzmanībai un tik spēcīgām emocijām. Organizatori bija parūpējušies par visu un vēl vairāk. Jauks bija jau brauciens no Rīgas uz Spāri skolēnu autobusā, tikai skolēnu vietā šoreiz braucēji bija latviešu literāti – lielākoties jau sirmām galvām,- vēl viens apliecinājums literātu jutīgumam, vēlmei savā ziņā iesakņoties mūžībā kopā ar līdzīgajiem.
Organizatoru uzmanība izpaudās nevien katram rakstniekam veltot īpašus tekstus, bet arī izvēloties stādāmā koka sugu – divu vienādu nebija. Un izrādās – trāpīgi, jo ikviens bija sajūsmā tieši par savējo: Lija Brīdaka par ievu sārtām lapām un rozā ziediem, Arnolds Auziņš lepojās, ka stāda īvi, kas ir ļoti reta suga, Rolanda Bula smaidot atkārtoja: “Jā, vilkābele! Tas ir mans koks!” Manējais bija apse, par ko esmu bezgala laimīga, jo apses tēlam romānā “101.kilometrs” piešķīru ne vien simbolisku, bet pravietisku nozīmi.
Piedzīvoju divus emocionāli neaizmirstamus pieskārienus: iespēju beidzot parunāt ar savu mīļāko dzīvu esošo dzejnieku Knutu Skujenieku (tā bija no tām sarunām, kas neizvējos starp tūkstošiem citu) un Spāres internātskolas bērnu darbu izstāde, arī pašu bērnu klātbūtne pasākumā. Spārē mācās bērni ar īpašām vajadzībām no visas Latvijas. Raugoties viņu ar mīlestību radītajos darbos, radās pārdomas par škietamību. Par vizuāli veselajiem, kas pārdevušies dažādiem pasaulīgiem kārdinātājiem, aizmirstot par dvēseli, un par šiem bērniem, kas neapzinās materiālās pasaules līmeni, bet kuriem ir tik skaistas un tīras dvēseles. Bērnu darbus varēja iegādāties par ziedojumiem. Izvēlējos divus – kā atgādinājumu par šķietamību.
Šādas tikšanās reizes vienmēr ir kā jauna sākums. Šoreiz, baudot garšīgo soļanku līdzās ar Raiņa un Aspazijas mājas vadītāju Gaidu Jablovsku, norunājām, ka Tukuma dzejniekiem Dzejas dienās šai īpašajā vietā būs pašiem savi – Tukuma dzejas lasījumi.
– Diena Spārē bija svelmējoša. Kad pirmās runas un pirmie koki bija sadarīti, bērnu rokdarbi apskatīti, visi sasēdās klausīties tos, kas vēl nebija izteikušies. Es vilkābeli biju jau iestādījusi, fragmentu no Ralfa Kokina „Kurzemes vilkaču nostāstiem” nolasījusi, – tagad varēju pavērot visu no malas.
Skatos – mums atvēlētajos solos īsti brīvu vietiņu nemaz neredzu. Bet pāris metru tālāk zem Čaka ozola paēnā uz segas nosēdināti trīs pusaudži no Spāres speciālās internātskolas – bērni ar īpašām vajadzībām. Apsēdos viņiem blakus. Manā priekšā pavērās solu rinda ar sabraukušo literātu mugurām, iesāņis pasākuma vadītāju galds, bet tālāk pretim vērās spārenieku, skolotāju un bērnu sejas. Runāja Knuts Skujenieks, Lija Brīdaka, Arnolds Auziņš un citi mūsu literatūras seniori, taču viņu domas – skaidras un jēgpilnas. Un man blakus – pilnīgs klusums. Ļoti uzmanīgs un vērīgs klusums, kurā nebija dzirdamas pat elpas. Es domāju par to, ko saredz, sadzird un sajūt mani blakus sēdētāji lielā koka ēnā. Vēros uz priekšu, sānis, uz augšu. Ko redzu es, ko redz šie pusaudži?
Pasauli var skatīt no dažādiem skatu punktiem, katrs mēs tajā saredzam kaut ko citu,- nav taču nekādas vienas pareizās pasaules. No tās vienas taisnības un pareizības reizēm pat kari izceļas. Skaņas kaut kur aizplūda, es pavēros tur, kur skatījās bērni. Balti mākoņi tusnīja augstu virs meža, no skolas alejas vasara lēnām nāca pāri nokalnam uz leju. Tā bija diena, kad es ieklausījos klusumā aiz skaļuma.
Paldies Spārei par šo dienu, paldies par rūpēm par bērniem!
