Draņķozola stāsts “Citādajā Pasaulē”

Tukumnieki, kam sirdij tuva daba, piepilsētas meži ar bagātīgo augu valsti, neparasto reljefu un pirmatnēji skaistajām ainavām, zina, kas ir Draņķozols un kur to meklēt. Par šo teiksmaino ozolu un tā noslēpumaini skaisto apkārtni savulaik esot stāstīti vismaz pieci vilkaču stāsti, ap 15 spoku stāsti. Visbagātīgākā šāda veida pieredze bijusi ogotājiem, sēņotājiem, tūristiem, orientieristiem, nūjotājiem un vienkārši – pastaigu mīļotājiem.

Izstāde beigusies – lai dzīvo izstāde!

Šogad otro reizi ar savu stendu piedalījāmies grāmatniecības gada lielākajā notikumā – izstādē Latvijas Grāmata 2017, kas notika no 24. līdz 26. februārim. Un arī šogad mūsu stends bija visoriģinālākais plašajā Ķīpsalas kompleksā.

Par saviem “radošajiem bēniņiem” saņēmām neskaitāmus apmeklētāju, kolēģu un organizatoru komplimentus. Smukums taču nāk no Tukuma!

TLA radošie bēniņi

Šogad stenda īri apmaksāja Tukuma pašvaldība. […]

Dabiskais mīļums

Iespējams, ka dažs par šādu virsrakstu būs tieši tik sašutis, lai pajautātu: „Un kāds mīļums tad vēl ir iespējams?!” Teikšu tā: visādi ir iespējams…
Valentīndienai gatavojoties, visi lielveikali un katrs sevi kaut cik cienošs mazveikaliņš sarūpējis virkni dāvanu, suvenīru un pārsteigumnieciņu, lai mēs ikviens, kas to vēlamies, varētu iepriecināt savu tuvāko, mīļāko, dārgāko (visās šī vārda […]

Februāra pieskārieni – 36,6′ C

Februāris ir mirklis PIRMS. Tāda kā sašūmējusies spriedze pirms kārtējā starta šāviena. Pirms pavasara, gadskārtējās piedzimšanas. Durvis uz jaunu sākumu, jauna cikla dzemdību kontrakcijas. Februāris ir provokators, divpadsmit mēnešu karognesējs. Re, kāpēc Austrumu gads sākas tieši februārī! Viss pareizi – kad tad vēl?! Šogad Jaunais gads sāksies 8.februārī.

“Sals laukā tāds, ka zirgiem salīp nāsis, jau atrikšojot tepat no Upītēm vai Postēm. Tie, kas savus pajūgus atstāj pie pienotavas, zem zirgu kājām pakaisa labi daudz salmu, bet kūpošās muguras apklāj ar deķiem – tajos pēc tam ietīs bērnus, pirms sēdinās kamanās.”

Februāris kopš bērnības man asociējas ar balto. Balti piesniguši ceļi uz skolu, līdz autobusam vien jābrien divi kilometri. Ja bija dikti auksts un putenis dikti vandījās, paps no rītiem uz pieturu veda ar zirgu. Kamanās. Balts gar acīm griezās, un zirgs augstu cilāja kājas. Pēcpusdienā nākot mājās, vēroju zirga pēdas: nu kā var tā izcilāt katru soli tik dziļā sniegā? Mēģināju pati, ātri vien piekusu un filcīši vilka garas svītras sniegā. Vēlāk, redz, šīs atmiņas esmu ievilkusi baltās lapās savā romānā “101.kilometrs”.

Mīlēt un kalpot. Kalpot un mīlēt.

Dzejnieci Baibu Talci pazīstu kopš 1977.gada, kad Tukuma Jauno autoru apvienības konsultante dzejniece Milda Losberga pie mums uz Tukumu atveda “savus bērnus” – Latvijas Universitātes jaunos dzejniekus.

Apliecinājums tam, ka laiks skrien vēja spārniem, ir Baibas apaļā jubileja, ar kuras atzīmēšanu “Neatkarīgo Tukuma Ziņu” TLA lappusē esam krietni iekavējušies. Baiba mums to ir piedevusi, tāpēc sāksim ar viņas pašas stāstījumu.

– Pasaulē nācu 1956.gada 24.novembri Rīgā, paliku bērnunamā, un pusotra gada vecumā mani audzināšanā pieņēma vienkārši cilvēki, kalpotāji, Jānis un Margrieta Talči. Man bieži jautājuši, kāds šim uzvārdam sakars ar dzejnieku Ādolfu Talci?

Aleksandrs Čaks. Domās par tevi

Tā ir grāmata plus tās audioversija vienos vākos. Pirmajā CD Čaka dzeju lasa Vilis Daudziņš, otrajā skan dziesmas ar Čaka vārdiem.

Vienreizīgi!!! Kā skābeklis garam, sirdij, dvēselei! Sāku ar dziesmām. Tas, kā Čaku izprot (komponē un nodzied) Artis Robežnieks (1.-8.), ir ovāciju vērts! Tik bijīgi atdod godu Čakam, lai nedominētu Robežnieks, bet tai pašā laikā… to paveic tieši viņš! Tas liecina ne vien par aktiera profesionālismu, bet arī par cilvēciskajām īpašībām. Citu komponistu dziesmas (Pēteris Plakidis, Imants Kalniņš un slavenais Nezināmais), tostarp tautā mīlētākās – Nezināmā autora Miglā asaro logs un Liepas satumst – dzied Artūrs Skrastiņš. Atzīšos, pazibēja kluss prieks, ka te nu Robežnieks ir pārāks par Dailes teātra skatuves prīmu, un tur neko nevar padarīt, jo… Robežnieks vienkārši ir labāks! Smeķīgi un asprātīgi brīnišķīgā ebreju akcentā pats savu dziesmu Marijas iela nodzied Uldis Stabulnieks, bet divas Artura Maskata dziesmas – Ivars Kalniņš.

Kurzemes elēģists

Sirsnīgais romantiķis Andris Jansons vien šaurā lokā ir zināms kā dzejnieks un komponists. Lai arī viņš ne druskas nav ambiciozs, nešaubīgi būtu pelnījis savu izdevēju.

Dzimis 1976. gadā Ventspilī. Dzeju un mūziku raksta jau kopš bērnības, tālab mācījās Ventspils Mūzikas koledžā, kur viņa literatūras pasniedzēja bija leģendārā Aija Bumbiere

Uz kvalitātes naža asmens

Reizi vai divas mēnesī Tukuma bibliotēkas plašajā, gaišajā konferenču zālē satiekas ap 20 dažāda vecuma vietējo iedzīvotāju. Viņus – gluži tāpat kā simtus citu visā Latvijā – vieno mīlestība pret rakstniecību, vārda spēks.

Stāstīt par reģionu literātiem būtu jāsāk tieši ar faktu, ka neviens nav saskaitījis, cik precīzi šādu biedrību un apvienību darbojas Latvijā un cik radošu cilvēku tās pulcē. Spriežot pēc tīmeklī atrodamās informācijas, lielāku un mazāku, aktīvāku un mazāk aktīvu biedrību skaits visos Latvijas novados kopā mērāms vismaz padsmitos; to izdotās grāmatas – vairākos simtos, bet ļaudis, kas iesaistījušies biedrībās, raksta un arī publicējas, iespējams, ir pat tūkstoša robežās.

Guna Roze Latvijas Avīzes pielikumam Kultūrzīmes

Guna Roze
Latvijas Avīzes pielikumam Kultūrzīmes
Bez dzelzs priekškara
2017. gada 17.janvāris
Ja grib, lai kaut kas izdzīvo, vajag to aizliegt. Sena patiesība, kas darbojas nevainojami! Aizdomājos, vai tāds pats efekts būtu pretējai nozīmei: ja gribi ko izskaust, vajag to padarīt legālu un neierobežoti pieejamu.
Pirms ausīs gaisma

2016. gada 6. decembris
Mēģinu uzrakstīt sleju “Kultūrzīmēm”, bet pa galvu maisās tik daudz […]