Tukuma Literātu Apvienība
Tālākais seko tik sasodīti ātri, ka grūti aptvert acu priekšā notiekošo. Dzērājs savelk lūpas čokurā un ar nelielu ķermeņa atliecienu atver muti, no kuras lido siekalu receklis, kas traucas tieši pārdevējas sejā. Apsargs, atlocījis piedurknes, tuvojas abiem pudeļu brāļiem un tos ar spēcīgu tvērienu tuvina izejai. Jaunā sieviete steigšus izskrien cauri zālei un ienirst miglas zonā. Cita pārdevēja aizslēdz viņas kasi un pārskaita palikušo naudu.
Vārdi vēlās un vēlās nepārtrauktā straumē, zemi, rūcoši, dzīvnieciski gārdzieni… tā nebija Melitas balss, nē, pat ne sievietes, ne dzīva cilvēka, ne šīs pasaules radības balss, tās bija skaņas no pazemes, no mirušo valstības, no kādas tumšas vietas, ko var redzēt tikai visļaunākajos murgos, no kuriem pamostamies ar mežonīgi pukstošu sirdi un jausmām par tikko piedzīvotu nāves pieskārienu…
Dzejnieka un ornitologa Jāņa Baltvilka dzimšanas dienas atceres pasākumā 29. jūlijā viņa dzimtajās mājās “Zīlītes” Tukuma literāti īpašā veidā piedāvāja fragmentus no saviem darbiem, kur pieminēti putni. Apmeklētāji tos nolasīja un visi kopā meklēja asociācijas “putni – cilvēki”.
Pāri ielai iesprūdis elektrības vados, bezcerīgi stirkājās milzīgs, melns putns izplestiem spārniem. Ievijies kā starp nošu līnijām – […]
stāsts
Bezgalgarajā, spilgti apgaismotajā slimnīcas gaitenī valdīja tukšums, klusums un miers. Dežūrējošā medmāsiņa, noliekusies pār galdu, pildīja kaut kādas veidlapas, ik pa brīdim uzmetot acis turpat līdzās esošajam atvērtajam personīgajam planšetdatoram, kurā, kā varēja noprast, paralēli notika privāta sarakste. Kādu brīdi arī ekrānā valdīja tukšums, un miers. Kā nu ne – visa Rīga, visa Latvija šobrīd […]
– Govs tu tāda! – brēca Saša, pēdējiem spēkiem mēģinot noturēt ķēdi ar mietu, ko spītīgais dzīvnieks rāva prom pa ganībām. Protams, ka govs, govs pilnā godībā – ragi, četras kājas, četri pupi, aste gaisā, dunduru mākonis apkārt spindz. Govs vārdā Zvaigzne – jo pati gandrīz pilnīgi melna, pierē nes baltu zvaigzni. Govs Zvaigzne vēl […]
Bet Pūrē mākoņmaiss pārplīsis, un saule izlīgojusi pretī slapjā gurnautā. Un es priecājos, ka mani „kaķa lāsti” debesīs nekāpj. Es taču mīlu to Rīgu! Tāpēc, ka tāpēc. Rīga ir mana mīla. Rīga ir… Rīga ir Aleksandra.
Kā jebkura sieviete – un vispār – kā jebkurš cilvēks! – reizēm mēdzu iepirkties. Ar ikdienišķo pārtikas sagādi problēmu nav: lielveikalā sakrauj groziņā visu, ko vajag, mazliet no tā, ko gribas un pārējo – ko atceries, un dodies pie kases. Tur jaunas un žiglas meitenes ar tradicionālo deviņklašu izglītību ātri pārbauda kodus, sarēķina summu – […]
Laikam jau rakstīju, ka pie būriem bija uzraksti “Latvietis”, “Roms”, “Ebrejs”, “Eskimoss” un tā tālāk. Un katram klāt tabula ar nacionālajām īpatnībām. Pienāk pie blakus sprosta milzis meinkūns, pieglauž ausis un murd: “Vai šis krievs ir kastrēts?” – “Ko jūs iedomājaties?!” Ģenerāļa Bogomoloviča saimniekam, Devonas reksam acis ieplešas vēl apaļākas un kažoka sprogas iztaisnojas. “Kastrētus cilvēkus uz izstādēm neved!” – “Un cik maksā šis smukulītis?” meinkūna sieva trinas gar manu būri. “Tik un tik,” mana ēģiptiešu mau, Anippe Mukarramma vārdā, ar ķepu divreiz uzsit pa rokaspulksteņa ciparnīcu – tā viņi tur nosauca cenas. “Kāpēc latvieši tik dārgi?” meinkūnietes vīrs groza ūsas. “Reti eksemplāri un BRĪNIŠĶĪGA VALODA, tāpēc.”
Pēc Adriana divdesmit piecu gadu svinībām jubilāra omas sētā beidzot bija iestājies miers. Viesi prom pa mājām vai ieslīguši salda skurbuma sapņos teltīs tepat dārzā. Vienīgās skaņas siltajā maija pēdējā rītā bija putnu riesta vairāksolīšanas dziesmas, kas aprims līdz ar cāļu izšķilšanos, un suņu sasaukšanās, kas nerims, kamēr vien pastāvēs pasaule. Visvairāk sakāmā kā arvien bija omas kucei. Kaimiņu kranči pa vārdam, diviem, kamēr šī katram pretī veselu lērumu. Beigās ņēmās viena pati; jo ilgāk pārējie neatsaucās, jo Bābiņa – tāds bija viņas vārds – negantāk plosījās…
2. vietas ieguvēja rakstniekam Kārlim Ķezberam veltītajā literāro pasaku konkursā
Netālu no pilsētas, aiz makšķernieku iecienīta ezeriņa un pamestām grantsbedrēm, sākās mežs. Tajā netrūka ne lapu, ne skuju koku, ne briežu, vāveru un zīlīšu, kā arī visādas sīkākas radības. Pavasaros ļaudis gāja plūkt zilās vizbulītes, vēlāk maijpuķītes; vienā slepenā pļaviņā, ko zināja visi, auga pat naktsvijoles, […]