Proza

Stāsts ieguva žūrijas Atzinību konkursā “Tukuma prozas fermentācija 2022 – Sakāmi vārdi”
Ar pliku roku ezi neķer
 
Ingrīda Zaķe
NEĪSTIE
–  Mammu!
Cik burvīgi skan šis vārds – mammu! Lai kas pēc tam nāktu – lūgums nopirkt čipsus, iedot planšeti, laist pie draudzenes ciemoties – šis mīļais, murrājošais «mammu» ir slieksnis, vārti, durvis uz noslēpumaino stūrīti manā sirdī. Šim vārdam […]

Stāsts ieguva žūrijas Atzinību un Klausītāju balvu konkursā “Tukuma prozas fermentācija 2022 – Sakāmi vārdi”
Kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik dienas
 
Ināra Bezmere
PIEKTAIS CĒLIENS

(Alīnei viņas 85. dzimšanas dienā)
Tā nu sanāk, ka dzīvoju savu Piekto cēlienu. Pēc līdzības ar klasisko dramaturģiju. Vai, piemēram, teātri. Piektais ir noslēdzošais. Skaidrs, ka pēc tā priekškars aizvērsies, gaismas nodzisīs, […]

Stāsts ieguva žūrijas Atzinību konkursā “Tukuma prozas fermentācija 2022 – Sakāmi vārdi”
Kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik dienas
 
Guna Roze
LIEDAGA BOLERO

 
Jūra tepat aiz kāpas gulšņā rēna, kā sieviete pēc baudas. Ne kustības, tikai pa retai un saldai izelpai.
– Izslēdz radio!
– Sākas.
– Lūdzu, izslēdz!
– Jo?
– Man riebjas šī dziesma, it kā tu nezinātu! Tā pat […]

Stāsts – 2. vietas ieguvējs konkursā “Tukuma prozas fermentācija 2022 – Sakāmi vārdi”
Rītā dzerts, vakarā kārts
 
Gvido Drage
MILDU MAISS

 
Nometu grāmatu un nodzēšu gaismu. Romāns dažreiz līdzinās vientuļnieka sapnim. Nu, vientulības arī man pietiek, tāpēc savus sapņus turu piesietus, lai neatļaujas pārāk daudz. Vislabāk pirms iemigšanas dot sapnim darbuzdevumu. Ne vienmēr izdodas, taču vērts pamēģināt. Jāieliek […]

Stāsts – 3. vietas ieguvējs konkursā “Tukuma prozas fermentācija 2022 – Sakāmi vārdi”
Kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik dienas
 
Maija Laugale
BARONS
Šokējoši! Parasts latviešu bāleliņš tiek kronēts par Sakāmvārdu Baronu un parauj līdzi tūkstošus, pateicoties populārajai video platformai Tūdaliņš. Lasiet par viņa ceļu līdz karaliskā titula iemantošanai šeit.
– Dritvai olīt, mūsu puika ir ziņās, redzēji?
– Ko […]

“Es vēlētos redzēt, kas ir zem tajām sirsniņām,” tā vienkārši un godīgi viņš to izteica, it kā pilnīgi pašsaprotami, ka tur kaut kam jābūt, kaut kam redzēšanas vērtam. “Bet ja ir pārāk sāpīgi par to runāt…” Varbūt viņš sagaidīja kādu baigo noslēpumu. Patiesībā viss bija pavisam vienkārši. Tas bija kas īpašs, kas saistīja mani ar mammu. “Ja es varētu, es nekad nevilktu nost savu hūdiju. Žēl, ka tava mamma nevar arī man palīdzēt to visu noslēpt,” nodūris acis, viņš nostiepa savu džemperi cik zemu vien var, uz brīdi atklājot vēdera aprises.

Šis Rolandas Bulas stāsts uzvarēja konkursā “Tukuma prozas fermentācija 2021 – Zem sirds līnijas”, iegūstot divas balvas – Žūrijas un Klausītāju.
Bez piecpadsmit minūtēm septiņi. Brokastis vīra vecaimātei Broņai pienākas septiņos, tikai trešais pasaules karš vai ģimenes locekļa noteikta, iepriekš zināma vajadzība var ko mainīt. Rīta rutīnā Sabrinai daudz steigas. Ātra duša, kafija, sieriņš un tomātiņš […]

Mātes meta kauliņus kopā un jaundzimušo papīros ierakstīja «Māte Nr. 1, Māte Nr. 2 un Māte Nr. 3.» Katra vienu dienu auklēja, vienu gāja darbā, trešā brīva. Visi trīs beztēva dēli uzauga kā brāļi. To, kas dzima likumīgajai sievai, dēvēja par atraitnes dēlu Kuvidu, mīļākās puiku par Kuvidu kreiso, bet trešo citādi nesauca, kā vien par Kuvidu ķēves dēlu.

Ieslīdējis dievnamā, Sešpirkstis sevi apzīmēja ar krusta zīmi, trīs reizes paklanījās, un pats sev nopurpināja: – Kungs, mans Radītāj, apžēlo mani! Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs! Kungs, piedod man par visiem grēkiem!

Cik ilgi jau brienu? Dažreiz pāris soļu ir jūdze, bet, jūdze – viens pūtiens. Laiks un telpa nekad nav mērāmi vienādi: pietiek ar sekundes simtdaļu, lai satiktu savu lodi, bet, kamēr ataug sūna, pat gads nav nekas.