Tukuma Literātu Apvienība
Baiba Talce
„Talants nav laime, talants ir krusts”, teica dzejnieks Gvido Drage, a la Redžinalds Grikmanis Tukuma dzejnieku kopā sanākšanas reizē. Un, sēžot gadiem tik tuvo, jau sirmo vīriešu ielokā un runājot par likteni, es domāju, ka Lieldienās daudzi jauši vai nejauši atkal ielūkosies Kristus sejā, bet, cik daudz starp ļaudīm ir to, kas spēj ielūkoties […]
Kad 2016. gada nogalē Tukuma Literātu apvienība saņēma pašvaldības naudas balvu nominācijā Novada cildinājums, nolēmām, ka tie daži literāti, kas patiešām ir ieguldījuši savu laiku un enerģiju TLA aktivitāšu īstenošanā, ir pelnījuši daļu balvas – labas izrādes apmeklējumu. Izvēlējāmies Bernanda Pomeranssa drāmu Ziloņcilvēks Liepājas teātrī. Lūk, Baibas Talces, Marijas Anmanes, Rolandas Bulas, Gunas Rozes un Ilgas Liepiņas pārdomas pēc redzētā.
Baiba Talce
Ja tāda ir žēlsirdība…
Šovu laikmetā esam aizmirsuši, ka māksla, piedāvājot kvalitatīvu citu dzīves pieredzi, palīdz ieraudzīt un saskatīt to, ko nepiedāvā apkārtējā dzīve – kādu emocionālo pieredzi visā tās bagātībā līdztekus tam, kā zinātne mums piedāvā racionālo pieredzi. Dzīvojot līdzi mākslas darba tēliem vai varoņiem, piemērojot sev viņu emocijas, kas var būt pilnīgi ārpus manas dzīves, es pats mainos no sava līdz šim nepazītā pārdzīvojuma. Tādu patiesi varēja saņemt Liepājas teātra Lauras Grozas izrādē Ziloņcilvēks.
Līdz šim – ne par tādu vēsturisku faktu, ne autoru nebiju dzirdējusi. Tādu scenogrāfijas, detaļu, tērpu, montāžas un mūzikas saskaņu nebiju redzējusi kopš izrādes Brands (1975.gada Dailes teātra iestudējums).
Iespējams, ka dažs par šādu virsrakstu būs tieši tik sašutis, lai pajautātu: „Un kāds mīļums tad vēl ir iespējams?!” Teikšu tā: visādi ir iespējams…
Valentīndienai gatavojoties, visi lielveikali un katrs sevi kaut cik cienošs mazveikaliņš sarūpējis virkni dāvanu, suvenīru un pārsteigumnieciņu, lai mēs ikviens, kas to vēlamies, varētu iepriecināt savu tuvāko, mīļāko, dārgāko (visās šī vārda […]
Šī ir Guntara Tennes trešā grāmata. 215 lappuses biezā romāna (izdevniecība Lauku Avīze, sērija Lata romāns, 2016. gads) darbība notiek 14. gadsimta sākumā Piltenes apmetnē, laikā, kad to centās iekarot litvinu (leišu) sirotāji. Protams, pils un apmetnes iemītnieki turas pretī visiem spēkiem, un viņu centieni vainagojas panākumiem – noposta tikai nenocietināto miesta daļu, kas ir vēsturisks fakts.
Lasītājs tiek iepazīstināts ar visiem apkārtnes iedzīvotāju slāņiem: tirgotājiem, ordeņa kalpiem, garīdzniekiem, amatniekiem un zvejniekiem, detalizēti aprakstot viņu apģērbu, dzīvesveidu un darba rīkus, kā arī attiecīgā perioda politisko kontekstu. Lielākā daļa personāžu radušies autora fantāzijā, taču starp tiem sastopami arī reāli dzīvojuši cilvēki. Protams, neiztiek bez romantiskās stīgas, liekot bagātā Hansa Hāzenfūsa meitai Elizabetei izvēlēties starp diviem pielūdzējiem, kuri viņas dēļ gatavi arī dzīvību nežēlot…
Tā ir grāmata plus tās audioversija vienos vākos. Pirmajā CD Čaka dzeju lasa Vilis Daudziņš, otrajā skan dziesmas ar Čaka vārdiem.
Vienreizīgi!!! Kā skābeklis garam, sirdij, dvēselei! Sāku ar dziesmām. Tas, kā Čaku izprot (komponē un nodzied) Artis Robežnieks (1.-8.), ir ovāciju vērts! Tik bijīgi atdod godu Čakam, lai nedominētu Robežnieks, bet tai pašā laikā… to paveic tieši viņš! Tas liecina ne vien par aktiera profesionālismu, bet arī par cilvēciskajām īpašībām. Citu komponistu dziesmas (Pēteris Plakidis, Imants Kalniņš un slavenais Nezināmais), tostarp tautā mīlētākās – Nezināmā autora Miglā asaro logs un Liepas satumst – dzied Artūrs Skrastiņš. Atzīšos, pazibēja kluss prieks, ka te nu Robežnieks ir pārāks par Dailes teātra skatuves prīmu, un tur neko nevar padarīt, jo… Robežnieks vienkārši ir labāks! Smeķīgi un asprātīgi brīnišķīgā ebreju akcentā pats savu dziesmu Marijas iela nodzied Uldis Stabulnieks, bet divas Artura Maskata dziesmas – Ivars Kalniņš.
Viļa Selecka jaunais trilleris „Meitenes ar eņģeļa tetovējumu” patiks tiem, kas trilleros ciena loģiku un stāstu, kas šķiet ticams. Tiem, kam patīk vienā pēcpusdienā nepievarāmas grāmatas. Var izlasīt vienā garā naktī (pati pārliecinājos), bet ne pāris stundās.
Par ko ir stāsts? Žurnālists Šaicāns zaudē tiesas prāvā, kurā no viņa tiek piedzīti zaudējumi 40 000 latu apmērā par četru „goda” vīru cieņas aizskaršanu. Šos četrus: saeimas deputātu, pazīstamu mākslas fotogrāfu, mācītāju un veiksmīgu uzņēmēju Šaicāns apvainojis pedofīlijā. Šaicāns pēc tiesas sēdes ir gatavs padoties, bet negaidīti saņem dīvainu e-vēstuli ar piedāvājumu par visas sadzīves problēmas atrisinošu cenu nopirkt viņa ineterneta portālu. Galvenajam varonim tiek arī piedāvāts turpināt iesākto žurnālistisko izmeklēšanu, vākt materiālus un uzrakstīt grāmatu. Vēstuli parakstījis fonda „Dzīvības koks” pārstāvis.
Jūs jau sapratāt, ka piedāvājums tika pieņemts.
Par Gunta Bereļa romānu “Vārdiem nebija vietas“
Vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts izdotās grāmatas atšķiras ar skaudrumu, klātbūtnes sajūtu, spilgtiem tēliem un izteiksmes līdzekļiem, kā mēģinot pretstāvēt neskaitāmiem gludiem, vispārinošiem, nereti tendencioziem darbiem, kas lasīti agrāk un noteikti tiks sarakstīti vēl.
Gunta Bereļa romāns Vārdiem nebija vietas nevainojami iekļaujas gan sērijas kopainā, gan paša rakstnieka […]
Šī Facebook izlasītā liepājnieces Guntas Šnipkes triloģija satrieca lupatās. Gunta neapšaubāmi ir izcils talants, bet ne tik bieži gadās lasīt literāru darbu, kur ar vienkāršiem vārdiem – lieki nemežģījot lasītāja smadzenes – izdodas pateikt tik daudz un trāpīt tik tieši!!!…
Divkārša sajūsma par visbanālāko atskaņu meistarīgu izmantošanu /mājas-kājas-jājas/, ko citkārt var minēt kā slikto piemēru. Un […]
Latvijas 20.gs. vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” pirms nepilna gada sagaidīts arī sērijas iniciatores Gundegas Repšes romāns. „Bogene” vēsta par 1940.-41.gadu. Lūk, manas domas par romānu.
Vārda meistara titula cienīgs autores priekšvārds; sevi cienošs un pašpietiekams. Zinām, jau zinām – vārds ir instruments… Jā, mazliet sarkasma ir manās gaidās. Seko otrs priekšvārds/iesākums iz Augustīna „Atzīšanās.” Caur […]
Ak, kā man šoreiz gribas… apsnigt! Tā – pavisam vienkārši. Uz brīdi pabūt mājas siltumā un klusumā, ko iztraucēt mēdz vienīgi augšstāva kaimiņa ieilgušie „ziemsvētki” vai kārtējās reliģiskās sektas trubadūri ar savām jaunākās literatūras nastiņām padusē. Baltu puteņa valsi pēkšņi sagribas tajā distancē starp mani un televizora ekrānu, kur gandrīz katrs runātājs nevis skaidrību ievieš, […]