Dzeja

Aug vārdā no-
sauktās skaņas
līdz saknēm
aug ie-
tiecas no-
mizotu zaru
sulojošās brūcēs
tiecas no
galotnēm uz visām
debespusēm
tādā krāšņā
augšanā tiecas
mana vieta
tava vieta
vieta visiem pa-
saules vējiem
kas pie-
dalās augšanas procesa
abstraktajā poēzijā
tikai tagad ir
ziema
un zari aiz-
rep ledū
saknes ie-
stieg ilgajā
tālāknodošanas […]

Kuģu arhīvs
Un tā mēs pār-
gājām no viena
klāja uz nākamo
zaudējām līdzsvaru
ūdens smēlās mums
mutēs
raidījām SOS!
un klusām skaitījām
buramvārdus jūrasmātei
un tā mēs pār-
gājām no vienas
zīmes uz nākamo
mūsu vārdi
ir uz jūsu
lūpām.
Veļu laika rotaļas
Pa ceļu iet
nakts tumsa
un ieskatās atvērtā
grāmatā
kur lapaspuse
katra kā sarullēts

/Aigars Brics/
 
Tu esi atvars – kaislību magnēts,
Rīts pie kafijas bez kafijas.
Smejas apgrēcība:
– Nu, kā dzīvojas pie elles vārtiem,
Ar skatīšanos vien nepietiek,
Nāc, pasildies pie sārta!
Sarkanā krāsa – mīlestības zīme
Vai seksa transparents,
Visa pasaule vienā mudžeklī,
Jūtas pielīmē saukli – gribam mūžību,
Bet vai prāts klausa?
 
Instinktīvā domāšana,
Erosa triks,
Čiks, un nervi raustās,
Čiks, paradīzes mirāža –
No piecām līdz divdesmit minūtēm,
Tad atkal stresainā […]

Tavs  lociņš skar stīgas,
dzimst  melodija
kā zeltaini putekšņi
trīsuļo   bezgalībā,
plūst  Dvēslē  maigi
kā  Gaisma
no  eņģeļa spārniem,
saviļņo, paceļ
pelēkai ikdienai pāri.

uguns urķis
kāsītis bokums
plīts riņķi caurdūris
trāpa vellam acī
nemirkšķināma tā vella acs
dzīļu okolārs (elle
paliek tur augšā)
atvars kritene uguns akacis
krīvs
no speltes oglīti izrauš
iemet pīpē un aizkūpina
(lokomotīves dūmu gredzenus pūš)
krīvulis
iesprausts vella acī tamajā
uzkarst līdz baltkvēlei
magacitlam atliek
kvarca stiklā to iekausēt
un Vidus-zemē
var iestāties apgaismība
kaut gan vecā Kača
bij gribējusi
vien sirpi iztrīt
no pelnu mēness riņķa –
ne pielikt, ne atņemt…

krauklis kramšķinot
mirkļus sijājot:
kreiliskos vējam
ālavos tirgum
ko tad tur kopt un barot
nevar saņemties ap-
lecināties
gāganu kari nāk putras kalniem
gudrības dīķiem pāri
šeku-reku uz galdiem gariem
palagus nātnus klāj
vīkšas uz cūku bērēm
uz veļu dzīrēm
krust-ceļus mutēs sametuši
apsūkājam un izspļaujam
ačkup ālavo gāganu
bruģa tiesai
 
lauks apjumts
viedo ziedokļu sārti kūp
krauklītim tā arī nepavaicāju
kur tās spēles
kur zelta kokles paliek?

naksniņa – nakts
ezerā guļ
tas ezers pilns mūsu nopūtām
atspulgu zivīm
un prāta dūņām
aiz-prāta pārplūdes slūžās
sīka straumīte čurkst
drošības vārsti
ciparu kodi un ugunsmūri
gaidīšanas režīmā snauž
iedegas – nodziest – iedegas
daži iespēju logi
un atkal viss nomierinās
iekšup vērsti tikšķi
un klikšķi – re!
naksniņa – nakts
gaili uzvilka
rītausmas revolverim

Ziema pieteicās ar jauku mirkli –
lielas pārslas, vaigu skarot krīt
mākonim es palūdzu uz brīdi
pagaidīt pie tavām namdurvīm .
Varbūt tieši šobrīd viņas vērsi,
varbūt  priekā smaids tev uzmirdzēs,
un uz baltu mirkli atcerēsies
sniega smaržu egļu pazarēs.
Atcerēsies aizsnigušo taku,
logu, kurā saulriets dusēt iet
un šo mazo brītiņu mums  blakus
viss būs tīrs kā tikko snidzis sniegs.

Pluinī un plēš
ziemeļaustrenis negausīgs,
bet turas ābols pie zara,
lapa sausā
gulbjiem nelido līdz,
Pelēkspurainu ērkuli miķelīts
vēju fokstrotu dejo,
rociņas helēnei padevis.
Tikai kastanis
nemierīgs ripo –
vēl saknēm vietu
nav atradis.

Aivis Briesma
 
Piesnidzis mežs,
caur zariem saule bāl.
Piesnigusi atbalss,
auksta un tāla.
Neparasti klusa
pasaule gaidās.
Nez no kā viņa
sniegā baidās?
Varbūt no mīlestības,
varbūt no putna dziesmas?
vērdamās leduspuķē –
iedomu dziesnā.
Es neatkāpšos – ne mirkli,
līdz debesīm domās sākšos,
lai kaut iztēlē noticētu
tavai nākšanai.