Dzeja

jā ir nē
un melns ir balts
bet un nav saiklis
varbūt kvants
bet – bet kā sirdspuksts strādā
tiklab kapracis
kam pierē zvaigzne
un kas
mums šovakar būs brokastīs?
jo mīlestība
joviāli nāve
četrās karaļvalstīs at-
kār-
tojas
 

izgāztuvi
ķērcošs mākonis
debesīs uzrauj
virs Rīgas
vientuļa kaija
tiklab virs manas sirds
pār domtelpas pakaušiem
kaijas nolemtība
lido kā drons
aiz tās kāpas
kur nekuriene sākas
slēpjos no sevis es
no tā oļa
kas kaijas ola
izšķilsies rītausma
tas jūras olis
kas nav kaijas ola
naktī būs pūķa acs
uz kaiju apķēzīta
vientuļa jūrakmens
nakšņo vienīgā
norasojušas
nakts logu rūtis
zem […]

Labi pasēdēt starp diviem kaķiem. Melnais ir ļoti pieglaudīgs, vienmēr lien klēpī sildīties un bučoties. Baltais – ļoti neatkarīgs, vienmēr grib konkurēt ar pašu lielāko pilsētas suni un uzskata, ka saimniece dzīvo pie viņa. Viņa jau arī neko no tā nezina. Kamēr viņa iziet pēc cigaretēm, melnais ir ar mieru atvērt man durvis – baltais […]

Tik ļoti pieklājīgas tādas sarunas –
nekas.
Tik ļoti piesolīti visi rīti
kā akmentiņi jūras salasīti
un viļņu balsīs sarunājas,
kad pārnes mājās.
Un ķīnietis no senas gravīras.
atpakaļ pagriezies, meklē,
kur pazudis kas.
To nevar nosaukt, ne atdabūt
vien tajā būt:
ar jaunām drēbēm ar jaunām kurpēm,
bet pastalniekos.
Es vairs nevienu nesatieku,
bet […]

Aigars Brics
 
Tu atkal mani ārstē.
Manas brūces ātrāk dzīst,
kad tavos glāstos gulstos
kā lazaretē – karavīrs.
Šī brīve – cīņa spraiga.
Liktens ne vienmēr veiksmi sniedz.
Tu vienmēr mani gaidi –
mans patvērums un miers,
vēl ciešāk pie tevis es kļaujos
tavai burvībai pieskarties ļaujos,
un kronē mūs mīla ar smalkām trīsām –
vien laimīgie sajust tās var.

/Anna Jurševica/
 
Kad līst un līst,
un atkal līst –
Lietus noskalo, aizskalo,
reizēm attīra, noskaņo
rēnām rudens skumjām,
gaišai smeldzei varbūt.
Pārāk daudz ja līst
dvēsele aizveras,
smeldze ieslēdzas pelēkumā
un palēnām, pamazām
virs pieraudātās zemes,
mācās iemīlēt lietu,
jo nekas cits jau neatliek.

/Anna Jurševica/
 
Jau debess ir sārta
jau saule grimst,
un diena steidz atvadīties.
Bet naktī tik zilā
zvaigznes krīt.
Ir augusts.
Varbūt mēs nekritīsim vēl rīt …
Viss notiks kā vienmēr
vēl būsim mēs rīt un aizparīt,
kad augustā zvaigznes
tik sasodīti krīt.
Tomēr beigsies tas drīz.
Rāms klusums klās
laukus un pļavas,
vien miglas vāli
virs ezera
stāstīs pasakas savas.

Tur ir tālums
tur ir kur
tiekties
jebšu labāk
palikt tepat
pieliekties
un šķērsot ne-
redzamos vārtus
kas atdala
klātbūšanu no sekojošā
gliemežnīcas spirāle
izkaltis sausiņš
realitātes uztvere
tur ir
kur esi
atkal iztaisnojies
redzi sasalušu zemi
dzirdi
saod
pieskaries sasalušajai zemei
un vēlreiz
ieej pa vārtiem.

Bet dūmi plūst
plūst no aizvērtām
un atvērtām
lūkām
no klejojumiem
līdzi atvestiem
maģiskajiem kristāliem plūst
vienu tādu
reiz lūkoju
padot tālāk
tagadiņ
viens pats
pūlos pārziemot
tūdaliņ
būs pavasaris
un viena līdzās
saglabāta ne-
formāta dzejas
burtnīca vēl
viļājas somā.