Rudenī

/Anna Jurševica/
 
Kad līst un līst,
un atkal līst –
Lietus noskalo, aizskalo,
reizēm attīra, noskaņo
rēnām rudens skumjām,
gaišai smeldzei varbūt.
Pārāk daudz ja līst
dvēsele aizveras,
smeldze ieslēdzas pelēkumā
un palēnām, pamazām
virs pieraudātās zemes,
mācās iemīlēt lietu,
jo nekas cits jau neatliek.

Augustā

/Anna Jurševica/
 
Jau debess ir sārta
jau saule grimst,
un diena steidz atvadīties.
Bet naktī tik zilā
zvaigznes krīt.
Ir augusts.
Varbūt mēs nekritīsim vēl rīt …
Viss notiks kā vienmēr
vēl būsim mēs rīt un aizparīt,
kad augustā zvaigznes
tik sasodīti krīt.
Tomēr beigsies tas drīz.
Rāms klusums klās
laukus un pļavas,
vien miglas vāli
virs ezera
stāstīs pasakas savas.

Vēstnesis

Tur ir tālums
tur ir kur
tiekties
jebšu labāk
palikt tepat
pieliekties
un šķērsot ne-
redzamos vārtus
kas atdala
klātbūšanu no sekojošā
gliemežnīcas spirāle
izkaltis sausiņš
realitātes uztvere
tur ir
kur esi
atkal iztaisnojies
redzi sasalušu zemi
dzirdi
saod
pieskaries sasalušajai zemei
un vēlreiz
ieej pa vārtiem.

Lapaspuse no dienasgrāmatas

Bet dūmi plūst
plūst no aizvērtām
un atvērtām
lūkām
no klejojumiem
līdzi atvestiem
maģiskajiem kristāliem plūst
vienu tādu
reiz lūkoju
padot tālāk
tagadiņ
viens pats
pūlos pārziemot
tūdaliņ
būs pavasaris
un viena līdzās
saglabāta ne-
formāta dzejas
burtnīca vēl
viļājas somā.
 

Dārza pasija

Aug vārdā no-
sauktās skaņas
līdz saknēm
aug ie-
tiecas no-
mizotu zaru
sulojošās brūcēs
tiecas no
galotnēm uz visām
debespusēm
tādā krāšņā
augšanā tiecas
mana vieta
tava vieta
vieta visiem pa-
saules vējiem
kas pie-
dalās augšanas procesa
abstraktajā poēzijā
tikai tagad ir
ziema
un zari aiz-
rep ledū
saknes ie-
stieg ilgajā
tālāknodošanas […]

Kuģu arhīvs, Sudraba, Zelta u.c.

Kuģu arhīvs
Un tā mēs pār-
gājām no viena
klāja uz nākamo
zaudējām līdzsvaru
ūdens smēlās mums
mutēs
raidījām SOS!
un klusām skaitījām
buramvārdus jūrasmātei
un tā mēs pār-
gājām no vienas
zīmes uz nākamo
mūsu vārdi
ir uz jūsu
lūpām.
Veļu laika rotaļas
Pa ceļu iet
nakts tumsa
un ieskatās atvērtā
grāmatā
kur lapaspuse
katra kā sarullēts

xxx

/Aigars Brics/
 
Tu esi atvars – kaislību magnēts,
Rīts pie kafijas bez kafijas.
Smejas apgrēcība:
– Nu, kā dzīvojas pie elles vārtiem,
Ar skatīšanos vien nepietiek,
Nāc, pasildies pie sārta!
Sarkanā krāsa – mīlestības zīme
Vai seksa transparents,
Visa pasaule vienā mudžeklī,
Jūtas pielīmē saukli – gribam mūžību,
Bet vai prāts klausa?
 
Instinktīvā domāšana,
Erosa triks,
Čiks, un nervi raustās,
Čiks, paradīzes mirāža –
No piecām līdz divdesmit minūtēm,
Tad atkal stresainā […]

Vijolniekam

Tavs  lociņš skar stīgas,
dzimst  melodija
kā zeltaini putekšņi
trīsuļo   bezgalībā,
plūst  Dvēslē  maigi
kā  Gaisma
no  eņģeļa spārniem,
saviļņo, paceļ
pelēkai ikdienai pāri.

uguns urķis

uguns urķis
kāsītis bokums
plīts riņķi caurdūris
trāpa vellam acī
nemirkšķināma tā vella acs
dzīļu okolārs (elle
paliek tur augšā)
atvars kritene uguns akacis
krīvs
no speltes oglīti izrauš
iemet pīpē un aizkūpina
(lokomotīves dūmu gredzenus pūš)
krīvulis
iesprausts vella acī tamajā
uzkarst līdz baltkvēlei
magacitlam atliek
kvarca stiklā to iekausēt
un Vidus-zemē
var iestāties apgaismība
kaut gan vecā Kača
bij gribējusi
vien sirpi iztrīt
no pelnu mēness riņķa –
ne pielikt, ne atņemt…

Krauklis kramšķinot

krauklis kramšķinot
mirkļus sijājot:
kreiliskos vējam
ālavos tirgum
ko tad tur kopt un barot
nevar saņemties ap-
lecināties
gāganu kari nāk putras kalniem
gudrības dīķiem pāri
šeku-reku uz galdiem gariem
palagus nātnus klāj
vīkšas uz cūku bērēm
uz veļu dzīrēm
krust-ceļus mutēs sametuši
apsūkājam un izspļaujam
ačkup ālavo gāganu
bruģa tiesai
 
lauks apjumts
viedo ziedokļu sārti kūp
krauklītim tā arī nepavaicāju
kur tās spēles
kur zelta kokles paliek?