Publicēts Autors TLA

Kā mēs braucām Ziloņcilvēku lūkoties

Kad 2016. gada nogalē Tukuma Literātu apvienība saņēma pašvaldības naudas balvu nominācijā Novada cildinājums, nolēmām, ka tie daži literāti, kas patiešām ir ieguldījuši savu laiku un enerģiju TLA aktivitāšu īstenošanā, ir pelnījuši daļu balvas – labas izrādes apmeklējumu. Izvēlējāmies Bernanda Pomeranssa drāmu Ziloņcilvēks Liepājas teātrī. Lūk, Baibas Talces, Marijas Anmanes, Rolandas Bulas, Gunas Rozes un Ilgas Liepiņas pārdomas pēc redzētā.

Baiba Talce
Ja tāda ir žēlsirdība…

Šovu laikmetā esam aizmirsuši, ka māksla, piedāvājot kvalitatīvu citu dzīves pieredzi, palīdz ieraudzīt un saskatīt to, ko nepiedāvā apkārtējā dzīve – kādu emocionālo pieredzi visā tās bagātībā līdztekus tam, kā zinātne mums piedāvā racionālo pieredzi. Dzīvojot līdzi mākslas darba tēliem vai varoņiem, piemērojot sev viņu emocijas, kas var būt pilnīgi ārpus manas dzīves, es pats mainos no sava līdz šim nepazītā pārdzīvojuma. Tādu patiesi varēja saņemt Liepājas teātra Lauras Grozas izrādē Ziloņcilvēks.

Līdz šim – ne par tādu vēsturisku faktu, ne autoru nebiju dzirdējusi. Tādu scenogrāfijas, detaļu, tērpu, montāžas un mūzikas saskaņu nebiju redzējusi kopš izrādes Brands (1975.gada Dailes teātra iestudējums).

Februāra pieskārieni – 36,6′ C

Februāris ir mirklis PIRMS. Tāda kā sašūmējusies spriedze pirms kārtējā starta šāviena. Pirms pavasara, gadskārtējās piedzimšanas. Durvis uz jaunu sākumu, jauna cikla dzemdību kontrakcijas. Februāris ir provokators, divpadsmit mēnešu karognesējs. Re, kāpēc Austrumu gads sākas tieši februārī! Viss pareizi – kad tad vēl?! Šogad Jaunais gads sāksies 8.februārī.

“Sals laukā tāds, ka zirgiem salīp nāsis, jau atrikšojot tepat no Upītēm vai Postēm. Tie, kas savus pajūgus atstāj pie pienotavas, zem zirgu kājām pakaisa labi daudz salmu, bet kūpošās muguras apklāj ar deķiem – tajos pēc tam ietīs bērnus, pirms sēdinās kamanās.”

Februāris kopš bērnības man asociējas ar balto. Balti piesniguši ceļi uz skolu, līdz autobusam vien jābrien divi kilometri. Ja bija dikti auksts un putenis dikti vandījās, paps no rītiem uz pieturu veda ar zirgu. Kamanās. Balts gar acīm griezās, un zirgs augstu cilāja kājas. Pēcpusdienā nākot mājās, vēroju zirga pēdas: nu kā var tā izcilāt katru soli tik dziļā sniegā? Mēģināju pati, ātri vien piekusu un filcīši vilka garas svītras sniegā. Vēlāk, redz, šīs atmiņas esmu ievilkusi baltās lapās savā romānā “101.kilometrs”.

Uz kvalitātes naža asmens

Reizi vai divas mēnesī Tukuma bibliotēkas plašajā, gaišajā konferenču zālē satiekas ap 20 dažāda vecuma vietējo iedzīvotāju. Viņus – gluži tāpat kā simtus citu visā Latvijā – vieno mīlestība pret rakstniecību, vārda spēks.

Stāstīt par reģionu literātiem būtu jāsāk tieši ar faktu, ka neviens nav saskaitījis, cik precīzi šādu biedrību un apvienību darbojas Latvijā un cik radošu cilvēku tās pulcē. Spriežot pēc tīmeklī atrodamās informācijas, lielāku un mazāku, aktīvāku un mazāk aktīvu biedrību skaits visos Latvijas novados kopā mērāms vismaz padsmitos; to izdotās grāmatas – vairākos simtos, bet ļaudis, kas iesaistījušies biedrībās, raksta un arī publicējas, iespējams, ir pat tūkstoša robežās.

Publicēts Autors TLA

TLA gada notikumu TOP 5

Atskatoties uz aizgājušo – ugunīgā Pērtiķa – gadu, uzdrošināmies sacīt, ka tas bijis labvēlīga pavērsiena gads tiem, kas pirms tam ilgi, pacietīgi un uzcītīgi strādājuši. Reizēm pat bez materiāla un morāla novērtējuma, taču ar gandarījumu par izdarīto un ar pārliecību par tuvojošos evolūciju. To Pērtiķis ļāva piedzīvot arī “Tukuma Literātu apvienībai”. Sauksim tās par uzvarām.
 Galvenā […]