Aigars Brics
 
Tu atkal mani ārstē.
Manas brūces ātrāk dzīst,
kad tavos glāstos gulstos
kā lazaretē – karavīrs.
Šī brīve – cīņa spraiga.
Liktens ne vienmēr veiksmi sniedz.
Tu vienmēr mani gaidi –
mans patvērums un miers,
vēl ciešāk pie tevis es kļaujos
tavai burvībai pieskarties ļaujos,
un kronē mūs mīla ar smalkām trīsām –
vien laimīgie sajust tās var.

/Anna Jurševica/
 
Kad līst un līst,
un atkal līst –
Lietus noskalo, aizskalo,
reizēm attīra, noskaņo
rēnām rudens skumjām,
gaišai smeldzei varbūt.
Pārāk daudz ja līst
dvēsele aizveras,
smeldze ieslēdzas pelēkumā
un palēnām, pamazām
virs pieraudātās zemes,
mācās iemīlēt lietu,
jo nekas cits jau neatliek.

/Anna Jurševica/
 
Jau debess ir sārta
jau saule grimst,
un diena steidz atvadīties.
Bet naktī tik zilā
zvaigznes krīt.
Ir augusts.
Varbūt mēs nekritīsim vēl rīt …
Viss notiks kā vienmēr
vēl būsim mēs rīt un aizparīt,
kad augustā zvaigznes
tik sasodīti krīt.
Tomēr beigsies tas drīz.
Rāms klusums klās
laukus un pļavas,
vien miglas vāli
virs ezera
stāstīs pasakas savas.