Pēc salnas nakts  top  kļavām sārtas buras –
nav sapņu kuģis  jūrā jāmeklē,
bet jāpaspēj, kamēr to kvēle turas,
pirms vējš nav norēvējis  zēģeles,
ir jāpaspēj liet glāzēs rudens vīnu,
uz lapu klāja tango izdejot
ar  krāsu virpuli zem burām  vīties,
pēc kursa zvaigžņu kartā lūkojot.
 
Un tas nekas, ka vēji pluinīs kļavu,
ka rīta acīs zvaigznes izdzisīs –
mēs būsi svinējuši sapni savu,
uz ziemu […]

Reiz tavās acīs ieskatījos
un ieraudzīju to, kas AIZ –
aiz Laika, notikumiem seniem,
kālab ar spārniem esi laists,
lai gaitu savu piepildītu –
viss viens –
vai esi saprastais,
vai lidojuma brīvā gribā
ceļ aizvien augstāk tevi gaiss.
Tu saki – spārni jāizpleš
un jāmetas no ligzdas ārā,
bet man it viss šķiet baiss un svešs,
vēl pazaudēšos pūļa  barā…
Tu saki – katram pirmo reiz
ir jāuzticas […]

Tavs  lociņš skar stīgas,
dzimst  melodija
kā zeltaini putekšņi
trīsuļo   bezgalībā,
plūst  Dvēslē  maigi
kā  Gaisma
no  eņģeļa spārniem,
saviļņo, paceļ
pelēkai ikdienai pāri.

Ziema pieteicās ar jauku mirkli –
lielas pārslas, vaigu skarot krīt
mākonim es palūdzu uz brīdi
pagaidīt pie tavām namdurvīm .
Varbūt tieši šobrīd viņas vērsi,
varbūt  priekā smaids tev uzmirdzēs,
un uz baltu mirkli atcerēsies
sniega smaržu egļu pazarēs.
Atcerēsies aizsnigušo taku,
logu, kurā saulriets dusēt iet
un šo mazo brītiņu mums  blakus
viss būs tīrs kā tikko snidzis sniegs.

Pluinī un plēš
ziemeļaustrenis negausīgs,
bet turas ābols pie zara,
lapa sausā
gulbjiem nelido līdz,
Pelēkspurainu ērkuli miķelīts
vēju fokstrotu dejo,
rociņas helēnei padevis.
Tikai kastanis
nemierīgs ripo –
vēl saknēm vietu
nav atradis.

Mākoņa ēna pār Tavu ceļu
pārslo bet  neizsnieg,
balta zem baltiem sniegiem  aizej
caur sidraba birzi kā iet.
Vējmāte dziesmu kamolu Tavu
tin baltiem dzīpariem
vaļā un ciet –
nākat bērni caur Latviju balto,
stīgās skan vēji un dzied –
pie mūsu Dieviņa  gari galdi,
Dvēsele turpu iet.­­­­­­