222 vārdos

                                  Mainu Ziemsvētkus pret Zobu fejas dienu
Reizēm ,,labas uzvedības noteikumos” var lasīt aicinājumu citus cilvēkus neizprašņāt par reliģiju, naudu un seksuālo orientāciju – it kā tādēļ, lai… Pamatojumi, kas seko, mēdz būt dažādi. Par naudu skaidrs: lai netiktu apdraudēta cieši piebāztā zeķe, par orientāciju- lai bērniem nebūtu kauns, ja vecāki izrādās netradicionāļi, taču kas vainas […]

April! April!

Lai apsteigtu konkurentus, ieteicams divos naktī cept pupas sviestā.

Lai sekotu modes prasībām, vajag sildīt iekštelpas ar dabisku kurināmo (malka, kūdra, kaltēti govju mēsli).

Ja zeķe gandrīz gatava, bet pietrūkst sprīdis dzijas, nāksies pāriet uz ekonomikas pelēko, visdrošāk – melno zonu.

Ja netici, ko tev klārē matraču pārdevējs, jāatlaiž kasierīte.

Lai nebūtu rudenī tik daudz lapu jāgrābj, vajag sist dibenu gar zemi.

Ja negribi iesaistīties strīdā, var iztikt ar superlīmi.

Ja atrodi uz ielas saulesbrilles, nokārto laikus visas mantojuma lietas.

Gredzens ar dārgakmeni

Šī ir Guntara Tennes trešā grāmata. 215 lappuses biezā romāna (izdevniecība Lauku Avīze, sērija Lata romāns, 2016. gads) darbība notiek 14. gadsimta sākumā Piltenes apmetnē, laikā, kad to centās iekarot litvinu (leišu) sirotāji. Protams, pils un apmetnes iemītnieki turas pretī visiem spēkiem, un viņu centieni vainagojas panākumiem – noposta tikai nenocietināto miesta daļu, kas ir vēsturisks fakts.

Lasītājs tiek iepazīstināts ar visiem apkārtnes iedzīvotāju slāņiem: tirgotājiem, ordeņa kalpiem, garīdzniekiem, amatniekiem un zvejniekiem, detalizēti aprakstot viņu apģērbu, dzīvesveidu un darba rīkus, kā arī attiecīgā perioda politisko kontekstu. Lielākā daļa personāžu radušies autora fantāzijā, taču starp tiem sastopami arī reāli dzīvojuši cilvēki. Protams, neiztiek bez romantiskās stīgas, liekot bagātā Hansa Hāzenfūsa meitai Elizabetei izvēlēties starp diviem pielūdzējiem, kuri viņas dēļ gatavi arī dzīvību nežēlot…

antiŠveika dēkas I Pasaules karā

Par Gunta Bereļa romānu “Vārdiem nebija vietas“

Vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts izdotās grāmatas atšķiras ar skaudrumu, klātbūtnes sajūtu, spilgtiem tēliem un izteiksmes līdzekļiem, kā mēģinot pretstāvēt neskaitāmiem gludiem, vispārinošiem, nereti tendencioziem darbiem, kas lasīti agrāk un noteikti tiks sarakstīti vēl.
Gunta Bereļa romāns Vārdiem nebija vietas nevainojami iekļaujas gan sērijas kopainā, gan paša rakstnieka […]

Mirdzošā

2. vietas  ieguvēja  rakstniekam  Kārlim  Ķezberam  veltītajā  literāro  pasaku  konkursā
Netālu no pilsētas, aiz makšķernieku iecienīta ezeriņa un pamestām grantsbedrēm, sākās mežs. Tajā netrūka ne lapu, ne skuju koku, ne briežu, vāveru un zīlīšu, kā arī visādas sīkākas radības. Pavasaros ļaudis gāja plūkt zilās vizbulītes, vēlāk maijpuķītes; vienā slepenā pļaviņā, ko zināja visi, auga pat naktsvijoles, […]

Mirdzošā

Netālu no pilsētas, aiz makšķernieku iecienīta ezeriņa un pamestām grantsbedrēm, sākās mežs. Tajā netrūka ne lapu, ne skuju koku, ne briežu, vāveru un zīlīšu, kā arī visādas sīkākas radības. Pavasaros ļaudis gāja plūkt zilās vizbulītes, vēlāk maijpuķītes; vienā slepenā pļaviņā, ko zināja visi, auga pat naktsvijoles, taču tās modri pieskatīja mežzinis, katru dienu noiedams garām.

Uz Jāņiem tika aplauzti ozoli, vismaz to zemākie zari, tad uzradās meitenes, meklējot pirmās zemenes, vēlāk sievas ar lielākiem groziem un spaiņiem, kur iegrābt mellenes, brūklenes un avenes. Vīri ieradās retāk – vieni, stumjot riteni, rokā sēņu grozs, kabatā salokāmais nazis, otri iebrauca pievakarē ar mašīnu, veikli atbrīvojoties no atkritumu maisa vai būvgružiem. Savas cūcības piesegšanai līdzi tika ņemts suns, kam it kā pienācās izskrieties svaigā gaisā. Vasaras nogalē orientieristi rīkoja ikgadējās sacensības, mežs skanēja vien, putni un dzīvnieki centās nerādīties ārā no saviem mājokļiem.

Dienām raujoties īsumā, nācēju kļuva mazāk, turklāt cauri kailajiem zariem ikviens bija labi saskatāms. Putni, kuri nebija aizlidojuši uz siltākām zemēm, skaļās balsīs ziņoja par svešinieku tuvošanos. Tā notika arī pašā īsākajā dienā, kad sērsna kraukšķēja zem kājām kā vaboles spārni, dzenis steidza atlupināt priedes mizu, kamēr var saskatīt kāpurus, bet ezis migā vienkārši nokrekšķējās un pagriezās uz otriem sāniem.

Ganuzēns un velns

Viencēliens
Darbojas: Ganuzēns, Metālu savācējs
Agrs pavasaris. Pļava ar kurmju rakumiem un pērnās zāles kumšķiem. Dzied cīrulis. Uznāk Ganuzēns, padusē nesdams mietiņus, rokā štrumentu kaste, kaklā vadu ritulis. Nometis visu zemē, viņš nesteidzīgi novērtē darba lauku, izmīņā rakumus, dzen zemē mietiņu pēc mietiņa, ar soļiem mērīdams attālumu starp tiem, tad sāk piestiprināt drātis, uzgriezis instrumentiem muguru. Klusām […]

Latvāņu maršs

luga 2 cēlienos

Darbojas:

Teobalds – tikko pensijā, mitinās dārza mājiņā

Klavas tante – Lielā Tēvijas Kara veterāne, dārziņu kooperatīva prāts, gods un sirdsapziņa

Rēzija – dizainere, floriste, multimāksliniece

Leontīne – pirmspensijas vecuma, tirgo, krāj, izīrē

Rita – pusmūžā, strādājusi ārzemēs

1.aina

Dārziņu kooperatīva rajons. Soliņš, dobes, žogs, dārza mājiņas stūris vai fasāde. Afiša, kas vēsta par kooperatīva biedru sapulci. Putnubiedēklis, ģērbts apakšbiksēs, rūtainā kreklā, galvā vasaras cepure.

Klusi atvēris durvis, no mājiņas izlien Teobalds, treniņbiksēs un bārdains, padusē drēbju sainis. Viņš novelk Biedēklim rūtaino kreklu un cepuri, vietā uzvelkot pidžamu, kas bija viņam līdzi, un ar iegūto apģērbu atgriežas būdā, pa logu izkarot plakātu “Ēdu no 12- 14. Ja ir ko”.