Tukuma Literātu Apvienība
Haiku konkursa ideja “Tukuma Literātu apvienībā” uzplauka pavasarī līdzīgi ķirša ziedam, vasarā izauga, bet Dzejas dienās jau bija nobriedusi par sulīgu augli.
Galvenā balva – Violas Zaltānes glezna “Geiša”
Idejā sākās kā parastu notikumu virkne. Ilggadīga TLA biedra – Redžinalda jeb Gvido Drages – podziņtelefonam “aizejot pensijā”, viņam nācās iegādāties mūsdienīgāku, kas ļāva iesaistīties literātu WhatsApp čatā […]
“Jaunrade” laikam būs tas vārds, kurš lielā mērā raksturo ne vien latviešu inteliģenci, bet visu tautu kopumā. Un laiks arī tagad tāds: ne tikai steidzīgs, nervozs un spriedzes pilns. Tiklab arī drosmīgs, atļaujošs, iedvesmojošs. Cilvēki pusmūžā stājas augstskolās, dibina firmas, iekopj strausu fermas, sāk dejot stepu… Uzdrīkstas darīt lietas, kas pirms tam likušās neiespējamas, līdz […]
30. novembrī Ventspils Rakstnieku namā aizvadīti, izrādās – jau desmitie Kurzemes prozas lasījumi. Tukumnieki tajos piedalījās devīto reizi. Šogad savus darbus bija aizsūtījuši seši, – gruntīgi rēķinot – pat septiņi tukumnieki, taču divi: Marija Anmane un Krišs Grunte katrs sava iemesla dēļ uz lasījumiem neaizbrauca, tātad viņu darbi konkursā nepiedalījās.
Mainu Ziemsvētkus pret Zobu fejas dienu
Reizēm ,,labas uzvedības noteikumos” var lasīt aicinājumu citus cilvēkus neizprašņāt par reliģiju, naudu un seksuālo orientāciju – it kā tādēļ, lai… Pamatojumi, kas seko, mēdz būt dažādi. Par naudu skaidrs: lai netiktu apdraudēta cieši piebāztā zeķe, par orientāciju- lai bērniem nebūtu kauns, ja vecāki izrādās netradicionāļi, taču kas vainas […]
Lai apsteigtu konkurentus, ieteicams divos naktī cept pupas sviestā.
Lai sekotu modes prasībām, vajag sildīt iekštelpas ar dabisku kurināmo (malka, kūdra, kaltēti govju mēsli).
Ja zeķe gandrīz gatava, bet pietrūkst sprīdis dzijas, nāksies pāriet uz ekonomikas pelēko, visdrošāk – melno zonu.
Ja netici, ko tev klārē matraču pārdevējs, jāatlaiž kasierīte.
Lai nebūtu rudenī tik daudz lapu jāgrābj, vajag sist dibenu gar zemi.
Ja negribi iesaistīties strīdā, var iztikt ar superlīmi.
Ja atrodi uz ielas saulesbrilles, nokārto laikus visas mantojuma lietas.
Šī ir Guntara Tennes trešā grāmata. 215 lappuses biezā romāna (izdevniecība Lauku Avīze, sērija Lata romāns, 2016. gads) darbība notiek 14. gadsimta sākumā Piltenes apmetnē, laikā, kad to centās iekarot litvinu (leišu) sirotāji. Protams, pils un apmetnes iemītnieki turas pretī visiem spēkiem, un viņu centieni vainagojas panākumiem – noposta tikai nenocietināto miesta daļu, kas ir vēsturisks fakts.
Lasītājs tiek iepazīstināts ar visiem apkārtnes iedzīvotāju slāņiem: tirgotājiem, ordeņa kalpiem, garīdzniekiem, amatniekiem un zvejniekiem, detalizēti aprakstot viņu apģērbu, dzīvesveidu un darba rīkus, kā arī attiecīgā perioda politisko kontekstu. Lielākā daļa personāžu radušies autora fantāzijā, taču starp tiem sastopami arī reāli dzīvojuši cilvēki. Protams, neiztiek bez romantiskās stīgas, liekot bagātā Hansa Hāzenfūsa meitai Elizabetei izvēlēties starp diviem pielūdzējiem, kuri viņas dēļ gatavi arī dzīvību nežēlot…
Par Gunta Bereļa romānu “Vārdiem nebija vietas“
Vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts izdotās grāmatas atšķiras ar skaudrumu, klātbūtnes sajūtu, spilgtiem tēliem un izteiksmes līdzekļiem, kā mēģinot pretstāvēt neskaitāmiem gludiem, vispārinošiem, nereti tendencioziem darbiem, kas lasīti agrāk un noteikti tiks sarakstīti vēl.
Gunta Bereļa romāns Vārdiem nebija vietas nevainojami iekļaujas gan sērijas kopainā, gan paša rakstnieka […]
2. vietas ieguvēja rakstniekam Kārlim Ķezberam veltītajā literāro pasaku konkursā
Netālu no pilsētas, aiz makšķernieku iecienīta ezeriņa un pamestām grantsbedrēm, sākās mežs. Tajā netrūka ne lapu, ne skuju koku, ne briežu, vāveru un zīlīšu, kā arī visādas sīkākas radības. Pavasaros ļaudis gāja plūkt zilās vizbulītes, vēlāk maijpuķītes; vienā slepenā pļaviņā, ko zināja visi, auga pat naktsvijoles, […]
Netālu no pilsētas, aiz makšķernieku iecienīta ezeriņa un pamestām grantsbedrēm, sākās mežs. Tajā netrūka ne lapu, ne skuju koku, ne briežu, vāveru un zīlīšu, kā arī visādas sīkākas radības. Pavasaros ļaudis gāja plūkt zilās vizbulītes, vēlāk maijpuķītes; vienā slepenā pļaviņā, ko zināja visi, auga pat naktsvijoles, taču tās modri pieskatīja mežzinis, katru dienu noiedams garām.
Uz Jāņiem tika aplauzti ozoli, vismaz to zemākie zari, tad uzradās meitenes, meklējot pirmās zemenes, vēlāk sievas ar lielākiem groziem un spaiņiem, kur iegrābt mellenes, brūklenes un avenes. Vīri ieradās retāk – vieni, stumjot riteni, rokā sēņu grozs, kabatā salokāmais nazis, otri iebrauca pievakarē ar mašīnu, veikli atbrīvojoties no atkritumu maisa vai būvgružiem. Savas cūcības piesegšanai līdzi tika ņemts suns, kam it kā pienācās izskrieties svaigā gaisā. Vasaras nogalē orientieristi rīkoja ikgadējās sacensības, mežs skanēja vien, putni un dzīvnieki centās nerādīties ārā no saviem mājokļiem.
Dienām raujoties īsumā, nācēju kļuva mazāk, turklāt cauri kailajiem zariem ikviens bija labi saskatāms. Putni, kuri nebija aizlidojuši uz siltākām zemēm, skaļās balsīs ziņoja par svešinieku tuvošanos. Tā notika arī pašā īsākajā dienā, kad sērsna kraukšķēja zem kājām kā vaboles spārni, dzenis steidza atlupināt priedes mizu, kamēr var saskatīt kāpurus, bet ezis migā vienkārši nokrekšķējās un pagriezās uz otriem sāniem.
Viencēliens
Darbojas: Ganuzēns, Metālu savācējs
Agrs pavasaris. Pļava ar kurmju rakumiem un pērnās zāles kumšķiem. Dzied cīrulis. Uznāk Ganuzēns, padusē nesdams mietiņus, rokā štrumentu kaste, kaklā vadu ritulis. Nometis visu zemē, viņš nesteidzīgi novērtē darba lauku, izmīņā rakumus, dzen zemē mietiņu pēc mietiņa, ar soļiem mērīdams attālumu starp tiem, tad sāk piestiprināt drātis, uzgriezis instrumentiem muguru. Klusām […]