Vārdi

katra diena
arī tās melnās
bezvārdu lūgšana ir
katra diena
sevišķi melnās
vārdiem lādētas tiek
lādējam kuģus
saka vecaistēvs
vārdu dūmus pūšot burās
bura baltā
bura melnā
katra savam buramvārdam
ar balt-melniem vārdiem
Dievs dien-nakti pielādē
kapteinis – vecaistēvs
kapteinis uz Viņa kuģiem
gan lūdzējs aiz-devējs
gan soģis at-prasītājs

Laika kristāli

jā ir nē
un melns ir balts
bet un nav saiklis
varbūt kvants
bet – bet kā sirdspuksts strādā
tiklab kapracis
kam pierē zvaigzne
un kas
mums šovakar būs brokastīs?
jo mīlestība
joviāli nāve
četrās karaļvalstīs at-
kār-
tojas
 

Kaija

izgāztuvi
ķērcošs mākonis
debesīs uzrauj
virs Rīgas
vientuļa kaija
tiklab virs manas sirds
pār domtelpas pakaušiem
kaijas nolemtība
lido kā drons
aiz tās kāpas
kur nekuriene sākas
slēpjos no sevis es
no tā oļa
kas kaijas ola
izšķilsies rītausma
tas jūras olis
kas nav kaijas ola
naktī būs pūķa acs
uz kaiju apķēzīta
vientuļa jūrakmens
nakšņo vienīgā
norasojušas
nakts logu rūtis
zem […]

Rīga – mana mīla

Bet Pūrē mākoņmaiss pārplīsis, un saule izlīgojusi pretī slapjā gurnautā. Un es priecājos, ka mani „kaķa lāsti” debesīs nekāpj. Es taču mīlu to Rīgu! Tāpēc, ka tāpēc. Rīga ir mana mīla. Rīga ir… Rīga ir Aleksandra.

Mirkļa vēsture

Laiks nepakļaujas cilvēkam, lai gan tieši cilvēks var mirkli tvert un to ar vēsturi piepildīt, vajag tikai pareizajā laikā pareizo pogu nospiest. Tas izklausās tik gaisīgi viegli – hlops! un gaismas brīdis rokā. Tomēr ir kāds āķis – pareizā pozīcija jāizvēlas. Bet pozīciju nosaka laika un laikmeta izpratne, pieredze, emocijas, jeb, mazliet poetizējot – tava […]

uguns urķis

uguns urķis
kāsītis bokums
plīts riņķi caurdūris
trāpa vellam acī
nemirkšķināma tā vella acs
dzīļu okolārs (elle
paliek tur augšā)
atvars kritene uguns akacis
krīvs
no speltes oglīti izrauš
iemet pīpē un aizkūpina
(lokomotīves dūmu gredzenus pūš)
krīvulis
iesprausts vella acī tamajā
uzkarst līdz baltkvēlei
magacitlam atliek
kvarca stiklā to iekausēt
un Vidus-zemē
var iestāties apgaismība
kaut gan vecā Kača
bij gribējusi
vien sirpi iztrīt
no pelnu mēness riņķa –
ne pielikt, ne atņemt…

Krauklis kramšķinot

krauklis kramšķinot
mirkļus sijājot:
kreiliskos vējam
ālavos tirgum
ko tad tur kopt un barot
nevar saņemties ap-
lecināties
gāganu kari nāk putras kalniem
gudrības dīķiem pāri
šeku-reku uz galdiem gariem
palagus nātnus klāj
vīkšas uz cūku bērēm
uz veļu dzīrēm
krust-ceļus mutēs sametuši
apsūkājam un izspļaujam
ačkup ālavo gāganu
bruģa tiesai
 
lauks apjumts
viedo ziedokļu sārti kūp
krauklītim tā arī nepavaicāju
kur tās spēles
kur zelta kokles paliek?

Gaiļezeram

naksniņa – nakts
ezerā guļ
tas ezers pilns mūsu nopūtām
atspulgu zivīm
un prāta dūņām
aiz-prāta pārplūdes slūžās
sīka straumīte čurkst
drošības vārsti
ciparu kodi un ugunsmūri
gaidīšanas režīmā snauž
iedegas – nodziest – iedegas
daži iespēju logi
un atkal viss nomierinās
iekšup vērsti tikšķi
un klikšķi – re!
naksniņa – nakts
gaili uzvilka
rītausmas revolverim

Haikas

Aizrepējušās

Zemesmātes rētās –

Kādi līgani bērzi.

Gvido Drage

***
Burtnieku pils ir no burtkokiem celta
zīmēm un simboliem izrakstīta
uzzīmē sevi un palaid pa vārtiem iekšā
tur viņi visi – burtnieki bur –
totāji sēž priekškambarī
kas grāmata ir
kā milzīgs labirints
kur apmaldīties nepavisam nav grūti
jo visur ir logi un durvis
uz pasaulēm
pilnām ar iztēles vēju kur
katrs burts nāk kā piebūrums
bet viņa vārdu  kurš zina
tiek iecelts par sapņu tulku
 
bet ja pēc […]