Pasaulē, arī Latvijā, ir ne mazums policistu, advokātu un izmeklētāju, kas raksta grāmatas, īpaši kriminālromānus vai dokumentālo prozu. DŽENA ANDERSONE šai ziņā ir unikāla personība vismaz Latvijā, – prokurore, kura vienlaikus ir izcila rakstniece. Literatūrā Džena ienāca nesen, bet spoži. Viņas pirmais stāstu krājums “Dadži” (2021, izd. Zvaigzne) bija nominēts Latvijas Literatūras gada balvai (LaLiGaBa) kā labāka debija, bet rakstnieka Egona Līva piemiņas balvas “Krasta ļaudis 2022” pasniegšanas ietvaros par grāmatu “Dadži” piešķirta pateicība par ieguldījumu latviešu literatūrā. Pēc gada sekoja grāmata “Sainis”, vēl pēc gada – “Krīta apļi”, kas šogad LALiGaBa nominēts kategorijā “Labākais prozas darbs”. Izdevniecībā iesniegts Dženas pirmais romāns – psiholoģiska spriedzes drāma ar krimināliem elementiem.
Džena Andersone 13.04.2024. viesosies Tukuma bibliotēkā kā 3 dienu pasākuma “Uz Tukumu pēc literatūras” viešņa
NEBEIDZAMA MĀCĪŠANĀS
– Nezinu nevienu citu rakstnieku – prokuroru. Zinu, ka ir rakstījuši advokāti, policisti, bet vai prokurors? Varbūt tu zini?
– Esmu dzirdējusi, ka Amerikā bijušie prokurori raksta grāmatas par savām darba gaitām, bet par praktizējošiem tiešām nezinu.
– Kāda ir tava specializācija Latvijas Republikas prokuratūrā?
– Jurisprudencē kopumā strādāju divdesmit piecus gadus, t.sk., par tiesneša palīgu, kā arī daudzus gadus nostrādāju Latvijas Cilvēktiesību centrā, sniedzot juridisko palīdzību visdažādāko sociālo grupu pārstāvjiem un cietušajiem. Savukārt prokuratūrā mans stāžs ir neliels – tie ir tikai pieci gadi. Trīs no tiem strādāju diezgan šaurā specializācijā – nodarbojos ar korupcijas lietu izmeklēšanu, tās ir tā sauktās “balto apkaklīšu” lietas, t.sk. kukuļņemšanas, kukuļdošanas noziegumi.
– Kad sāki mācīties Literarājā akadēmijā, jau strādāji prokuratūrā?
– Laikam, jā, pirmo gadu jau stradāju. Tai laikā mācījos arī doktorantūrā, rakstīju promocijas darbu par personas datu aizsardzību, un tad, kad to pabeidzu, man jūtami atbrīvojās laiks, un es sapratu, ka varu šo laiku aizpildīt ar to, ko vienmēr esmu gribējusi. Un man vienmēr ir bijis sapnis par Literāro akadēmiju un tieši tajā gadā iestājos. Visu mūžu esmu paralēli strādājusi un mācījusies, nekad nav bijis tāds periods, kad es nemācos.
– Ko mācies tagad?
– Gadu gāju Literārās akadēmijas dzejas meistardarbnīcā, tagad – februārī – tas gads ir beidzies, arī tagad domāju turpināt dzejas meistardarbnīcā, jo tas dod tādu papildus dimensiju un vieglumu. Man dzeja ļoti patīk, es ļoti daudz lasu dzeju, pedējā laikā pārsvarā tikai dzeju. Patīk arī nodarbības Literārajā akadēmijā, mācoties rakstīt. Pirms kāda laika izgāju arī īso – astoņu nodarbību – dramaturģijas kursu Literārajā akadēmijā, ko vadīja Lauris Gundars. Man ļoti patika šīs nodarbības. Zinu, ka ir arī garais kurss – tam vēl neemu saņēmusies. Pagaidām man vairāk interesē proza un dzeja, jo lugas – tas ir pilnīgi cits paņēmiens, cita pieeja tekstam.
Pa kuru laiku tu raksti?
Rakstu pēc darba, pa vakariem, kādreiz arī brīvdienās. Galvenais visu saplānot, jo īsie stāsti rakstās ātri, bet garie gabali vispirms jāsaplāno galvā, tad kladē jāsaraksta visu, ko tur gribas redzēt, un tad jau tikai jāsēžas un jāraksta. Kad rakstīju pirmās divas grāmatas – divus stāstu krājumus, katru vakaru ap pulksten astoņiem sāku rakstīt un rakstīju līdz kādiem desmitiem pusvienpadsmitiem. Apmēram divas stundas ir vajadzīgas katru vakaru. Ļoti straujā tempā manuskripts iet uz priekšu, kad katru vakaru rakstu. Bet tad mani stāsti kļuva garāki, vajadzēja citādu piegājienu, bija jāpastrādā sestdienās, svētdienās vai atvaļinājuma laikā. Šobrīd pēc “Krīta apļiem” un iesniegtā romāna man ir ļoti nosacīta pauze. Darbojos pārsvarā tikai ar dzeju un lasu. Dzejā darbojas pavisam citi principi, jā, un ir arī ļoti daudz jālasa. Jā, rakstniekam manuprāt ir vajadzīgs lasīšanas-rakstīšanas-domāšanas režīms, nekas pats neuzrakstīsies.
– Esi ļoti empātiska saviem varoņiem, visiem dīvainīšiem. Šķiet, ikdienā es šim cilvēkam paietu garām, varbūt pat novērstos, jo – tas nav mans kontingents. Bet tev brīnisķīgi izdodas atvērt šo – it kā paralēlo pasauli. Ne velti esi nopelnījusi LaLiGaBa nominācijas un citas atzinības. Tas apliecina, ka esi laba rakstniece. Vai tev atzinība ir svarīga?
Tas ir ļoti patīkami, ļoti gandaroša sajūta, jā. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad es rakstu un kad iznāk grāmatas, reizēm nevar saprast, vai kāds vispār tās lasa, vai ir kāds novērtējums un tā. Bet, kad ir nominācija, tad ir tā sajūta, ka grāmata, pirmkārt, ir pamanīta, otrkārt, ir pat izlasīta un kādam pat ir patikusi. Tas uzreiz dot sajūtu, ka ir vērts to darīt, – ka tas, ko uzrakstu, ir pienesums visā latviešu literatūrā. Tāpēc man tas ir svarīgi, jo tas dod milzīgu prieku, dod pacēlumu un sapratni, ka varu jēgpilni turpināt rakstīt.
PROTOTIPI UN KOMBINĀCIJAS
– Savus tēlus esi noskatījusi dzīvē, vai pati spēj izdomāt tik spilgtus raksturus, situācijas?
– Kā ar kuru. Ir daži īsie stāsti, kur prototipi ir konkrēti cilvēki. Kad strādāju Latvijas Cilvēktiesību centrā un paralēli sadarbībā ar Juridiskās palīdzības administrāciju strādāju ar cilvēkiem, kam nepeiciešama juridiskā palīdzība, tikos ar daudz un dažādu sociālo grupu cilvēkiem. Daudz cilvēku ar dažadām atkarībām. Vienu no šiem cilvēkiem es paņēmu kā prototipu, un tas stāsts “Telefons” tiešām ir par viņu – tāds ļoti konkrēts. Tas pat ir sava veida veltījums tam cilvēkam, kuram neviens un nekas nespēs palīdzēt. Savukārt stāstā “Sērkociņi”, kas ir par diviem bērnunama puišiem, viens no viņiem ir ļoti konkrēts cilvēks, arī otrs ir konkrēts, tomēr pilnībā izmainīts. Stāstā viņi salikti kopā, ļāvu viņiem satikties, lai gan dzīvē viņi nav pazīstami. Es viņiem abiem izveidoju situāciju, kurā dažas lietas, detaļas ir notikušas reāli, teiksim daži dzīves stāsti un momenti no citu cilvēku dzīvēm, bet pats sižets ir izdomāts. Es to visu ļoti kombinēju. Daudzi varoņi ir izdomāti – tiem nav konkrētu prototipu. Es strādāju gan tā, gan tā, viss atkarīgs no tā, vai pirmais impulss rodas tieši no varoņa, vai tas ir par notikumu, vai pat no nosapņotas idejas, – stāsts būvējas dažādos veidos. Kad vajag caur varoni izspēlēt notikumu, tad es viņu lieku tajā situācijā iekšā. Ir arī autobiogrāfiski stāsti, kuru varoņi ir pārveidotā veidolā. Vai arī es pati sevi ielieku stāstā, – varu paņemt kādu savas dzīves daļu, piedēvēt sev citu dzimumu vai vecumu, un tā pastāstīt par lietām, par kurām tiešā veidā pastāstīt būtu grūti vai pat neiespējami.
– Droši vien ir kaut kādas lietas, notikumi un cilvēki, ko profesionālā ētika neļauj aprakstīt, ko nedrīksti izmantot pat kā prototipus.
– Stāstos, ko rakstu no personīgās pieredzes, visi varoņi, kam ir konkrēti prototipi, ir pārveidoti. Ja paņemtu konkrētu noziegumu, un no tā veidotu stāstu, es nedomāju, ka tā būtu laba proza. Tas būtu pat garlaicīgi. Turklāt es neesmu detektīvu rakstniece, – mani interesē psiholoģija un varoņu dzīve, kā viņiem galvās tas viss saslēdzas.
– Jurista, prokurora darba pieredze rakstīšanā palīdz vai traucē?
– Palīdz tādā ziņā, ka jurista darbā, ko dažādās institūcijās strādāju jau 25 gadus, visu laiku ir jāraksta. Rakstīšanas prasme, valodas izjūta, noteikti dod pozitīvu pienesumu. Arī saskarsme ar dažādām situācijām un notikumiem, cilvēku tipāžiem, likteņiem. Pavisam citādi ir par kaut ko izlasīt avīzē vai internetā, nekā šo informāciju saņemt klātienē, – efekts ir daudz lielāks. Līdz ar to tas dod lielāku dzīves pieredzi un palīdz rakstīt.
LATVIEšU LITERATŪRA
– Ko pašai patīk lasīt?
– Pats svarīgākais, ko es novērtēju, un kas man ir svarīgi – ir valoda. Autors var būt uzrakstījis jebko, un es to lasīšu, ja mīlu viņa izteiksmes veidu, valodu. Tad ir vienalga vai tas būs īss vai garš stāsts, romāns vai eseja, es gremdēšos viņa valodā. To es ļoti izbaudu. Piemēram, Vlada Spāres darbus es izbaudu, un man ir faktiski vienalga, par ko viņš raksta. Bet zinu, ka citi lasītāji gaida no autora viena veida darbus, – viņiem ir svarīgi, ka “Jānis Bērzs” raksta par to un to, un viņi negrib pēkšņi būt vīlušies, ka autora grāmatā pēkšņi būs kaut kas cits. Bet man kā rakstniecei būtu garlaicīgi visu laiku palikt vienā tēmā un stilistikā, es to ilgi nevarētu. Uzrakstīju “Dadžus” un sapratu, ka turpināt rakstīt tikai tā un tikai par to nevaru. Sapratu, ka varu rakstīt īsos stāstus, bet tādus pašus, kā piemēram, par bērnunama bērniem, ne. Tas būtu pašmērķīgi, turklāt tas ierobežo, neļauj izzināt citus laukus. Pieļauju, ka varbūt daļa lasītāju arī neturpina lasīt kādu no rakstniekiem, ja rakstnieks mainās, pāriet meklējumos, eksperimentē. Toties autors iegūst atkal jaunas auditorijas.
– Piekrītu. Tā ir baigā dilemma, kam tu sekosi – lasītājam vai sev? Godīgāk būtu sekot sev.
– Tieši tā! Nevis rakstīt mākslīgi, tikai tāpēc, ka lasītājus sagaida no rakstnieka tikai šo veidu.
– Nosauci Vladi Spāri. Kurus vēl citus latviešu autorus tu augstu vērtē?
– Neiburgu Andru, protams.
– Nešaubīgi piekrītu, bet viņa neko vairs neuzrakstīs.
– Jā, tas ir tik traģiski un briesmīgi, manuprāt, ka cilvēks, no kura patiešām gribētu gaidīt un gaidīt jaunus darbus, nekad vairs neko neuzrakstīs. Citi, kuriem varbūt vispār nevajadzētu rakstīt, tikai turpina un turpina (smejas). Jā, Neiburga man būtu numur viens. Arī, Vlada Spāres sieva – Lienīte Medne-Spāre ir izcila, bet arī viņa diemžēl neko vairs neuzrakstīs. Tā viņi aiziet… Vēl no mūsdienu izciliem autoriem ir – Dace Vīgante ar saviem dievīgajiem stāstu krājumiem. Man patīk arī Ingas Žodudes darbi, tieši viņas īsie stāsti. Man grūti pateikt, kāpēc tieši īsproza manī norezonē vairāk. Sevišķi, ja īsais stāsts ir jaudīgs, tas dod lielāku pārdzīvojumu un lielāku piesātinājumu. Vēl par latviešu prozu runājot, noteikti jāizceļ arī Guntis Berelis – gan viņa stāsti, gan romāni, kā arī Andra Manfelde ar savu neatkārtojamo valodu un prasmi “aust” tekstu mozaīkās.
PASAULE AP MUMS
– Par ko tev sāp sirds?
– Par to, par ko visiem šobrīd sāp sirds – par notiekošo karu. Tas reāli izēd dvēseli. Dažkārt piezogas sajūta, vai vispār ir vērts turpināt rakstīt, jo ir reālas bailes, no visa, kas notiek. Kad paziņoja, ka Navaļnijs ir miris, jutu fizisku šoku. Tu to cilvēku personīgi nepazīsti, bet izlasi ziņu un kļūst šausmīgi – it kā ledains ūdens tevi apņem. Ir tāda sajūta, ka pasaulē patiešām ir ienācis ļaunums. Milzu ļaunums un visi noskatās, un neviens to nevar apturēt.
– Kāpēc cilvēki pret šo divus gadus ilgušo ļaunumu ir tik sastinguši?
– Man nepatīk vārds “lielie spēlētāji”, bet šajā gadījumā tieši lielie spēlētāji – pricipā dažas valstis – nosaka visu pasaules kārtību. Lūk, te ir krievi, amerikāņi, vācieši un briti, bet mēs, Latvija, esam kā nekas, kā putekļi gaisā. Ja Tramps atkal nāks pie varas, var notikt, ka Latviju vienā mirklī atdod atpakaļ Krievijai, parakstot kaut kādus mistiskus līgumus, kā vesturē jau ir noticis. Mūs var atdot bez kara. Manā uztverē, ja runājam bībeliski, kas ir sātans vai ļaunums, tad tas arī ir tas ļaunums. Nezinu, kā vēl citādi tas var izskatīties. Viņš izskatās tā (smaga nopūta). Karš ir visbezjēdzīgākā un briesmīgākā lieta, kad cilvēkus nogalina ne par ko. Nav pat nevienas normālas atbildes, kāpēc mūsdienās kādam būtu jāšauj uz kādu, kāpēc kādam būtu jāmirst? Kādas idejas vārdā? Galvenais absurds, ka mēs, pat būdami pacifisti, to ļaunumu nevaram izslēgt, viņš nāk virsū. Kur mums palikt, uz kurieni bēgt? Karš ir tepat un var skart pilnīgi visus.
– Kas vēl tev sāp?
– Man sāp vienaldzība. Tāda noskatīšanās. Ja cilvēkiem vai dzīvniekiem vajag palīdzību, bet ir vienaldzība. Tad atkal liekas, ka tas saēd valsti un sabiedrību no iekšienes, un tas man sāp. Sāp arī tas, kā šobrīd mainās mūsu valsts līdz ar to, ka viss tiek slēgts un likvidēts – skolas, bibliotēkas, pasts… Tas viss neesot vajadzīgs, viss jālikvidē un jāreorganizē. Vārds “reorganizācija” skan un skan un skan. Parastajam cilvēkam nav nekādas vērtības, par viņu neviens neliekas ne zinis. Valdība pat nevar tautai normāli paskaidrot, kāpēc tā vai cita skola būtu jāslēdz, ir tikai kaut kādi viņu plāni tam visam iet pāri kā ar tanku. Un tam līdzās šausmīga bezatbildība. Jo bieži vien pirms trim četriem gadiem bija saņemta Eiropas Savienības fondu nauda, lai šīs skolas izremontētu vai nomainītu logus, bet tagad ar vieglu roku to visu likvidē. Šausmīgs nesaimnieciskums un totāla bezatbildība. Mūsu valsts problēma – nespēja uzņemties individuālu atbildību nevienā jomā. Ja šādas lietas aiziet uz kriminālprocesiem; ja mēs sākam meklēt vainīgos un gribam sodīt atbildīgos ierēdņus par bezdarbību, visiem ir lielas acis: “Kā?! Tas bija kolektīvs lēmums!” Ja ir parakstījušies vairāki ierēdņi, viņi uzskata, ka neviens par to neatbild. Var šķiesties ar nodokļu maksātāju naudu pa labi pa kreisi, par milzu naudu izremontēt skolu, uzreiz pēc tam to likvidēt, – nav nekādas domāšanas par to, kas būs pēc tam.
– Vai šī nianse neienāk tavā literatūrā?
– Jā, noteikti. Rakstnieks raksta un var uzrakstīt tikai to, kas viņā ir iekšā, to, kas sāp, to, kas satrauc. Visas savas bailes, bažas, uztraukumu, pārdzīvojumus – gen personiskos, gan globālos, to visu rakstnieks var izmantot kā izejmateriālu saviem tekstiem. Man rūp mūsu pasaule, tāpēc es prozā runāju par šiem jautājumiem – par atbildības sajūtu un atbildības uzņemšanos, par vienaldzību, ļaunumu, vilšanos, pieaugšanu, nobriešanu, dusmām, vardarbību, skumjām, vainas sajūtu, bailēm, kaunu, svešu dzīvju dzīvošanu, pretošanos netaisnībai, sevis pārvarēšanu, iekšējo cīņu, virzību uz priekšu un mācīšanos mīlēt sevi un pasauli sev apkārt.