Rolandas Bulas stāsts konkursā Tukuma prozas lasījumi 2020 “Tā pati pasaka” ieguva žūrijas īpašo balvu “Pasakains dialogs”.
Autore saka: stāsts radies, redzot, kā viens labi zināms kabatzaglis iznāk no baznīcas un met krustus. Pēc tam viņš aizsteidzās uz vilcienu, uz Rīgas tirgu zagt.
Pasakas oriģinālu var izlasīt šeit
Vīrelis naigi soļoja pa ielu. Viņa pleci sniecās uz priekšu un rokas priecīgi šūpojās vienotā ritmā, it kā tās būtu sienas pulksteņa pendeļi, kas spēlējas savā starpā. Mazā galva kā nemierīga vējrādītāja smaile nepārtraukti grozījās ap savu asi. Visizteiksmīgākās bija ausis, tās plivinājās uz zīdaini maigu mateļu fona kā ovāli lokatori, nekā nesaderot ar šaurajiem sejas pantiem, laipnajām, debeszilajām ačelēm un pelēkbrūno mutes svītriņu. Radītājam ar šo jautro jūkli šorīt vēl nebija pieticis – cilvēciņu mocīja iesnas, tāpēc ik pa brīdim vaibsti ap degunu savilkās kopā, gatavojoties kaut kam briesmīgam. Kad šķavas gāja vaļā, vīriņš no kabatas zibenīgi rāva ārā dzeltenu salveti, un kreisās rokas delna to pašu brīdi aizsedza visu seju. Kreiļa plaukstai bija seši pirksti.
Jura Sešpirkstis sasniedza gala mērķi un ierasti – it kā neviļus, caur pieri nopētīja apkārtni. Bruģis šorīt vēl tikai gaidīja baznīcas sētnieka slotu, kamēr nakts vēja notriektie kastaņu ziedi jau pārvērtās mazpilsētas ielas gružos. Baznīca vīzdegunīgi spīdināja apzeltīto torņu kupolus. Tie Sešpirkstim atgādināja viņa meitas krūtis, kas tik izaicinoši tiecās pretim gaidāmajai vasarai un vēlmei iziet pie vīra. Jura Sešpirkstis jau sen bija iedzīvojies mazpilsētas čigānu kopienā, apņēmis sievu un sadzīvojis pāris bērnu. Sondra bija vecākā, sešpadsmit – tas nozīmē, ka laiks precēties. Arī par to vajadzēja šorīt palūgt Visaugsto. Žēl, bet Visaugstā dzirdes spējas bija mainīgs lielums, te viņš sadzirdēja Juru, te atkal izlikās kurls kā baznīcas glīši mustorotais metāla žogs ar apaļu ziedlapiņu puķēm.
Baznīcas durvju rokturī viņš ieķērās ar abām rokām, rāva sparīgi, bet svinsmagās durvis atvērās vien skopulīgā spraugā. Eh, pie Visaugstā vajadzēja ietikt, saraujoties vēl mazākam un šaurākam! Tā notika vienmēr.
Ieslīdējis dievnamā, Sešpirkstis sevi apzīmēja ar krusta zīmi, trīs reizes paklanījās, un pats sev nopurpināja: – Kungs, mans Radītāj, apžēlo mani! Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs! Kungs, piedod man par visiem grēkiem!
To visu viņš darīja tā, kā te pieņemts, ar labo roku. Kreisā – grēcīgā darba roka varēja atpūsties. Batjuškas kundze uz letes kārtoja mazo svētbilžu tornīšus, eļļiņu pudelītes un citus pārdošanai domātos sīkumus. Vispirktākās bija baznīcas sveces – katrai gaumei un naudas makam. Jura vienmēr iepriekš sagatavojās – kreisajā bikšu kabatā iebēra astoņas piecdesmit centu monētas, jo tās sveču tirgonei it kā cienīgākas atšķirībā no sīkajām, turklāt astoņi naudas gabali sūdīga zelta krāsā izskatās bagātīgāk nekā četru eiro pelēkās zvīniņas. Vīreļa pirksti kabatā savāca monētas vienkop, bet tad viņš pārdomāja. Vai vienmēr vajag to eiro dot pa virsu? Pirksti veikli atšķēla divas monētas, un šoreiz Sešpirkstis izvilka tikai sešus piecdesmitcentniekus. Batjuškas kundze saņēmusi maksu, sarauca uzacis, brīdi turēja plaukstu vēl ko gaidīdama, un tikai tad pasniedza ierastās trīs sveces. Vīrelis vēl šaubījās, vai tomēr piemest divas pietaupītās monētas, bet tad sevi apsauca. Viņam arī nekas no gaisa nekrīt, nauda smagi nāk. Meitas kāzas būs lieli tēriņi, bet vakar garastāvokli sabojāja viena jaunības dienu paziņa. Čigānu meitene, taču lancka, nebija no cienījamas dzimtas. Jā, tad jaunībā viņš bija izcietis pirmo cietumsodu, māte dzīvokli pazaudējusi, aizklīdusi prom, un viņam nebija, kur piemesties. Dolārs, ar kuru viņš cietumā kopā bija nomocījis divus gadus, aicināja līdzi uz Sabili. Gadījās tur tā … Jauna, smuka, viena – vīrs blezderis. Pēc tam šī dievojas, ka esot stāvoklī no Jura. Tā ar zālīti-kaņepīti un magonēm ir – par daudz nevar, redz, kā sanāk. Vajadzēja mukt. Zita, tā to čigānieti sauca, vēl ilgi mierā nelikās, sūtīja vēstis, ka puika piedzimis. Nācās aizsūtīt ziņu – ja neliks mierā, kājas, rokas atraus, ausis nogriezīs. Toreiz palīdzēja, Zita uzreiz norimās, gadiem bija miers. Nezin kā tagad sameklējusi, dabūjusi telefona numuru. Vakar pēkšņi pienāca īsziņa, ka viņa slima, lai beidzot palīdzot, citādi viņu dēlam Arvo būšot jāiet tēva pēdās. Sešpirkstis uzrakstīja, ka naudas nav un nebūs, viņš bez tēva izaudzis un re – dzīvs un priecīgs, lai arī vienīgais mantojums no tēva ir kreisās rokas sestais pirksts. Jācer, ka atstās mierā. Nav tā zālītes padarīšana laba lieta, bet ko lai dara, ka vakaros miegs nenāk. Vienīgā zāle.
Jura Sešpirkstis godbijīgi pielieca galvu un tipināja pie svētbildēm. Pirmo sveci aizdedza par veselību, lai nelāgās šķavas neizjauc nodomāto dienas gaitu. Otro par aizgājušajiem – lai visiem, visiem viņiem miers. Galveno vajadzību – lai nebūtu šodien nekādu slikto pārsteigumu – Nikolajam Brīnumdarītājam Sešpirkstis izteica, aizdedzot pēdējo sveci. Viņš palūkojās svētā Brīnumdarītāja melnajos redzokļos, un labvēlību alkstošā sirds ietrīcējās – patiesi, patiesi šķita, ka Nikolajs saprotoši piemiedz kreiso aci. Tam noteikti vajadzēja būt uz izdošanos! Silta aizgrābtība ielija krūtīs, Jura aizturēja elpu, lai ilgāk paturētu šo sajūtu. Pa ceļam uz baznīcu viņš bija iegriezies pie Jankas. Gods kam gods, Janka atdeva parādu, tos tūkstoš eiro, un pasūtīja vēl preci. Pilnais maks cauri plānajai krekla kabatai patīkami spiedās pie krūtīm. Ja Rīgā veiksies, atpakaļceļā paspēs iebraukt pēc zālītes Jankam.
Sešpirkstis juta, ka atkal tuvojas šķavas un laiks doties prom. Līdz dzelzceļa stacijai tikai minūtes piecpadsmit rāmā solī, bet nevar zināt, cik gara saskries knosīgā sestdienas rinda uz Rīgas vilcienu. Tiem citiem bija brīvdiena, taču Sešpirkstim – darba diena. Jāsāk sakopot visas jutoņas un maņas, jāpavingrina un jāpamurdzī pirksti, lai veikli, jo nelietīgie policisti kabatzādzības Centrāltirgū sākuši uzmanīt vēl vairāk, kā jebkad agrāk.
Pa ceļam viņš trīs reizes šķaudīja, dzeltenā salvete kļuva smaga un slidena kā milzu gliemis. Stacijā Jura nopirka biļeti, izķeksēja no iekškabatas jaunu salveti, pastaigājoties kavēja laiku. Sāka rasināt lietus, bet arī vilciens iebrauca stacijā. Gribējās ātrāk tikt vagona siltumā, taču nācās palaist tos citus pa priekšu, jo nelaikā iekņudējās deguns.
Kad aiz viņa aizvērās vagona durvis, Sešpirkstis palika tamburā. Pirms pāris sekundēm viņš šķaudīja gandrīz uz pusēm saliecies, reizē kāpa vilcienā, reizē šķaudīja, nezin kā tas nācās. Kājas pašas meklēja pakāpienu, acis viņš žmiedza ciet un tik un tā sajuta nelietīgo pieskārienu. Kāds bija uzrausies blakus un iebāzis roku aiz viņa virsjakas. Pievārējis pakāpienus Sešpirkstis pagriezās, atrāva vaļā acis, taču par vēlu – durvis aizvērās un zaglis palika uz perona. Viņš paspēja tikai pamanīt savu maku bērnišķīgā plaukstā. Uz mazā kreiļa sestā pirksta bija ietetovēts mazs glīts vārdiņš “Arvo”.