Tukuma prozas lasījumu 2020 “Tā pati pasaka” Puškaiša (Tukuma muzeja) balvu ieguva Kriša Gruntes stāsts “Veikals ir vieta”.
Krišs Tukuma prozas lasījumos piedalās otro reizi un par savu darbu, ko uzrakstījis pēc pasakas “Pasaules alga” motīviem, saka: “Uzrakstot stāstu, ko jāpakļauj tautas pasakas motīvam, mēģinot atrisināt pasakas paslēpto didaktiku mūsdienu kontekstā, manuprāt, pirmā vajadzība ir atmest visas alegorijas un tikt vaļā no domas par to, ka tā ir pasaka. Atkodēt dzīvniekos cilvēkus, padarot to vārdus par īpašvārdiem.”
Krišs Grunte
Pasaules alga
Pilsēta kā kluss kuģis piestājas priekšā ostai, kurā teju sagrauztas koku laivas līgojas ar izdilušiem karogiem galos gaida, kad pār to sāks ritmiski plūst ļaužu pūļi kā skudrām pilnas ceļmalas. Vēl tikai nepiesmacināts rīts, kur virs klusiem, tikko uzausušiem ezeriem pland migla kā zona, kurā neko nevar i redzēt, i dzirdēt. Tikai pārlieku skaļās mašīnu taures trulina vēlīnu rītu. Pilsēta no rītiem atgādina pirmo noti uz nošpapīra, lai sāktu simfoniju. Varbūt pilsēta nemaz neguļ? Nekad?
Oskars, mutē iestutējis vēl brokastā neapēsto sviestmaizi ar tunci, atslēdz metāla slēdzeni no velosipēda, kas savijusies ap to kā tāda glumīga čūska. Viņš pamet ar brīvo roku sētniekam, uzsēžas uz velosipēda sēdekļa un atsperas no zemes ar vienu kāju. Ciskadrillis ar sešiem ātrumiem nesas cauri vēl aizmigušiem cilvēku pūļiem, kam nakts ir visdrošākā un pieklājīgākā vieta. Smaržo pilsēta, luksoforu acis, cilvēku iekšējais klusums un vēl nesaindēts prāts.
Aiz veikala, kur logos izslejas lielas produktu uzlīmes, Oskars pieslēdz drošībā savu minamo. Atvēris metāla durvis, viņam sejā ieplandas siltums. Vēl arī apsarga skatiens pagadās pa ceļam.
– Ko jums vajag? – zemā balss, kurā atskan nevaldāma cerība, ka drīz varēs tikt uz gultu un beidzot aizmigt, jo tūliņ jau jābūt klāt maiņas apsargam.
– Labrīt! It kā uz darbu. Man bija sarunāts.
– Vārds?
– Oskars.
– Piebrauca šefs. Būs jāuzgaida! – apsargs glūn zilā ekrāna vaibstos, kas ik pa sekundei saraujas un mainās kā kaleidoskopā gaismas vienības.
Priekšnieka gaita atgādina ievainotu ledus pingvīnu. Viņš nav rīta cilvēks. Varbūt pēc kafijas viņam seja kļūs mīkstāka, Osim ienāk prātā.
– Tad tu esi tas Oskars. Prieks iepazīties! Mani sauc Ervīns. Būšu tavs priekšnieks. Bija daudzi pieteikušies, bet, nu, jūsu sī vī šķita gana piemērotākais no citiem iesūtītajiem. Jāatzīst, ka jūs esat tas, kas mums tieši ir vajadzīgs. – Ervīns runā steidzīgi, it kā viņam būtu jāskrien pa trenažiera gumijas skrejceļu, kura ātrums ir par lielu viņa varēšanai. Turpinājumā viņš liek Osim iepazīties ar noteikumiem, līguma punktiem, kas savā daiļrakstībā aizšķērso spēju kārtīgi iedziļināties tekstā. Galvenais, ka summa uz papīra ir gana apmierinoša. Ervīns iedod tumšu formas tērpu ar veikala logo uz muguras, ierāda telpas un iepazīstina ar kolēģiem. Tad atstāj zāles vidū, starp nepazīstamiem ļaudīm.
Cilvēku iepirkumi no rīta pārsvarā ir jogurtu kārbas, smalkmaizītes vai augļi. Rītos iepirkumi ir tik vienkārši. Tāpat kā cilvēki. Stundenis griežas pa stundām.
– Ejam uzpīpot? – Raimis tuvojas Osim, kas tobrīd kārto marinēto gurķu plauktu, un laipni aicina uz pīppauzi.
– Kāpē ne?!
Viņi soļo uz plastmasu bārkstīm norobežotu ieeju, kas atdala pircēju no darbinieku zonas. Tas ir kā ienirt Narnijā caur vecu drēbju skapi un nokļūt pilnīgi citā pasaulē ar visnotaļ citādiem noteikumiem. Viņi paiet garām garajam Rihardam, kurš cīnās ar saldējumu plantācijām un kuram formas tērps noteikti ir par mazu.
-..Ri..Rinalds nenāks pīpēt? – Oskars mēģina atminēt kolēģa vārdu.
-Viņu sauc Rihards.
-Nu, Rihards nenāks?
Viņi nozūd. Ienākdami vietā, kura paliek nemanāma pircēju acīm, viņi straujiem soļiem iet garām
metāla ratiem, kas sakrauti pilni ar visdažādākajiem niekiem un pārtikas precēm, pie durvīm, kas viņus izvedīs uz pagalmu.
– Ričijs nekad nav turējis zobos cīgu – Raimis pamet skatu sevi apkārt, lai mainītu kādu svešu kustību, bet lieku kustību nav. – Viņam plaušās krabis.
– Kas?
– Nu, vēzis! Tas ar tām spīlēm. Nē, es vispār domāju – vesels cilvēks, sportisks, aktīvs, nekad nav pīpējis, bet še tev. Te tev pasaules alga.
– Vo, vells! – Osis tūliņ paliek domīgs kā Menons no Sokrāta jautājumiem. Viņš grib nomest cigareti un izlikties, ka nav gribējis piedāvāt uzpīpēt arī Ričijam.
Pie pusdienām Osis, Raimis un Ričijs apmetušies pie viena galdiņa un stūķē mutē treknus vistas stilbiņus, svaigu kāpostu salātus ar eļļu un pa virsu uzdzer saldinātu, aveņu dzērienu. Stundas iet kā mākoņi cauri citiem mākoņiem. Osis prāto par Rihardu, kurš, par spīti diagnozes smagumam, ir gana dzīvespriecīgs un dzīvs, tikai zem plakstiņiem var pamanīt noguruma, sakostus vaibstus, kas kā ķirmji iegraužas miesā un būvē ejas, lai tur dzīvotu. Varbūt jāatmet tā pīpēšana, Oskars prāto. Kamēr Ričijs cenšas saadīt izirušos valgus, tikmēr mēs izirdinām savus?
Veikalu nomaina pircēju vēsās un plānās sejas. Ervīns soļo cauri veikala vagām. Vēro strādātāju kustības un pircējus. Salicis rokas aiz muguras, labās rokas pirkstus dūrē un ar kreisās rokas plaukstu to aptvēris, viņš steigšus brien cauri palsajam veikalam.
Pulkstenis sit desmit vakarā. Kad divi dzērāji, kas nevar noturēt līdzsvaru, grīļojas un tuvojas kasei ar bateriju, ko nu pirks par saubagoto naudu, ir divas minūtes pāri desmitiem – laiks, kad alkohola tirdzniecība vairs nav atļauta.
– Es nevaru jums pārdot. Pulkstenis jau ir pāri desmitiem.
– Kundzīt, kundzīt… nu, varbūt var kaut kā sarunāt…
– Nē, es nevaru.
– Nu, davaaaaiiiiiijjjjjj. Es iedošu tev bučiņu.
– Nē. Es teicu, ka nevar un viss! Nevajag nodzert naudu, labāk nopērciet sievai kaut ko.
Tālākais seko tik sasodīti ātri, ka grūti aptvert acu priekšā notiekošo. Dzērājs savelk lūpas čokurā un ar nelielu ķermeņa atliecienu atver muti, no kuras lido siekalu receklis, kas traucas tieši pārdevējas sejā. Apsargs, atlocījis piedurknes, tuvojas abiem pudeļu brāļiem un tos ar spēcīgu tvērienu tuvina izejai. Jaunā sieviete steigšus izskrien cauri zālei un ienirst miglas zonā. Cita pārdevēja aizslēdz viņas kasi un pārskaita palikušo naudu.
Oša darba laiks iet uz beigām. Laiski vēl veikalā ieskrien pircēji, kas, iespējams, ir piemirsuši nopirkt sarakstā minēto.
Darbinieku zonā Raimis piesakās pie jogurtiem, kuriem šodien beigušies derīguma termiņi.
– Neļaus tak ēdienam iet bojā! – Raimis priecīgi krauj jogurtus somā. Pēc brīža veikals kļūst tumšs un tukšs.
Veikals naktī klusē. Miers izplešas kā metāls pēc termiskas apstrādes. Osis uzsēžas uz velosipēda un brauc mājup. Pirmajā darba dienā paspējis piedzīvot tik daudz, it kā brauktu ar vilcienu uz Maskavu. Pāri pilsētai slīd vēla novakara elpa, kurā viss pakāpeniski pāriet citā agregātstāvoklī. Laternu acis noraustas un iemirdzas. Tā ir zīme, ka ir iestājusies tumsas stunda. Luksofors uzmet zaļo un Osis šķērso krustojumu, tad pagriežas pa kreisi un ieriteņojas pagalmā.
– Eu, veči, jūs nevarat iedomāties, kas vakar bļin notika. Atceraties tos jogurtus, kurus paņēmu?
– Nu, jā. – Osis ar Ričiju pamāj ar galvu. Kamēr viņi garderobē apmaina ielas drēbes ar formas tērpu, Raimonds pārējos apgaismo.
– Nu, tagad es viņu pēc vakariņām apēdu. Nu, ne jau visus, bet kādus trīs. Izgājām ar sieviņu pastaigāties, un še tev – caureja. Skrēju uz mājām. Še tev bija jogurti pēc vakariņām.
Visi smejas kā par klauna izrādi. Pasaules alga. Osis iedomājas.
Šefs atkal vienā skrējienā, savilcis uzacis un sasprindzinājis savu ļumīgo seju, kas atgādina izkusušu vaska figūru. Viņi sasveicinās, priekšnieks kaut ko pastāsta, bet Oskaram vienalga. Viņš prāto par to, kā Raimis ēd jogurtus un pēc tam apjauš vēdera nespēju. Visa šefa runa pa gaisu, pa miglu, i ne skaidras dzelmes. Un tā katru dienu.
Pat nākamo – šefs kaut ko pļāpā, bet Osis neklausās. Neuztver. Vienīgi to, ka Ervīns jau kārtējo reizi Oskaram atkārto, ka ir izvēlējies no vairākiem kandidātiem tieši viņu. Un vēl tā arī notiek aiznākamajās un vēl citās, kamēr tas Osim sāk krist uz nerviem.
Turpmāk būs citādi, Oskars nodomā. Pēcpusdienā viņu neviens nav redzējis. It kā nosvīdis kā ķirzakas aste. Tikai pēc divām ar pusi stundām viņu pamana Ričijs.
– Heij! Kur tad biji nosvīdis? Mēs tevi nemanījām nekur.
– Bija jāaizskrien darīšanās. Ceru, ka šefs nepamanīja.
– Īzij, viņš pat nenojauta, ka tevis nebija.
Osis steidz sakārtot preces, lai cilvēkiem nekā netrūktu. Veikala prologā, kur virs griestiem raustās lampas gaisma, ienāk neuzkrītoša dāma vecumā ap divdesmit četri. Oskars tūlīt viņu atpazīst. Kristīne no blakus paģa. Kā runāts. Viņi uz brīdi saskatās un, nepārmijot nevienu vārdu, dodas sev vien zināmā vietā un virzienā. Nonākot darbinieku zonā, viņš satver Kristīnes labo roku un pieklusinātā balsī izklāsta savu plānu.
– Karoč, es ļoti gribu viņu pārmācīt! Man viņš nereāli besī!
– Priekšnieks?
– Nu, kā ta! Lohs. Tāpēc man vajag tavu palīdzību. – Osis pamet apkārt skatu, lai būtu drošs kā uguns tumsā, ka šeit neatrodas nevienas liekas ausis, kam šo sarunu, nu, pavisam nevajadzētu dzirdēt.
– Kas man jādar?
– Es tevi paslēpšu bāzē. Kad darba laiks būs beidzies, apsargs vēl izstaigās kādu aplīti cauri veikalam. Viņš iznāks ārpusē un pīpēs. Es būšu ar viņu, tikmēr tu varēsi darīt to, ko mēs runājām. Saprati?
– Nu, tā mazliet. Laikam. Kas man par to būs?
– Piecdesmit procenti.
– Nu, davai. Ja mani pieķers…
– Tevi nepieķers!
Darba laiks rit uz beigām. Kristīne sēž aiz aizklātiem ratiem, kas piekrauti ar visdažādākajām precēm. Tuvojas darba laika beigas. Kamēr Osis, Raimis un Ričijs pārģērbjas un pārrunā vakara plānus, apsargs, salicis rokas aiz muguras, soļo cauri veikalu plauktu alejām kā Grieķu dievs starp tempļu kolonnām. Naktī veikals pieder apsargam. Kā jau Oskars bija minējis, sekojošās darbības bija precīzi un absolūti noteiktas. Apsargs izvelk cigareti un to aizsmēķē. Sākas ieplānotā laupīšana. Osis novērš uzmanību ar sarunām par pasaules čempi hokejā.
– Tu vēl neievadīji signalizāciju?
– Nē.
– Es laikam atstāju garderobē mājas atslēgas. Ātri aizskriešu pakaļ.
Oskars ieiet tirdzniecības zālē. Apsargs stāv un smēķē vēl atlikušo devu. Tik viegli, Osis nodomā. Pēc brīža nevis viņš steidzas pie Kristīnes, bet gan sāk aurot: – Zog, zog, zog!
Apsarga reakcija ir ātra kā klusuma ātrums, kas tuvojas pēc vētras. Kas notiek? Kristīne nobijusies. Ar acīm mēģina atrast vietu, kur būtu drošībā.
– Es noķēru zagli! Sauc mentus! – Osis bļauj apsargam.
– Ko tu muldi! Tu pats man liki to darīt! – Kristīne taisnojas.
– Zvani, zvani, viņa izskatās pavisam traka! Es tikmēr pieskatīšu!
Apsargs aiziet uz posteni un zvana policijai.
– Mēs tā nebijām sarunājuši! Ko tas nozīmē?
– To, ka es varētu tikt pie prēmijas!
Policijas darbinieki ir klāt, kamēr ap veikalu jau paspējuši atsteigties veikala īpašnieks un direktors. Kristīni iesēdina mašīnas aizmugurē un aizved. Viņas skatiens ir nesaprotama ogle, kas velk pa nogruntēto audeklu, bet nezīmē. Dusmas un stulbums.
Tumšajā novakarā deg daudzīvokļu namu logi kā dzīvnieku acis. Oskaram mājās jābrauc ar sabiedrisko transportu. Parādās pārbāzts trolejbuss. Osis palaiž pa priekšu sievieti ar trīs bērniem, kungu jau gados un vēl divas pusmūža sievietes, kur vienai zem deguna pavīd melni matiņi. Kamēr pieturnieki kāpj sabiedriskajā, viena dāma ar savu pakaļu izsit no Oša rokām naudas maku. Kapeikas izbirst uz Katoļu ielas gatves kā zvaigznes debesīs. Viņš pastiepjas pēc maka un cenšas savākt metāla monētas. Durvis aizveras. Palicis viņpus, viņš pavada ar skatienu lielo milzeni, kas nozūd aiz stūra. Tad pagriežas māju virzienā un iet.
Tuvojas nākamā diena, kurā vakardiena pazūd kā trolejbuss aiz stūra.