– Govs tu tāda! – brēca Saša, pēdējiem spēkiem mēģinot noturēt ķēdi ar mietu, ko spītīgais dzīvnieks rāva prom pa ganībām. Protams, ka govs, govs pilnā godībā – ragi, četras kājas, četri pupi, aste gaisā, dunduru mākonis apkārt spindz. Govs vārdā Zvaigzne – jo pati gandrīz pilnīgi melna, pierē nes baltu zvaigzni. Govs Zvaigzne vēl no tiem laikiem, kad govīm deva vārdus, nevis numurus, kad govs bija lauku sētas dievība, piena māte, dzīvības devēja, reku teliņš tepat, ar dunduriem kaudamies, spriņģo. Tā nu būšu jūs iepazīstinājis ar šīs piena elēģijas galveno četrkājaino personu.
Kā klājas divkājainajai? Slikti, kā pati saka, – sūdīgi, – aprauta gar zemi, lopi aizbizojuši slēpties kūtī. Tā jau tas dundurlaikā notiek.
– Dod roku, Saša, slienies augšā, man tevi ar savu lasītāju jāiepazīstina!
Tātad Aleksandra, šīs mājas saimniece pilnā godībā, sieviete no tiem laikiem, kad lauku viensēta ar visu saimniecību jau gulstas tikai uz tās pleciem, jo vīrs kaut kur tālēs zilajās. Un kas es tāds būtu? Aizkadra balss, putniņš čiepstētājs, sauciet kā gribat. Lai gan pavisam labi pieprotu tādus arhaismus kā sienu ar izkapti pļaut, malku skaldīt, vecu krievu traktoru braukt, un Saša man ir skaistākā, labākā, jā, stiprākā sieviete pasaulē, tomēr… Tomēr palieku tikai tāds putniņš plidu – lidu. Citiem vārdiem – kaimiņš.
Nu mēs abi arī plīvojam no dundurganībām mājup. Pagalmā, ko apsarga zaļoksnis spēkozols, grubuļainais bērzs un trīs milzīgas egles, tikko kā no gultām izlēkuši divi zaķēni, šauda acis uz visām pusēm – ko iesākt ar lielo, spožo dienu, kas te veras vaļā kā grāmata brīnumainām bildēm. Saša sasprauž rokas sānos un spēlētā bargumā nokliedz:
– Nelūrēt uz zemenēm! Kamēr tās divas burkānu dobītes nebūs izravētas, neko nedabūsiet. Vakar cieši norunājām.
Zaķēni smīnīgi saskatās.
Ne nu tās dobītes ravējās, nekā, taču drīz vien virtuvē uz galda dziļos šķīvjos siltas, tikko rautas zemeņogas, pārbērtas ar kūstošu cukuru, peldēja ledusaukstā pienā. Citreiz sārtās ogas sedza gaisīgs putukrējums. Un vai jūs zināt kā garšo vienkāršs lauku rūgušpiens lielos gabalos, pārkaisīts ar cukuru, vēl ar brūnu kanēļa kažoku virsū? Un svētdienās peldošās salas vaniļas mērcē? De – beš – ķīgi! Un nav nemaz jāgaida svētdiena, ja agrajās vakariņās būs jaunie kartupelīši ar dillēm un gaileņu- krējuma mērce, bet vēlajās – rabarberu ķīselis. Un ir taču vēl melleņu zupa ar klimpām, jaunpiena pankūkas, pākstīs vārītas cūku pupas, krāsnī cepts kuģis ar dradžiem un kas tik vēl ne.
Bet visām lietām pāri, protams, protams – Omes vakara pasaka. To gaida visa mājas saime, arī Saule un Mēness, citādi tie nemaz nezinātu, kad vienai rietēt, otram lēkt. Vēl tajā saimē ietilpst Omes mamma jeb Babuška, Mājas Gars jeb Tuča, jo viņa ka tāds mākonis guļ lielajā gultā un nekad neceļas, jo viņai, kā pati saka, mugura neesot pareizi sastīpota. Toties viņa vienmēr ir mājās, vienmēr piepilda laiktelpu, kamdēļ veiksmīgi pilda Mājas Gara pienākumus, bez tam abi zaķēni pa viņu var bradāt un šūpoties kā pa mākoni, tātad – Tuča. Meitenes jau stabili aizmirsušas, ka viņa ir Omes vecākā meita un tātad īstenā tante. Jo tas taču tik sarežģīti, un Tučas īsto vārdu Dagmāra pat Babuška lāgā neatceras. Meitēnu mamma dzīvo Rīgā, un tagad, vasaras „suņu dienās” (kā saka kaimiņš), būs te tikai sestdien uz pildītām pankūkām. Paps, Omes dēls, protams, Īrijā. Viss… Ak tā, divi suņi – Čalis un Zepa karina karstumā svīstošās mēles un rižijstrīpainais kaķis Pičs izliekas ka snauž uz Tučas. Patiesībā visi klausās Omes vakara pasaku. Tikai ne es, kaimiņš. Esmu Mājas Tučas acis un ausis.
Kad izstāstīti visi sumpurņi – troļļi, Buratīno – Čipolīno, putni – zvēri, vilki – lapsas- pūces – jēri, pasaku sāk pietrūkt. Taču Sašiņa jau neies ierādīt, ka viņai kā nav, viņa ņem un izdomā savas pasakas. Patreiz viņa saka: – Vai jūs zināt, kas ir PIENA ZVAIGZNE? Skatieties logā – reku tā spulgo virs kviešu lauka. Nuja, tā visspožākā rītos un vakaros, kad citas zvaigznītes vēl vai jau blāvas kā tādi putraimiņi. Kamēr šī staro kā tā baltā sprogainā zvaigzne mūsu govs pierē. Tātad mūsu Zvaigznes zvaigzne ir Piena Zvaigzne.
– Paga, paga, Ome, – iečiepstas vecākais zaķēns, – mūsu Zvaigzne patreiz stāv kūtī.
– Kūtī, jā, bet zvaigznes tai pierē vairs nav. Tā tagad debesīs.
– Kā tad šī tur tika?
– Nū-u, to tur lielais platais sikspārnis – līknadzis uznesa. Patiesībā tas ir mūsu kaimiņš Jānis, nūģis gatavais…
– Žanis Plēve, – papildina Tuča.
– Nuja, Žanis Nūģplēvis, negantais burvis un pesteļtaša. Esat redzējušas to ķengurmaku šim pie jostas pavēderē? Jā, jā to pašu. Krēslai krītot viņš to nopogā, trīsreiz zveļ pa zibens sašķelto apsi pie Kucēnu Atvara un – pārvēršas lielā mellā sikspārnī. Žvīkt, mūsu kūtī iekšā, noāķē govij to zvaigznes zīmi un prom trejdeviņās debesīs. Viņš domā, ka tur viss Zvaigznes piens tukšumā izlīs un pazudīs.
– Ome, bet Ome, vai tad tagad mūsu Zvaigzne paliks bez piena?
– Nekā nebija, tas nūģis kļūdās. Mūsu govs sprogainā zvaigzne tur augšā tā piesūcas piena no Piena Ceļa, ka kļūst tik smaga, ka debesis to vairs nevar noturēt, viņa krīt lejā mūsu Zvaigznei tieši pierē. Un kad es no rīta eju slaukt, man ir pilna slaucene baltas, putainas zvaigžņu gaismas. Dzeriet uz veselību un izaugsiet par īstākajām skaistulēm.
– Būtu nu pate tamā pienā muti mazgājse, varbūt Jančam vairāk patiktu. – Babuška kurn. – Citādi paliec aizvien melnāka un mazāka.
Ko tur teikt, dažas babuļas bez kurnēšanas iztikt nevar.
– Lai viņš iet pupās. – Saša nocērt strupi. – Un jūs visi – marš, gulēt!
Tā tas turpinās dažu labu vasaru. Citi saka, ka laiks esot enerģijas atvars, bet mūsu dienas, gadi, mūža stāsti tikai skaidas šajā virpulī. Tās tiek gan iesūktas nezināmās dzīlēs, gan izmestas kā replikas kādā ikdienas mirklī. To mirkļu dienišķā ziba traucē ieraudzīt sakarības, bet ja mēs kādu notveram kā atklāsmi – tas var bū tikai acu apmāns. Lai tā arī būtu, kad pa pieri dabūts, zvaigznītēm jālec. Likums viens – šie atštauku mirkļi tavai izvēlei nav pakļauti. Lai mūsu ieilgušo elēģiju (kāda nu tur elēģija, zemeņu smūtijs kaut kāds) pārtrauktu – lūk, tāds kadrs.
Es atkal esmu Aleksandras mājā, tikai neglābjami vientulīgs, ne savā ādā, bet telpa ir tukša, izdemolēta un neiedomājami drūma. Mēbeļu atliekas, drazas un putekļi. Virtuvē pie iegruvušas plīts Sašiņas kājsoliņš. Tukša alumīnija piena kanna plānvidū itin kā gaida kājas spērienu. Uzmanīgi apeju tai apkārt. Logi gan sviež iekšā zeltainas gaismas šaltis, ārpusē šalc silts vējš, šķirstot krāsainas lapas, brīnišķīga atvasaras diena, kaut kur iedziedas gailis, kūtī iemaujas govs Zvaigzne. Tas viss tomēr nespēj uzirdināt stīgro nolemtības krēslu iekšpusē. Uz aplupušajām sienām rēgojas kaut kādi uzraksti… nespēju salasīt… burti itin kā mainās vietām. Stāvu te un zinu, ka šī vieta nav īsta. Es neesmu uz mūsu Zemes. Kur tad? Uz kādas planētas? Un kas tūlīt notiks?
Kā atbilde ar blīkšķi aizkrīt viens logs, nākamais… Tādas kā bruņu plāksnes aizcērtas. Strauji tumst… Man jāpagūst izlasīt rakstītais. Burti no sienām saskrien vienuviet uz bijušā apaļgalda, tie arī sastājas aplī, samainās vietām – lasu “TU BAIDĪJIES NO…” Blaukš! Aizkrīt pēdējā klape. Tumsa spiež mani laukā no paša esības. Pagaidi! Man jāsaprot, man jāizlasa, jāuzzin – no kā es baidījos? NO KĀ?…
Pavisam noteikti pasakas nav sapņi. Sapņi ir logi uz ciklona centru, uz nākotnes pagātni, uz mūžīgās tagadnes mirkli. Tur tu pamosties ar klikšķi citā pasakā un redzi – divas čiksas Vecrīgas kafejnīcā pasūta zemeņu smūtiju. To pašu.