izgāztuvi
ķērcošs mākonis
debesīs uzrauj
virs Rīgas
vientuļa kaija
tiklab virs manas sirds
pār domtelpas pakaušiem
kaijas nolemtība
lido kā drons
aiz tās kāpas
kur nekuriene sākas
slēpjos no sevis es
no tā oļa
kas kaijas ola
izšķilsies rītausma
tas jūras olis
kas nav kaijas ola
naktī būs pūķa acs
uz kaiju apķēzīta
vientuļa jūrakmens
nakšņo vienīgā
norasojušas
nakts logu rūtis
zem zvaigžņu gaismas
tikai gaistošs atspulgs
tikai mēnesstars
starp sirdspukstiem