Guna Roze
Tas, ko vakar nepateicu…
Vakar Ukrainas atbalsta mītiņa scenārijā bija paredzēta arī mana īsā uzruna, taču laika bija par maz, lai visus vārdus pateiktu un visas dziesmas izdziedātu. Bet es varu uzrakstīt, ko būtu sacījusi, un citēt, ko vēlējos nolasīt.
Ukraina jau astoņus gadus ir dzīvojusi uz pulvera mucas. Šai valstī esmu bijusi divreiz – 2012. un 2015. gadā, tātad pirms Krimas aneksijas un pēc. Abas reizes kā starptautiskais vēlēšanu novērotājs. 2012. gadā strādāju Kijivā un Obihovā, 2015. gadā – Berdjanskā, kur nokļuvām caur Zaporožijas lidostu.
Kad uz Ukrainu devos 2015. gadā, tuvinieki sacīja: “Kur tu lien? Mums esi vajadzīga dzīva un mājās!” Apsolīju, ka atgriezīšos sveika un vesela (tā arī notika). Berdjanska – pilsēta Azovas jūras krastā – ir tikai 80 kilometrus no Krimas un apmēram tikpat tālu citā virzienā bija frontes līnija, kur notika apšaudes… Bet man nebija bail.
Nav salīdzināmas abas Ukrainas pirms un pēc Krievijas uzbrukuma. 2015. gadā gandrīz viss bija izkrāsots karoga krāsās – konstrukcijas bērnu spēļu laukumos, soliņi, betona sētas, tiltu margas, pat autoriepas, kas bieži tiek izmantotas kā dekorācijas pagalmos un ielu malās – viss zili dzeltens. Ukraiņi tiešām svētā godā tur savu Dzimteni un tās simboliku. Tāpēc viņiem noteikti izdosies nolikt pie vietas agresoru!!!
Viena epizode
Brīnišķīgā Berdjanska 2015. gadā – gadu pēc Krimas aneksijas – bija pustukša, puspamesta pilsēta, jo daudzi vīrieši, arī sievietes vai nu atradās tuvumā reģioniem, kam draudēja uzbrukums, vai arī pārvākušies uz drošākām vietām. Mums kā tulku piesaistīja jaunu sievieti Mariju. Studenti. Nekad neaizmirsīšu kādu epizodi. Ieradāmies vēlēšanu iecirknī, kas bija iekārtots pavisam nesen likvidētā skolā. Marija teica: “Mums tagad daudz tukšu skolu, jo nav kas mācās. Bet daudzi vecāko klašu puiši nogalināti, cīnoties par Krimu. Tolaik mums katru nedēļu bija vairākas bēres, dažreiz pat vairākas dienā. Karā gāja mani klasesbiedri, pusi klases puišu apglabājām…”
Tagad, 2022. gadā Berdjanska ir sabombardēta. Marija neatbild uz manām ziņām Facebook….
Otra epizode
Rīt jādodas mājās. Ieeju veikalā, kas par laimi bija iekārtots lielās viesnīcas (kā “Latvija” Rīgā) pirmajā stāvā (nekam citam nebija laika – no iecirkņa uz iecirkni). Veikalā ienāca jauns vīrietis, uzrunāja, jautāja, pēc kā raugos. Sacīju: pēc kaut kā garšīga, ko aizvest mājās. – Uz kurieni? – Uz Latviju. Un viņš izplūda emocijās, no sirds pateicoties visas ukraiņu tautas vārdā visiem latviešiem, kas sniedz tik nozīmīgu atbalstu Ukrainai. Tas bija tik ļoti no sirds!!!
Beidzām sarunu, ieliku groziņā cienastiņu un devos uz kasi. Vīrietis mani tur sagaidīja, sakrāva uz lentas vēl citus Ukrainā ražotus kārumus un uzstāja, ka samaksās. (Strīdēties nebija iespējams). Teica, lai aizvedu latviešiem, kas ir par Ukrainu. Vienu konfekšu paciņu pa ceļam apēdam ar citiem vēlēšanu uzraudzītājiem no Latvijas (jo viņi IR par Ukrainu), vienu aiznesu Tukuma literātiem un šo to iedāvināju bērniem. Viņi VISI ir par Ukrainu līdz sirds dziļumiem.
Kā tagad klājas šim vīrietim? Vai viņš ir dzīvs? Karā?….
Un vēl es vakar vēlējos nolasīt divus sīkus fragmentiņus no sava romāna “101. kilometrs”
Pirmais fragments
1960. gada 14. aprīlis (meža darbi)
Onufrijam šī zvaigāšana līdz kaklam, un viņš pievēršas Zentai, kas, pienākusi pie tēva ar kārtējo bluķēnu klēpī, gaida norādījumu – malkā vai ugunī. Onufrijs pamāj uz uguns pusi. Zenta atvēzējas un met. Bluķis atsitas pret citu, ripo atpakaļ un pārplīst abiem pie kājām, izsēdams tūkstošiem sarkano skudru, kas juku jukām ķer oliņas un metas prom. Tās, kuras izbīlī pamukušas tukšā, atgriežas, bet oliņu vēl ir milzums – visām glābēju nepietiks.
– Oliņas tikpat lielas kā pašas skudras, visām brūni gali, nupat būtu šķīlušās. Kur nu, kad māju vairs nav? – Onufrijs paripina bluķi tālāk no uguns. – Redzi, meit, kā tas pasaulē notiek. Mēs, milži, ar vienu rāvienu aizstiepjam trimdā veselu skudru pilsētu, lai lauks būtu tīrs pa mūsu modei. Ar cilvēkiem uz mata tāpat. Viens izdomā likvidēt tūkstošus un nolikvidē. Izdomā aizvest un aizved.
– Bet kāpēc cilvēki to vienu nenokauj? Pa visiem kopā taču var!
– Nevar. Jo bailes, ka cits nāks vietā. Nekad nevar zināt, vai nākamais nebūs vēl briesmīgāks. Sātani vienmēr tiek pie teikšanas. Viens vēl nav nomiris, kad nākamais jau brēc šūpulī. Varbūt otrs Staļins kaut kur Krievijā jau iet skolā un ar sarkano kaklautu ap kaklu mežā spārda skudru pūžņus un putniņiem ligzdas.
P.S. Nešaubos, ka lasītājs saprot, kurus divus sātanus domā Onufrijs. Tas, kurš tagad nogalina Ukrainā, piedzima 1952. gada oktobrī. Staļins mira 1953. gada martā, kad “mantinieks” jau brēca šūpulī. 1960. gadā viņam bija 8. Nez, kādi šie monstri ir kā mazi zēni?….
Otrs fragments
1955. gada 17. jūnijs (pamatskolas izlaiduma diena)
– Jāpaņem kāds viņķels priekš vakar, bet Ķirbižbodē man nedos, – Toļiks met tarbas striķi plecā, un abi gar krastu snāj uz Brīdagas pusi.
– Ko tu darīs ballē, ka uz izlaidum negāj? – Ivars brīnās.
– Vis izlaidum ir vienād kā zaķ spirs, un uz vien es pa Vasarssvētkim jau bij. Prātā nenāk akal klausities viens un tos pašs pantiņs pa septiņpadsmito jūnij un kriev atbrīvotāj armij. Bet divs vienāds balls nou nekad, tie pa zem nemētajas.
– Pac tu ar i krievs! – Ivars cērt pretī.
– Tu man tik vēl pasak, ka katrs vāciets i Hitlers, – Toļiks satver augumā mazāko Ivaru pie skausta, sirdīgi sapurina un atlaiž.
P.S. Tas nav tautu karš – tas ir viena montsra karš. Ir saprotama pasaules nostāja pret Krieviju, lai arī visi krievi nebūt nav Putini.
Baiba Talce
Kopš 24. februāra mūsu Lielais Ego ir pakāpies malā. Ielīdis kādā kaktā. Eksistenciālā būtība tiek sasaistīta ar ļaunuma patieso īstenību, kura mūsu izpratnē nu jau mīt citā dimensijā nekā mūsu apkārtne. Mācītājs Indulis Paičs sacīja: “Gadiem dzīvojot vēlmē atbrīvoties no Dieva, mēs sākam atbrīvoties no cilvēkiem.” (LTV Lielās patiesības).
Runājot ar cilvēkiem, es redzu, ka šo jauno līmeni dzīvē var pieņemt arī ļoti vienkāršojot: nozūdot savā burbulī, domājot tikai to, kas ērti man. Bet tas, manuprāt, nevar vairs izdoties, jo mēs esam ieraudzījuši, kā un ar kādiem upuriem tauta spēj stāvēt par savu zemi. Par savām vērtībām. Par mūsu daudzu vērtībām. Un tad es, jau kuro rītu agri mostoties, mēģinu izprast šo jauno pieredzi (kas vairs nepastāv tikai saukļos, kādus mūsu paaudze apguva skolā), bet manā vienīgajā dzīvē. Mūsu katra vienīgajā dzīvē. Kur jāizdomā līdz nezināmajam nākotnē, kā apgūt katras dienas redzēto un kā šo pieredzi integrēt sevī, lai tā mums nekaitētu, bet palīdzētu. Lai tādi, kādi esam vajadzīgajā brīdī, mēs varētu palīdzēt cits citam. Jo patiesi mīlot (vienalga ko), mēs vienmēr iestāsimies pret to, kas mūsu mīlēto apdraud.
Ikdienas puzle vairs nebūs viegli saliekama, tā būs jārisina, atkarībā no tā, cik komponentu ļaunums vēl piegādās. Austrumnieku filozofija saka: “Turi atvērtus dvēseles logus un durvis, bet neielaid pa tiem kukaiņus un kaitēkļus!” Lai mums visiem ticība ir stiprā paļaušanās uz to, kas nav vēl redzams. Tāpēc nezaudēsim to un būsim garīgi patiesi vienoti un, neskatoties ne uz ko, joprojām darbīgi un radoši tajā zvaigznājā, kas mūs visus vieno!
***
rīta aukstā rasa tevi izglābs
no šīs nakts tik karstās uguns
visu nakti zeme – zvaigzne deg
tā kā toreiz un
kamēr ir šī zvaigzne – esam mēs
kamēr ir šī zeme – esam mēs
izdegušu, rasas nomazgātu
nosargātu māju paspārnēs
būsim mēs
rīta aukstā rasa, Dieva dota
cilvēkasaru un prieka apmirgota
tikai tikai tikai sagaidīt
kamēr krīt
Gvido Drage
Pūķa zobi
(pieci)
Pinokio mīļiņais
Bur-Buratīno – še tev
pieci dālderi
obligāti
tie jāiestāda
Muļķu laukā
kamēr Pūču nakts melna
un reku še tev izkapts
no rītiņa celdamies
iesi pļaut
Zeltu-zeltu Dzelžu laukā
mēslojumam
vien trīs piles asintiņa
pašam jāsagādā
tu – koka pauri
pieci pret trīs
(5:3!)
tas būs tavs
Zelta Grieziens
P.S. Senajiem grieķiem ir skaists un baismīgs mīts par ļaunuma izcelsmi cilvēkos. Olimpa dievi sūtīja zemes iemītniekiem pārbaudei metāla pūķi, bruņotu indes zobiem. Cīņai pret to parastie ieroči nederēja. Tikai ar Zeva doto šķēpu varonis Kadms nogalināja pūķi, izlauza tam indes zobus un ieara zemē – lai satrūd. Ne tur ta bija – Zemes dieviete Geja tos atdzemdināja un izdzina no sevis kā jaunus, bruņotus karavīrus, gatavus cīnīties ar visiem par visu. Kā mūsdienu profesionālie killeri. Tos var nogalināt, taču, atdoti zemei, līķi atdzimst atkal un atkal.
Kas tā bija par indi pūķa zobos? Varaskāre un nauda, kas gan cits. Visi kari pēc Trojas krišanas cēlušies tikai naudas un varas dēļ. Ja cīnās tēviņi, lai iegūtu mātīti, kā tas dabā notiek – tas nav karš. Taču jau pie Trojas mūriem nespēkojās tiešie sāncenši, bet tika iesaistītas armijas un tehnoloģijas. Vienīgi iemesls – dēļ skaistās Helēnas – varētu tikt attaisnots.
Tālāk vēsturē – paši zināt. Vecajam Kārlim Marksam vienā lietā tomēr taisnība – kapitāls peļņ
as gūšanai nekādu upuru un līķu kalnu priekšā neapstāsies.
Sarma
Upesleja
***
Monētu iemetu avotā
uz palikšanu
pie sava bērza, ozola,
mīļuma tvīkstošā skūpsta.
Monētu iemetu avotā
par tevi arī,
lai veldze neizsīkstošā
vienā krūzē mums salīst!
Monētu iemetu avotā
mazbērnu pavasarim.
Kā pēc?
Lauskās!
Dzīves spogulis sašķīdis
lauskās –
skaudrā skaidrībā
atviz
nāvē stingušās
sejas,
briljanti, nauda un
posts,
Temīdas atsvari
izbirušie,
asins, ko nenotraukt
nost.
Ilga Bindre
Brīvību Urainai!
ziņu kanālos
palīgā sauciens.
sirdīs lūgšanas
lūgšanas kaimiņu tautai
mūsu sirdīs un prātos
spļāviens
naidniekam sejā
lai apklust šāviņi
lūgšanas
Dieva vārdā
Brīvību Ukrainai!