Stāstu autorus varēs uzzināt, redzēt, dzirdēt sestdien 27. novembrī plkst 14.00 Tukuma pilsētas kultūras namā. Varēs arī nobalsot par labāko stāstu – viens no tiem iegūs Klausītāju balvu.

TAJA

Veca māja, nokvēpuši griesti. Virtuvē neviena nav. Tālāk tukša istaba, otra. Kāds te tomēr ir, sievietes klātbūtne jūtama. Gulta steigā pārklāta. Vāzes lauskas pa grīdu. Sens pendeļpulkstenis pie sienas sašķiebts. Putekļi plīvo gaisā. Putna ēna pārslīd logam.

Aiz pēdējām, vismazākajām durvīm es viņu atrodu. Tāds kā pieliekamais. Bet tur sakustas un iekunkstas kas dzīvs. Sataustu slēdzi, iedegas gaisma. Pasaulīt! Taja? Taja – mana ugunīgā kļava – sarkanajā kleitā. Tā kleita uz krūtīm ieplēsta, tā ka balts krūšturis redzams. Viņas tvirtās krūtis, slaidais, trauslais augums… Nē, tas nav iespējams! Attēls novirmo, itin kā akas ūdenī spaini iemestu. Taja?

VIENS LĪGAS ULBERTES LIKUMS

Bet varbūt tas viss bija gluži aplami? Tu nemaz nebrauci pie stūres, mēs nemaz nepīpējām, nebija kaķa, nebija pilsētas robežas, nebija policijas iecirkņa, itin nekā nebija? No malas taču labāk redzams, es to visu nevaru saredzēt. Kāds lūdzu pasakiet – kā tur bija? Kā nebija? Mēģiniet uzpīkstināt man, mēģināsim satikties, es paklausīšos jūsos, tad centīšos saprast. Beigu beigās var izrādies, ka vēl nekas nav noticis.

(..) Lidmašīnā līdzi paņēmu savu mīļāko grāmatu, ja nu reiz būs tā, ka avarēsim. Nevar zināt. Bailīgi. Bet, ja kāds, kurš šo lasīs un reizē ārkārtīgu un pārliecinošu apsvērumu dēļ līdzināsies man gan pēc fiziskiem, gan varbūt arī (nu, visdrīzāk) pēc garīgiem raksturlielumiem, tad, iespējams, ar mani viss beigu beigās ir bijis kārtībā.

ŪĶA VAKARIŅAS

Suns patiesi nogūlās pie ārdurvīm, nenolaižot no manis acu. Cenzdamās neelpot, iegrozījos dziļāk krēslā. Pēkšņi viss šķita pārāk kluss. Manu uzmanību piesaistīja sprauga zem mums piedāvātās istabas durvīm. Redzams, agrāk bijis slieksnis, kas noņemts, bet durvis palikušas vecās. Tajā telpā vai nu dega gaisma, vai iespīdēja no pretējās mājas, taču skaidri redzēju šaurajā strēlē kaut ko sakustamies…

Tīri vai pārakmeņojos. Joprojām ne skaņas. Suns gulēja mierīgi. Taču tumšā ēna – nē – divas –virzījās uz vienu un otru pusi, brīžam attālinoties, brīžam saplūstot kopā. Tad tikai apjēdzu savu nožēlojamo stāvokli. Atrados pilnīgi viena svešā dzīvoklī naktī, un manējie nezināja pilnīgi neko, jo Lilija tā arī nepiezvanīja.

TANTE GENOVEFA

– Tev vajag izbalināt matus! – Tantes pēkšņais paziņojums lika man atmosties no rudenīgā noskaņojuma.

– Bet ir jau vēls, ārā līst un kosmētikas veikali slēgti.

– Kurš teica, ka matu balinātājs ir jāpērk veikalā? Balināsim no tā, kas pieejams mājās.

Šis priekšlikums man likās aizdomīgs, bet vienlaicīgi intrigas pilns. Nekad savā dzīvē nebiju balinājusi matus, kur nu vēl veidā, kādu man piedāvāja tante. “Viņa droši vien to ir darījusi ne vienu reizi vien,” ar tādu domu ļāvos Genovefas ierosinājumam.

– Balināsim! –Drosmīgi piekritu.

Atklāti sakot sāku nobīties no tā sastāva, kuru ieraudzīju sev priekšā noliktu matu balināšanai. Kas būs, būs, nodomāju un pēc četrdesmit minūtēm ieraudzīju, ka mani mati… sāk kūpēt.

ZEM SIRDS LĪNIJAS

Vienā brīdī Krista ieteicās: “Dari ko gribi, tikai pēc tam neprasi naudu no manis.”

Pēc šī Lori neko vairs neatbildēja un laipnajai pārdevējai paprasīja, cik maksā rokassprādzīte. Sieviete iedeva atlaidīti, un beigās sanāca tikai 100 bahti, kas ir 2 eiro.

Kad sieviete sniedza rokassprādzīti, viņa to nometa un paķēra Lori roku, sakot: “Ak Dievs, jaunkundze, cik jums ir īsa sirds līnija!”

“Sirds līnija? Kas tā ir? Un ko tā nozīmē?” – Es jautāju, mazliet uztraukusies.

“Sirds līnija nosaka cilvēka mūža ilgumu, taču zem sirds līnijas ir prāta līnija, un tās krusto likteņa līnija, bet jūsu likteņa līnija pat nekrusto prāta līniju!” – Paskaidroja sieviete un ieteica man pārbaudīt veselību.

PĀRI UPEI

Turpat, kur atradām bērnus, samestas mantas – redeļu gultiņa, manēža, maiss ar drēbēm, no steigā sasietas palaga paunas izbiruši produkti un neplīstošie trauki. Iesēdinu bērnus atpakaļ dīvānā un metos laukā. Viņi vēl ir tepat! Šurī pa mūsu mājām kā pa savējām! Saucu, neatbild. Kliedzu:

– Kropļi, ne cilvēki! Pamest bija dūša, atsaukties nē? Ko mums ar viņiem darīt, izdzimteņi?

Kāds izlec pa guļamistabas logu un skrien pa irdeno sliedi uz upītes pusi. Aizjoņo tieši garām vīram, gandrīz uzduras, bet viņš nereaģē, it kā skrējējs būtu rēgs. Varbūt viņš ir uz zālēm, ko gan es zinu? Varbūt zog manējās? Vienām blakne bija nerealitātes sajūta. Neatceros, kurām.

– Kaut tu tur paslīdētu un nosistos, dzeguze nolādētā!

BAILES

Uzslienos uz ceļiem. Nežēlīgi kalst rīkle. Steidzīgi vajag kaut ko iedzert. Jau sāku rāpot uz virtuves pusi, bet tad atceros, ka no rīta, labā nodoma salabot tualetes podu vadīts, esmu noslēdzis ūdeni. Atceros, ka labais nodoms izčibēja, tiklīdz skalojamā kastē atradu biezā plastmasas maisiņā ietītu dzimtenīti. Tālāk vairs neko neatceros.

Tātad nav nekādas jēgas grābstīties gar krāniem. Un pieslēgt atpakaļ ūdeni manā situācijā ir neiespējami. Tad vajadzētu atgrūst veļas automātu no sienas, pie kuras atrodas ūdensvada caurules, sadabūt kaut kur flaķenes un ar milzīgu spēku būtu jāatgriež sarūsējušais ventilis, ko gadu gadiem apņemos nomainīt, bet nekādi nesanāk. Nē, ūdeni dabūt man nespīd. Sasprindzinu atmiņu. Kaut kur taču jābūt noslēptam visītim, tā saucamajam NZ. Bet kur? 

SIRDSDĪVĀNIŅŠ

Broņislava tomēr izrausās no gultas.  Varbūt pļaviņā viņpus ielai atkal ganīsies stirnas? Sākumā Broņislava nevarēja saprast. Neticēja acīm. Samiedza, atvēra. Nē, tas tiešām tur bija! Dīvāniņš. Pretējā ielas pusē, netālu no laternas staba uz trotuāra gozējās koši sarkans dīvāniņš. Ja tagad istabā ienāktu zirgs un cilvēka balsī paprasītu aizdot piecīti auzām, Broņislava izbrīnītos mazāk. Dīvāniņš zem klajas debess… Binoklis ļāva appētīt nenodilušo un tīro samta auduma pārvilkumu un sirdsveida atzveltni. Dīvāns pēc visa spriežot nebija izvelkams, tāds vairāk iederētos viesistabā. Bet kā tas tur uzradies? Vai kreisās puses jaunie kaimiņi izlikuši? Rīdzinieki, tie tā paraduši – izliek vecās mantas pie miskastēm un izkarina uz balkoniem izmazgātās bumbierenes.

LEĢENDA PAR ERCENA DĀMU

Parasti mātes savus bērnus mīl ar visu savu sirdi, bet manējā teica, ka mīl mani ar visām savām sirdīm. Un tās viņai bija kāds… miljons. Un tad viņa pastāstīja, kā viņa mani mīl ar katru sirsniņu. Tā es zināju, ka viņa ir vislabākā mamma pasaulē.  “Ar šo te es tevi mīlu, kad tu rītos maisi tēju, bet ar šo te, redzi, uz mana rādītājpirksta, es mīlu pieskarties šeit, pie tava mazā deguntiņa.” Līdz man vienu vasaru parādījās vasaras raibumi. Es vairs neko nedzirdēju par viņas sirsniņu, kas mīl manu degungalu. Man, protams, tas izskatījās savādāk nekā mammas, bez mazajām sirsniņām. Varbūt viņa man arī atļautu tādas dabūt un tad es varētu izskatīties tieši tāda pati kā mamma. Drīz vien viņa atkal ar mirdzošām acīm čubināja katru manas sejas kvadrātcentimetru, un mēs abas bijām laimīgas.