Kungs Tukums ilgi dauzīja zābakus uz kājslauķa, pirms pārkāpa pasta nama slieksni, bet sniegs no apaviem, kā nebira nost, tā nebira. “Atver acis, vecīt!” – viņš rūca pats uz sevi. “Drīz ekonomiskā klimata siltināšanas rezultātā arī gaismas sējējus neredzēt tāpat kā sniegu.” Nav vairs nevienas instances, kas nebūtu saņēmušas lūgumus, notas un petīcijas būt nodokļsaprotošiem attiecībā pret radošiem ļaudīm. Palicis neuzrunāts vienīgi Ziemsvētku vecītis. Bet, re! – Kungs Tukums ar kolektīvi rakstītu sabotāžas vēstuli rokās nepārprotami dauza kājas.
Tā kā Ziemsvētku vecīšiem netic pat literāti, bet sarkandeguņiem neuzticas, vēstules adresātu iztēlojāmies ar mirdzošiem pakaviem, ragiem, spārniem un, kas svarīgi – ar zvaigzni pierē. Nodēvējām šo būtni par ZB jeb Ziemsvētku Brīnumdari.
Melnrakstu svītrojām, īsinājām un koriģējām neskaitāmās redakcijās, līdz gala variantā aizejošā gada ļaunumam – sērgai atvēlējām tikai niecīgu teikumu ievadā: “ZB! Lūdzu, uzmanies, kad nonāksi šeit, un lieki riņķī nevazājies, jo te plosās pūķis ar 19 galvām.“ Tad sekoja klišeju pilns iztirzājums par mīlestību, ģimeni un veselību mājās, par veiksmi. labklājību un radošumu, līdz nonācām pie drosmīga nobeiguma par vietējo sērgu, uz kuras fona importa vīruss tāda spička vien ir – par jaunieviesto radošo personu nodokļu slogu:
“Mīļo Ziemsvētku Brībumdari!
Ja Tev ir, atsūti, lūdzu, paroli pagrīdei! Kāpēc? Bail, ka es – pārspīlēti apzinīgais nodokļu maksātājs – nedabūju vēl kādu kāli uz galvas. Līdz šim kā nebūt iztiku, bet tie aprēķini, par kādiem nesen nobalsoja simtgalvu pūķis, liek meklēt ceļu uz nabagmāju vai vismaz uz sociālo dienestu. Tad labāk pagrīdē! Nemaz nesmaidi,- varbūt arī Tu esi vainojams valsts nabadzībā.
Mēs varētu iet pagrīdē abi. Un reizi gadā izbāzt galvas: Tu kā ZB, es kā rakstoņa. Jo legāli mūsu nodarbes ir, tā teikt, recidīvs. Bet recidīvisti profilu nemaina. Redz, mēs abi jau tagad maksājam nodokļus no pensijas un arī par saviem pašdarbības priekiem atskaitām: Tu pēc gadumijas skriešanām, es pēc tā saucamajiem grāmatas atvēršanas svētkiem. Un tās man iznāk noziedzīgi bieži – reizēm pat katru gadu. Turpmāk par šito ālēšanos vajadzēs maksāt nodokli jau avansā. Ja kāds finanšu guru manu ikvakara bakstīšanos pie datora ekrāna nosauks par saimniecisko darbību, nāksies vien atskaitīt. Simtgalvim viens pīpis, ka romāns netop ne nedēļā, ne mēnesī un visbiežāk pat gadā ne. Šomēnes saņēmi lielo zvīņu?! – aha, rokā ir! Dalīt nenošautu lāci visi gudri. Aprēķinās, ka romānu raksta vidēji divus gadus, honorārs, teiksim 2000 zvīņas, tad nu uzreiz varēs gatavot rēķinu, cik turpmāk būšu parādā. Tas nekas, ka ar pašu honorāru nepietiks,- nebūs liegts piemaksāt no pensijas.
Varbūt Tu nākamgad nemaz vairs negribēsi būt ZB. Varbūt arī es tieši 1. janvārī sākšu rakstīt garu romānu, kas taps ilgāk nekā iepriekšējie, vai pat tiks izdzēsts no datora kā neveiksmīgs. Vienu zinu droši: par nodomiem pie tiesas saukt nevar, bet par gatavošanos sevišķi smagam noziegumam gan var nākties atbildēt. Nodokļu maksāšana ir smaga lieta – pats Al Kapone tieši uz šito iekrita. Nezinu, kā Tu, bet es atteikšos no pašnodarbinātā statusa, lai nav jāzemojas sociālajā dienestā. Ja pēc gadiem diviem romāns būs kārtībā, prātošu, kā to izdot. Bet līdz tam – pagrīdē! Tad tev ir tā parole?”
Cerībā uz ciešu sadarbību,
Tavs Rakstoņa